Kad atmiņas nedod mieru…

Toreiz – pirms 25 gadiem, kad dibinājās Tautas fronte, likās – staigāju kādu metru virs zemes. Visur gribējās būt klāt, visā piedalīties. Jutos tā, it kā būtu vaļā atrauts logs, un pa to ieplūstu svaigs gaiss. Tautas frontes noskaņās dzīvoju gandrīz gadu, no tā brīža, kad dibinājām biedrību “Vēsturiskā atmiņa” un nolēmām izdot grāmatu par Tukuma rajona LTF nodaļu. Izstaigājot atmiņu takas, lasot tā laika liecības, runājot ar bijušajiem LTF aktīvistiem, bija gandarījums, ka esmu darbojusies tai laikā, bet bija arī ne tik patīkamas atmiņas par strīdiem, par ambīcijām, par kļūdām, kuras pieļāvām.  Nu grāmata ir. Bez daudziem labajiem cilvēkiem – rakstītājiem, atbalstītājiem, tās nebūtu. Tagad tikai rūpe par to, vai tā būs lasītājiem interesanta, vai būs noderīga.

Šīs jubilejas sakarā personīgi man jau ir bijuši divi skaisti notikumi- grāmatas atvēršana 16.septembrī, kuru kopā ar Klāvu Radziņu vadīju ( un – piedodiet, ja kaut kas nebija, kā gaidījāt) un tikšanās ar četru novadu bibliotekāriem, stāstot par grāmatas tapšanu. Ar gaišiem cilvēkiem kopā nevar būt tā, ka neizdodas!

Citādi bija ar pasākumiem Rīgā. Jau vasarā pienāca ziņa, ka, iespējams, mūsu grāmatu nāksies prezentēt Rīgā, jo Dainis Īvāns, iespējams, savu  solīto grāmatu nebūs pabeidzis. Pasākumu organizatori pie mums griezās ar šādu piedāvājumu. Protams, mums tas bija ļoti liels izaicinājums, varbūt arī tas lika vēl vairāk saspringt, lai grāmata taptu paredzētajā laikā. Un tapa. Bet arī D. Īvāns savu grāmatu bija uzmeistarojis. Kas,protams, labi. Bet – kaut kā dīvaini, kad mēs, lauķi, vairs nebijām vajadzīgi, neviens mums arī neko par to neteica. Pašiem vien bija jāsaprot, kur nu mums ar Īvānu sacensties.

Vēl interesantāk bija ar Rīgas pasākumiem. To, kas tur notiks, zinājām, jo Romualds Ražuks,ieradies uz grāmatas atvēršanu Tukumā, stāstīja. Bet- nekur īpaši netika popularizēts tas, ka Rīgā gaidīti arī tautfrontieši no novadiem. Tikai pašās pēdējās dienās pirms 5. oktobra, dzirdēju par to radio. Skatoties TV pasākumu norisi ar pavisam nelielu dalībnieku skaitu, bija skaidrs, ka informācijas bija pietrūcis. Pateicoties mūsu novada domei, e- pastā saņēmām ielūgumu, ko novadu domēm bija sūtījusi Pašvaldību savienība. It kā jau loģiski- pašvaldības taču arī tapa, pateicoties LTF. Tomēr- kur palika dižo vadoņu aicinājumi pulcēties atkal kopā tiem, kuri bija Tautas frontes pamats – cilvēkiem no visiem novadiem? Jāsaka paldies mūsu novada domei, jo mūsu biedrībai tika piedāvāts autobuss braucienam uz Rīgu. Likās, būs daudz braucēju, tomēr pamazām cilvēki atteicās, un arī mēs tie daži, kuri gribējām braukt, nolēmām nebraukt. Vērojot TV  pārraidīto pasākumu pie Brīvības pieminekļa, skumīgi bija redzēt tikai dažas rindas skatītāju un žēl, ka pašdarbnieku ( kuri gan bija no novadiem) uzstāšanos klātienē redzēja nedaudzi. Ja pavisam godīgi, man pasākuma norise likās par daudz sērīga, minorīga. Atkal uzplaiksnīja bāreņu tautas sajūta… Es to vairs negribu just. Pārāk ilgi mums tas bijis kā zīmogs.

Askolda Saulīša filmu “Atmodas antoloģija”  noskatījos TV. Labi, ka tāda tapusi, bet atkal, viss ap un no Rīgas. Vai tad nebūtu tikai godīgi intervēt arī tautfrontiešus no Balviem, Cēsīm, Tukuma , Liepājas utt.? Tie bija cilvēki , kuri bez viltus ticēja LTF idejām, bija gatavi ar sevi aizsegt šos LTF vadoņus. Protams, nenoliedzu šo vadoņu paveikto, bet nevaru arī neredzēt, ka daudzi no tiem ir transformējušies par sava labuma cīnītājiem, par tukšvārdīgiem daiļrunātājiem. Šobrīd viņi ir pašpietiekami, jo “tautas masas” atcerēsies tad, kad gribēsies tikt uz Briseli vai tepat uz Jēkaba ielu.

Jau 4. oktobrī bija viens pasākums, veltīts LTF jubilejai. To translēja TV. Darot savus mājas darbus, brīžiem sekoju konferences norisei no Saeimas nama. Iepriekšējās LTF apaļo jubileju reizēs arī bija konferences, tās notika Dailes teātrī vai kongresu namā, tika aicināti LTF aktīvisti, vēstures skolotāji, reiz paņēmu līdz arī lielo klašu skolēnus. Šoreiz – Saeimas Sarkanajā zālē ar ierobežotu vietu skaitu, uzaicinot tikai 4.maija kluba biedrus. Arī to pārāk daudz nebija, un konferences beigās krēslu rindas bija skumīgi patukšas. Tēma – par parlamentārismu, it kā jau laba. Bet spilgtu analītisku runu praktiski nebija. Man likās interesanti klausīties Igaunijas un Lietuvas tautas kustību pārstāvjus, bet tas arī viss. Un , protams, gandrīz visās runās liela pateicība Āboltiņas kundzei par atbalstu organizējot Saeimā šo pasākumu.

Tāds – mans jubilejas noskaņojums.Man ļoti patika jauniešu klātbūtne mūsu Tukuma pasākumā, Tukuma muzejnieku ceļojošā izstāde, kas domāta visvairāk jauniešu auditorijai, muzejnieku ieceres papildināt izstādi ar muzejnodarbībām. Bet – par lielām un pat ļoti lielām naudām organizētie Rīgas pasākumi – tādi vecišķi (varbūt labāk teikt- senīli), tādi pašapmierinātības pilni.

 Kā vecā anekdotē – “bet rūgtums paliek…”

Aija Miezīte