Tas ir brīnums, ko mēs paveicām

 Šogad paiet 25 gadi, kopš tām divām 1988.gada 8.-9.oktobra dienām, kad Rīgā norisinājās Tautas frontes dibināšanas kongress. No visām Latvijas pilsētām, rajoniem, ciemiem sabraukušie tautfrontieši lika pamatus organizācijai, kuras masveidība, dalībnieku aktivitāte, tautā iegūtais atbalsts kļuva unikāla, agrāk nekad nepieredzēta parādība Latvijas vēsturē. Divas dienas Latvijas ļaužu lielākā daļa aizturētu elpu pavadīja pie radio un televīzijas aparātiem, vērīgi sekojot līdzi grandiozajam forumam, kas ievadīja strauju pagriezienu mūsu valsts dzīvē. Tolaik tikai lielākie optimisti uzdrošinājās cerēt, ka Latvija varētu kļūt neatkarīga valsts, kas uzņemta Olimpiskajā komitejā, Eiropas Savienībā, NATO un citās starptautiskās organizācijās. Bet šis neticamais mērķis tika sasniegts! Turklāt pavisam īsā laikā – trijos gados. Tautas fronte paveica savu galveno uzdevumu – atguva Latvijas neatkarību, izlauzās no impērijas žņaugiem. Tas ir fantastisks sasniegums. Tas ir brīnums, ko mēs visi kopīgiem spēkiem paveicām. Mēs uzvarējām vienu no pasaules varenākajām impērijām, kas savas ietekmes orbītā bija turējusi sesto daļu visas zemeslodes. Bez latviešu iekļaušanās kopīgā cīņā ar citu tautu – lietuviešu, igauņu, krievu, ukraiņu – demokrātiskajiem spēkiem impērija nebūtu sabrukusi. Bez mūsu stingrās nostājas, atbalsta demokrātiskām pārmaiņām komunistiskais režīms, iespējams, būtu transformējies par Ziemeļkorejai līdzīgu staļiniska tipa diktatūru, kas ar saviem tankiem, raķetēm, kodolieročiem apdraudētu visu pārējo pasauli un mūsu visu brīvību žņaugtu ar atjaunotu gulagu un lopu vagoniem.

Tautas frontes unikālais veikums, tās patiesā nozīme, uzvaras dziļākā jēga nav guvusi objektīvu novērtējumu līdz pat šim laikam. Mūsu uzmanības centrā ir pašreizējā brīža grūtības, varas kļūdas un nepilnības, akūto problēmu smagums. Tas viss aizēno skaidru skatu uz pagātni, liedz atcerēties, kur atradāmies tolaik, kad sākām ceļu uz pārmaiņām. Mēs uztraucamies par to, kas nav paveikts, kā cerēts, mūs sāpina ikdienas nepilnības, un mēs nespējam objektīvi novērtēt to, ko esam paveikuši. Mēs slīgstam pesimismā, ļaujam mūsu toreizējiem pretiniekiem, brīvas Latvijas noliedzējiem izplatīt melīgus mītus par Tautas fronti, mūsu valsti, nonicinot mūsu kopīgā darba patiesos rezultātus. Mūsu valsts, mūsu Latvija vēl ir ceļama, veidojama, pilnveidojama, un par to nav ne mazāko šaubu. Taču pašreizējās nepilnības nenozīmē, ka paveiktais nav tā vērts, lai iztaisnotu muguru, izslietos visā augumā un lepni sacītu – mēs to paveicām. Mēs dzīvojam kā brīvi cilvēki demokrātiskā valstī. Un tas ir fantastisks sasniegums, ko panākusi Tautas fronte.

Esam pieraduši sūroties par latviešu tautas smago likteni, ciemiņiem rādām Okupācijas muzeju, kas stāsta par to, kā mūsu tauta plosīta gan no Austrumu, gan no Rietumu puses. Taču Tautas fronte un tās lieliskais veikums ir tas gadījums mūsu vēsturē, kas liecina par latviešu tautas gudrību, mērķtiecību, vienotību un spēku. Tas ir viens no spožākajiem posmiem mūsu tautas vēsturē, jo gūta apbrīnas vērta uzvara. Šo panākumu var salīdzināt vienīgi ar 1918.-1920.gada posmu, kad tika dibināta Latvijas valsts un kad tā nosargāja savu neatkarību cīņās ar dažādiem interventiem.

Tautas frontes veikums nav viena cilvēka vai vienas partijas veikums. Tas ir mūsu visu kopīgo pūļu rezultāts. Tas ir laiks, kad mēs pārvarējām savas bailes, kļūdas, gļēvumu, kad atbrīvojāmies no iepriekšējiem maldiem un metāmies riskantajā cīņa par savu un savas zemes brīvību. Tautas fronte ir mūsu spožāko panākumu laiks.

Jau no pašiem sākumiem Tautas fronte sadūrās ar asu pretdarbību. Pirms 25 gadiem uzliesmojušās diskusijas, noliedzēju kritika un atklāto ienaidnieku uzbrukumi turpinās arī pašlaik. Mūsu toreizējie pretinieki nav pazuduši, viņi dzīvo mūsu vidū un liela daļa no viņiem turpina tajos laikos iesākto karu pret Tautas fronti un tās izkarotajām pārmaiņām, pirmām kārtām pret neatkarīgo Latvijas valsti. Viens no galvenajiem mūsu oponentu uzbrukumu virzieniem ir pagātne. Daudz tiek darīts, lai to atspoguļotu sagrozītā veidā, radītu melīgus mītus, noliegtu panākumus, bet kļūdas un nepilnības uzdotu par galveno Tautas frontes darbošanās jēgu. Skan apgalvojumi, ka Tautas fronte neko nepaveica, jo impērija sabruka pati no sevis. Dzirdēti ņirdzīgi spriedelējumi, ka barikāžu laiks bija līdzīgs jautram jampadracim Rīgas centrā, ka Tautas fronte ir čekistu un komunistu iecerēts un īstenots projekts, ka tās aktīvisti un vadoņi bijuši liekuļi, meļi, kažoku mainītāji, nevis savas valsts patrioti. Pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdami apgalvojumi, ka Tautas frontes vienīgais panākums ir komunistu un čekistu pārvēršana par miljonāriem, tautas iedzīšana nabadzībā.

Vārdu sakot, cīņa pret Tautas fronti nav beigusies. Viss turpinās. Mūsu toreizējie oponenti nekur nav pazuduši, viņi vēl aizvien dzīvo mūsu vidū, bauda mūsu izcīnītās tiesības uz brīvu vārdu un turpina karot pret mūsu valsti, cerot, ka izdosies Latviju atgriezt atpakaļ austrumu orbītā.

Ir arī cita veida vēstures viltošanas mēģinājumi – toreizējo Tautas frontes noliedzēju vēlme uzdoties par galvenajiem baļķa nesējiem, nonicinot, pastumjot sānis tos, kuri patiešām uz saviem pleciem iznesa visu galveno cīņu smagumu.

Šī grāmata nav Tautas frontes slavinājums. Tā nav sistematizēta, zinātniska Tautas frontes vēsture. Šī grāmata ir mēģinājums patiesām acīm palūkoties uz notikušo, novērtēt sasniegto, izskaidrot panākumu cēloņus, nevairoties no kļūdu un maldu atzīšanas. Tas ir mēģinājums atklāt, cik melīgi ir tie mīti un leģendas, ko par Tautas fronti un mūsu valsti izplata mūsu oponenti. Tas ir aicinājums atcerēties, kā dzīvojām tolaik, kad sākām ceļu uz brīvību, jo tikai tā varam objektīvi novērtēt noietā ceļa sasniegumus un neizmantotās iespējas.

 

1.nodaļa.

Pretošanās kustība pirms LTF

 

Tautas frontes dibināšana, Latvijas neatkarības atjaunošana ir apaugusi daudziem mītiem un leģendām. Viens no vismelīgākajiem, visciniskākajiem ir apgalvojums, ka neatkarīgā Latvija radās pati no sevis, ka neatkarība nokrita no debesīm kā Dieva dāvana. Šis mīts ir liela zaimošana, jo cīņā par Latviju savas dzīvības ir atdevuši tūkstošiem patriotu. Tautas fronte, 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācija ir tikai garā cīņu ceļa noslēgums. Pirms tam bija Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome, kuras dalībniekus vajāja, arestēja un koncentrācijas nometnēs smacēja vācu fašisti. Tad tūkstoši nacionālo partizānu, kas tika apšauti un nobendēti gulaga nometnēs.

Manuprāt, nav iespējams runāt par Tautas fronti, ja nemin tās priekšgājējus, it īpaši disidentus, kuri ar savu varonīgo cīņu brīvās Latvijas ideju iznesa cauri smagajiem okupācijas gadiem.

 

Nacionālkomunisti

2002.gada sākumā Okupācijas muzeja izstādē par pretpadomju kustību septiņdesmitajos gados Latvijā kā viens no visspilgtākajiem pretošanās kustības paraugiem bija minēta 17 komunistu vēstule. Tas bija vēstījums, ko 1969.gadā uzrakstīja Eduards Berklavs. Ilgāku laiku viņš to nevarēja izsūtīt uz ārzemēm. To izdevās izdarīt tikai 1971.gada beigās, bet atklātībā tā parādījās 1972.gadā. Šī vēstule bija tās cīņas turpinājums, ko Eduards Berklavs kopā ar citiem nacionālkomunistiem bija sācis jau piecdesmito gadu beigās, kad viņu padzina no vadošajiem amatiem Latvijā un aizsūtīja darbā uz Ivanovu.

Šoreiz E.Berklava tuvākie domubiedri bija Emma Ērenštreite, Jānis Galdiņš, Antonija Rudzīte, Aleksandrs Čiževskis, Edgars Pabrūklis un citi, kopā 17 partijas biedri, kas parakstīja E.Berklava sacerējumu.

Vēstule ārzemēs izraisīja ļoti lielu ievērību, to publicēja daudzi laikraksti, pārraidīja radiostacijas.

Vēstule formāli bija adresēta ārvalstu kompartijām, bet patiesībā, kā apgalvoja E.Berklavs, bijusi domāta visai Rietumu sabiedrībai.

 Ko gribēja panākt Latvijas nacionālkomunisti?

Atbildot uz šo jautājumus, E.Berklavs rakstīja, ka galvenie vēstules rakstīšanas iemesli bijuši divi: “viens – gribējām potenciāli cerīgākās un skaitliski lielākās komunistiskās partijas, to vadītājus un, protams, arī visas pasaules sabiedrību informēt par to, kāda patiesībā ir ar PSKP nosaukumu un cēlām frāzēm maskējušos Krievijas impēristu rīcība – citu zemju iekarošana un mazo tautu pārkrievošana un, otrs – lūgt šo pasaules valstu kompartiju vadītājus un pasaules sabiedrību ietekmēt PSKP, tādējādi cerot paglābt latviešus no pārkrievošanas, terora un genocīda”.(Eduards Berklavs. Zināt un neaizmirst. R., 1998. g.,348.lpp.).

Kā redzams, vēstules autoru galvenais mērķis bija ietekmēt valdības nacionālo politiku – apturēt pārkrievošanu. Vēstulē netika runāts par Latvijas neatkarības atjaunošanu, par 18.novembra Latviju, par demokrātisku valsts pārvaldi. Manuprāt, šī vēstule aizstāvēja E.Berklava iesākto kursu uz nacionālu, tautisku sociālismu – aptuveni tādu, kādu bija izveidojuši Dienvidslāvu komunisti, kurus Kremlis sauca par nodevējiem un marksisma revizionistiem.

Nav šaubu, ka 17 komunistu vēstule bija ļoti svarīgs notikums pretpadomju kustībā. Tas bija drosmīgs izaicinājums režīmam. Tā pievērsa pasaules uzmanību Latvijai un latviešu tautai. Ne velti režīms centās izrēķināties ar cilvēkiem, kas bija to parakstījuši. Tomēr ne E.Berklavam, ne citiem vēstules parakstītājiem netika piespriesti cietumsodi. Gulaga lēģeru putra nevienam nebija jāstrebj. Bija tikai aizturēšana, draudi, mēģinājumi apsūdzēt ļaunprātīgā padomju dzīves nomelnošanā. Vara aprobežojās ar vairāku nemiernieku izslēgšanu no partijas un dzīvokļu kratīšanu. Dažus, piemēram, Antoniju Rudzīti padzina no darba augstskolā. E.Berklavu izsūtīja trimdā uz kādu Krievijas pilsētu, kur viņš strādāja par nelielas iestādes priekšnieku. Lai arī trimda nebija nekas patīkams, it īpaši salīdzinājumā ar iepriekšējo augsto amatu Latvijas PSR valdībā, šo sodu nevar ne salīdzināt ar to, ko piedzīvoja disidenti, kurus vazāja pa cietumiem un lēģeriem.

Atgriezies Rīgā, līdz pat Atmodai E.Berklavs rakstīja vēstules radošās inteliģences pārstāvjiem. Aicināja vērsties pret rusifikāciju, aizstāvēt nacionālās vērtības. Latviešu valoda, nacionālā kultūra – lūk, galvenais, uz ko koncentrējās E.Berklava un viņa atbalstītāju uzmanība.

Nacionālkomunistu kustība bija ļoti šaura, to pārstāvēja gandrīz tikai viens pats E.Berklavs un vēl daži viņa domu biedri. Tomēr tā liecināja, ka ar PSKP politiku nav apmierināti pat atsevišķi  augsti stāvoši partijas funkcionāri, nerunājot par ierindas biedriem.

 

Disidenti

Par pretošanos režīmam liecināja tas, ka vēl aizvien funkcionēja gulags, kas bija dibināts padomju varas pirmsākumos. Līdz pat PSRS sabrukumam lēģerus papildināja jauni mocekļi. Tas liecināja, ka visi nebija salauzti, kļuvuši vienlīdz padomiski un pareizi domājoši. Cīņas stafeti savās rokās bija pārņēmuši disidenti, kas turpināja nacionālo partizānu sākto aktīvo pretošanos okupācijas režīmam. Disidenti bija maza saujiņa cilvēku, kas palika ārpus režīma kontroles un kas uzdrošinājās paust valdošajai ideoloģijai pilnīgi nepieņemamas patiesības. Tā bija iešana vēsturei pa priekšu. Pārējā sabiedrība tikai daudzus gadus vēlāk, sākoties Atmodai, palēnām sāka pieņemt tos uzskatus, kurus disidenti pauda jau  septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados un vēl agrāk.  

Viens no redzamākajiem disidentu kustības pārstāvjiem bija Ints Cālītis. Pirmo termiņu – 25 gadus stingrā režīma nometnē – nopelnīja 1949.gadā, kad viņam bija tikai 18 gadi. Kolimas lēģeros un nometinājumā pavadīja gandrīz septiņus gadus, Latvijā atgriezās 1956.gadā. Jau pēc diviem gadiem – 1958.gadā viņu tiesāja vēlreiz, piepriežot sešus gadus nebrīvē.

Jau sešdesmito gadu vidū, drīz pēc otrreizējās atgriešanās no gulaga Inta Cālīša mājā, kas atradās Rīgā, Vecmīlgrāvī sāka pulcēties visas Baltijas brīvdomātāji, kas bija cits citu iepazinuši Mordvijas lēģeros. Viņu vidū kā viens no pirmajiem minams Viktors Petkuss, arī Antans Terleckas. Vēl pēc gada Vecmīlgrāvja mazajā istabiņā iegriezās arī igauņi – Ēriks Udams, Marts Nikluss un citi. Pamazām tieši Rīga, Vecmīlgrāvis, Inta dzīvoklis kļuva par Baltijas dumpinieku galveno pulcēšanās vietu. Te bieži iegriezās arī Gunārs Astra, kas 1976.gadā atgriezās no mazās zonas. (Par lielo zonu disidenti sauca visu Padomju Savienību).

 Septiņdesmito gadu beigās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas brīvdomātāji sāka gatavot un ar daudziem parakstiem uz Rietumiem sūtīt vēstules, paziņojumus, manifestus.

To vidū viens no svarīgākajiem dokumentiem bija 1979.gadā Lietuvā uzrakstītā vēstule ar 45 baltiešu parakstiem. Vēlāk to sāka saukt par Baltijas hartu, pēc analoģijas ar pazīstamo Čehoslovakijas dokumentu Harta-77, ko uzrakstīja čehu disidents Vaclavs Havels, vēlākais ilggadējais Čehijas prezidents. Baltiešu vēstījums tapa sakarā ar Molotova-Ribentropa pakta 40.gadadienu, kas apritēja 1979.gada 23.augustā.

Par spīti vispārējai, totālajai izsekošanas sistēmai čekai neizdevās apturēt parakstu vākšanu un manifesta nosūtīšanu uz ārzemēm. Var tikai pabrīnīties, kāpēc VDK ar visu sazaroto aģentu tīklu šajā gadījumā cieta fiasko – nespēja laicīgi iejaukties un apturēt akciju nevienā no trim Baltijas valstīm.

Ints Cālītis: „Parakstu vākšana bija ļoti zibenīgs process. Latvijā ieradās lietuvieši, apbraukāja parakstītājus un tūdaļ aizbrauca. Viss notika ātri un negaidīti. Tā bija tik strauja akcija, ka čeka laikam nepaspēja noreaģēt. Nebija nekādas vēstījuma apspriešanas ne pirms parakstu vākšanas, ne pēc tam. Lietuvieši ieradās ar sagatavotu tekstu. Viņi paši apbraukāja tos latviešus, par kuriem zināja – viņi parakstīs. Kopā ar lietuviešiem brauca Ivars Žukovskis. Viss notika dažās stundās. Piemēram, pie Gunāra Astras nebrauca, jo viņš jau iepriekš bija deklarējis, ka nekur nepiedalīsies, neko neparakstīs.”

Dokumentā bija raksturota Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas gaita un rezultāti – Baltijas valstu iznīcināšana, ko veica Sarkanā armija. Hartas autori uzsvēra, ka Molotova-Ribentropa pakts bija divu vēsturē lielāko tirānu – Staļina un Hitlera – sazvērestība pret mieru un cilvēcību, tas izraisīja otro pasaules karu.

Hartas autori griezās pie PSRS, VFR, VDR valdībām, ANO ģenerālsekretāra ar lūgumu pasludināt paktu un tā slepenos protokolus par spēkā neesošiem no to parakstīšanas brīža, kā arī likvidēt tā izraisītās sekas, tātad, garantēt Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Dokumenta autori atsaucās uz tā laika valdošajiem principiem starptautiskajās attiecībās, uz to, ka nāciju pašnoteikšanās princips bija apstiprināts daudzos starptautiskos dokumentos, ko bija pieņēmusi ANO un, starp citu, atzinusi arī Padomju Savienība.

Tas bija dokuments, kas liecināja par tā autoru demokrātismu, gatavību respektēt visus tos principus, ko par starptautisko attiecību veidošanas pamatu bija pasludinājusi gan ANO, gan visas lielvalstis, PSRS ieskaitot. Vienlaikus tas bija lielvarām nepatīkams dokuments, jo atgādināja par nesenās vēstures neatrisinātu problēmu, par to, ka pēc Otrā pasaules kara bija saglabāta liela netaisnība – Baltijas valstu okupācija. Dokuments atgādināja, ka agri vai vēlu, bet ar šo jautājumu būs jānodarbojas gan Padomju Savienībai, gan ANO, gan rietumvalstīm.

PSRS režīmam šis dokuments bija ārkārtīgi bīstams un nepatīkams. Lai arī tajā nebija minēti tādi termini kā okupācija un aneksija, tas skaidri un viennozīmīgi lika saprast, ka Baltijas valstis ir likvidētas tieši okupācijas rezultātā un neizbēgami pienāks laiks, kad Baltijas tautas prasīs savu tiesību atjaunošanu.

Tāds brīdis pienāks pavisam ātri. Jau pēc nepilniem desmit gadiem Hartā paustās idejas kļūs visnotaļ aktuālas, tās izmantos kā Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas teorētisko pamatojumu.

Visvairāk parakstītāju hartai bija Lietuvā. Latvijā zem tās savus parakstus lika, spriežot pēc 1987.gada publikācijas Auseklī, četri disidenti – Ints Cālītis, Uldis Ofkants, Juris Ziemelis un Ivars Žukovskis. Citas publikācijas liecina, ka vēstījumu parakstījuši tikai trīs latvieši – Ints Cālītis, Juris Ziemelis un Ivars Žukovskis. Ints Cālītis apgalvo, ka to parakstīja pieci latvieši. Piektais bijis Alfrēds Zeidaks, kas pēc atbrīvošanas no nometnes dzīvoja Lietuvā, jo viņam bija liegts atgriezties Latvijā

Dokuments ar 45 parakstiem Rietumos kļuva par pasaules mēroga sensāciju. Vairāk nekā divas nedēļas tas bija visu lielāko laikrakstu, televīzijas un radio uzmanības centrā. Daudzi laikraksti publicēja pilnu Hartas tekstu, to pārraidīja vairākas raidstacijas. Notikumu komentēja daudzi neatkarīgie žurnālisti, kam pietika drosmes uzstāties pret savu valdību mīkstčaulīgo politiku attiecībā pret Kremli.  Bet Padomju Savienības laikraksti, televīzija, radio izlikās, ka nekas nav noticis. Rietumos daudzkārt citētais dokuments PSRS masu saziņas līdzekļos netika pat pieminēts. Padomijas ideologiem bija izdevīgāk to ignorēt, nekā ielaisties diskusijās par tā saturu.  Šīs Hartas parakstīšana bija viens no Inta Cālīša apsūdzības galvenajiem punktiem 1983.gada tiesas procesā.

    Kādus secinājumus var izdarīt par disidentu kustību septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados? Vai šī kustība Latvijā bija plaša un ietekmīga? Domāju, droši var atbildēt – ne plaša, ne ietekmīga tā nebija. Disidentiem neizdevās ietekmēt plašus iedzīvotāju slāņus. Padomju gados tikai neliela iedzīvotāju daļai bija informācija par sirdsapziņas cīnītājiem, daudzi disidentus uzskatīja par bezprāšiem, kas skrien ar pieri mūrī. Disidentu ietekmi nevar ne salīdzināt ar to ietekmi, ko baudīja mūsu rakstnieki un mākslinieki. Vēl septiņdesmitajos gados viņu bija pavisam maz – Ints Cālītis, Viktors Kalniņš, Gunārs Astra, Uldis Ofkants, Juris Ziemelis, Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Freimanis … Varbūt vēl varētu minēt desmit divdesmit vārdus.

      Astoņdesmito gadu beigās līdz ar helsinkiešu aktivitāšu sākumu disidentu popularitāte strauji pieauga. Pēc 1987.gada 14.jūnija akcijas pie Brīvības pieminekļa disidentu jauno paaudzi pamanīja visa Latvija. Tauta bija gatava sekot jaunajiem drosminiekiem. Taču drīz vien atklājās, ka viņi nav spējīgi veikt ilgstošu darbību. Drīz pēc 14. jūnija un 23.augusta uz Rietumiem devās vairāki šo pasākumu organizatori, kas palika tur uz dzīvi un Latvijā neatgriezās arī pēc neatkarības atjaunošanas.

Jau 1987.gada 18.novembrī grupa Helsinki 86 vairs nebija spējīga vadīt tautas pieaugušo aktivitāti. Ļaudis bija gatavi iesaistīties darbībā, taču nebija nevienas organizācijas, kas šo aktivitāti organizētu un vadītu. Kā izteicās bijušais disidents, radio Brīvā Eiropa darbinieks Pāvils Brūvers, helsinkieši „neizmantoja šo vienreizējo tautas aktivitāti, lai to organizētu mērķtiecīgā darbībā…grupā valdīja pārliecība, ka visi šie notikumi ir tikai pārejoša epizode, ka agrāk vai vēlāk nāks smaga reakcija, un viņi paši jau raudzījās pēc ārzemju vīzām, jo neapšaubāmi reakcijas gadījumā viņi ciestu vissmagāk.” (Paulis Kļaviņš. Gaismas akcija 1969-1989, 402.lpp.).

Turklāt helsinkiešu vidū sākās asa rīvēšanās, naida vilnis, savstarpēja apvainošana sadarbībā ar čeku. Tas viss noveda pie šķelšanās un disidentu jaunās paaudzes ietekmes sarukuma. Gala rezultātā arī viņiem neizdevās kļūt par ietekmīgu spēku, Atmodas, dziesmotās revolūcijas līderi. Šo funkciju viņu vietā veica radošā inteliģence kopā ar kompartijas gaišo daļu.

       Par spīti visam – čekas provokācijām, melnajām aizdomu ēnām, savstarpējām ķildām, apvainojumiem sadarbībā ar VDK – disidentu kustībai bija liela nozīme PSRS sabrukumā. Daudzu ideju jūklī disidenti palīdzēja nosargāt domu par brīvu valsti un demokrātiju. Turpinādami nacionālo partizānu iesākto aktīvas pretošanās līniju, disidenti pierādīja, ka Latvijas brīvvalsts turpina pastāvēt, jo, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām valsts turpina pastāvēt tik ilgi, kamēr tās pilsoņi nav beiguši par to cīnīties. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem, Latvijā viņi bija vienīgie, kas to darīja. Viņi neļāva no tautas apziņas izravēt atmiņas par 18.novembra Latviju.

           Kad pienāca Atmodas laiks, kad sabiedrība sāka atgūties no apmātības, tad atklājās, ka vēl tomēr dzīva un atjaunojama ir pavisam cita Latvija – tā, kas bija dibināta 18.novembrī un ko savā nevienlīdzīgajā cīņā ar režīmu bija aizstāvējuši tādi cilvēki kā Ints Cālītis un Gunārs Astra. Atmodas kustībai bija idejas, ko pārņemt savā bruņojumā, ko bija gatava atbalstīt tauta. Viņi bija vienīgie, kas bija palikuši uzticīgi demokrātijai un brīvas Latvijas idejai. Viņi vienīgie runāja par Molotova-Ribentropa paktu, valsts okupāciju. Citu politisko strāvojumu, kas būtu aizstāvējuši šādas vērtības, Latvijā nebija. Vēlāk disidentu idejas pārmantoja Tautas fronte, LNNK, tad Augstākā Padome, kas pieņēma 4.maija Deklarāciju.

 

2.nodaļa

Latvijas uzspridzināšana

jeb

Radošo savienību plēnums

1987.gada 14.jūnija notikumi pie Brīvības pieminekļa liecināja, ka tautas noskaņojums mainās un iespējams sociālais sprādziens. Gaisā virmoja kaujinieciskas noskaņas, ko čeka noteikti juta. Satraucošas ziņas pienāca arī no citām republikām, kur ik pa brīdim uzliesmoja stihiski streiki, demonstrācijas un ko vara centās apspiest ar represijām un sapieru lāpstiņām. Toties Maskavā izdotie preses izdevumi publicēja aizvien nekaunīgākus rakstus, kas atmaskoja staļinisko pagātni, rāva nost plīvuru no specfondos slēptajiem vēstures noslēpumiem, pauda revolucionārus priekšlikumus par ekonomikas un citu dzīves jomu pārveidošanu.

Čekas un kompartijas vadoņiem vajadzēja rīkoties, lai novērstu briestošo sprādzienu. Acīmredzot tika kaldināti plāni par to, kā tuvojošos revolūciju ievirzīt nenozīmīgu pārmaiņu gultnē – kompartijas kontrolētā pārbūvē, kas ļautu tai saglabāt varu un nomenklatūras privilēģijas. Vienlaikus vajadzēja iegūt sabiedrotos gaidāmajām sadursmēm ar kompartijas reakcionāro daļu, kas gribēja atgriezties pie staļinisma.

Jau 1988.gada pirmajos mēnešos presē parādījās vēstis, ka pārbūves un atklātības atbalstam būtu vēlams organizēt plašu tautas kustību, dibinot neformālas sabiedriskas organizācijas. No Igaunijas pienāca ziņas, ka tur jau notikušas apspriedes un sanāksmes, kas iezīmējušas ceļu uz pārbūves atbalsta kustības organizēšanu. Kā tagad atklājas, galveno lomu šajos procesos vajadzēja spēlēt, tā sauktajai, radošajai inteliģencei – zinātniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem. Acīmredzot kompartijas vadoņi cerēja, ka šos ļaudis izdosies noturēt savā ietekmē, ka viņi paklausīgi ies pa iezīmētu taciņu, piesaistīs tautu un vedīs to vajadzīgajā virzienā. Pats galvenais bija nepieļaut, ka briestošās revolūcijas vadību pārņemtu disidenti, kas bija padomju režīma zvērināti ienaidnieki, tādi kā Gunārs Astra, Ints Cālītis, helsinkieši, kas organizēja 1987.gada 14.jūnija gājienu pie Brīvības pieminekļa. Šie pretpadomju elementi, tautas ienaidnieki bija piedzīvojuši kratīšanas, čekas pagrabus, gulaga nometnes, ārstēšanu psihenēs, un režīmam bija skaidrs, ka tādu cilvēku nostāšanās revolucionāro notikumu priekšgalā varētu beigties ar galīgi nevēlamiem satricinājumiem.

Šķita, ka pavisam cita kaluma cilvēki ir radošie – mākslinieki, rakstnieki, zinātnieki. Nesalīdzināmi maigākas dvēseles, humānāki, ne tik aizvainoti, ne tik kategoriski, ne tik atriebīgi. Turklāt itin labi aprūpēti un apgādāti. Vai nu gribēs zaudēt savu komfortablo stāvokli partijas azotē?

Plēnuma organizēšana

 

Rakstnieks Andris Kolbergs, kas 1988.gadā strādāja par Rakstnieku savienības sekretāru, stāsta, ka ideja par radošo savienību plēnumu dzimusi Jāņa Petera kabninetā pēc tam, kad no Igaunijas rakstnieku plēnuma atgriezusies Anna Žīgure un stāstījusi, ka tas bijis revolucionārs pasākums. (A.Kolbergs. Tas lielais diletantu laiks, 118.lpp.).

Taču, domājams, ka pirms tam bija nākuši signāli no Centrālkomitejas. Katrā ziņā nav šaubu, ka J.Peters savas darbības saskaņoja ar kompartijas vadību, pirmām kārtām, iespējams, ar A.Gorbunovu, toreizējo LKP sekretāru. J.Peteram ar viņu, kā liecina A.Kolbergs, bijušas „tuvas, čomiskas attiecības”. Taču nav šaubu, ka foruma ideju apsprieda visa kompartijas un, iespējams, arī VDK vadība. Tajā laikā bez šo divu režīma balstu akcepta Latvijas mēroga pasākums nebija iespējams. Turklāt riskants, jo bija zināms, ka Igaunijā kaut kas līdzīgs jau bija organizēts, taču pārvērties par revolucionāru pasākumu, kā iepriekš minēts. Diemžēl J.Peters nav atklājis visas plēnuma organizēšanas aizkulises, kas, iespējams, nav nemaz tik pievilcīgas, kā sabiedrība pieradusi domāt.

Ir pamats domāt, ka impulsi nāca no Maskavas. Ne velti gan vienā, gan otrā republikā notika līdzīgi pasākumi. M.Gorbačova pārbūvei bija vajadzīgi sabiedrotie, un tie tika meklēti radošajā inteliģencē, kam bija milzīga ietekme sabiedrībā. Vajadzēja izmantot tās prestižu, lai ietekmētu sabiedrības domāšanu, paturētu to savā kontrolē. Sabiedrisko procesu priekšgalā vajadzēja nolikt tādus cilvēkus kā Jānis Peters. Šim mērķim viņš bija ideāla persona. Pazīstams dzejnieks, gudrs, autoritatīvs cilvēks ar elastīgu domāšanu, spējīgs izvairīties no kategorisma, vienmēr gatavs meklēt kompromisu, nav cietpaurains stūrgalvis. Ar vienu kāju stingri iebridis kompartijas lauciņā – ievēlēts par LKP Centrālkomitejas locekli, ar otru kāju balstās uz Rakstnieku savienību,  ir tās vadītājs. Turklāt ietekmīga persona visu citu radošo vidū. Kurš cits nodrošinātu labāku saikni starp kompartiju un tās labi baroto, gādīgi aprūpēto propagandas priekšpulku – zinātniekiem, māksliniekiem, rakstniekiem? Acīmredzot J.Peteram uzticējās arī pirmais cilvēks partijā – B.Pugo, kas cerēja, ka J.Petera organizētais saiets noritēs možā garā, aizraus ļaužu prātus, pārvērtīs viņus par dedzīgiem pārbūves balstītājiem, taču neapdraudēs partijas varas pamatus, tās svētākos principus un dievišķo varas monopolu.

Kā stāsta A.Kolbergs, plēnums tika rūpīgi gatavots, meklēti referenti, eksperti, aicināti ciemiņi no Maskavas, izstrādāti vajadzīgie dokumenti.

Manuprāt, runātājus izraudzījās ne jau tikai A.Kolbergs kopā ar J.Peteru. Domāju, ka galveno runu teicēji tika rūpīgi apspriesti Centrālkomitejā. Izvēlējās visā Latvijā labi pazīstamas personas, pārbaudītus cilvēkus, kuri bija pauduši kritisku attieksmi pret brežņevisko pagātni, taču turējās partijiskās domāšanas rāmjos, no kuriem neko pārlieku ķecerīgu it kā nevarēja sagaidīt. Lielākā daļa bija padomju zinātnes pīlāri – akadēmiķi, doktori, profesori, augstskolu pasniedzēji: oficiālās vēstures interprets A.Drīzulis, J.Porietis, P.Cimdiņš, P.Eglīte, J.Zaķis, A.Milts, I.Lazovskis. Arī radošo pārstāvji likās savējie – M.Zālīte, A.Līce, Z.Skujiņš, A.Kolbergs, M.Kosteņecka, Dž.Skulme. Visi labi ieredzēti, visiem ļauts radoši strādāt un publicēties, maksāti dāsni honorāri, slavēti un apbalvoti. Tad vēl žurnālisti, taču nevis no kāda pagrīdes Ausekļa, bet gan no padomju preses izdevumiem – J.Rukšāns, I.Ļitvinova, E.Inkēns. Vēl pārbaudītāks, vēl drošāks vīrs varēja likties politisko notikumu komentētājs M.Vulfsons, kas jau gadu gadiem to vien bija darījis kā atmaskojis imperiālistus un slavējis padomju miera politikas sasniegumus, viņu varēja saukt par padomiskās domāšanas etalonu. Bez tam vēl Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs M.Ramāns, lauksaimnieks, agrofirmas priekšsēdētājs Jānis Lucāns, jurists T.Jundzis. Nav neviena no tām aprindām, kuras klaigāja par ekoloģiju, Daugavpils HES-u vai – pasarg’ Dievs! – no kaut kādiem neformāļiem, disidentiem, ārzemniekiem vai vēl citiem apšaubāmiem tipiem.

No Maskavas uzaicināja nevis kaut kāda brīvdomīga laikraksta pārstāvi, bet žurnāla Kommunist galvenā redaktora vietnieku O.Lāci. Kas gan cits varēja paust vēl pareizākas domas nekā tāda izdevuma pārstāvis?

Šķita, ka savākta pārbaudītu cilvēku komanda, ka nekāda radikālisma nebūs. Ne gluži stagnāti, bet padomju sistēmā auguši un skoloti cilvēki, visi taisījuši labu karjeru, ieguvuši grādus, cienījamus amatus. Ko ķecerīgu no tādiem cilvēkiem var sagaidīt? Drīzāk varēja bažīties, ka viņu runāšana ritēs veco stereotipu garā, un zālē sedošie sāks snauduļot, ka plēnums neko jaunu nepateiks, un ļaudis nemaz to nepamanīs.

Pārskatot runātāju sarakstu, arī Centrālkomitejas sekretāriem nevarēja rasties iebildumi pret saieteta organizēšanu. Nevarēja rasties aizdomas, ka no tribīnes skanēs partijai bīstamas runas, ka sāksies kaut kas dumpiniecisks. Acīmredzot pasākuma organizatori bija ņēmuši vērā Igaunijas pieredzi un rīkojās ļoti apdomīgi, darīja visu iespējamo, lai izvairītos no radikālisma, no tā, ko sauca par revolucionārismu.

Aptuveni aprīļa beigās arī es saņēmu uzaicinājumu piedalīties plēnumā. Man piezvanīja Andris Kolbergs un aicināja runāt par izglītības jautājumiem. Viņš bija pamanījis manus rakstus presē un sacīja, ka es derētu izglītības eksperta lomai. Es, protams, nejutos kā visgudrs izglītības jautājumu specs, taču nolēmu izmantot iespēju, lai paustu savus uzskatus par skolu dzīvi. Apspriedos ar F.Zvaigznonu un nolēmu atklāt toreizējās izglītības sistēmas galvenos trūkumus – politizāciju, dogmatismu, militarizācijas tendences, totālo pakļautību kompartijas kontrolei un ideoloģijai. Tobrīd es, protams, vēl nezināju, ka man būs iespēja piedalīties vēsturiskā saietā, kas iezvanīs jaunus laikus Latvijā.

„Zaimošana priesteru klātbūtnē”

 

1988.gada 1.jūnijā Politiskās izglītības namā sākās pasākums, kas uzspridzināja Latviju.

Bet sākumā viss ritēja ļoti ierasti un mierīgi. Partijisko tradīciju garā. Uz skatuves prezidijā apsēdās visi četri LKP CK sekretāri: Boriss Pugo, Vitālijs Soboļevs, Anatolijs Gorbunovs, Jānis Oherins. Centrālkomitejas plašā pārstāvniecība neatstāja ne mazākās šaubas, ka saiets ir republikas augstākās varas akceptēts, ka viss saskaņots, viss atbalstīts.

Plašajā zālē starp klausītājiem bija arī daudzi ministri, rajonu priekšnieki, partkomu sekretāri. Acīmredzot bija saņēmuši norādījumus, ka tas ir svarīgs partejisks pasākums, nevis kaut kāda pindzelmaņu, bildētāju, dzejotāju saskriešana. Ja nebūtu rīkojuma no augšas, diezin vai cienījamie, atbildīgie biedri tik kuplā skaitā pulcētos kopā.

Visvairāk zālē, protams, bija radošo – zinātnieku, mākslinieku, rakstnieku, aktieru. Runas translēja radio, tātad visa Latvija varēja dzirdēt, kas tiek runāts Politizglītības namā.

Kas bija Politizglītības nams? Vieta, kur pulcējās kompartijas aģitatori un propagandisti, vieta, kur tika izskaidrota partijas politika, kur plašā partijas aktīvistu masa saņēma informāciju un norādījumus, kā runāt, ko runāt, lai tautu pārliecinātu par sarkanās ideoloģijas diženumu. Šis lepnais nams jau sen būtu nogrimis dziļā dzelmē, ja pār to gāztos viss tas propagandas ūdens, kas iepriekšējos gados bija liets no tā tribīnēm.

Bet nu beidzot bija pienācis laiks, kad propagandas namā skanēja pavisam cita satura runas. Tie zinātnieki, rakstnieki, mākslinieki, žurnālisti, kas kāpa tribīnē, runāja pavisam citādi nekā bija gaidīts. Par lielu pārsteigumu pasākuma organizētājiem un prezidijā sēdošajiem gāzās laukā viss, kas radošo sirdīs un prātos bija krājies gadu gadiem. Gan niknums, gan aizvainojums, gan sašutums. Neko tādu sarkanie sekretāri nebija gaidījuši. Kurš varēja iedomāties, ka padomju akadēmiķis, padomju augstskolas pasniedzējs E.Grinovskis sāks slavēt buržuāziskās Latvijas lauksaimniecību, nopels kolektivizāciju un sacīs, ka padomju lauksaimniecība ražo mazāk produkcijas nekā K.Ulmaņa laiku zemnieki? Kurš bija varējis iedomāties, ka A.Kolbergs gandrīz patētiskā balsī stāstīs par kaut kādiem nacionāliem kautiņiem, vainojot padomju tiesību sargus bezdarbībā? Kurš varēja iedomāties, ka padomju žurnālists, redaktors J. Rukšāns ar tik milzīgu patosu runās par nacionāliem jautājumiem, izsakot pārmetumus par latviešu valodas nomākšanu? Kurš varēja iedomāties, ka Dž.Skulme, M.Zālīte, Z.Skujiņš, A.Bels tik asi, pat naidīgi runās par latviešu valodas, radošās darbības apspiešanu, kontrolēšanu, nomākšanu? Kurš varēja paredzēt, ka arī visi citi uzstāsies ar tik asiem viedokļiem, ka skanēs nikni pārmetumi partijai, valdībai, režīmam? Un, protams, neviens nebija varējis paredzēt, ka pārbaudītais kadrs M.Vulfsons partijas augstākās vadības klātbūtnē ierunāsies par neeksistējošajiem Molotova-Ribentropa slepenajiem protokoliem un minēs tādu galīgi aizliegtu terminu kā okupācija. Tas taču bija jēdziens, kura dēļ ne viens vien bija iesēdināts stolipinā un aizvizināts uz gulaga lēģeriem. Vēl nebija pagājuši ne pieci gadi, kopš disidents Ints Cālītis par Molotova-Ribentropa pakta pieminēšanu dabūja titulu tautas ienaidnieks un tika iesēdināts ķurķī. Tās bija tādas patiesības, ko aizstāvēja vienīgi lielākie ienaidnieki un kuru atmaskošanai padomju ideoloģija un zinātne bija tērējusi kolosālus spēkus un līdzekļus. Un te pēkšņi, visai Latvijai dzirdot, noskan šīs vārds – okupācija, biedri, okupācija, nevis sociālistiskā revolūcija…Pirms tam Molotova un Ribentropa slepeni noslēgtā vienošanās… 

Katrs zālē sēdošais varēja redzēt, ka B.Pugo un citi kompartijas dižvīri, kas sēdēja uz skatuves un klausījās runas, kļuva aizvien drūmāki un niknāki. Viņi nebija gaidījuši, ka saruna kļūs tik atklāta, ka viņu virzienā lidos tik asi pārmetumi, ka saieta telpā, bet pēc tam arī visā Latvijā ieplūdīs tik pamatīga svaiga gaisa šalts.

A.Kolbergs raksta: „Kad Mavriks Vulfsons runāja par Molotova-Ribentropa līguma slepenajiem protokoliem, es redzēju, ka uz Pugo bālās sejas izsitas spilgti aveņsarkani pleķi, pēc tam sarkanas palika arī ausis. Tā bija nedzirdēta, klaja zaimošana priesteru klātbūtnē. Vienlaikus arī izliets ūdens, ko vairs nav iespējams sasmelt. Vulfsonam beidzot runāt, aplausi sākās it kā negribīgi, tad pārauga vētrainos, lai gan zālē visdrīzāk nebija neviena, kas iepriekš nezinātu par līguma slepenajiem protokoliem.” (A.Kolbergs. Tas lielais diletantu laiks, 121.lpp.).

 

Manas izjūtas plēnumā bija tādas, ka gribējās celties spārnos. Jā, protams, nekas būtiski jauns nebija pateikts. Maskavas laikraksti jau bija rakstījuši gan par kolektivizācijas drausmīgo postu, gan par nacionālajām pretišķībām. Viss it kā bija zināms. Par dažiem jautājumiem pats biju rakstījis Skolotāju Avīzē. Taču tagad pēkšņi slēptās, nomāktās patiesības atzina cilvēli, kas parasti bija runājuši ierastajā, partijiskajā stilā. Pat ordeņotie un titulētie, padomju režīma lolotie zinātnes, mākslas, literatūras spīdekļi rādīja zobus un vairs negribēja kalpot saviem saimniekiem. Tas bija kaut kas jauns. Labi rūpēdamās par radošajiem un cerēdama izauklēt sev padevīgu kalpu baru, kompartija patiesībā bija izaudzinājusi savus kapračus.

Klausoties visā Latvijā pazīstamu rakstnieku, mākslinieku, zinātnieku teikto, es jutu, ka brūk tās sienas, kurās bijām iesprostoti kā slazdā, ka šķīst par svētām turētas dogmas, un pasaule iekrāsojas pavisam citos toņos. Es redzēju, ka cilvēki reibst no tās gaisotnes, kura strāvoja visā namā. Tobrīd man gribējās sacīt tāpat kā dekabristiem, ka beidzot mēs elpojam brīvības gaisu. Šis brīvības gaiss piepildīja ne tikai milzīgo telpu, bet arī visu Latviju. Pēc plēnuma var droši teikt, ka mēs dzīvojām citā Latvijā. Var piekrist Andrim Kolbergam, kas raksta, ka „tās divas dienas pamodināja visus Latvijas iedzīvotājus”. (Andris Kolbergs. Tas lielais diletantu laiks, 121.lpp.)

M.Vulfsona zvaigžņu stunda

Plēnuma centrālā runa, neapšaubāmi, bija Mavrika Vulfsona sacītais par 1940.gadu. M.Vulfsons atklāja patiesību, ko partija bija centusies turēt aiz septiņām seifa atslēgām, ko apkaroja un noliedza visi padomijas vēsturnieki un ko vēl tagad pēc 25 gadiem daudzi negrib atzīt. Tā bija patiesība par 1940.gadu. Molotova-Ribentropa pakts, okupācija, nevis sociālistiskā revolūcija. Tas bija trieciens kompartijas melīgās ideoloģijas galvenajam postulātam par Latvijas brīvprātīgu pievienošanos Padomju Savienībai. Pēc tam visu 1988.gada vasaru kompartijas aprūpētie, tituliem apbalvotie vēsturnieki centās apstrīdēt M.Vulfsona teikto. Taču tās bija veltīgas pūles. Pienāca laiks, kad arī Kremlis bija spiests patiesību atzīt. Okupācijas fakts kļuva Latvijas neatkarības atjaunošanas juridiskais pamatojums. M.Vulfsona pārsteidzošo uzstāšanos B.Pugo nosauca par Padomju Latvijas nogalināšanu, un viņam bija taisnība.

1988.gada jūnijā līdz Padomju Latvijas apbedīšanai vēl bija ejams smags un garš ceļš, tomēr gājums bija sācies.

Es piekrītu visiem tiem, kuri izsakās, ka M.Vulfsons, runādams par okupāciju, neko būtiski jaunu nepateica. Protams, neko jaunu nepateica. Ir labi zināms, ka patiesību par 1940.gada notikumiem kompartijai nekad neizdevās noslāpēt. Lai kā centās tādi vēsturnieki kā Ē.Žagars, katram brīvi domājošam cilvēkam bija zināms, kas notika 1940.gadā. Patiesībai neļāva nogrimt emigrācijā dzīvojošie vēsturnieki, kā arī Latvijas disidenti. Par Baltijas disidentu parakstīto Hartu jau iepriekš rakstīju.

Taču M.Vulfsona nopelns ir tas, ka šī patiesība izskanēja no tāda cilvēka mutes, kurš visu savu dzīvi bija stāvējis komunistiskās pozīcijās, tika uzlūkots par varas ideologu, kam bija piešķirtas tiesības presē, televīzijā paust vienīgo pareizo viedokli par visasākajiem starptautiskajiem un iekšpolitiskajiem jautājumiem. Šķita, ka no tāda sarkanā propagandista, padomju ideologa nekas tik patiess nav sagaidāms. Un tomēr viņš izrunāja liktenīgo vārdu – okupācija. Tas nozīmēja, ka pat centīgākie padomiskās domas paudēji sākuši mainīt savu nostāju un pauž uzskatus, ko aizstāvējuši vienīgi nīstākie padomju ienaidnieki – disidenti un emigranti. Tas bija kaut kas tik negaidīts, ka sita pa smadzenēm un lika aizdomāties arī tādiem cilvēkiem, kas pirms tam vēsturei nekādu uzmanību nebija pievērsuši. Šis pavērsiens M.Vulfsona domāšanā liecināja, ka patiešām brūk vecie stereotipi, ka sākušās radikālas pārmaiņas, ka vairs nav jābaidās runāt patiesību.

Kāpēc zvērināts padomju propagandists pēkšņi pārmeta kažoku un atklāja paša veidotās sistēmas melus? Par šo jautājumu izteikušies daudzi, arī pats M.Vulfsons mēģinājis atbildēt. Taču, manuprāt, tas nav būtiskākais jautājums. Galvenais, ka tas tika izdarīts. Acīmredzot M.Vulfsons, būdams labi informēts cilvēks, zināja, kādas ekonomiskās grūtības pārdzīvo Padomju Savienība un bija sapratis, ka režīms irst pa visām šuvēm laukā un ka tā sabrukums nav novēršams. Šī perspektīva lika saprast, ka vairs nevar sēdēt vecajos ierakumos, ka jāpaceļ rokas augšā un jāmūk uz frontes otru pusi. Viņš nebija no fanātiķu cilts. Viņš bija no tiem, kuri vienmēr nostājas uzvarētāju pusē. Izrādījās, ka savlaicīgā pozīciju maiņa bija veiksmīgs gājiens, neskatoties ne uz kādiem pārmetumiem par kažoka mainīšanu. To, ka Ints Cālītis bija dabūjis garus katorgas gadus par Molotova-Ribentropa pakta atmaskošanu, diemžēl ļaudis lāgā pat nezināja. Bet M.Vulfsons vienas dienas laikā kļuva par nacionālo varoni, Latvijas spožāko zvaigzni, vienu no spilgtākajiem Atmodas līderiem, ko ļaudis 1990.gada 4.maijā pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas nesa uz rokām.

Vēsture taisnību nepazīst. Bieži par uzvarētāju pasludina nevis to, kurš, varonīgi karodams, ieņem ienaidnieka nocietinājumus, bet gan to, kurš pirmais paceļ uzvaras karogu.

Arī citi plēnuma oratori, stingri vērtējot, neko principiāli jaunu nepateica. Taču viņi to pateica atklāti, visiem dzirdot un visiem ieklausoties.

Inta Cālīša un citu nopelns, protams, ir liels, viņi neļāva izdzēst atmiņas par brīvu Latviju. Taču viņu paustās patiesības nebija lemts dzirdēt plašām aprindām. Tās, iespējams, tika paustas laikā, kad tauta par šiem jautājumiem vēl daudz nedomāja, nebija modusies, lai dzirdētu tādas patiesības. Tos drosminiekus, kuri 1988.gada 14.jūnijā gāja pie Brīvības pieminekļa, jau pamanīja stipri plašākas aprindas. Par viņiem runāja, viņus slavināja. Tomēr ar to bija par maz, lai sāktos revolūcija. Toties Radošo savienību plēnumā uzstājās visā Latvijā pazīstami cilvēki, slaveni rakstnieki, mākslinieki, un viņu teiktais atstāja grandiozu ietekmi, saviļņoja sabiedrību un bija sākums revolūcijai.

Var daudzko pārmest J.Peteram, iespējams, viņa atkarība no valdošā režīma, no čekas bija liela. Bet nevar noliegt to, ka viņš bija reāli domājošs, pragmatisks cilvēks. Diezin vai kāds no disidentiem vai helsinkiešiem būtu paveicis to, ko paveica J.Peters, rīkojot radošo savienību plēnumu un veicot priekšdarbus Tautas frontes dibināšanai. To nebija iespējams izdarīt, nerēķinoties ar kompartiju un Drošības komiteju. Vara nebūtu uzticējusies ne helsinkiešiem, ne disidentiem. Bet J.Peteram uzticējās un ļāva rīkoties. Viņš bija kā tilts starp abām pusēm – veco varu un briestošās revolūcijas spēkiem. Līdzīgu lomu spēlēja citi radošie – Jānis Stradiņš, Džemma Skulme, Mavriks Vulfsons. Tāpēc par spīti visam iepriekš teiktajam, par spīti šo cilvēku iespējamai sadarbībai ar čeku jāsecina, ka viņu loma Tautas frontes izveidošanā un neatkarības izcīnīšanā bija milzīga. Taisnprātīgie, kompromisus ignorējošie disidenti to nespētu paveikt. To varēja vienīgi tādi cilvēki, kas nāca no vecās varas aprindām, bet vienlaikus bija gatavi iet jaunus ceļus.

Par to liecināja turpmākie notikumi.

Jau pēc dažām dienām, 14.jūnijā notika plašs mītiņš un gājiens pie Brīvības pieminekļa. Šo mītiņu vadīja Andrejs Cīrulis, Padomju Jaunatnes redaktors. Iniciatīva bija nonākusi radošo rokās, kā kompartija bija gribējusi. Taču diezin vai tās vadoņi priecājās par šīm pārmaiņām. 1988.gada 14. jūnija pasākumā piedalījās nevis saujiņa drosminieku, bet vismaz 15 000 ļaužu. Tas liecināja, ka radošo stāšanās Atmodas priekšgalā nevis pieklusina vētru, bet, taisni otrādi – vērš to plašumā, ka dziesmotajā revolūcijā iesaistās aizvien plašākas masas.

Rīgas notikumi iespaidoja arī Tukuma ļaudis. Arī te daudzi sāka rosīties un domāt par atbalstu Atmodas kustībai. Jūlijā tikos ar Juri Celmiņu, Andri Miezīti un Andri Kristbergu, mēs sākām pulcēties kopā un Tukumā organizēt kaut ko līdzīgu Radošo savienību plēnumam. Bija pienācis laiks arī tukumniekiem teikt savu vārdu.

 

3.nodaļa

Tukuma Ziņotāja ceļš uz neatkarību

Ceļš uz 4.maiju, Latvijas neatkarību sākās ar cīņu par presi. Šo cīņu sāka žurnālisti. Ne visi, bet daudzi. Bija laikraksti un žurnālisti, kas arī Atmodas gados turpināja uzcītīgi kalpot vecajai ideoloģijai un tās sargiem. Ne tikai krievu valodā rakstošie. Arī atsevišķi latviskie kompartijas izdevumi vēl ilgi, līdz pat 1991.gada augustam apkaroja Tautas fronti, vilka veco meldiņu, un tikai tad, kad kauja par Latviju bija beigusies ar uzvaru, pēkšņi sāka dziedāt uzvaras dziesmu kopā ar visiem, izliekoties par dižākajiem varoņiem, nacionālistiem, patriotiem.

Taču viena daļa žurnālistu jau kopš pirmajām Atmodas dienām sāka lauzties laukā no tā žoga, ko bija būvējusi kompartija.Tā bija cīņa par cilvēka tiesībām uz brīvu domu. Ja Tautas fronte nebūtu guvusi panākumus šajā kaujā, ja presei neizdotos nokratīt totālās kontroles žņaugus, ja vairākiem preses izdevumiem, radio un televīzijas raidījumiem neizdotos izlauzties no varas iezīmētajiem rāmjiem, iespējams, nebūtu ne 4.maija, ne brīvas Latvijas.

To labi apliecina arī stāsts par tā laika Tukuma rajona vienīgās profesionālās avīzes – Tukuma Ziņotāja – piedzīvojumiem.

 

Komunisma Rīts

1988.gadā, kad Skolotāju Avīzē un citos izdevumos jau sāka pūst svaiga vēja šaltis, Tukuma rajona lasītāji vēl aizvien saņēma pēc vecajiem laikiem smakojošu Komunisma Rītu. Lai arī bija sākusies perestroika, lai arī M.Gorbačovs runāja par atklātības nepieciešamību un pauda citas modernas idejas, LKP Tukuma rajona kompartijas baroni – tādi kā V.Juniks, J.Ksenofontovs – rajona laikrakstu vēl aizvien uzskatīja par savu piezīmju grāmatiņu un prasīja, lai tajā būtu lasāms tikai tas, ko viņi uzskata par vajadzīgu: ziņas par biroja sēdēm, par sociālistisko sacensību, pirmrindniekiem, vimpeļiem, izslaukumiem un visādiem citādiem sociālisma sasniegumiem.

Visā pilnībā bija saglabājusies vecā, gadu gadiem stiprinātā kārtība, kas noteica, ka rajona avīze ir LKP vietējās partijas komitejas jeb partkoma orgāns. Starp oficiālajiem izdevējiem bija minēta arī rajona izpildkomiteja, taču galvenie avīzes likteņa lēmēji bija kompartijas rajona spicākie vadoņi – biroja locekļi. Viņi izvēlējās un iecēla amatā redaktoru, viņi it īpaši ideoloģiskā darba sekretārs, raudzījās, lai orgāns pauž vispareizākās, vissarkanās idejas, aizstāv viņu intereses, slavē viņu sasniegumus komunisma celtniecībā un darbaļaužu labklājības vairošanā. Vārdu sakot, birojs mazo avīzīti uzskatīja par savu ruporu jeb kabatas piezīmju grāmatiņu.

Redaktors bija marionete viņu rokās. Jebkurā brīdī par mazāko kļūdiņu viņu varēja izsaukt uz partijas namu, izsunīt un, ja vajadzīgs, padzīt no amata, vietā liekot pareizāku trubadūru. Toties žurnālistiem vajadzēja paklausīgi pildīt redaktora norādījumus, citiem vārdiem sakot, būt zemākiem par zāli, aizstāvēt vietējo varas biedru intereses, savas kritikas bultas vērst vienīgi pret kapitālisma paliekām – sīkiem birokrātiņiem, blēžiem, huligāniem un visādiem tādiem, kas bremzē vareno sociālisma jauncelsmi. Bet nekad ne ar sīkāko teikumu neapdraudēt tos, kuru rokās atradās rajona vadības stūre – partkomā sēdošos sekretārus un instruktorus.

Masu saziņas līdzekļu absolūtā kontrole, brīvā vārda, kritikas ierobežošana un apspiešana, protams, neveicināja valsts attīstību. Taisni otrādi. Bremzēja to. Sekmēja patvaļu, birokrātiju, nesaimnieciskumu un gala rezultātā bija viens no galvenajiem cēloņiem, kas noveda pie impērijas un sociālisma kraha. Taču valdošajai partijas birokrātijai tāds stāvoklis bija ļoti izdevīgs, žurnālisti nerakņājās viņu lietās, varēja netraucēti darīt muļķības un nelietības. 

Totalitārā režīma ietvaros rajona žurnālistiem nebija citas iespējas kā vien iekļauties sistēmā, pieņemt spēles noteikumus un rakstīt to, kas bija vajadzīgs vietējai varai. Nebija jēgas dumpoties, demonstrēt brīvdomību. Tādu gaisa jaucēju tūdaļ noraktu un izmestu no redakcijas.

Laikrakstā strādājošie žurnālisti lieliski apzinājās savu bēdīgo stāvokli, un viņu sirdīs, prātos krājās dumpinieciskas noskaņas, kam agri vai vēlu vajadzēja izlauzties uz āru. Turklāt viņi bija zinoši cilvēki, jo tikās ar daudziem rajona ļaudīm, vāca informāciju, apstrādāja to, analizēja un saprata, kas notiek patiesībā, cik izkurtējusi visa sistēma, ko partijnieki slēpa aiz mākslīgi izpušķotās fasādes. Zināja, kas notiek kolhozu pirtiņās, specbufetēs, kā dala deficīta preces utt. Kad sākās runas par demokrātiju, atklātumu, viņi dega nepacietībā nomest no pleciem apspiestības žņaugus. Par to liecināja vairāku avīzes žurnālistu atbalsts Tautas frontes dibinātājiem.

Kad mēs – Tautas frontes dibināšanas iniciatori – 1988.gada vasarā sākām pulcēties kopā, runāt par programmu, konferenci, mums bija vajadzīga laikraksta palīdzība. Citu iespēju uzrunāt rajona ļaudis nebija. Vienīgi rajona avīze. Mēs meklējam atbalstītājus starp avīzes darbiniekiem un atradām tos. Pirmām kārtām tā bija Natālija Lūse, kas piedalījās visos Tautas frontes organizēšanas pasākumos un prata nopublicēt pirmās īsās ziņas par tiem. Natālija Lūse kļuva par vienu no aktīvākajām Tautas frontes organizatorēm. Viņu atbalstīja arī citi avīzes darbinieki, kam jau sen bija apriebies sekretāru un instruktoru diktāts. Viņiem izdevās laikrakstā nopublicēt plašu reportāžu par Tautas frontes dibināšanas konferenci. Arī vēlāk tā slejās ik pa brīdim parādījās ziņas par Tautas fronti. Skopas, taču neparastas, cerības raisošas. Laikrakstā ienāca jaunas vēsmas, vēstot par pavasara tuvošanos un ledus sakustēšanos.

Atmodas sākumā rajonā vēl aizvien saimniekoja kompartijas pirmais sekretārs V.Juniks, kas latviski nerunāja, M.Gorbačova ieceres un idejas par perestroiku, atklātumu uzskatīja par imperiālisma sazvērestībām. Lai arī no Rīgas, no LKP vadības acīmredzot bija saņemti signāli, ka vajag atbalstīt Tautas fronti, kam jāveidojas kā pārbūves atbalsta kustībai, pirmajam sekretāram V.Junikam prāts nebija mierīgs. Viņam daudz tuvāks likās kompartijas vecais kurss, kura aizstāvis PSKP virsotnē bija J.Ligačovs, M.Gorbačova to laiku galvenais oponents. V.Juniks apzinājās, ka M.Gorbačovs ar savu perestroiku var darīt galu viņa valdīšanai šajā latviskajā rajonā, kur, slēpdamies zem perestroikas idejām, galvu paceļ visādi nacionālisti. Acīmredzot toreizējam redaktoram Vaivaram Ziedonim tika izteikti norādījumi, ka Tautas frontes atbalstīšana nebūtu vēlama. Laikraksta darbinieki manīja, ka viņu redaktors aizvien biežāk tiek saukts uz partijas namu, redakcijā atgriežas nosvīdis un nervozs. Tomēr savus padotos viņš nenosodīja un neliedza publicēt materiālus par Tautas fronti.

V.Ziedonis tāpat kā vairāki citi tā laika avīžu redaktori nokļuva starp diviem dzirnakmeņiem: vienā pusē partkoma stagnāti, otrā – laikraksta kolektīvs, kam riebās sacerēt formālas reportāžas un kas gribēja būt brīvi cilvēki, tiecās publicēt to, kas atbilda viņu pārliecībai.

V.Ziedonis nolēma pamest laikrakstu. Komunisma Rītam bija vajadzīgs jauns redaktors.

1988.gada nogalē rajona vadības līmenī pieauga izpildkomitejas priekšsēdētāja Ilgvara Kalniņa ietekme un popularitāte. Viņa darbībā bija vērojamas jaunas iezīmes: pragmatisms, saimnieciskums, vēlme aizstāvēt sava rajona intereses dažādu deficīta preču tirdzniecībā. Izskatījās, ka I.Kalniņš ir gatavs aktīvi atbalstīt pārbūves kursu un visu to jauno, kas tolaik bija vērojams Latvijā. Mums, tautfrontiešiem, patika viņa darbošanās izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, un mēs gribējām, lai viņš kļūtu rajona pirmais cilvēks.

Tolaik vēl aizvien vadošās pozīcijas paturēja kompartija. Sarkanais monstrs gan bija smagi slims, taču vēl nevienam nebija pārliecības, ka tas jau pēc trim gadiem izlaidīs garu. Tāpēc bija būtiski panākt, lai svarīgajā pirmā sekretāra amatā atrastos saprātīgs cilvēks, nevis kaut kāds no augšas atsūtīts funkcionārs, kam rajona cilvēku dzīve ir sveša. Šķita, ka I.Kalniņš varētu būt īstais vīrs svarīgajā amatā. Acīmredzot arī LKP spice I.Kalniņu bija izraudzījusies par nākamo Tukuma rajona kompartijas līderi V.Junika vietā. Arī no kompartijas viedokļa raugoties, I.Kalniņš šim amatam derēja daudz labāk nekā V.Juniks, kas nerunāja latviski, un bija svešķermenis tādā latviskā novadā kā Tukuma rajons.

Pārmaiņām rajona vadībā vajadzēja notikt kompartijas plēnumā.

 

No Komunisma Rīta uz Tukuma Ziņotāju

1988.gada oktobra vidū saņēmu ziņu, ka Ilgvars Kalniņš aicina mani vizītē pie sevis. Tolaik biju LTF Tukuma nodaļas pārstāvis, vadītājs, un domāju, ka būs saruna par rajona varas sadarbību ar tautfrontiešiem.

Taču Ilgvars Kalniņš man piedāvāja darbu Komunisma Rītā.

Par redaktora izvēli I.Kalniņš runāja arī ar laikraksta žurnālistiem. Ir saglabājies Komunisma Rīta darbinieku 1988.gada 14.oktobra sēdes protokols, kas liecina, ka iepriekšējā dienā daļa kolektīva tikusies ar I.Kalniņu, lai lemtu par redaktora kandidatūru.

Velta Veiriņa sēdes dalībniekus informēja: „I.Kalniņš ierosināja kā varbūtēju kandidātu redaktora amatam laikraksta Skolotāju Avīze nodaļas vadītāju, žurnālistu Vili Selecki”.

Sēdes protokols liecina, ka, apspriežot I.Kalniņa ierosmi, izteicās vairāki laikraksta darbinieki. Visi atbalstīja I.Kalniņa priekšlikumu.

D.Gruziņš sacīja: „Ja mēs esam par pārbūvi,…mums redaktora amatā ir nepieciešams cilvēks, kas būtu pats pārbūves piekritējs, un ne tikai piekritējs, bet cīnītājs. Vilis Seleckis ir tāds”.

Rūta Fjodorova: „Uzskatu, ka Viļa Selecka kandidatūra ir optimālais variants”.

I.Putniņa: „Uzskatu, ka ar Vili Selecki kā redaktoru patiešām varēsim daudz ko paveikt pārbūves procesa veicināšanai”.

M.Kronberga: „I.Kalniņa ierosinātā kandidatūra atbilst kolektīva interesēm, tādēļ atbalstu to”.

Šos izteikumus minu tādēļ, ka gribu uzsvērt – laikraksta darbinieki gribēja mainīt sava izdevuma kursu. Viņi tiecās paši lemt par savu vadītāju, tam vajadzēja būt žurnālistam, kas atbalsta pārbūves kursu. Tātad viņi vairs nevēlējās būt skrūvītes varas propagandas mašīnā.

Vēlāk šos centienus apliecināja kopīgais darbs laikrakstā.

 

 Sākot ar 1989.gadu, Tukuma rajona lasītāji sāka saņemt nevis Komunisma Rītu, bet gan Tukuma Ziņotāju. Avīzes nosaukuma maiņa bija jau iepriekš izlemts jautājums. Kā liecināja aptaujas, to atbalstīja lasītāji, un man atlika vien rūpēties, lai šis lēmums tiktu īstenots.

Tukuma Ziņotājs pārveidojās un pamazām kļuva par ļoti nozīmīgu, lasītāju pieprasītu izdevumu, kas ietekmēja sabiedriskos procesus mūsu rajonā. Tas, protams, nebija tikai redaktora nopelns. Tas bija visa toreizējā kolektīva panākums. Mūs visus vienoja tas, ka gribējām būt brīvi un neatkarīgi. Tukuma Ziņotāja žurnālisti izmantoja iespēju rakstīt to, ko uzskata par vajadzīgu. Viņiem jau sen bija apnicis štancēt formālus gabaliņus par slaucēju un traktoristu sociālistisko sacensību, vietējo sekretāru gudrajiem referātiem. Viņi gribēja rakstīt to, kas interesē un satrauc pašus un sabiedrību. Man pat prātā nenāca kādu bīdīt, iegrožot, regulēt, prasīt, lai raksta tā vai citādi, publicē vai nepublicē kādu materiālu. Šajos jautājumos man ar saviem kolēģiem nekad nekādas domstarpības neradās.

Rajona ļaudis ieraudzīja, ka Tukuma Ziņotājā strādā lieliski žurnālisti. Tāds bija Juris Lauva, kas vēl nesen kompartijas uzdevumā bija spiests sacerēt sarkanus raksteļus, tāda bija Velta Veiriņa, Anita Bērica, Linda Lūse un Natālija Lūse, kas vienlaikus bija viena no vispopulārākajiem rajona tautfrontiešiem.

Kāds bija laikraksta juridiskais statuss? Aizvien vēl tāds pats kā agrāk. Nepatīkams un muļķīgs. Mūsu oficiālais izdevējs skaitījās izdevniecība Zvaigzne, vēlāk Avīze, kurai bija pakļautas visu rajonu avīzes. Ne Zvaigzne, ne Avīze mūsu darbā nejaucās.

Pavisam citāda bija rajona vadības attieksme. Skaitījāmies divu varu – vietējās kompartijas un izpildkomitejas izdevums. Tā kā deputātu padome un izpildkomiteja bija kompartijas veidojums, tad iznāca tā, ka mūsu galvenie saimnieki bija tās vietējie vadoņi. Birojs. Tukuma Ziņotājam vajadzēja kalpot biroja interesēm. Diezin vai bija kāds juridisks dokuments, kas noteica šādu pakļautību. Taču tāda kārtība bija pieņemta jau kopš 1940.gada, kad Latvija tika okupēta, kad boļševiki nacionalizēja tā laika Tukuma preses izdevumus, pasludināja tos par savu īpašumu un ieviesa preses monopolu.

1989.gada sākumā boļševiku iedibinātā kārtība nebija būtiski mainījusies. Birojs vēl aizvien bija galvenais saimnieks rajonā un uzskatīja, ka tam pieder arī laikraksts.

Materiālā ziņā Tukuma Ziņotājs varēja būt neatkarīgs izdevums. Laikraksta tirāža bija pietiekami liela, lai segtu izdevumus, no partijas maka netērējām ne rubli. Gluži otrādi, bija peļņa, kas plūda Zvaigznes, vēlāk Avīzes kasē. No turienes acīredzot ietecēja kompartijas kontos, un tika izlietota to rajonu laikrakstu stutēšanai, kuri strādāja ar zaudējumiem. Diemžēl tajā laikā mēs par tādiem jautājumiem kā nauda, peļņa galvu nelauzījām. Bet būtu varējuši pastāvēt bez neviena saimnieka jeb izdevēja. Diemžēl tādam statusam trūka vajadzīgo likumu, tipogrāfijas piederēja kompartijas kontrolētām iestādēm, arī papīrs nāca no kompartijas fondiem. Pasts, avīzes izplatīšanas sistēma bija pakļauta valstij, tātad kompartijai. Līdz ar to avīzes patstāvība nebija reāla. Iespējama bija vienīgi garīgā neatkarība. Taču arī par to vēl vajadzēja pacīnīties.

 

Gaišo komunistu izrāviens

1988.gada 25.novembrī notika LKP Tukuma rajona organizācijas 24.konference. Tas bija iespaidīgs pasākums, kas noritēja plašājā Zemgales Kultūras pilī. Konference ievadīja pavērsienu kompartijas rajona organizācijas vēsturē. Varu pārņēma tie partijas biedri, kuri aizstāvēja M.Gorbačova pārbūves kursu. No centra atsūtītiem, latviski nerunājošiem biedriem kā iepriekšējais pirmais sekretārs V.Juniks vajadzēja atkāpties. Arī otrais sekretārs J.Ksenofontovs zaudēja savu amatu un vietu rajona aeropāgā. Organizācijas vadībā – komitejā ievēlēja vairākus Tautas frontes aktīvistus – Juri Celmiņu, tobrīd Tukuma 2.vidusskolas direktoru, Aiju Miezīti, J.Raiņa Tukuma 1.vidusskolas skolotāju, arī mani. Drīz pēc konferences notika jaunievēlētās komitejas plēnums, kurā par pirmo sekretāru ievēlēja Ilgvaru Kalniņu. Viņa virzību uz šo amatu bija atbalstījusi arī vietējā Tautas fronte. Ievēlēja arī biroju – vietējo komunistu vadības spici. Tās sastāvā iekļuva galvenokārt pazīstami lauku saimniecību un uzņēmumu vadītāji: Māris Paiders, Vilnis Siljēkabs, Ivars Pinka, izslavētais celtnieku brigadieris Vikentijs Žižņevskis. Birojā ievēlēja arī rajona prokuroru Aivaru Dātavu, algotajos sekretāru amatos iecēla iepriekšējos partkoma funkcionārus – Juri Šulcu un Mārtiņu Āboliņu. Viņi visi tika uzskatīti par kompartijas gaišā spārna pārstāvjiem, kas atbalstīja M.Gorbačova perestroiku.

Varēja domāt, ka pēc šīm pārmaiņām rajona vadībā kompartija un Tautas fronte ies pa vienu taciņu gluži tā, kā daži bija iecerējuši, paverot ceļu pārbūves atbalsta kustības dibināšanai. Jo vairāk tāpēc, ka par rajona komitejas Aģitācijas un propagandas nodaļas vadītāju I.Kalniņš uzaicināja Juri Celmiņu. Vēlākajos gados politisko cīņu kaujās Jurim Celmiņam nācās uzklausīt pārmetumus par mēģinājumu pārsviesties komunistu pusē, kļūt par nomenklatūras kadru. Manuprāt, tie nebija pamatoti pārmetumi. Viņa pāreju no darba Tukuma 2.vidusskolā uz partkomu bija atbalstījuši arī citi tautfrontieši. Baiļodamies par laikraksta likteni un zinādams, ka tā stāvoklis lielā mērā atkarīgs no partkoma, arī es mudināju Juri Celmiņu pāriet darbā uz partijas namu. Es nojautu, ka miermīlīgās attiecības starp Tautas frontes rajona nodaļu un kompartiju nebūs mūžīgas, ka medus mēnesis ātri vien beigsies un sāksies konfrontācija, tāpēc cerēju, ka sava cilvēka, tautfrontieša, atrašanās svarīgajā partijas amatā palīdzēs atvairīt biroja iespējamos uzbrukumus laikrakstam.

Taču vismaz pirmajos mēnešos savu saimnieku ietekmi nejutām. Ne Ilgvars Kalniņš, ne citi jaunievēlētās partijas komitejas darbinieki mūsu darbā nejaucās, pieturējās pie principa, ka Tukuma Ziņotājs ir visa rajona iedzīvotāju izdevums. Uz sarunām gan aicināja, tika doti padomi, ierosmes. Taču maigā formā, un varējām paši lemt, kurus ieteikumus pildīt, kurus nepildīt.

Laikraksts turpināja publicēt korektu informāciju par kompartijas vietējās organizācijas saietiem, lēmumiem, iecerēm, projektiem. Taču to pašu publicējām arī par Tautas fronti un citām sabiedriskajām organizācijām. Publicējām Ilgvara Kalniņa un citu kompartijas vietējo aktīvistu rakstus. Taču tiem blakus parādījās arī tas, ko sacerēja redakcijas darbinieki, kā arī tautfrontieši – Agris Jaunkļaviņš, Andrejs Dūdiņš, Ivars Dimza, Vladimirs Orlovs, Eduards Užulis, Klāvs Radziņš, Pēteris Lazda, Oskars Grīgs un citi trauksmainā laikmeta radīti publicisti. Pie lasītāja nonāca viss plašais aktīvāko, rakstošo rajona iedzīvotāju uzskatu spektrs. Lasītājs varēja domāt, spriest, vērtēt. Avīze neko neuzspieda, neko nezākāja, neslavēja.

Laikraksts rakstīja ne tikai par politiku. Pievērsās dažādu deficīto preču tirdzniecības jautājumiem. Atklājās, ka šajā jomā valda pilnīga patvaļa, ka darbojas specbufetes, ka rajona vadošie biedri trūkumu nepazīst, lai gan veikalos tukšums. Toties rajona ierindas pircējs var tikai sapņot par tādu brīnumu kā, piemēram, Liepājas šķīstošā kafija. Šie jautājumi satrauca lasītājus; saņēmām daudzas atsauksmes, kas pauda gan sašutumu par nenormālo situāciju tirdzniecībā, gan atbalstu žurnālistiem.

Laikraksta, Tautas frontes un iedzīvotāju aktivitāšu rezultātā rajona izpildkomiteja pieņēma lēmumu – noteikt ierobežojumus atsevišķu preču iegādē. 1989.gada 18.maijā Tukuma Ziņotājs rajona iedzīvotājiem vēstīja, ka saskaņā ar vietējas varas lēmumus, viņi vienā reizē varēs nopirkt „saimniecības ziepes – 2, tualetes ziepes – 2,  mazgājamo pulveri – 1, sāli – 1 kg, sērkociņus – 10 kārbiņas, šampūnu – 1. Minētās preces tirgos no pl. 17.00, pieprasot uzrādīt rajona vizītkartes. Šo preču tirdzniecību pārtraukt sestdienās un svētdienās”.

Tā sākās kartiņu sistēmas ieviešana. Sociālisms strauji joņoja pretim savam sabrukumam.

Taču ne visi redzēja kraha tuvošanos. Bija arī tādi, kas vēl cerēja atdzīvināt komā nonākušo slimnieku. Tā bija Interfronte, ar kuru vajadzēja pacīnīties arī Tukuma Ziņotājam.

 

Interfronte jeb fronte skolas gaiteņos

1988.gada 8.-9.oktobrī nodibinājās Tautas fronte. Uzreiz pēc tam sāka organizēties arī visi tie politiskie spēki, kurus satrauca Tautas frontes dzimšana. Starp tiem bija kompartijas veterāni, lielo rūpniecības uzņēmumu darbinieki, padomju armijas veterāni, kas, pēc dienesta pensionēdamies, par savas dzīves vietu bija izraudzījušies Rīgu. Tie bija galvenokārt cittautieši, kas sociālismā jutās labi, kas neko citu, labāku par sociālismu nepazina, Viņiem galvenais bija impērija, lai visur, arī Latvijā varētu justies kā Krievijā. M.Gorbačovs viņiem nepatika, un viņi tā virzienā raidīja asas pārmetumu bultas.

Tukuma Interfrontes centrs bija Elektromehāniskā rūpnīca un 2.vidusskolas krievu plūsmas pedagogu kolektīvs.

Skola, kurā vairākus gadus biju strādājis par direktoru, pārvērtās par asu politisko cīņu arēnu.

Latviešu plūsmas pedagogi bija nodibinājuši Tautas frontes grupu. Tajā aktīvi darbojās skolotāja Zinta Zviedre, Irēna Lībeka, Daina Radziņa, Zenta Sproģe, Vija Dzene, Rita Krieva un vēl vairāki citi. Bija izveidojusies arī skolēnu grupa. Skolas tautfrontieši izveidoja stendu, kurā izvietoja aktuālo informāciju par Tautas frontes darbību.

1989.gada 22.janvārī Rīgā notika visu skolu tautfrontiešu pārstāvju sanāksme, no Tukuma 2.vidusskolas piedalījās Ģirts Rūda un Ralfs Unbedahts. Vēlāk skolā izveidojās vēl viena, radikālāk noskaņota grupa Tēvzemei un Brīvībai. To vadīja Klāvs Radziņš.

Līdzīgas skolēnu grupas veidojās visās rajona vidusskolās.

 

 Pēc interfrontes izveidošanās Tukuma 2.vidussskolas kolektīvs sašķēlās divos opozicionāros strāvojumos. Te frontes līnija gāja tieši cauri skolas kabinetiem un gaiteņiem. Kad pie skolas tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, krievu plūsmas puikas tika tā uzkūdīti, ka skrēja to apspļaudīt. Latviešu plūsmas vecāko klašu puišiem vajadzēja stāvēt sardzē pie karoga, lai nepieļautu tā apgānīšanu.

Krievu plūsmas pedagogu aktīvā iesaistīšanās impērisko spēku pusē mani sāpināja. Strādājot kopā ar šiem bijušajiem kolēģiem, daudzus biju iepazinis kā patīkamus, sirsnīgus cilvēkus, labus, pat izcilus pedagogus, akurātus sava profesionālā darba darītājus. Tāda bija arī krievu literatūras skolotāja Ludmila Krole, skolas partijas pirmorganizācijas sekretāre. Cilvēks ar augstu atbildības apziņu, precīza, stingra, prasīga skolotājas darbā. Varēja tikai vēlēties, lai būtu vairāk tādu skolotāju.

Taču, sākoties dziesmotajai revolūcijai, atklājās, ka skolotāja L.Krole iet kopā ar šovinistiem un ir viena no Tukuma rajona Interfrontes aktīvistēm, vietējās nodaļas vadītājām.

Krievu plūsmas skolotāju nešaubīgā nostāšanās Interfrontes pusē bija grūti saprotams pavērsiens. Tolaik Maskavas žurnālisti un pētnieki daudz rakstīja par staļinisma ļaundarībām, par kompartijas dižvīru cinismu, izvirtību, despotismu. Ne mazums skumju faktu atklājās par rakstniecību, par dievu godā turētu autoru – M.Gorkija, A.Fadejeva, K.Simonova – gļēvumu, Staļinam izrādīto pazemību. Beidzot varēja lasīt A.Solžeņica darbus par Gulagu. Jaunā informācija atklāja, kādos melos bija turēta sabiedrība un it īpaši skolotājs, kas bija pārvērsts par smadzeņu skalošanas instrumentu. Likās jaunatklātajām patiesībām katrā normālā cilvēkā vajadzēja raisīt sašutumu pret kompartiju, pret to ideoloģiju, kura skolotāju bija izmantojusi jaunās paaudzes prātu duļķošanai. Taču, šķiet, vismaz daļa krievu plūsmas skolotāji neko tādu nejuta, viņos nemodās protests pret režīmu, kas skolotājus bija turējis nožēlojamā stāvoklī, licis mācīt bērniem klajus melus. It īpaši lieteratūrā, vēsturē, ģeogrāfijā. Pārsteidzošā kārtā viņu sašutums vērsās pret pārbūvi, M.Gorbačovu, latviešu buržuāziskajiem nacionālistiem, bet ne pret kompartiju un tās veidoto režīmu, kas viņus bija uzskatījis par skrūvītēm, nevis brīviem cilvēkiem, kam tiesības uz saviem uzskatiem.

 

Kāpēc bija iespējams tāds fanātisms, kurlums un aklums? Kāpēc bija tik cieša turēšanās pie vecajām dogmām par komunismu, šķiriskumu un visu citu, ko pauda ierastā padomju laika ideoloģija?

Manuprāt, izskaidrojums viens – daudzi Latvijā dzīvojošie krievi un daļa citu tautību pārstāvju te visu mūžu bija baudījuši dažādas privilēģijas un tagad, kad Latvija modās, sāka uztraukties par to, ka turpmāk vairs tā nebūs. Atmoda viņiem nāca kā viņu komfortablā stāvokļa apdraudējums.

Vistiešākā veidā tas attiecās uz valodām.

Tikai daži Tukuma 2.vidusskolas krievu plūsmas skolotāji bija pacentušies apgūt latviešu valodu kā, piemēram, bijusī skolas direktore Jevģēnija Poduhoviča. Nevērību pret latviešu valodu diezin vai varēja pārmest virsnieku dzīves biedrēm, kuras kopā ar vīriem bija spiestas klejot pa visu plašo Padomju Savienību. Taču latviski nerunāja arī tādi krievu plūsmas skolotāji, kas Tukumā, latviskā pilsētā, bija nodzīvojuši vairākus gadu desmitus. Bija daži, kas dzimuši Latvijā, prata latviešu valodu, taču nekad nevienu vārdu latviešu valodā nebija bilduši.

Viņi bija pieraduši pie tā, ka latviešiem jārunā krievu valodā. To uzskatīja par normu. Tāda attieksme pret latviešu valodu neveicināja draudzību starp abu plūsmu pedagogiem, bet tādu kārtību bija aizstāvējis partkoms, vara, valdošā ideoloģija. Daudzi ne juta, ne saprata, cik tas nedabiski, augstprātīgi, cik tālu no patiesā internacionālisma, par kuru nemitīgi taurēja. Viņiem nekad ne prātā neienāca, ka viņi dzīvo Latvijā, bet ne Pleskavā vai Tverā. Viņi ignorēja savu kolēģu – latviešu – noskaņu, jebkuru iebildumu pret viņu diktēto kārtību bija gatavi apkarot kā buržuāzisko nacionālismu. Krievu plūsmas skolotāji jutās kā nošķirta pasaule, kā vienmuļa saliņa liela ūdens klaja vidū. Latvijas dzīve, latviešu problēmas interesēja tikai reto. Tāpēc nesaprata, ka viņu pašu sludinātā mākslīgā vienlīdzība, valodu līdztiesība ir vardarbīga bradāšana latviešu dvēselē, jo latviešiem nebija izvēles tiesību, vajadzēja pazemoties, pakļauties un runāt valodā, ko visi saprot. Diemžēl šiem ļaudīm internacionālisms nebija nekas cits kā savu privilēģiju, krieviskā šovinisma maskēšana. Tā patiešām bija okupantu psiholoģija. Skarbi, bet citādi to nosaukt nav iespējams.

Protams, bija krievu skolotāji, kas centās saprast pārbūvi, Atmodu, kas atbalstīja Tautas fronti. Tāda bija, piemēram, Alevtina Černišova, visnotaļ jauks, aktīvs cilvēks. 

Tukuma 2. vidusskolas krievu plūsmas pedagogu rīcība demonstrēja situāciju visā Latvijā. Stāsts par šo vienu skolu patiesībā ir stāsts par visu Latviju. Tādu kolektīvu kā Tukuma 2.vidusskolas krievu plūsmas pedagogi bija desmiti un simti. Un ne tikai skolu. Bija milzīgi rūpniecības uzņēmumi, institūti, ražotnes, kur iebraucēji visiem uzspieda savu gribu, maskēdamies ar vienlīdzības lozungu, spieda runāt krieviski, paši pat necenzdamies apgūt latviešu valodu.  

Tieši šī vietējo iedzīvotāju, latviešu nacionālā pazemošana, krieviskošana, ciniskā nekaunība bija galvenais Atmodas cēlonis.

Nedrīkst domāt, ka tajā laikā Interfronte bija mazsvarīgs spēlētājs politikas laukā. Tā balstījās uz milzīgu cittautiešu masu, tās aizmugurē stāvēja okupācijas armija, čeka, kompartija, kas gan šķēlās, dalījās, taču vēl aizvien bija ietekmīgs spēks ar labiem sakariem Maskavā.

1989.gada aprīlī savu attieksmi pret interfrontistu konferenci pauda arī kompartijas Tukuma rajona komitejas birojs. Gods kam gods, bet  tika nosodīta interfrontistu saietā lemtais par valodas, migrācijas jautājumiem. Paziņojumā bija minēts, ka „Interfrontes biedru šovinistiskā un noliedzošā nostāja pret aktuālajiem pašlaik republikā risināmajiem jautājumiem – par iedzīvotāju migrācijas un mehāniskā pieauguma pārtraukšanu, par republikas pilsonības noteikšanu, par izmaiņām republikas konstitūcijā, par latviešu kā valsts valodas ieviešanu – radījusi rajona iedzīvotājos patiesu aizvainojumu un neuzticību šai organizācijai”. (TZ., 1989.gada 18.aprīlis).

Tautfrontiešu cīņas ar Interfronti turpinājās līdz pat 1991.gada augustam, kad sabruka impērija, un viss radikāli mainījās. Taču patiesībā toreiz sāktā polemika nav beigusies arī pašlaik, kad Interfrontes ideju turpinātāji pieprasa nulles variantu pilsonībā, valsts valodas statusu krievu valodai, tādējādi apliecinādami, ka viņu domāšana nav mainījusies, ka viņi vēl aizvien nesaprot, ka Latvija nav Krievijas guberņa.

 

Saķeršanās ar Interfronti

Interfrontes dibināšanas kongress notika 1989.gada sākumā Rīgā. Šajā saietā runātais, kā arī pieņemtie dokumenti nevarēja atstāt vienaldzīgu nevienu no latviešiem, kas bija cēlušies, lai aizstāvētu savas nacionālās vērtības. Interfrontes uziešana politisko cīņi laukā satrauca arī mani un manus kolēģus. Uzreiz jāatzīst, ka šis nu bija tāds strāvojums, pret kuru varēja būt tikai kritiska nevis tikai vēsi vērtējoša, neitrāla attiekme.

Pēc Interfrontes kongresa es Tukuma Ziņotājā (1989.gada 12.janvāra numurā) publicēju rakstu ar nosaukumu Mēs neatdosim Latviju. Mēģināju pateikt to, kas visiem bija labi redzams – ka Interfrontes nodomi ir Latvijas pārkrievošana, latviešu valodas žņaugšana, impērijas saglabāšana. Rakstā nebija taupītas emocijas, jo notikumi likās satraucoši, un mierīga pačalošana nebija iespējama.

Šis raksts izraisīja sašutuma vētru Tukuma interfrontes piekritēju vidū. Viņu skaits nebija liels, tikai nedaudz vairāk par 100 cilvēkiem. Taču ambīcijas, aktivitāte – milzīga. Gadu gadiem viņi bija varējuši Latvijā justies kā Pleskavā, un te pēkšņi viņu privilēģijas sāka apšaubīt,  boļševistisko pārliecību nozākāt. Turklāt kas to darīja? Kompartijas, tātad arī viņiem piederošais laikraksts, partijas orgāns. Tas interfrontistiem likās kaut kas neiedomājams. Tūdaļ sākās asa pretdarbība gan pret laikrakstu, gan pret redaktoru. Galvenie aktīvisti bija Tukuma 2.vidusskolas krievu plūsmas pedagogi un TEMR komunisti, kas savā sapulcē izteica neuzticību Tukuma Ziņotāja redaktoram, jo viņš pārkāpjot partijas statūtus un neatzīstot LKP CK 5.janvāra plēnuma lēmumus.

 Bija vairāki skrējieni uz partkomu, prasot paskaidrojumus, kāpēc partijas orgāns vēršas pret internacionālismu un slavina buržuāzisko nacionālismu. Laikam partijas namā netika iegūts pietiekami stingrs atbalsts, tāpēc tika sacerēta sūdzība, ko sūtīja LKP sekretāram Ivaram Ķezberam. Tukuma Ziņotājs un tā redaktors tika apvainots nacionālisma paušanā un visādos citādos pasaules grēkos. Laikam savu tiesu dabūja arī vietēja kompartijas vadība par nespēju kontrolēt savu orgānu.

14.februārī es un Juris Celmiņš tikām uzaicināti uz sarunu ar vēstules autoriem. Sarunu notika 2.vidusskolā, un tajā piedalījās galvenokārt krievu plūsmas skolotāji, mani bijušie kolēģi. Juris Celmiņš nelabvēlību iemantoja tāpēc, ka aizstāvēja manu viedokli. Saruna izvērsās itin asa, krievu plūsmas skolotāji aizstāvēja savas iepriekšējās privilēģijas un nekādi nespēja saprast, kāpēc viņiem, Latvijā dzīvojot, būtu jāmācās latviešu valoda. Visi taču runājot krieviski, un bez latviešu mēles varot gluži labi iztikt. Mēs ar Juri Celmiņu nevarējām tam piekrist. Tāpēc neizdevās nonākt pie vienota viedokļa. Pēc sarunas attiecības ar Interfronti vēl vairāk sarežģījās.

Sūdzības autori atteicās laikrakstā publicēt I.Ķezberam sūtīto vēstuli. Tās saturs palika nezināms. Toties pieprasīja publicēt divu autoru – Z.I.Ņemenova un A.Z.Zavjalova – rakstu. Tas tika izdarīts 1989.gada 25.februāra numurā. Pirms tam gan to vajadzēja pārtulkot, un tas aizkavēja raksta nonākšanu avīzes slejās.

Raksta autori mani un redakciju apvainoja lasītāju dezinformācijā, vēlmē nomelnot Interfronti, „nevairoties pat no meliem”. Viņi apgalvoja, ka „tieši biedrs Seleckis un tās ļaužu grupas, kuras viņš pārstāv, ienes šķelšanos starp tautām, ka tieši šīs ļaužu grupas ir tie paši spēki, kas vēlas latviešiem atņemt viņu dzimteni.” Interfronte latviešus neapdraudot, jo, kā esot teikts tās dokumentos, „iestājas par Latvijas PSR politisko, sociāli ekonomisko interešu nodrošināšanu PSR Savienībā…Interfronte uzskata par nepieciešamu Latvijas PSR Konstitūcijā nostiprināt latviešu un krievu valodām valsts valodas statusu”. Raksta nobeigumā abi autori uzdeva šādus jautājumus:

 „No kura laika rajonā vārds komunisms ir kļuvis nepieklājīgs un to aizvāca no partijas laikraksta nosaukuma? Kad laikraksts īstenībā kļūs par Latvijas Komunistiskās partijas rajona komitejas orgānu, visu mūsu rajona komunistu iespiestu orgānu?” (T.Z., 1989.gada 25.februāris).

Šī publikācija, kā arī citas interfrontistu aktivitātes, sūdzības centrālkomitejai, uzbrukumi Tukuma Ziņotājam izraisīja milzīgu satraukumu lasītājos. Uz redakciju plūda daudzas sašutuma pilnas vēstules, kas nosodīja interfrontistu šovinismu un pauda atbalstu redakcijai. Vairākas no tām bija kolektīvas ar daudziem parakstiem. Tāda bija, piemēram, Lauktehnikas LTF grupas vēstule, ko bija parakstījuši 75 cilvēki. No Pūres pienāca vēstule ar 140 parakstiem. Tukuma 2.vidusskolas latviešu plūsmas pedagogi nosodīja krievu plūsmas kolēģus un sūtīja laikrakstam atbalsta vēstuli ar 22 parakstiem. Daudz bija individuālo sūtījumu. Tās bija rakstījuši, piemēram, engurnieks Vilnis Zilaiskalns, inženieris Māris Annuška, V.Feldmane no Zvāres, Biruta Lūse no tālās Madonas. Argumentētu rakstu par Latvijas okupāciju un neatkarības atjaunošanas nepieciešamību publicēja Pēteris Lazda.

Tukuma Ziņotājs publicēja daļu no saņemtajām vēstulēm. (TZ.1989.gada 11.marta num.). Visas publicēt nebija iespējams. Vēstules asi nosodīja Interfrontes šovinismu, tās liecināja par cilvēku gatavību aizstāvēt latviešu valodu, par vēlmi aktīvi iesaistīties politiskajos procesos, sniegt savu atbalstu laikrakstam. Tas bija veids, kā tajos laikos izpaudās sabiedriskā aktivitāte, kas gala rezultātā noveda pie radikālām politiskām pārmaiņām, impērijas sabrukuma, 4.maija. Tieši šīs aktivitātes tāpat kā plašās manifestācijas vislabāk liecināja, ka Atmoda ir visas tautas kustība.

Redakcijā ieradās Tukuma ebreju pārstāvji – Gustavs Hercenbergs, Ārons Abramsons, Raisa Samoviča, Frīda Jakušina. Viņi sacīja, ka jūtas aizvainoti par Interfrontes mēģinājumu runāt visu cittautiešu vārdā.

Ārons Ābramsons uzsvēra: „Ja kāds gadiem ilgi mīt Latvijā un joprojām nezina latviešu valodu, tā ir vistīrākā necieņas parādīšana tautai, kuras vidū viņi dzīvo.” (Tukuma Ziņotājs, 1989.gada 11.marts).

 

Kāpēc sarežģījās attiecības ar kompartiju?

Attiecības ar kompartijas rajona vadību un Ilgvaru Kalniņu pasliktinājās. Acīmredzot arī Interfrontes aktivitātes bija atstājušas ietekmi uz kompartijas rajona biroju.

Tomēr sarežģījumu galvenais cēlonis bija tas, ka strauji pieauga Tautas frontes ietekme, bet kompartijas svars gāja mazumā. Tie rajona uzņēmumu populārie vadītāji, kuri bija ievēlēti birojā, tādu pavērsienu uzņēma ar nepatiku.

Taču šīs izmaiņas bija objektīvas, pilnīgi nenovēršamas, nebija atkarīgas tikai no rajona notikumiem. Perestroikai vēršoties plašumā, atklājās aizvien traģiskāka patiesība par staļinisma laiku deportācijām, gulaga nometnēm, tautu iznīcināšanu. Noskaidrojās, ka staļiniskā PSKP bija ļaunprātību iedvesmotāja un īstenotāja kopā ar saviem bruņotajiem rokaspuišiem čekistiem. Līdz ar to kompartijas prestižs strauji kritās. Lai arī tās pēdējo gadu vadītāji nebija saistīti ar pagātnes zvērībām, ļaudis saprata, ka tādai organizācijai nav nākotnes. Kompartija pārvērtās par sakāvei nolemtu organizāciju. Sākās runas, ka PSKP būtu tiesājama tāpat nacionālsociālisti Vācijā pēc Otrā pasaules kara.

Tautfrontieši par drūmo pagātni runāja bez slēpšanās, bet komunisti vēl aizvien laipoja, nespēja atteikties no Ļeņina, viņa ideoloģijas. Arī Tukuma Ziņotājā parādījās tautfrontiešu un redakcijas darbinieku materiāli par deportācijām, staļinisma zvērībām, bet vietējā partkoma autori vēl aizvien slavināja Ļeņina diženumu, runāja vien par kļūdān, nepilnībām, ko vajagot novērst un uzlabot sociālismu.

Līdzīgas atšķirības bija vērojamas arī vairākos citos jautājumos.

Diskutējot par 1940.gada notikumiem, tautfrontieši skaidri un viennozīmīgi sacīja – tā bija okupācija. Bet kompartijas vadoņi vēl ilgi aizstāvēja teoriju par sociālistisko revolūciju. Līdzīgas kompartijas ideologu nekonsekvences bija vērojamas attieksmē pret sarkanbaltsarkano karogu, migrāciju, latviešu valodu.

Šajā ziņā zīmīgs bija LKP Tukuma rajona komitejas biroja 1989.gada marta paziņojums sakarā ar LNNK rajona nodaļas otro pilnsapulci.

Paziņojumā bija teikts: „LNNK kā vienīgo…problēmu risināšanas ceļu propagandē izstāšanos no PSRS. Mēs un arī LTF kā vienīgo pareizo ceļu šajā vēsturiskajā situācijā saskatām mūsu republikas politiskās un ekonomiskās suverenitātes nostiprināšanu konsekventas pārbūves rezultātā. Mēs pārbūvi redzam nevis sociālisma graušanā, bet gan atjaunošanā, novēršot tās deformācijas, ko tam nodarījuši staļinisms un stagnācijas gadi”. (T Z. 1989.gada 4.marts).

Pēc 1989.gada 31.maija aicinājuma Tautas fronte iestājās par Latvijas pilnīgu neatkarību. Tukuma rajona tautfrontieši LTF Domes 31.maija aicinājumu dedzīgi atbalstīja. Bet kompartijas vadoņi, arī I.Kalniņš šādu nostāju vēl aizvien sauca par radikālismu, kas apdraud pārbūvi, un sprieda vienīgi par plašāku suverenitāti PSRS ietvaros, sak, lai Maskava mazāk prasa sviestu un desu, bet vairāk dod kombikormu.

Manuprāt, pārlieku stingrā turēšanās pie atjaunotā sociālisma un suverenitātes nostiprinošanas neatkarības vietā bija tās I.Kalniņa un citu reformkomunistu kļūdas, kas gremdēja viņu autoritāti. Veltīgi viņš un viņa domubiedri kompartijas prestiža kritumā vainoja Tukuma Ziņotāju un tās redaktoru. Lasītājs lasīja, sprieda, vērtēja. Aizvien noteiktāk nostājās Tautas frontes pusē. Jo vairāk I.Kalniņš un citi biroja locekļi rakstīja par vēsturi un politikas jautājumiem, jo vairāk atklāja savu atpalicību no sabiedriskās domas, kas strauji radikalizējās. Tā laika politiskie procesi nebija apturami, tie strauji virzījās uz priekšu. Gadiem slēptā patiesība lauzās laukā no specfondiem, arhīvu plauktiem. Cilvēku prāti, noskaņa, vērtējumi mainījās pa dienām un stundām. Tas, kas nupat šķita drosmīgs atklājums, pēc nedēļas jau bija stagnatīva atpalicība. Tautas fronte un tās aktīvisti gāja laikam līdzi, bet kompartijas autori tam netika līdzi. Vispirms noliedza un apkaroja LTF viedokli, un tikai pēc kāda laika atzina – jā, laikam bija gan tā. Totalitārā sistēma ar savu masīvo melu industriju daudziem bija sakropļojusi smadzenes. Ilgus gadus potētā partijiskā domāšana, partijiskie uzskati lika būt piesardzīgiem, nenoteiktiem laipotājiem. Nebija viegli atbrīvoties no skolā, augstskolā potētā zinātniskā komunisma un kompartijas vēstures mītiem, kurus dzina galvā katram studentam. Un ja pēc tam vēl cilvēks bija strādājis komjaunatnē, kādā kompartijas kontrolētā iestādē, bijis tās sekretārs vai instruktors, tad daudziem vecie štampi žņaudza prātu tāpat kā savulaik kompračikosu maskas savu upuru galvas. Tāpēc kompartijas prestiža kritums bija nenovēršams. Tās vietā aizvien lielāku popularitāti iemantoja Tautas fronte. Šīs pārmaiņas apstiprināja PSRS tautas deputātu vēlēšanas 1989.gada sākumā – par deputātiem kļuva Tautas frontes atbalstītie kandidāti: A. Dandzbergs un E.Grinovskis. Ilgvars Kalniņš, kas arī kandidēja, cieta sakāvi. Ne I.Kalniņam, ne citiem partkoma vīriem tāds iznākums nevarēja būt patīkams. Viņi savu nākotni bija saistījuši ar kompartiju, to vēl aizvien uzskatīja par galveno politisko spēku. Bet te, rau, kaut kāda no pagrīdes izlīdusī, ar viņu žēlastību radītā Tautas fronte saduļķoja cilvēku prātus, un tie par deputātiem ievēlēja nepareizos cilvēkus.

Ko darīt? Jāmeklē vainīgie. Izrādījās, ka par vainīgajiem vajadzēja kļūt Tukuma Ziņotāja darbiniekiem.

Mēs jau bijām paredzējuši, ka vēlēšanu gaitas atspoguļojums var sarežģīt attiecības ar kompartijas rajona līderiem. Tāpēc vēlēšanu kampaņas laikā laikraksts centās būt maksimāli neitrāls, neveicot aģitāciju par kādu atsevišķu kandidātu. Visiem tika dotas vienlīdzīgas iespējas izteikties, aģitēt par sevi. Taču partkomam šāda redakcijas politika laikam nelikās pieņemama. Biroja biedri bija gribējuši, lai laikraksts paklusām aizstāv viņu balstītos kandidātus un pirmām kārtām I.Kalniņu. Lai arī vārdos, piemēram, I. Kalniņš apgalvoja, ka laikraksts ir visa rajona iedzīvotāju izdevums, klusībā laikam bija cerēts, ka tā gluži nebūs, ka partijnieki baudīs priekšrocības. Kad noskaidrojās, ka redakcija nepalīdz saviem oficiālajiem saimniekiem, tad laikam daži atcerējās tos laikus, kad avīze bija partijas orgāns, ko varēja turēt īsā saitītē.

Turklāt ar PSRS deputātu vēlēšanām tikai sākās vairāku vēlēšanu virtene. Gada beigās vajadzēja notikt vietējās padomes, pēc tam – Augstākās Padomes vēlēšanām. Bija skaidrs, ka tās būtiski ietekmēs varas mehānismus gan rajona, gan republikas līmenī. Vēlēšanas varēja atstāt iespaidu uz kompartijas likteni, vienlaikus arī uz tās vadoņu personisko politisko nākotni. Tātad vajadzēja rīkoties, lai atgūtu teikšanu pār vietējo avīzi, kam priekšā stāvošajās kaujās vajadzēja spēlēt būtisku lomu.

Acīmredzot tādi bija galvenie iemesli, kas lika kaldināt plānus par Tukuma Ziņotāja žurnālistu nolikšanu pie vietas. Taču tie nebija vienīgie uzbrukuma iemesli.

 

Lielās un mazās ēnas

1989.gada pašā sākumā redakcija uzzināja, ka Tautas kontroles Tukuma rajona komiteja organizē aptauju, lai noskaidrotu populārāko kanditātu uz tās nākamā priekšsēdētāja amatu. Lai aptaujā piedalītos plašs iedzīvotāju loks, redakcija nolēma aptaujas anketu publicēt, aicinot izteikt savas domas par piedāvātajiem kandidātiem. Atklātībā nonāca arī kandidātu vārdi. Redakcija papildināja sarakstu ar Tautas frontes izvirzītā Agra Jaunkļaviņa vārdu. Tolaik viņš bija kolhoza Dzimtene galvenais agronoms.

Varētu domāt – parasta preses iniciatīva. Mūsdienās tādas tiek rīkotas ik pa brīdim un par visadažādākajiem jautājumiem. Mums pat prātā neienāca, ka kaut kas tāds varētu izraisīt skandālu un sarežģīt attiecības ar partkomu.

Jau drīz vien redakcija saņēma telefoniski izteiktus pārmetumus par jaukšanos svešās lietās.

Tautas kontroles rajona komiteja atsūtīja paziņojumu, ka neesot devusi savu piekrišanu publicēt aptaujas anketu par kandidatūrām un atvainojās sarakstā minētajām personšam.

Saceltā sašutuma vētra samulsināja redakciju, un arī mēs nopublicējām atvainošanos personām, kuru uzvārdi tika minēti laikrakstā. Tā, protams, bija muļķīga atvainošanās, jo vai tad ziņa par kandidēšanu uz augstu amatu var kādam nodarīt kaitējumu?

Taču izrādījās, ka tomēr ir cilvēki, kurus viņu vārda minēšana aptaujā bija aizvainojusi. Viens no tādiem bija bijušais partijas komitejas otrais sekretārs J.Ksenofontovs, kas arī bija figurējis starp kandidātiem uz tautas kontroliera amatu. Viņš redakcijā iesniedza ļoti niknu vēstuli, kurā pauda „savu personīgo komunista viedokli”. Viņš rakstīja, ka jūtas sašutis un bezgala aizvainots par viņa vārda publicēšanu presē. Nevienam tādas tiesības neesot devis! „Demokrātijas apstākļos, es domāju, vispirms vajag ņemt vērā arī paša cilvēka intereses un viedokli, un tikai pēc tam ievietot viņa uzvārdu laikrakstā”.

J.Ksenofontova īsā, indīgā vēstulīte varētu būt lielisks paraugs tam, kāds farizejiskums valdīja toreizējās nomeklatūras domāšanā. No vienas puses, skaļi vārdi par pārkārtošanos, atklātumu, demokrātiju, no otras – nemēģiniet jaukties varas lietās, jo, redz, „ar kadru izvietošanu un audzināšanu jānodarbojas partijas rajona komitejai”, un avīzei šajās lietās nav jālien.

Vienlaikus ar J.Ksenofontova vēstuli Tukuma Ziņotāja 19.janvāra numurā tika publicēts arī Jura Lauvas raksts Ēnas. Juris Lauva bija piedalījies kādā kompartijas rajona aktīvistu sanāksmē Jaunpilī. Te daudz ticis runāts par Tukuma Ziņotāju, Kandavas radiorūpnīcas pirmorganizācijas sekretāre L.Zelča esot sacījusi, ka laikraksta rosinātā aptauja par Tautas kontroliera amatu neesot ētiska. Arī Juris Šulcs, kas bija ievēlēts par otro sekretāru, esot sacījis – „neviens neesot devis tiesības šo jautājumu skaidrot caur presi”.

Vērtēdams abu partijas darbinieku viedokli, Juris Lauva izteica drosmīgus, nedaudz indīgus, bet pilnīgi pareizus secinājumus.

Viņš rakstīja: „Klausoties J.Šulca un L.Zelčas „retrostila” apgalvojumus,, likās, ka Jaunpils pilī lēnām gar sienu uz „interfrontes” fona aizslīd vairākas ēnas – Josifa, Ņikitas, Leonīda. Kad nāca ceturtā – Arvīda, atcerējos pēdējā televīzijas raidījumā „Labvakar” nolasīto apsveikuma telegrammu, kurā kāds skatītājs novēlēja kolēģiem „laimīgu jauno, 1959.gadu”.

Šīs baismās ēnas arī uzskatīja sevi par visīstākajiem komunistiem, piesavinājās sev tiesības uz vienīgā „pasaules gudrā” lomu. Pārējie – skrūvītes, bez gribas, domām, spējas kaut ko saprast. To uzdevums – griezties norādītajā virzienā.

Kur tas noveda – zinām. Bet tomēr atkal un atkal tās uzrodas – „bijušo” lomās, interfrontes statusā, viszinīgu vienīgās patiesības paudēju un vērtētāju ampluā. Kā gan rajona iedzīvotāji varētu uzdrīkstēties piedalīties priekšsēdētāja izvēlē?!”

Jura Lauvas rakstītais pielēja pamatīgu eļļas kausu degošajā ugunskurā. Cik noprotams, vecā kompartijas nomenklatūra trakoja jau par to vien, ka laikraksts iejaucās viņiem vienīgajiem piederošajās tiesībās „izraudzīties un audzināt kadrus”. Bet te vēl tik nekaunīgs raksts un aptaujas rezultāti, kas rādīja – par Agri Jaunkļaviņu nobalsojuši 1609 rajona iedzīvotāji, par varas turētāju piedāvātajiem kandidātiem – tikai daži desmiti. Graujoši rezultāti! Tie nevarēja nesatraukt tos, kuri bija pieraduši pie kabatas demokrātijas, un visas lietas kārtoja draudzīgā savējo lokā.

Vētra nerimās. Apvainotie un pazemotie negribēja padoties. Acīmredzot tika izdarīts spēcīgs spiediens uz I.Kalniņu. Kandavas radiorūpnīcas partijas pirmorganizācijas birojs bija sūtījis sūdzību I.Kalniņam. Un pirmais rīkojās – rakstīja savu vēstuli laikrakstam.

I.Kalniņš savam nelielajam rakstam deva nosaukumu Padomāsim! un uzsvēra, ka uzskatu sadursmē atklājas patiesība un ka tāpēc diskusijas jāveicina, nevis jāierobežo.

„Partijas rajona komiteja, tās sekretāri un aparāta darbinieki nekļūs par diskusiju dispečeriem, kas norāj vienu un paslavē otru. Komunistiem pašiem jāprot diskutēt, aizstāvēt savus uzskatus visos sabiedriski politiskajos un citos jautājumos. Šim nolūkam jāizmanto rajona laikraksts. Tas ir partijas un visu rajona iedzīvotāju laikraksts. Tātad šo tribīni savu uzskatu paušanai var izmantot ikviens rajona iedzīvotājs – gan komunists, gan bezpartejiskais.”

Manuprāt, šīs I.Kalniņa saprātīgās domas pilnībā atbilda laika garam, un bija domātas, lai piebremzētu tos, kuri bija pieraduši dzīvot pirmā pavēnī – akli pakļaujoties viņam un vienlaikus saņemot tā palīdzību jebkurā vajadzīgā brīdī. Viņu skatījumā pirmais bija dievs zemes virsū, faraons, kuram jāklausa, kura viedoklis ir patiesība pēdējā instancē. I.Kalniņš lika saprast, ka šie laiki pagājuši. Gods un slava I.Kalniņam par to, ka viņš bija to sapratis pats un lika saprast saviem padotajiem.

Taču I.Kalniņam visapkārt bija vecā kaluma nomenklatūra, kas neko negribēja mainīt. Tā gaidīja no viņa aktīvu rīcību, partijas interešu aizsardzību, un I.Kalniņš nespēja noturēties masveidīgā spiediena priekšā. Nelielās publikācijas turpinājumā, izdabādams saviem padotajiem, viņš tomēr neatteicās no pirksta pakratīšanas žurnālistu un redakcijas virzienā:

„Es uzskatu, ka strīdus izraisījušais J.Lauvas raksts „Ēnas” ir profesionāli vāji uzrakstīts, autora pozīcijā nav jūtama atbildība par paša teikto vārdu. Tā vien liekas, ka viņa spalvu vadījusi tendence nomelnot partijas darbiniekus J.Šulcu un L.Zelču. 

Ja es gribētu piemēroties J.Lauvas stilam, man nāktos atgādināt, ka stagnācijas gados lielajām ēnām pa pēdām kā nešķirami pavadoņi sekoja mazās ēnas, kas pirmajiem uzticīgi kalpoja un vienmēr presē pūlējās „uzdot ar rungu pa galvu” citādi domājošajiem. Vai mazās ēnas ir atmetušas vecos paņēmienus?” (T Z. 1989.gada 7.marts).

Diemžēl I.Kalniņš nebija pamanījis, ka mazās ēnas izmisīgi pūlas atmest vecos paņēmienus un ka par to liecināja J.Lauvas raksts, ko viņš tik nesaudzīgi pēla. Taču lielās, partkomos sēdošās ēnas negribēja laist savus nešķiramos pavadoņus brīvībā un prasīja, lai viņi turpina kalpot. Izdabādams šīm lielajām ēnām, I.Kalniņš diemžēl nespēja konsekventi iet pa pārmaiņu ceļu. Viņš bija sācis laipot, bet tas nozīmēja grimšanu vecās domāšanas, veco tradīciju purvā.

Raugoties uz tā laika notikumiem no mūsdienu viedokļa, Tautas fronte, atbalstīdama I.Kalniņa ambiciozo vēlmi, kļūt par rajona pirmo cilvēku, viņam bija izdarījusi lāča pakalpojumu. Ja viņš būtu palicis izpildkomitejas darbā, manuprāt, viņš būtu saglabājis savu popularitāti un kļūtu labs rajona vadītājs – izpildkomitejas priekšsēdētājs. Bet nokļūdams partkomā, uz mirkli gan pacēlās varas virsotnē, taču patiesībā bija nokļuvis sakāvei lemto komandā. Diemžēl viņš to nesaprata un grima aizvien dziļāk bedrē, ko viņam raka vecā partkoma nomenklatūra, kuras gūstā viņš nonāca.

Laikraksta un kompartijas attiecības kļuva aizvien saspīlētākas. To veicināja arī tas, ka redakcija pirms I.Kalniņa raksta bija ievietojusi īsu komentāru, kurā kandavnieku sūdzību nosauca par žēlabu vēstuli, pavilka uz zoba viņu vēlmi meklēt augstāko soģi partijas komitejas kabinetos un atļāvās piebilst, ka arī rajona pirmā cilvēka viedoklis nevienam nav jāuzlūko par patiesību pēdējā instancē.

Nelielā piezīme bija kā sērkociņš benzīna mucā. Jo iepriekšējos gados bija pierasts, ka pirmā viedoklis ir patiesība augstākajā instancē. Viņa sacerēto vajadzēja publicēt nevis laikraksta lapas apakšā, bet pašā augšā, turklāt trekniem, burtiem. Acīmredzot bija cilvēki, kas zvanīja, kas lauzās pirmā sekretāra kabinētā un iegalvoja viņam – redakcija jūs, biedri sekretār, neciena, žurnālisti kļuvuši nekaunīgi, viņi pazemo jūs un visu mūsus partiju. Vajadzētu pieņemt mērus

Un I.Kalniņš nolēma pieņēmt mērus

 

Uz biroju pēc pēriena

1989.gada marta vidū Tukuma Ziņotāja darbinieki saņēma vēsti, ka visam kolektīvam jāierodas partijas namā. Pēc 22.marta biroja sēdes būšot saruna ar žurnālistiem par aktuāliem preses jautājumiem. Tas nebija pirmais izsaukums. Tādi izsaukumi gadījās arī iepriekš. Taču šoreiz situācija likās īpaši saspringta, jo uz sarunu vajadzēja ierasties visam kolektīvam. Tas nebija gluži ikdienas notikums.

1989.gada pirmajā pusē kompartija vēl aizvien bija stipra un varena. Nekādas būtiskas pārmaiņas varas mehānismā nebija notikušas. Lai arī kompartijas prestižs strauji kritās un ietekme mazinājās, vēl tās rokās  koncentrējās milzīga vara, vēl tās zobi bija asi, un tā spēja kost. Vēl bija grūti paredzēt, ka jau pēc diviem gadiem tā izlaidīs garu un sāks smirdēt. Vēl karjeristi savus nākotnes plānus saistīja ar šo monstru un gribēja iekļūt tās amatos. Birojs vēl aizvien bija biedējošs iestādījums. Nesenos laikos izsaukums uz biroju nozīmēja galvas mazgāšanu, sodus, padzīšanu no darba. Bija skaidrs, ka arī mēs, žurnālisti, tiekam aicināti ne jau uzslavas un ordeņus saņemt, bet uz pērienu. Tāpat kā A.Pelšes un A.Vosa laikos.

Ieradušies partkomā, atklājām, ka pasākums ir iepriekš rūpīgi sagatavots. Par to liecināja tas, ka bija uzaicināti cilvēki no Kandavas radiorūpnīcas. Sapratām, ka viņi bija vajadzīgi, lai runātu par ēnām un uzbrukumu laikrakstam darītu masīvāku.

Biroja locekļi sēdēja cits citam blakus pie gara ovāla galda. Izskatījās bargi, cieti un visgudri. Bet žurnālisti izvietojās viņiem pretim palielās telpas aizmugurē. Uzreiz bija jūtams, ka abu pušu starpā paceļas bieza betonsiena.

Līdzko sākās saruna, laikraksta virzienā bira pārmetumi par dažādām nepilnībām tā darbā.

Mārtiņš Āboliņš: „Es uzskatu, ka tieši partijas un padomju darba jautājumi tiek atspoguļoti vissliktākajā līmenī. Nav praktiski neviena partijas pirmorganizācijas sekretāra raksta, nav rakstu par to, kā tiek apspriests, kādas ir atsauksmes un kā tiek uzņemts LKP CK janvāra plēnums…

Padomju dzīves absolūti, manā uztverē nav…

Iepriekšējā reizē mēs runājām, ka skolu dzīvē parādīs tos procesus, kas notiek. Un notiek ļoti būtiski procesi gan skolu komjaunatnes, gan pionieru organizāciju meklējumos…

Atpaliek arī kultūras dzīves atspoguļojums. Es domāju, ka ļoti liela vieta tika atvēlēta cīņai par kafiju. Es saskaitīju septiņus rakstus. Šo problēmu vajadzēja atspoguļot, bet varēja darīt arī prasmīgāk.”

Māris Paiders: „…politiskā situācija republikā uzliek par pienākumu avīzei ciešāk sadarboties ar partijas rajona komiteju. Tiek organizēti pasākumi, par kuriem būtu lietderīgi informēt lasītājus, bet žurnālisti bieži tajos nepiedalās – tā tas bija, b.Kalniņam tiekoties ar vēlētājiem, ar Tautas frontes valdi utt.”

Vilnis Pinka: „Mazdrusciņ par daudz Atmodas – …Atmoda ir Atmoda, bet viss iet tālāk, darbs iet tālāk, ražošana, ekonomika, sociālie jautājumi. Un arī tiem jārod atspoguļojums…

Nepelnīti daudz vietas atvēlēts kafijai. Par daudz rakstu no Latvijas Tautas frontes pozīcijām.”

Juris Šulcs: „Galvenais, kas mani uztrauc – kā būs ar partijas dzīvi. Kas rakstīs partijas dzīves jautājumus. Man nebūs bail uzrakstīt – kā ir, tā ir. Bet…partijas sekretāri atsakās rakstīt. Kaut kas ir jādara.”

Ilgvars Kalniņš: „Biedru Selecki pazīstu kā ļoti emocionālu cilvēku. Nesen viens no biroja locekļiem ļoti trāpīgi teica:: „Ko var darīt, mēs paši šito bērnu esam radījuši, audzinājuši, barojuši, barojuši un izaudzinājuši par lielu tēvaini. Tagad jādomā, kā mēs ar viņu varēsim tikt galā…

Mūsu avīze pagaidām ir kā spilgts, no dažādiem materiāliem darināts krekls…Es avīzes neveiksmes pārdzīvoju tikpat kā savas personīgās neveiksmes. Cik auditorijās esmu bijis, visur tiek runāts arī par avīzes problēmām…Iespaids tāds, ka reizēm, apvainojot otru staļinismā, brežņevismā, ždanovismā, jūs nereti strādājat ar tām pašām metodēm”.

Vienīgi Aivars Dātavs spēja runāt bez indīgiem kodieniem, uzsverot, ka avīze rajona problēmas atspoguļo interesanti, lai arī gadoties nepilnības. Tolaik A.Dātavs pats bija aktīvs Tukuma Ziņotāja līdzautors, turklāt par pagātni rakstīja samērā objektīvi, nemēģinot attaisnot kompartiju.

Izskanēja pārmetumi arī par Interfrontes kritiku.

M.Paiders: „Neviennozīmīgu reakciju izraisīja b.Selecka raksts „Mēs neatdosim Latviju”. Pilnīgi piekrītot rakstam, jāatzīmē, ka gan šajā, gan reizēm arī citās publikācijās autori ne vienmēr korekti izturas pret krievu valodā runājošiem – acīmredzot nebija pareizi atvēlēt b.Selecka aizstāvībai veselu lappusi, bet apkopojumu izvēlēties tā, lai netiktu aizskartas citas tautības.”

Juris Šulcs: „Gribu pateikt, ka avīze grib atstāt sev to beidzamo punktu uzlikšanu – ko publicēt, ko nepublicēt. Kaut vai tai pašā Interfrontes gadījumā – bijušais TEMR partijas sekretārs veselu stundu sirdi izlika. Viņš nesaprot mūs, bet mums jāsaprot arī, ko viņš nesaprot…Ja viņš normāli raksta, viņa domas nepublicēt nebūtu taisnīgi.”

Vilnis Siljēkabs: „Es neesmu apmierināts ar avīzes tilpuma izmantošanu, ar lielajām bildēm…Redakcijas darbiniekiem jāatsakās no darbības tajās sabiedriskajās organizācijās, kurās jūs esat – tā ir Tautas fronte…Jo tas rada kaut kādu zināmu tendenci. Jūs aizmirstat, ka esat avīzes darbinieki – avīzes kā partijas un padomju orgāna. Tautas frontei tiek atvēlēta iespēja uzstāties šai avīzē, bet jūs pārvēršaties par šīs sabiedriskās organizācijas darbiniekiem un uzspiežat savas tendences. Pēdējos avīzes numuros pirms vēlēšanām…jūs tomēr dodat priekšroku deputāta kandidātam Dandzbergam, kuru jūs sniedzat vairāk, bet sekretārs paliek otrā pusē, atvērumā un mazāk.”

Klausoties biroja locekļu uzrunas, skarbos pārmetumus, indīgās piezīmes, nekompetentās pamācības, emocijas bija grūti novaldīt, modās sašutums un niknums.

Kaitināja partkoma vēlme laikrakstu uzskatīt par savu īpašumu, žurnālistus – par funkcionāru domu atgremotājiem, partijas dzīves aprakstītājiem.

Jā, Tukuma Ziņotājs formāli piederēja partkomam. Bet kā tas bija kļuvis par komunistu īpašumu? Vai viņi to bija dibinājuši, ieguldot tajā savus līdzekļus? Nē! Pat ne tik daudz. Okupācijas sākumā boļševiki sagrāba savās rokās trīs brīvus Tukumā izdotus laikrakstus, apvienoja tos un pasludināja, ka viņi vienīgie izdos avīzi, ko vēlāk nosauca par Komunisma Rītu. Vai tā nebija laupīšana, izmantojot varu un spēku? Turpmāk vienīgi kompartija drīkstēja rakstīt un publicēt visu, ko gribēja. Vienīgi tā varēja dibināt laikrakstus. Tātad tika radīts absolūts patiesības monopols, kas saglabājās arī Atmodas sākumā, jo Tukuma Ziņotājs bija rajona vienīgais laikraksts. Tikai vēlāk parādījās Vanemas Atmoda, Līdumnieks un citi nelieli izdevumi.

Liekot iemauktus Tukuma Ziņotājam, arī reformkomunisti gribēja saglabāt vardarbīgām metodēm iedibināto, netaisnīgo boļševiku kārtību.

Vai I.Kalniņš un citi birojā sēdošie palīdzēja laikrakstam? Kaut kā atbalstīja? Nekā! Vismaz ne tajā laikā, kad es tajā sāku strādāt. Žurnālistu aldziņas bija niecīgas, transportam – vecs, sagrabējis moskvičiņš. Redakcijas darba telpas – nožēlojamas, visiem vajadzēja strādāt vienā lielā, neremontētā hallē, bijušajā vīriešu frizētavā. Tehniskie līdzekļi? Dažas rakstāmmašīnas un…veci rakstāmgaldi. Viss! Datoru, diktofonu, printeru tajā laikā nebija.

Tikmēr partkoma vadošie brauca spožās volgās, sēdēja plašos kabinetos… Un, lūk, šie, moderno laiku baroni, pēkšņi izsauca mūs uz savu muižu un iedomājās, ka mūsu uzdevums ir atspoguļot viņu gudros vārdus un dižos darbus, ka mūs var tērpināt un spaidīt. Jūs taču mūsu īpašums, jums jākalpo mums, jādara tas, ko liekam. Bet jūs nekā. Jūs partijas dzīvi neatspoguļojat, citiem vārdiem sakot, neslavējat mūsu gudros lēmumus, nerakstāt, cik sajūsmināti tauta tos uzņem, ar kādu entuziasmu steidz īstenot. Neatspoguļojat mūsu vadoņu gaitas, tikšanās ar vēlētājiem, skaļos, sajūsminātos applausus, mūsu kandidātiem parādoties ļaužu priekšā. Tā vietā jūs par Atmodu, par Tautas fronti, par to, ka kafija, desas un citi labumi nonāk tikai specveikalos… Bet to, ka raksti par kafiju nebūt nav par kafiju, to viņi negribēja saprast. Viņiem neradās jautājums, kāpēc tāds absurds, ka pēc komunistu valdīšanas 70 gadiem valsts nespēj sabiedrību apgādāt ar elementārām patēriņa precēm. Bet tās, kas pa retam parādās, nonāk pie to dalītājiem un bankrotējušās ekonomikas veidotājiem – specveikalu apmeklētājiem.

Turklāt nekorekti izturoties pret krievu valodā runājošiem. Mēs viņus nesaprotot. Bet kāpēc krievu valodā runājošie, gadu gadiem latviskā rajonā dzīvodami, nav pat mēģinājuši ierunāties latviski? Kāpēc viņi nesaprot latviešus, ko pašu tēvzemē piespiež runāt svešā mēlē? Par šiem jautājumiem partkoma dižvīri negribēja padomāt, uzbruka laikrakstam tikai par to, ka tas itin biklā veidā centās piebremzēt šovinistu nekaunību.

Tādus pārmetumus uzklausīt mierīgu prātu nebija viegli.

Tas pats attiecībā uz vēsturi. Pārāk daudz rakstot par vēsturi, tātad par tādiem nesmukumiem kā deportācijas, staļinisma zvērības…Fui, cik nejauki! Kāpēc to visu atcerēties? Labāk pastāstiet, cik daudz piena slaucam, cik gaļas saražojam…Un kas par to, ka veikali tukši? Galvenais, ka saražojam…

Diemžēl iznāca, ka arī gaišākie no gaišākajiem komunistiem gribēja to pašu, ko iepriekš bija gribējis V.Juniks un visi agrāko gadu partijas bonzas, okupantu pakalpiņi, tirānijas kalpi. Izrādījās, ka pat gaišākie no gaišākajiem tikai runās no tribīnes bija par jaunu domāšanu, demokrātiju, atklātumu. Patiesībā vēl aizvien šķielēja atpakaļ, uz A.Pelšes un A.Vosa laikiem. Vēl vajadzēja paiet mēnešiem un gadiem, lai arī viņi nonāktu pie sapratnes par to, kas ir viedokļu daudzveidība un atteiktos no pretenzijām uz nemaldīgumu tikai tāpēc, ka sēd birojā.

Biroja attieksme nevarēja nesatraukt un neizraisīt emociju gūzmu un protesta vētru. Arī tagad, lasot toreizējās sarunas atreferējumu, mierīgu prātu grūti saglabāt.

Kā tas bija iespējams, ka arī I.Kalniņš un citi birojnieki, visādā ziņā saprātīgi cilvēki, bija noslīdējuši līdz iepriekšējo, sarkano partijnieku līmenim?

Meklējot atbildes uz šo jautājumu, pievērsīsim uzmanību tam, kā kompartijas sistēmu vērtēja tās pazinējs, perestroikas ideologs A.Jakovļevs. Viņš rakstīja:

„Nonācis partijas un čekas dzelzs sprostā, reti kāds spēj palikt uzticīgs pats sev. Pat godīgs cilvēks pakļaujas deformācijai. Jo ilgāk viņš uzturas kolektīvajā zvērnīcā, jo mazāk pamana pārmaiņas sevī un oficiālo viedokli pamazām sāk uztvert kā savējo. Alternatīva pagaist, un cilvēks vairs ir tikai papagailis. Kad vedzība kļūst par mājām, cilvēks vairs nejūt, ka ir vergs”. (A.Jakovļevs. Krēsla, 329.lpp.).

I.Kalniņa vilšanos nebija grūti saprast. Es viņu biju pievīlis. Tas jāatzīst. Viņš mani bija aicinājis par redaktoru, cerēdams, ka būs populārāks, laikmeta garam atbilstošāks vietējo žurnālistu gans. Tāds rakstonis daudz labāk lasītājiem iebarotu biroja vārīto putru nekā iepriekšējais, par stagnātu uzskatītais redaktors. Un tad jau kompartija varētu turpināt valdīšanu rajonā, tās kandidāti uzvarētu visās vēlēšanās. Arī Tautas fronte, kā augšās iecerēts, būtu labs piepalīgs, tā taču veidota ar kompartijas un čekas akceptu – kā sabiedriska kustība perestroikas atbalstam…

Bet nu izrādījās, ka cerības bijušas veltīgas. Paša uzaicinātais redaktors – paša barotais, auklētais bērns vairs neklausa, raujas no rāmjiem, raksta un domā, ko grib. Tātad tēvainis. Riebīga vilšanās!

Arī Tautas fronte kļuva aizvien nevadāmāka. PSRS deputātu vēlēšanās izvirzīja savus kandidātus, neatbalstīja viņu, pirmo sekretāru, gaišo un pragmatisko tautsaimnieku. Bīstams pavērsiens. Arī šis bērns sāk pārvērsties par riebīgu tēvaini. Vēl viena vilšanās.

 

Mūsu atbilde – atklātums

Ko varējām atbildēt saviem tiesātājiem? Noliekt galvu un paciest pazemojumus? Solīties laboties? Nē, neviens no žurnālistiem tā rīkoties negribēja. Mēs jau bijām baudījuši brīvību, un no tās atteikties nevēlējāmies. Sēdes atreferējums liecina, ka mūsu atbildes runās nebija saklausāma ne taisnošanās, ne pazemība. Mēs savu tiesātāju priekšā bijām stāvējuši augstu paceltu galvu, taisnu muguru. Arī emocijas netika bremzētas.

Anita Bērica: „…kafijas problēma nav par kafiju kā tādu, tā ir sociālā taisnīguma problēma. Tā ir produkcijas sadales problēma. Rakstos ir maza daliņa par to, bet redakcijā ir liela kaudze vēstuļu, kurās ir rakstīts arī par daudz ko citu…Šodien biju gaļas kombinātā uz degustāciju. Tur noskaidroju, ka daudzi produkti no kioska tiek izsniegti pēc speciāliem pieprasījumiem. Es nezinu, vai tas arī būs tikai tāds sīkumiņš…”.

Dzintars Gruziņš: „Biežā aicināšana uz biroju, spiediena izdarīšana uz redakcijas darbiniekiem par labu nenāk”.

Natālija Lūse: „Nav padomju darba? Līdz šim gan es biju tādā pārliecībā, ka pirmsvēlēšanu kampaņa ir visīstākais padomju darbs”.

Juris Lauva: „Personīgi man liekas, ka jūsu aicinājums uz konsolidāciju var tikt realizēts pozitīvi, tikai pilnīgi pakļaujoties jūsu viedoklim. No rajona komitejas puses mazāk tiek meklēts kompromiss, vairāk, zobus sakoduši, gaidāt gadījumu, kad varēs..

Pašlaik mums atklātuma un demokrātijas līmenis noteikti ir lielāks nekā agrāk, bet acīmredzot jums ir radies iespaids, ka tas var būt tik liels, cik nu jūs to svaigo ūdeni palaižat. Pašreizējos šī jautājuma loka procesus rajonā es nosdauktu par autoritāru pārkārtošanos.”

Taču mūsu galvenā atbilde sekoja pēc nedēļas – tā bija sarunas publikācija laikrakstā. Tātad atklātums. Tas spēks, ko tolaik slavēja M.Gorbačovs. Vairāk neko nevajadzēja. Ne komentāru, ne papildu rakstus. Sarunas atreferējums atklāja visu.

 Pēc sarunas publikācijas saņēmām milzum daudzas vēstules. Visas nevarējām publicēt, tad būtu vajadzīgs daudzreiz biezāks izdevums. Bet daļa nokļuva Tukuma Ziņotāja 1989.gada 13.aprīļa numurā. Lūk, ko rakstīja mūsu lasītāji:

M.Anmane: „Skumju smaidu izraisīja konstatācija: LKP Tukuma rajona komitejas birojs „izāzējis” pats sevi.

Varētu padiskutēt ar M.Āboliņu par viņa uzskatu, ka tieši partijas un padomju darba jautājumi tiek atspoguļoti vissliktākajā līmenī. Nesaprotu, kopš kura laika spogulis atbild par tajā redzamo seju. Ka nav partijas pirmorganizāciju sekretāru rakstu – kas pie tā vainīgs, vai ne paši sekretāri?”

I.Lībeka: „Redakcijas darbinieki cieņu rajona iedzīvotājos iemantojuši ar savu darbu – Tukuma Ziņotājs ir kļuvis par vienu no populārākajiem preses izdvumiem.”

I.Pokrovskis: „Izlasot rajona avīzes publikāciju…, pārliecinājos, ka vadošie partijas biedri norobežojas no Tautas frontes un iesaka to darīt V.Seleckim, N.Lūsei u.c.” Bet PSRS tautas deputātu vēlēšanu rezultāti liecina, ka rajona iedzīvotāju nospiedošais vairākums balsoja par LTF rajona nodaļas atbalstītajiem kandidātiem. Tas liecina par šīs organizācijas ideju spēku…

Manuprāt, laikraksts Tukuma Ziņotājs ir kļuvis progresīvāks, pārbūves laikam atbilstošs, un interesantāks nekā iepriekšējais stagnācijas laika Komunisma Rīts.”

Silvija Markule: „Esmu pārliecināta, ka ikviens veselīgi domājošs cilvēks, vienalga pie kādas tautības viņš arī nepiederētu, vislielākās cerības liek uz Tautas fronti – tieši no tās un mūsu inteliģences mēs pirmo reizi esam saklausījuši reālus, konstruktīvus priekšlikumus savas dzīves pārveidei. Diemžēl partija ir nodarbojusies tikai ar novērtējumu sniegšanu….

Latvieši ir sadzīvojuši un joprojām vēlas dzīvot draudzībā un sadarbībā ar visām tautām, bet tauta nevar saprast, kas partiju saista ar Interfronti, jo objektīvs partijas novērtējums šai ekstrēmistiskajai organizācijai nav izteikts.”

B.Krūmiņa, kolhoza „Nākotne” arodkomitejas priekšsēdētāja: „Gribētos ticēt…ka pēcvēlēšanu apsveikums A.Dandzbergam, ko sūtīja biedrs Kalniņš, ir domāts no tīras sirds. Un nekādu pārmetumu avīzei, it kā par kādu kandidātu būtu rakstīts vairāk vai mazāk…To, ka avīzē…ir patiess aizgājušo laiku likteņstāstu atspoguļojums, tas taču ir interesanti mūsu paaudzei, gan arī mūsu bērniem – lai lasa un izvērtē.”

Tādu vēstuļu bija milzums. Saņēmām arī kolektīvās, vairāku lasītāju parakstītās vēstules. Tās visas mūs, protams, iepriecināja. Mums galvenais bija baudīt lasītāju atbalstu, un saņemtās vēstules liecināja, ka mums tā netrūkst. Tāpēc mums nevajadzēja raizēties par avīzes neveiksmēm, kā to darīja I.Kalniņš, kas, kā viņš izteicās, avīzes neveiksmes pārdzīvojot tāpat kā personiskās.

Analītisku, argumentētu rakstu par sēdes gaitu publicēja Juris Celmiņš. Tajā laikā viņš bija partkoma darbinieks, Aģitācijas un propagandas nodaļas vadītājs. Tātad, nostādamies redakcijas pusē, vērsās pret savu tiešo priekšniecību.

Vienīgie, kas atbalstīja biroju, bija interfrontisti. Par to liecināja viņu konference, kas 1989.gada aprīļa sākumā notika Tukuma Elektromehāniskās rūpnīcas telpās. Kā vēlāk rakstīja Juris Lauva, laikraksta pārstāvis šajā saietā, gandrīz ikviens runātājs, ticis tribīnē, tiecās pateikt kaut ko indīgu Tukuma Ziņotāja adresē.

Lūk, ko sacīja Tukuma 2.vidusskolas skolotāja Ludmila Krole: „Mēs vakar saņēmām mūsu Tukuma ilgi gaidīto avīzi. Atliek tikai nožēlot, ka tā iznākusi ar tādu novēlošanos, mēs to jau sen gaidījām, mēs – komunisti…Mani iepriecināja Kalniņa uzstāšanās sarunas beigās, kad viņš rezumēja…sarunu ar redakcijas darbiniekiem, – ka esot cilvēki, kas viegli nosaucot burtiski visus par stagnātiem un ždanoviešiem…Cilvēks, kuram ir savs viedoklis, momentā saņem „birku” – pret staļinisma metodēm mūsu avīze cīnās ar tām pašām staļinisma metodēm…”.

L.Krole nebija vienīgā, ko ielīksmoja saruna birojā. Par to priecājās arī J.Ksenofontovs. Kad strādāja partijas rajona komitejā par otro sekretāru, J.Ksenofontovs, kā rakstīja Juris Lauva, bija „aktīvi un enerģiski palīdzējis apspiest atklātumu un demokrātiju”. Tāpēc viņu, protams, sajūsmināja tas, ka arī atjaunotajā birojā ir viņa tradīciju sekotāji. Viņš sacīja: „…man nav saprotams, kāpēc tik vēlu notika tāda partijas rajona komitejas biroja sēde…vajadzēja jau pusgadu atpakaļ.”

Interfrontes Tukuma nodaļas dibināšanas kaujinieciskā konference sava darba noslēgumā pieņēma rezolūciju. Mūsu avīzei tajā tika veltīta spēcīga rindkopa:

„Konferences delegāti nosoda rajona laikraksta „Tukuma Ziņotājs” pēdējā laikā izveidojušos darbības praksi, kura publikācijās tiek ievietoti tendenciozi izvēlēti materiāli, kas neveicina draudzību starp rajona dažādu nacionalitāšu iedzīvotājiem. Tas ir pretrunā ar Latvijas Kompartijas CK janvāra plēnumā izvirzītajiem uzdevumiem”. (Tukuma Ziņotājs, 1989.gada 13.aprīlis).

Dažos jautājumos rajona biroja un Interfrontes viedokļi saskanēja. Gan vieni, gan otri mūs lamāja par tendenciozitāti. Jāatzīst, ka šis pārmetums bija pamatots. Tukuma Ziņotājs patiešām bija tendenciozs. 

Atbildot uz pārmetumiem par tendenciozitāti, sava viedokļa paušanu, vēlmi paturēt pēdējā vārda tiesības, 1989.gada 25.aprīlī Tukuma Ziņotājā biju rakstījis:

„Rodas jautājums – kādu nostāju izvēlēties žurnālistiem šajā ļoti dažādo viedokļu sadursmes laikā? Ļaut visiem publicēties, bet pašiem palikt pilnīgi neitrāliem? Bet vai drīkstam palikt vienaldzīgi vērotāji laikā, kad izšķiras Latvijas un tās tautas liktenis? Lasītāju vēstules palīdzēja rast atbildi arī uz šiem jautājumiem. Kopīgo ideju varētu izteikt ar visiem zināmā vācu filozofa Hēgeļa domām: divu pušu strīdā tiesneša uzdevums nav vis palikt neitrālam, bet sekmēt tiesiskuma uzvaru. Tātad redakcijas uzdevums ir aizstāvēt gaismas spēkus to cīņā pret tumsu.” Tas nozīmēja aizstāvēt latviešu nacionālās intereses, Tautas fronti, kursu uz valsts neatkarību. Jā, tāda nosliece mums tolaik piemita. Man tagad būtu kauns runāt par tā laika notikumiem, savu darbu avīzē, ja es un kopā ar mani visa redakcija nebūtu aizstāvējusi tādas tendences.

Kopumā lasītāju reakcija liecināja, ka kompartijas rajona bosi, rīkodami uzbrukumu laikrakstam, bija iešāvuši paši sev kājā. Vienlaikus iedzinuši garu naglu savas organizācijas zārkā. Ar šo uzbrukumu redakcijai sākās vairāku biroja locekļu personiskais politiskais bankrots, kas beidzās ar to, ka viņi cieta sakāvi gan rajona padomes, gan pēc tam arī Augstākās Padomes vēlēšanās.

 

Vēl dažas atziņas

Laikā, kad visās malās skanēja runas par demokrātiju, atklātumu, perestroiku, visa kolektīva izsaukums uz biroju daudziem likās pārsteidzošs. Turklāt to bija sarīkojuši cilvēki, kurus vēl nesen bija atbalstījusi Tautas fronte, kuri nupat bija kandidējuši uz deputātu vietām PSRS jaunajā parlamentā – kongresā.

Marija Anmane rakstīja:

„Zinu personiski vairākus no šeit minētajiem biroja locekļiem. Kopumā normāli domājoši, sakarīgi cilvēki. Speciālisti savās nozarēs, kolektīvu cienīti darbinieki. Tad no kurienes šeit, birojā, viņos rodas tāda ambiciozitāte, viszinība, fanātiska pārliecība par savu nemaldīgumu?” (Tukuma Ziņotājs, 1989.gada 13.aprīlis).

Arī es varu teikt – prātīgi cilvēki, labi saimnieciskie vadītāji, vēlāk uzņēmēji, vadītāji, politiskie darbinieki. Māris Paiders vada firmu, kas būvē labus ceļus. Ilgvars Kalniņš ir komersants, kam pieder autotransporta uzņēmums un kas organizē autobusu satiksmi Tukuma novadā. Juris Šulcs ir ilggadējs Tukuma pašvaldības vadītājs. Cienījami cilvēki, kas labi iekļāvušies brīvās Latvijas dzīvē. Taču tajā laikā mēs stāvējām barjeras dažādās pusēs.

Kāpēc? Kā tas varēja gadīties, ka domājošie, sakarīgie saimnieciskie darbinieki toreiz, pirms 24 gadiem tik aprobežoti runāja par partijas dzīves atspoguļošanu, avīzes tilpumu, īsiem un gariem rakstiem? Kāpēc tik ciniski izturējās pret mums, žurnālistiem?

Manuprāt, tā bija cīņa par varu. Bet cīnoties par varu, cilvēks dažākārt kļūst līdzīgs briedim auru laikā. Tāpēc neredzēja, ka turpina totalitārisma laiku tradīcijas. Iespējams, gribēja taisīt politiku, kandidēt visās gaidāmajās vēlēšanās, un Tautas frontē, tās vadītājos redzēja bīstamus konkurentus. Cīnīdamies pret laikrakstu, viņi cīnījās par savu ietekmi un varu, kas draudēja izslīdēt no rokām. Lai arī kompartija juka pa visām vīlēm ārā, viņi negribēja padoties. Vēl pavisam nesen tā bija tik dižena, tik varena, tik ietekmīga. Birojs – absolūts rajona valdnieks. Vai tiešām tāds spēks noies no vēstures skatuves? Tajā laikā to vēl nevarēja paredzēt. Bet daži no biroja locekļiem, funkcionāriem to arī negribēja pieļaut. Tie bija sekretāri, algotie darbinieki. Viņi sēdēja kompartijas jaunā nama lepnajos kabinetos, brauca ar volgām, saņēma salīdzinoši treknas algas, viņus apkalpoja plašs instruktoru, sekretārīšu aparāts. Nē, to visu viņi negribēja zaudēt. Viņi bija gatavi cīnīties un uzvarēt Tautas fronti, kas nelikās nopietns pretinieks. Viņu informatori – izlūki Tautas frontē, kā arī vietējie čekisti – ziņoja, ka Tautas frontes vadība ir vāja, ka tās aktīvisti – politikas laukā galīgi nepieredzējušie, naivie censoņi, skolmeistariņi, žurnālistiņi, agronomiņi – pulcējas pažobelēs, ka viņiem nav neviena funkcionāra, ka viņi paši skrien un dara visu, par pūlēm ne kapeikas nesaņemdami. Šīs ziņas birojā sēdošajiem ļāva domāt, ka viņi uzvarēs, ka sakaus jauntapušo konkurentu – Tautas fronti. Kompartijas nomenklatūrai pat prātā neienāca, ka pienākuši laiki, kad cīņas iznākumu nosaka nevis funkcionāru algu lielums, volgu skaits un spožums un pat ne tanki un ieroči. Ka cīņas iznākumu nosaka sabiedrības vairākuma griba. Bet to var ietekmēt tikai ar vienu spēku – ar idejām, vērtībām, ko tu aizstāvi. Un, ja tev nav vīzijas, ko atbalstītu ļaudis, ja tu vairāk skaties pagātnē, nevis nākotnē, tad tu esi lemts sakāvei.

 Brīvībā

Arī pēc sarunas birojā un tās izraisītajām diskusijām redakcijas cīņa par neatkarību nebeidzās.

Daudzi vadoši kompartijas biedri aizvien mūs uzskatīja par savu īpašumu nekādi negribēja pieņemt to, ka Tukuma Ziņotājs ir visu rajona iedzīvotāju izdevums, nevis viņu partijas orgāns, ka žurnālistiem var būt arī savas domas, ka viņiem nav vienmēr jāpieņem par pareizu viss tas, ko no augstas tribīnes runās kāds augstā amatā sēdošais. Mūs lamāja par to, ka esam pārāk radikāli un aizstāvam visu ko citu tikai ne savus formālos saimniekus – kompartiju. Nebija viegli iet jaunus ceļus un pieradināt pie jaunas kārtības. Neatkarīgu laikrakstu nespēja saprast, žurnālistu viedokli sauca par mēģinājumiem paturēt pēdējā vārda tiesības, uzspiest savu viedokli. Šie cilvēki bija radināti pie pārliecības, ka pēdējā vārda tiesības ir tikai tiem, kam kabatā sarkanā grāmatiņa. Nevienam nav viegli atteikties no privilēģijām.

Vēl ilgi nebija tāda kompartijas biedru saieta, kurā netiktu runāts par Tukuma Ziņotāju. Parasti skanēja dažādi vērtējumi – gan atbalstoši, gan nosodoši. Rau, kas lasāms rakstā, kas stāsta par LKP Tukuma rajona komitejas 1989.gada aprīļa plēnumu:

„Jāteic, ka diezgan daudzi komunisti izteica savu vērtējumu rajona laikrakstam. Rajona avīze ir radikāli mainījusies, lasītājus vienaldzīgus neatstāj. Tik daudz vēstuļu nekad agrāk laikraksts nav saņēmis…taču…žurnālisti vēl aizvien grib paturēt pēdējā vārda tiesības…Ne vienmēr vēl rēķinās ar krievu valodā runājošo cilvēku viedokli, neveicina konsolidāciju, bet atsevišķos gadījumos situāciju saasina.” (Tukuma Ziņotājs, 1989.gada 4.aprīlis).

 Viens no kompartijas darbiniekiem, instruktors Z.Banka vēl 1990.gada janvārī kaunināja redakciju par vēlmi atņemt kompartijai īpašuma tiesības uz avīzi.

Bet vecajiem komunistiem, kompartijas veterāniem, interfrontistiem nepatika, ka esam dižo Ļeņina ideju noliedzēji, atkritēji, renegāti, tautu draudzības šķeltnieki.

Savukārt nacionālradikāļi mūs nicinoši saukāja par kompartijas avīželi.

Tāda nu bija mūsu toreizējā dzīve – visiem gribējās kaut ko vairāk, kaut ko labāku. Mums uzbruka gan no vienas, gan no otras, gan no trešās puses. Mēs stāvējām uzskatu krustugunīs. Mums, žurnālistiem, tas laiks bija saspringts, nervozs, nenoteikts. Visiem izdabāt nebija iespējams, un mēs pat necentāmies to darīt.

Tajā laikā mēs nebijām vienīgie, kas atradās krustugunīs. Tādā situācijā atradās daudzi prese izdevumi. Arī Rīgā un Maskavā.

A.Jakovļevs rakstīja:

„Sevišķi bieži tika strostēti atklātības flagmaņi – laikraksts Moskovskije novosti un žurnāls Ogoņok. Abi šie izdevumi bija pastāvīgi „goda viesi” partijas CK plēnumos un dažādās sanāksmēs, kā arī nemitīgi tika daudzināti nomenklatūras organizētajās „sašutušo darbaļaužu” vēstulēs un savos krēslos iekrampējušos rakstniecības „vadoņu „ sūdzībrakstos. Nemitīgi izvirzīja jautājumu par Ogoņok galvenā redaktora Vitālija Korotiča un Moskovskije novosti galvenā redaktora Jegora Jakovļeva atlaišanu no darba.” (A.Jakovļevs. Krēsla, 271.lpp.).

Latvijā kaut ko līdzīgu piedzīvoja Padomju Jaunatnes redaktors Andrejs Cīrulis un citi redaktori. Tolaik visās malās noritēja cīņa par presi. No tās iznākuma bija atkarīga nākotne.

Mums Tukumā izdevās nosargāt savu laikrakstu. Partkoma birojs bija spiests saprast, ka cīņā ar žurnālistiem ir cietis sakāvi. Turpmāk Tukuma Ziņotāja redakcijas kolektīvs vairs netika aicināts ne uz kādām pārrunām. Par godu I.Kalniņam un citiem toreizējā biroja locekļiem jāsaka, ka, cīnīdamies par ietekmi laikrakstā, viņi aprobežojās vienīgi ar parāšanos, pamācībām. Neko vairāk viņi nedarīja. Iespējams, nevarēja izdarīt, jo laiki bija mainījušies.

Ja izsaukums uz pērienu birojā mūs būtu nobiedējis, ja mēs būtu sākuši locīties, laipot, solīt laboties vai kaut kā citādāk izrādītu savu piekāpību, tad acīmredzot mūs vēl ilgi turētu īsā pavadā. Taču mēs tā nedarījām. Mēs ne soli neatkāpāmies.

Pamatojoties uz daudzu lasītāju atsauksmēm un ierosinājumiem, es redakcijas uzdevumā Tukuma Ziņotājā rakstīju:

„Daudziem apziņā bija dziļi iespiedusies pārliecība: rajona avīze ir partijas rajona komitejas izdevums, tātad redakcijai visā pilnībā jāstrādā tikai komitejas un tās biroja vadībā. Taču lasītāji atgādināja: Tukuma Ziņotājs ir arī Tautas deputātu padomes izdevums…Aiz tās atšķirībā no partijas stāv visi rajona iedzīvotāji. Tātad arī jaundibinātās…organizācijas – LTF, LNNK, Vides aizsardzības klubs utt…Tas nozīmē, ka partija būs tikai viens no daudziem politiskajiem strāvojumiem, kas cīnīsies par ietekmi un uzvaru padomju vēlēšanās. Manuprāt, šādos apstākļos rajona vienīgā laikraksta redakcijai nav tiesību aizstāvēt tikai partijas komitejas un tās biroja viedokli…Tātad jādod iespēja Tukuma Ziņotājā savus uzskatus paust visiem…nevienam nekādas priekšrocības neatvēlot.”

Pēc tam, 27.aprīlī redakcija uz tikšanos aicināja mūsu lasītājus. Šajā saietā tika galīgi paziņots – mēs esam visa rajona iedzīvotāju laikraksts, mūsu darbības galvenie uzdevumi un principi ir atklātuma un pārbūves, latviešu valodas aizstāvēšana, viedokļu plurālisms, demokrātija.

Līdz ar to partkoma važas bija nokratītas. Galīgi un uz visiem laikiem. Tukuma Ziņotājs bija izcīnījis brīvību, kļuvis neatkarīgs laikraksts. Kompartijai bija atņemts patiesības monopols. Tas bija ļoti svarīgs pagrieziens, kas sekmēja viedokļu daudzveidību, demokrātiju, atklātumu. Šis pavērsiens būtiski ietekmēja visus galvenos politiskos notikumus un jo īpaši rajona padomes un Augstākās Padomes vēlēšanas. Abos gadījumos kompartijas kandidāti cieta sakāvi, uzvarēja Tautas frontes virzītie pārstāvji. Tukuma Ziņotājam šajās kaujās bija liela, varbūt pat izšķirošā nozīme. Ne tāpēc, ka laikraksts klaji nostātos Tautas frontes pusē, slavinātu tās kandidātus, bet konkurentus aprietu. Nē, redakcija deva iespēju izteikties visiem kandidātiem. Ar vienlīdzīgām iespējām pietika, lai kompartijas bīdītie ciestu sakāvi.

Iespējams, vēlēšanu rezultāti būtu citādi, ja vienīgais profesionālais rajona laikraksts paliktu kompartijas kalpībā un aktīvi karotu par tās interesēm. Tā notika, piemēram, Ventspilī, kur vietējie kompartijas līderi palika pie varas pilsētā, vēlāk tika ievēlēti Augstākajā Padomē. Bet Tukumā gan rajona, gan vēlāk arī Augstākās Padomes vēlēšanu rezultāti bija citādi. Sakāvi cieta gandrīz visi, kuri vēlēšanu kaujās izgāja kā kompartijas atbalstīti kandidāti.

Tukums, protams, nebija vienīgā vieta Latvijā, kur vietējie žurnālisti karoja par brīvību. Tādas cīņas noritēja visā Latvijā, visos rajonos. Rezultāti bija aptuveni tādi paši kā Tukumā, žurnālisti atguva brīvību. Tas bija ļoti būtisks pavērsiens, bez kura nebūtu 4.maija un neatkarīgas Latvijas valsts.

Pēc neatkarības izcīnīšanas ārēji necilais, uz dzeltenīga papīra, ne visai kvalitatīvi nodrukātais, sīkais viena rajona izdevums pamazām kļuva pieprasīts laikraksts, kura metiens sasniedza 17500 eksemplārus. Pašlaik tikai nedaudz lielākā tirāžā iznāk valsts lielākie izdevumi, bet rajona avīzes – lai gan ir krāsainas, uz lieliska papīra modernās tipogrāfijās drukātas – nespēj sasniegt ne trešdaļu no tādas metiena.

Redakcijas necilās telpas pārvērtās par pilsētas un visa rajona sabiedriskās dzīves centru. Te saplūda informācija no visām pusēm, uz šejieni savus sacerējumus nesa visi, kas gribēja uzrunāt lasītājus vai vēstīt par iecerētajiem pasākumiem. Mēs to visu publicējām, nevienam nekas netika atteikts, un laikraksta lappusēs varēja lasīt ļoti dažādus viedokļus – gan Interfrontes aktīvistu sacerēto, gan nacionālradikāļu prātojumus.

Nebija tā, ka Tukuma Ziņotājs rakstītu vienīgi par politiku. Rakstīja par brīvo zemnieku kustību, par sociālajiem jautājumiem, ekoloģiju. Velta Veiriņa lielu uzmanību veltīja baznīcu atjaunošanas jautājumiem. Aizstāvēja reliģisko kopienu vēlmi atgūt dievnamus, kas padomju laikos bija pārvērsti par noliktavām un citāda veida saimnieciskām ēkām. Ilgi cīnījās par Lamiņu baznīcas nodošanu katoļu draudzei.

Redakcijas darbinieki nodarbojās ne tikai ar laikraksta izdošanu, bet aktīvi iesaistījās arī dažādos Tautas frontes rīkotos pasākumos. Mūsu darbinieki brauca uz Rīgu pēc laikraksta Atmoda, pēc tam to dalīja ciematu, pilsētu pārstāvjiem. Ar to nodarbojās ne tikai Natālija Lūse, bet arī grāmatvede Mudīte Veikša. Viņām palīdzēja kasiere Mirdza Kronberga.

Kad noritēja kampaņas par parakstu vākšanu, tautfrontieši savus savāktos dokumentus ar parakstiem nesa tieši uz redakciju. Tajā laikā tautas aktivitāte bija milzīga, un dažkārt redakcijā nonāca lieli dokumentu kalni ar daudzos tūkstošos skaitāmiem ļaužu parakstiem. M.Veikša tos rūpīgi apkopoja, saskaitīja, sakārtoja, pēc tam šoferis tos veda uz Rīgu, LTF centrālo biroju.

Tas bija darbs, ko minētie un citi darbinieki veica nesavtīgi, patriotisma jūtu vadīti.

 1989.gadā bija vairāki mēģinājumi izdot jaunus laikrakstus. Tautas fronte pēc Andra Miezīša iniciatīvas izdeva Vanemas Atmodu, Lauksaimnieku savienība – Līdumnieku, Arvis Grods saviem spēkiem un Tautas frontes atbalstu drukāja avīzīti. Visi šie izdevumi vairoja viedokļu daudzveidību un apliecināja, ka patiesības monopola laiki beigušies.

Metot skatu pagātnē, var droši teikt, ka redakcija bija pratusi ieturēt ļoti demokrātisku kursu, dodot iespēju izteikties plaša uzskatu spektra pārstāvjiem, sākot ar interfrontistiem, beidzot ar nacionālradikāļiem.

Lai par to pārliecinātos, pietiek pašķirstīt tā laika Tukuma Ziņotāja lappuses. Tur atrodama visa toreizējā rajona vēsture.

1989.gada nogalē man bija jātgriežas Skolotāju Avīzē, kuras redaktors Fēlikss Zvaigznons priekšlaicīgi šķīrās no dzīves, un man bija jāstājas viņa vietā. Šis pavērsiens izraisīja diskusiju par nākamo redaktoru. Acīmredzot partijas namā dzima plāns avīzes priekšgalā nosēdināt kādu no savējiem. Taču laikam nebija viegli atrast kādu, kas akli kalpotu kompartijai un spētu redakcijas darbiniekiem salikt laužņus mutē. Uzvarēja avīzes kolektīva vēlme redaktora amatā aicināt Juri Celmiņu, kas bija aktīvs laikraksta līdzautors. Tukuma Ziņotājs arī J.Celmiņa vadībā saglabāja iepriekšējo neatkarīgo kursu.

 

Augstākās Padomes vēlēšanas

Atmodas sākumā bija skaidrs, ka Latvijai ceļu uz brīvību vajadzēs izlauzt pašu spēkiem. Pirmām kārtām vajadzēja tikt skaidrībā, kā to darīt, kādā virzienā iet, lai atjaunotu neatkarību. Par to daudz tika spriests un diskutēts. Pamazām izkristalizējās doma, ka jāiet, tā sauktais, parlamentārais ceļš, kas sakņojās neapšaubāmajā vēstures faktā par 1940.gada okupāciju. Tika pierādīts, ka, raugoties no juridiskā viedokļa, Latvijas Republika turpina pastāvēt, jo Latvijas tauta nekad nebija akceptējusi tās iznīcināšanu, iekļaušanu PSRS sastāvā. Tas nozīmēja, ka vajadzēja ievēlēt parlamentu, kas tautas vārdā pieņemtu konstitucionālu aktu par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Reālā situācija bija tāda, ka šo uzdevumu varēja paveikt vienīgi Latvijas PSR Augstākā Padome (AP). Citu institūciju okupācijas apstākļos ievēlēt praktiski nebija reāli. Tiesa, Augstākā Padome jau kopš A.Kirhenšteina laikiem bija paklausīgi pildījusi Maskavas gribu, un tās prestižs sabiedrībā nebija augsts. Taču AP lēmumi varēja būt pavisam citādi, ja tajā vairākumu iegūtu priekšstāvji, kas atbalstītu Tautas fronti un tās mērķi atjaunot Latvijas valsts neatkarību. 1990.gada sākumā bija noteiktas kārtējās Augstākās Padomes vēlēšanas. Tautas fronte nolēma cīnīties par vietām šajā parlamentā, lai tas pieņemtu konstitucionālu dokumentu par valsts neatkarības atjaunošanu un tādējādi pārtrauktu mūsu zemes okupāciju. Tas bija ceļš, kas paredzēja izmantot okupācijas varas likumus un instrumentus. Toreizējos apstākļos tas bija reālākais, iespējams, vienīgais ceļš, kā izlauzties no būra.

Līdzīgu ceļu pretim brīvībai izvēlējās abas pārējās Baltijas zemes. Arī tajās 1990.gada sākumā notika Augstākās Padomes vēlēšanas, uzvarēja spēki, kas iestājās par neatkarību. Lietuvieši jau 1990.gada 11.martā pieņēma Neatkarības deklarāciju, ziemeļu kaimiņi lēmumu par Igaunijas valstisko statusu pasludināja nedaudz vēlāk – 30.martā.

Latvijā Augstākās Padomes vēlēšanas bija paredzētas 1990.gada 18.martā. Tautas frontei vajadzēja iegūt vairākumu, lai ietu pa Lietuvas un Igaunijas iezīmēto parlamentāro ceļu pretim brīvībai. Lai AP pieņemto konstitucionālu aktu par neatkarību nevarētu apstrīdēt ne Maskava, ne vietējie tās pakalpiņi interfrontisti, dokumentu vajadzēja pieņemt ar kvalificētu – divu trešdaļu – vairākumu.

 

Vēlēšanu likums un LTF taktikas iezīmes

Liktenīgās Augstākās Padomes vēlēšanām iepriekšējie deputāti bija izstrādājuši jaunu vēlēšanu likumu. Tas paredzēja ievēlēt 201 deputātu, visu Latviju sadalot atbilstoša skaita vēlēšanu apgabalos. Tukuma rajonam bija paredzēti četri apgabali, tātad četri deputāti. PSKP varas monopols bija atcelts, un likums noteica, ka deputātu kandidātus varēs izvirzīt sabiedriskās organizācijas un vēlētāju grupas. Vispirms katram kandidātam, lai tiktu iekļauts vēlēšanu biļetenā, vajadzēja savākt vismaz 500 vēlētāju balsu.

 Šo vēlēšanu likumu vēl nekādi nevarēja saukt par demokrātisku. Tomēr tas bija plats solis ceļā uz pilnīgi demokrātiskām vēlēšanām, visām sabiedriskajām organizācijām pavēra iespējas aktīvi cīnīties par vietām parlamentā, kam, kā daudzi paredzēja, vajadzēja kļūt par liktenīgu pārmaiņu sācēju.

Stāvokli sarežģīja tas, ka Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs bija radikāli citādāks nekā abās kaimiņu zemēs. Lietuvā bija tikai aptuveni 18 procenti cittautiešu, Igaunijā – ap 40 procentiem. Bet pie mums okupācijas varas īstenotā pārkrievošanas politika, mākslīgi stimulētā migrācija bija izraisījusi daudz postošākas sekas, gandrīz puse iedzīvotāju, aptuveni 48 procenti, bija cittautieši, to starpā daudzi tādi, kas pavisam nesen iebraukuši no citām republikām un negribēja rēķināties ar vietējo iedzīvotāju interesēm. Sevišķi traģisks stāvoklis bija lielākajās pilsētās – Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī, kur dzīvoja vairāk cittautiešu nekā latviešu. Bija zināms, ka lielākā daļa iebraucēju, migrantu iestājas par PSRS saglabāšanu, un tas nozīmēja, ka viņi nebalsos par LTF kandidātiem. Šķita, ka Tautas frontei būs ļoti grūti iegūt pat vienkāršu vairākumu nākamajā Augstākajā Padomē, ka par kvalificēto divu trešdaļu vairākumu nevar pat sapņot. Turklāt vēlēšanu tiesības bija paredzētas arī PSRS okupācijas karaspēkam – kā virsniekiem, tā karavīriem, kas dzimuši milzīgās Padomju Savienības dažādās attālās nomalēs un kam bija vāja izpratne par to, kas notiek Latvijā.

Lai toreizējos sarežģītajos apstākļos sasniegtu iecerētos mērķus, Tautas frontei vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, darboties gudri, aktīvi un vienoti ar visām citām organizācijām, kas atbalstīja parlamentāro ceļu uz valsts neatkarības atjaunošanu.

Sarežģīts bija jautājums par sadarbību ar LKP. Vēlēšanu priekšvakarā tā jau bija pārvērtusies par paralizētu slimnieku, kas nespēj neko vairāk par mutes plātīšanu. Ne vienotu kandidātu sarakstu, ne programmu tā vairs nespēja piedāvāt. No kompartijas masveidīgi bēga tās biedri, un tā strauji tuvojās sabrukumam. Tomēr 1990.gada sākumā formāli zem viena jumta sadzīvoja gan A.Rubika vadītie impēristi, gan reformkomunisti, gan vēl dažādi citādi sīkāki strāvojumi.

Kompartijas rindās darbojās daudzi tautā populāri vadītāji, un ar viņiem nevarēja nerēķināties. Vairāki no viņiem ar savu iepriekšējo darbību bija apliecinājuši gatavību pievienoties Tautas frontei un kļūt par brīvās Latvijas aizstāvjiem. Tādi bija Alfrēds Čepānis, Anatolijs Gorbunovs, Vilnis Edvīns Bresis. Emerita Buķele Bauskas rajonā un vēl vairāki citi. Vairākus no viņiem Tautas fronte atbalstīja un iekļāva savu kandidātu sarakstā. Vēl pret citiem izturējās neitrāli. Tā rezultātā vairāki LKP gaišā spārna pārstāvji tika ievēlēti Augstākajā Padomē, un balsoja par 4.maija Deklarāciju.

Katrā rajonā, pilsētā kompartija bija citādāka. Tās ietekmi noteica vietējo vadītāju popularitāte, prasme sadarboties ar tautfrontiešiem, attiecības ar presi.

 

Aptaujas un kandidāti

Tukuma rajonā gatavošanās Augstākās Padomes vēlēšanām sākās jau 1989.gada otrajā pusē. Augustā LKP Tukuma rajona komiteja organizēja aptauju par iespējamiem AP deputāta kandidātiem. Liela daļa aptaujāto anketas aizpildīja divos eksemplāros, vienu no tiem aizsūtīja arī Tautas frontes valdei. Tukuma Ziņotājs vēstīja, ka rajona iedzīvotāju atbalstu varētu baudīt: Vilis Seleckis (minēts 91 anketā no simts), Agris Jaunkļaviņš (84), Juris Celmiņš (76), Ivars Amoliņš (63), Aivars Dātavs (35), Pēteris Lazda (27), Ilgvars Kalniņš (25), Mamerts Vaivads (24), Vladislavs Butāns (20), Oskars Grīgs (13), Māris Paiders (13) un vēl daži citi. Arī kompartijas savāktajās anketās bija lasāmi iepriekš minētie uzvārdi. Aptaujām, protams, nebija nekādas juridiskas nozīmes. Tomēr tās atspoguļoja vēlētāju toreizējo noskaņojumu un liecināja, ka popularitātes smailē izvirzījušies Tautas frontes aktīvisti. Gada sākumā, kad notika PSRS kongresa vēlēšanas, Tukuma rajonā dominēja galvenokārt kompartijas gaišākie spēki, reformkomunisti un saimniecisko uzņēmumu, kolhozu spožākie pārstāvji. Bet tagad bija pienācis tautfrontiešu laiks. Sabiedrības noskaņojums bija radikalizējies, ļaudis bija gatavi atbalstīt tos kandidātus, kas visnoteiktāk iestājās par neatkarību. Līdzīgas pārmaiņas bija notikušas citos rajonos un pilsētās. Sabiedrības noskaņojuma izmaiņas pavēra Tautas frontei iespējas iegūt vairākumu Augstākajā Padomē un īstenot plānu par valsts neatkarību.

Konkrēta Augstākās Padomes deputāta kandidātu izvirzīšana Tautas frontē sākās 1990.gada pirmajās dienās. Jau 13.janvārī LTF Dome Rīgā gatavojās apspriest visu rajonu un pilsētu piedāvāto kandidātu sarakstu. Uz šo brīdi savus kandidātus vajadzēja piedāvāt arī tukumniekiem. Tāpēc dažas dienas iepriekš – 9.janvārī – Tukumā notika nodaļas Domes sēde, kam vajadzēja nominēt kandidātus rajona četriem vēlēšanu apgabaliem.

Par šīs svarīgās sēdes gaitu stāsta tās protokols, kas atspoguļo tautfrontiešu viedokļus, priekšlikumus, kandidātu izvirzīšanas gaitu, kā arī balsošanas rezultātus. Tas liecina, ka vispirms tika debatēts par to, kādus cilvēkus vajadzētu virzīt uz Augstāko Padomi, kam vajadzēja pieņemt izšķirošos lēmumus. Viens no redzamākajiem tautfrontiešiem, kandavnieks Valters Suhanovs sacīja, ka jāizvirza tādi cilvēki, kas jau apguvuši profesionālas politikas pamatus un ir konsekventi neatkarīgas Latvijas aizstāvji. Sēdes protokols liecina, ka līdzīgā garā izteicās vēl vairāki domnieki. Uzsvēra, ka personīgās ambīcijas jāmet malā.

Vairāki domnieki vēstīja, kādas kandidatūras aizstāv viņu vadītās nodaļās. Irlavnieks R.Tauriņš sacīja, ka pie viņiem aptaujās visbiežāk minēti V.Seleckis, A.Jaunkļaviņš, J.Celmiņš, A.Dātavs. (Te un turpmāk uzvārdi nosaukti protokolā minētajā kārtībā).

Tukuma Ziņotāja pārstāve N.Lūse stāstīja, ka arī redakcijas organizētajās aptaujās visbiežāk minēti iepriekš nosauktie tautfrontieši – A.Jaunkļaviņš, J.Celmiņš, V.Seleckis.

 LSDSP Koordinācijas centra vārdā tika minēts arī A.Grods, P.Lazda, A.Miezītis.

Smārdenieks A.Māliņš vēstīja, ka viņa kolektīvā – 5.Ceļu būves rajonā – atbalsta A.Jaunkļaviņu, V.Selecki, P.Lazdu, Elitu Veidemani, laikraksta Atmoda redaktori. 

Slimnīcas pārstāvis Ē.Neimanis sacīja, ka viņu kolektīva aptaujā par populārākajiem atzīti A.Jaunkļaviņš, V.Seleckis un P.Lazda.

Domnieki vienojās, ka balsošanai tiek izvirzīti desmit kandidāti – A.Dātavs, E.Veidemane, J.Celmiņš, A.Miezītis, P.Lazda, A.Grods, I.Amoliņš, A.Jaunkļaviņš, V.Seleckis, komponists Imants Kalniņš. Balsošanā piedalījās 43 domnieki, katrs varēja minēt četru kandidātu vārdus. Balsošanas rezultātā kandidāti ieguva šādu balsu skaitu: V.Seleckis – 40, A.Jaunkļaviņš -34, J.Celmiņš – 29, A.Dātavs – 29, I.Amoliņš – 12, Imants Kalniņš – 10, P.Lazda – 10, A.Miezītis – 5, A.Grods – 4, E.Veidemane – 3.

Tukuma tautfrontieši nolēma apstiprināšanai LTF Domē Rīgā izvirzīt pirmos četrus – V.Selecki, A.Jaunkļaviņu, J.Celmiņu un A.Dātavu.

Vēlāk daži tautfrontieši mēģināja apgalvot, ka sēdē ticis izdarīts spiediens uz domniekiem. Protokols par to neliecina, arī domnieku atmiņās nav atrodami pierādījumi tam, ka domes sēdē notikušas kaut kādas apšaubāmas mahinācijas. LTF Tukuma rajona Domes izvirzīto kandidātu vārdi jau pirms vairākiem mēnešiem bija figurējuši dažādās aptaujās. Tāpēc viņu izvirzīšana par deputāta kandidātiem nevarēja būt nekāds pārsteigums.

Kā redzams, tautfrontieši atbalstīja ne tikai savas organizācijas pārstāvjus, bet arī A.Dātavu, prokuroru, kas bija kompartijas rajona biroja loceklis. Tobrīd vēl nebija zināms, kādi būs tautfrontiešu sāncenši, ko izvirzīs LKP un Interfronte. Tāpēc princips bija viens – vajadzīgi populāri cilvēki, kas atbalsta Latvijas neatkarības ideju, un ir spējīgi gūt panākumus vēlēšanās. Viss bija pakļauts šim mērķim. Formāla piederība vienai vai otrai organizācijai nešķita būtiska. Savējo bīdīšana par katru cenu tautfrontiešu vairākumam nebija pieņemama. Tas bija personību, nevis partiju laiks. Tāpēc starp atbalstītajiem kandidātiem parādījās arī Aivara Dātava vārds.

1990.gada 13.janvāra LTF Domes sēdē Rīgā tukumnieku kandidāti tika atbalstīti un iekļauti kopīgajā tautfrontiešu sarakstā. Vēl pēc dažām dienām par to informēja Tukuma Ziņotājs.

Natālija Lūse rakstīja: „LTF rajona domē tika uzsvērts, ka tās…ieteiktais kandidātu saraksts nav jāuzskata ne par spiedienu uz vēlētājiem, ne kā obligāta prasība. Domes lēmumam ir rekomendējošs raksturs nolūkā saskaņot un koordinēt LTF grupu darbību priekšvēlēšanu kampaņas laikā”.

N.Lūses piebilde bija ļoti būtiska. Tā lika saprast, ka Tautas fronte nepretendē uz varas monopolu un savus pārstāvjus neuzskata par vienīgajiem iespējamiem kandidātiem. Visas citas sabiedriskās organizācijas varēja izvirzīt savus pārstāvjus. Un tieši tā tam bija jānotiek, jo tikai konkurence starp vairākiem pretendentiem, to pamatīga vētīšana varēja nodrošināt vislabāko pārstāvniecību parlamentā, kuram vajadzēja pieņemt svarīgo konstitucionālo dokumentu par valsts neatkarību.

 

Vēlētāju sapulces

Toreizējais AP vēlēšanu likums noteica, ka kandidātam pirms viņa vārda iekļaušanas vēlēšanu biļetenā jāsavāc ne mazāk kā 500 vēlētāju balsis. Tās vajadzēja nomedīt darba kolektīvu sanāksmēs, kurās varēja uzstāties un aģitēt visi attiecīgā vēlēšanu apgabala deputātu kandidāti. Debašu beigās notika atklāta balsošana, sēdes dalībnieku balsis ieguva uzvarētājs. Zaudētājs nedabūja neko, savā kontā nevarēja ieskaitīt arī tās balsis, kas bija nodotas par viņu.

500 balsu iegūšana bija savdabīgs vēlēšanu pirmais posms, kas no kandidātiem prasīja pamatīgu piepūli. Tas, neapšaubāmi, bija demokrātijas ierobežojums. Taču, manuprāt, šai barjerai bija arī pozitīva nozīme. Tā ierobežoja pārlieku daudzu kandidātu izvirzīšanu. Ja tāda barjera pastāvētu vēlāk, tā novērstu sīkpartiju dibināšanas tieksmi. Nevarētu brīdi pirms vēlēšanām salasīt 200 atbalstītājus, nodibināt muļķu vai dinozauru partiju un, lai paņirgātos par demokrātiju, iesniegt vēlēšanu komisisijā savu sarakstu. Toreiz, lai savāktu vismaz 500 balsis un gūtu tiesības kandidēt, pretendentam vajadzēja pasvīst. Tam vajadzēja būt kaut ko paveikušam sabiedrības labā, ieguvušam kādas nopietnas sabiedriskās organizācijas atbalstu. Citādi nebija cerību, ka izdosies pārvarēt priekšvēlēšanu barjeru.

Kad pienāca likumā noteiktās oficiālās kandidātu izvirzīšanas sākums, visā rajonā uzliesmoja asa cīņa. Tā bija interesanta ar daudziem negaidītiem pavērsieniem, kas pat šobrīd liekas mīklaini.

Pirmo pārsteigumu sagādāja ceļinieki, 5. Ceļu būves rajona darbinieki, kas jau 18.janvārī Šlokenbekā sarīkoja kolektīva sanāksmi. Vietējo tautfrontiešu līderis A.Māliņš negaidīti par deputāta kandidāti izvirzīja Atmodas redaktori E.Veidemani, nevis Tautas frontes atbalstīto A.Dātavu. Tobrīd E.Veidemane bija pazīstama kā ļoti radikālu uzskatu paudēja. Vēl interesantāk bija tas, ka E.Veidemanes kandidatūru atbalstīja divi augsta ranga partijnieki, biroja locekļi – ceļu būvētāju priekšnieks, daudzkārt pieminētais Māris Paiders, kā arī Ilgvars Kalniņš, kas agrā rīta stundā bija mērojis ceļu uz Šlokenbeku tikai tādēļ, lai paustu savu atbalstu E.Veidemanei.

Juris Celmiņš, Tukuma Ziņotājā informēdams par šo sapulci, rakstīja:

„…rodas nopietnas pārdomas, kāpēc…biroja loceklis M.Paiders tik kaismīgi iestājas par LTF radikālā spārna kandidatūru. Kas slēpjas aiz tā?” (Tukuma Ziņotājs, 1990.gada 20.janvāris).

Patiešām varēja jautāt – ko nozīmē tādas spēlītes? Rajona kompartijas pirmais cilvēks, kas bieži bija kritizējis Tautas fronti par vēlmi izlauzties no impērijas žņaugiem, pēkšņi aģitēja par nacionālradikālu uzskatu paudēju, nevis savu partijas biedru, stipri mērenāko A.Dātavu.

Uz minētajiem jautājumiem drošas atbildes nav līdz pat šim laikam. Iespējams, jau Šlokenbekā atklājās kāda interesanta iezīme – rajona partijnieki bija gatavi atbalstīt jebko, tikai ne vietējās Tautas frontes balstītos kandidātus.

Taču I.Kalniņa un M.Paidera pūles izrādījās veltīgas. Februāra vidū E.Veidemane paziņoja, ka neturpinās kandidēšanu. Savā paziņojumā vēstīja, ka „izgaisušas ilūzijas sakarā ar dažu topošo parlamentāriešu sirdsšķīstību un vēlmi palīdzēt latviešu tautai tās grūtajā ceļā uz neatkarību.Un nevēlos arī jaunajā parlamentā sēdēt blakus tādiem „cīnītājiem” kā VDK „vēsturnieks” J.Dzintars…blakus alkšņiem, belaičukiem, ždanokām u.c.”. (Tukuma Ziņotājs, 1990.gada 20.februāris).

Drīz pēc sapulces Šlokenbekā notika J.Raiņa Tukuma 1.vidusskolas, palīgskolas un Pionieru nama kopīgā sanāksme, kas par deputāta kandidāti izvirzīja dziedāšanas skolotāju Rasmu Valdmani, kas 188.apgabalā kļuva mana konkurente.

Sīkāku reportāžu par R.Valdmanes izvirzīšanas sapulci uzrakstīja Tukuma Ziņotāja kādreizējais redaktors V.Ziedonis. Viņš vēstīja:

„Skolas zāle pārpildīta…Sapulci uzticēja vadīt G.Aumalei. Par kandidāti balotēties šajā vēlēšanu apgabalā izvirzīja R.Valdmani. Vairāk priekšlikumu nebija. G.Aumale iepazīstināja klātesošos ar R.Valdmanes dzīvi un darbu. No viņas vārdiem kļūst skaidrs, ka par kandidāti izvirzīta spilgta, radoša personība…Atzinīgus vārdus sanāksmē teica un atbalstīja viņas kandidatūru Ruta Jaunskunga, Gita Zīriņa, Aija Miezīte un Ludmila Reimate…Augusi kristīgā ģimenē, Tukumā panāca garīgās mūzikas uzplaukumu…Viņas vadībā koris „Noktirne” 1980.gadā iegūst Tautas kora nosaukumu. Pati dzied skolotāju korī „Vanema”, vidusskolā vada jaukto kori un zēnu kori. Viņas darbs ir augstu novērtēts – par izcilu darbu dziedāšanā iegūts skolotājas metodiķes nosaukums. Rasma Valdmane ir Nopelniem bagātā skolotāja un visbeidzot – Latvijas PSR tautas skolotāja. Strādājot par deputāti republikas augstākajā varas orgānā, varētu daudz dot rajonā kultūras izglītības jomā. Kā izskanēja no sanāksmē teiktā – cauri gadu desmitiem ir nesusi tautiskumu ļaudīs. Jā, viņa ir mūsējā. Lai cik sūri laiki ir bijuši, viņu atceramies uz skatuves latviešu tautas tērpā. Diriģējot un līdzdziedot. Dodot gara gaismu un ticību gaišākai nākotnei”. (Tukuma Ziņotājs, 1990.gada 25.janvāris).

Kā liecina reportāža, arī šajā gadījumā minēto kolektīvu tautfrontieši ignorēja savas organizācijas vadošo institūciju nostāju. Viņi sapulcē pat neieminējās par Tautas frontes lēmumu.

Vēlēšanu kampaņa vērsās plašumā. Mēbeļu rūpnīca Tukums par deputāta kandidātu 187.apgabalā izvirzīja Juri Celmiņu, par viņu balsoja arī Gaļas kombināta darbinieki.

190. vēlēšanu apgabalā kolhozs Dzimtene savas balsis atdeva par Agri Jaunkļaviņu. Tūdaļ parādījās arī viņa konkurents – lauksaimnieks, kolhoza Abava priekšsēdētājs Vilnis Pinka.

1990.gada 30.janvārī agrā rīta stundā vienkopus pulcējās 115 Lestenes ciema iedzīvotāji. Stāstot par šo sanāksmi, Natālijā Lūse vēstīja:

„Ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja Dzintra Mihailova, kura korekti vadīja šo sapulci, iepazīstināja klātesošos ar vēlēšanu likumu, kā arī nosauca tos kandidātus, kuri jau izvirzīti šajā apgabalā – Elita Veidemane…Pēteris Lazda…Ivars Amoliņš”.

Pēc tam visi kandidāti tika raksturoti, minot katra priekšrocības un līdzšinējo veikumu. Atklāti balsojot, ar balsu vairākumu par deputāta kandidātu tika izvirzīts Aivars Dātavs. Lestenes vēlētāji viņam deva priekšrocību tāpēc, ka viņš, kā rakstīja N.Lūse, „ir progresīvs cilvēks, jurists, kas labi pazīst lauku dzīvi un lauku cilvēku problēmas…Neapšaubāms ir viņa ieguldījums represēto reabilitēšanā. Būdams kompartijas rajona komitejas biroja loceklis, viņš vienmēr bijis patiess un godīgi izteicis savu attieksmi pat tad, ja tā nav saskanējusi ar valdošajiem uzskatiem.” (Tukuma Ziņotājs, 1990.gada 1.februāris).

Drīz vien A.Dātavam Slampes 189.apgabalā parādījās divi konkurenti: Džūkstes ciemā par kandidātu tika izvirzīts Ivars Amoliņš, kolhoza Nākotne priekšsēdētājs, vēlāk viņiem pievienojās arī bijušais disidents, jurists Pēteris Lazda.

E.Birznieka-Upīša pedagogi kopā ar uzņēmumu Komforts par kandidātu izvirzīja šo rindiņu autoru.

Vēlēšanu kampaņa vērsās plašumā. Februārī vēlētāju sapulces notika gandrīz katru dienu. Kopā pulcējās ciemu un darba kolektīvu ļaudis. Vēlēšanu sapulces notika arī PSRS karaspēka, okupācijas armijas, garnizonos. Te bez garām diskusijām tika nobalsots par vēl vienu lauku saimniecības – kolhoza Sēme – priekšsēdētāju Andri Vjaksu, kas vajadzīgās 500 balsis savāca vienas dienas laikā.

Visur citur tika pamatīgi debatēts, spriests, vētīts katrs kandidāts. Šķita, ka tieši priekšvēlēšanu sapulces ir galvenais posms visā vēlēšanu kampaņā. Šis posms iezīmēja vēlēšanu maratona īpatnības.

 

Šķelšanās vai politisko kauju loģika?

Vairākās vēlēšanu sapulcēs notika asas diskusijas tautfrontiešu starpā. Atsevišķi tautfrontieši sevišķi asi vērsās pret mani, aizstāvot Rasmu Valdmani. Arī Jurim Celmiņam un Agrim Jaunkļaviņam neklājās viegli. Bet Pēteris Lazda tikai pēdējā brīdī tika pie vajadzīgajām 500 balsīm. Šķelšanās tautfrontiešu starpā daudzus satrauca. Šķita, ka LTF lēmumus par vēlamajiem kandidātiem var pasviest kaķim zem astes. Varēja likties, ka LTF ar saviem 200 000 biedriem tāds papīra tīģeris vien ir, ka tā sairst pie pirmā nopietnā pārbaudījuma, ka personīgās simpātijas un antipātijas dominē pār politisko loģiko, kopīgām interesēm.

Tomēr diezin vai tā bija.

Manuprāt, jāņem vērā, ka bija pienācis laiks, kad politikā sāka darboties konkurence. To vajadzēja pieņemt kā normālu politisko cīņu sastāvdaļu. Vajadzēja saprast, ka politika nav draugu būšana, ka politikā cilvēkus saista nevis draudzība, bet gan kopīgi uzskati, mērķi un vērtības. Ja tie atšķiras, neizbēgamas ir diskusijas un cīņas. Tāpēc nav jābrīnās, ka viedokļi šķīrās, ka izvērsās asa polemika. Ja reiz Tautas fronte aizstāvēja demokrātiju, viedokļu daudzveidību, tad vajadzēja rēķināties ar to, ka ikvienu viedokli var apšaubīt, ka vienmēr vēlēšanās tāpat kā maratonā blakus skries konkurenti. Vienlaikus, protams, vajadzēja saprast arī to, ka politiskais oponents nav ienaidnieks, ko jāaplej ar dubļiem vai jāiznīcina kā to darīja staļinisti. Demokrātijas apstākļos vienīgais veids, kā uzvarēt politisko kauju laukā, ir spēja piedāvāt vēlētājiem labākas idejas, pārliecināt viņus, ka spēsi labāk aizstāvēt viņu intereses. Viss. Citas metodes nav atļautas. Diemžēl tajās vēlēšanās vēl ne visi spēja to apzināties. Daudziem gribējās politisko kapitālu pelnīt ar smirdīgu lupatu mētāšanu.

Vajadzēja ņemt vērā arī to, ka LTF nebija partija, tās biedrus apvienoja un kopā saistīja galvenokārt viens mērķis – Latvijas neatkarība. Daudzos citos jautājumos tautfrontiešu uzskati atšķīrās, dažkārt kardināli. Tautas frontē bija iesaistījušies arī vairāku citu organizāciju biedri – LNNK, LSDS, VAK pārstāvji, dažādi, tā sauktie neformāļi, radikāļi utt. Savstarpējās diskusijas dažādās sanāksmēs, presē nebeidzās nekad. Bieži vien tās likās ļoti kaitinošas, traucējošas. Noteikti bija arī provokatīvi mēģinājumi šķelt brīvības piekritēju rindas. Tomēr vajadzēja rēķināties ar to, ka diskusijas, viedokļu sadursmes ir normāla, demokrātiska prakse tādā masveidīgā kustībā kā Tautas fronte. Arī Tukuma tautfrontiešu vidū ecēšanās par dažādiem jautājumiem bija gluži ikdienišķa parādība. Kāds brīnums, ka domstarpības saasinājās, kad pienāca tāds svarīgs pasākums kā vēlēšanas? Katrs bija personība ar savu raksturu, ambīcijām. Bija aktīvisti, kas veica milzīgu praktisko jeb melno darbu, taču neguva tādu ievērību kā tie, kuri uzstājās publikas priekšā – runāja mītiņos, saietos, rakstīja presē. Protams, ka arī viņi bija pelnījuši gan atzinību, gan tiesības iekļūt visaugstākajos amatos. Taču Tukumu pārstāvēt varēja tikai četri deputāta kandidāti. Politiskās pieredzes trūkums, gluži cilvēciskas vājības, emocijas vienos modināja kaut ko līdzīgu aizvainojumam, otros – augstprātību, un tad jau nebija tālu līdz tam, lai rastos asas domstarpības, ko veikli izmantoja politiskie oponenti.

Domāju, ka tajā laikā bija spēki – ne vien partijas namā sēdošie, bet arī VDK, tās stukači, kas uzmanīgi sekoja līdzi visam vēlēšanu procesam un zināja, kas notiek LTF līderu prātos, kādas emocijas virmo. Viņiem nebija grūti piemest kādu pagali, lai domstapību liesmu uzpūstu vēl augstāku.

 Ne viss tajos laikos Tautas frontē un citās organizācijās bija tāds, kāds izskatījās, no malas raugoties – cildens, nesavtīgs, tautisks. Bija arī viss cits. Aiz tautiskuma un nacionālo interešu fasādes bieži vien slēpās viltība un mazisks aprēķins.

Acīmredzot tika darīts viss iespējamais, lai AP iekļūtu cilvēki, kurus pēc tam vajadzīgā brīdī varētu kaut kādā veidā ietekmēt, pieregulēt. Ne velti, kā bieži rakstīts, AP iekļuva tuvu pie trim desmitiem tādu deputātu, kam bijusi kaut kāda saistība ar VDK. Manuprāt, tā nevarēja būt nejaušība. Man ne prātā nenāk domāt, ka viņi visi – tie ar kartiņām – bija paklausīgi savu kungu kalpi. Tomēr VDK darboņi, iespējams, cerēja, ka sarežģītā vēsturiskā brīdī varēs šos cilvēkus paraut aiz kādas aukliņas, un tie izdarīs kādu dienestam svarīgu pakalpojumu. Tautfrontiešu sarīdīšana, savstarpējas apkarošanas veicināšana varēja būt viens no labākajiem veidiem, kā panākt, lai kandidētu pēc iespējas vairāk ietekmējamu personu, mazāk – neatkarīgo, tādu, ko nevar ne šantažēt, ne bīdīt vajadzīgā virzienā.

Jāņem vērā arī tas, ka viena rajona ietvaros svarīgu ietekmi uz vēlēšanu gaitu atstāja arī personiskās simpātijas un antipātijas. Diemžēl, kā liecina toreizējie notikumi, dažkārt tās spēlēja svarīgāku lomu nekā politiskās intereses.

 

Kompartijas taktika

LKP Tukuma nodaļa savus kandidātus neizvirzīja. Kāpēc? Tāpēc, ka tās prestižs mūsu rajonā bija tik zemu nokritis, ka pat gaišākajiem nebūtu nekādu izredžu. Taču tas nenozīmēja, ka Tukuma partijnieki necenstos ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Centās un kā vēl. Visbiežāk lielu kolektīvu sanāksmēs dedzīgākie tautfrontiešu oponenti bija vietējie kompartijas pirmorganizāciju sekretāri. Arī biroja locekļi aktīvi piedalījās priekšvēlēšanu sapulcēs, uzstājās presē. Tas nozīmē, ka mirstošās kompartijas Tukuma vadītāji darīja visu iespējamo, lai ietekmētu vēlēšanu rezultātus. Šķiet, ka viņiem pats galvenais bija nepieļaut vietējo tautfrontiešu ievēlēšanu.

Lai to panāktu, jau laikus tika meklēti tautfrontiešu konkurenti, ko likt pretim, atbalstīt un bīdīt uz priekšu, izmantojot savus materiālos resursus, sakarus, pirmorganizāciju tīklu, kas aptvēra visas organizācijas, visus kolektīvus. Turklāt, kā šķiet, tika lietota individuālā pieeja. Partijnieki labi zināja, kādus cilvēkus virza LTF un piemeklēja katram savu sāncensi. Agronomam A.Jaunkļaviņam pretim – lauksaimnieku. Bijušajam pedagogam V.Seleckim pretim – cienījamu skolotāju. Gudra taktika, to nevar noliegt.

 Rasmai Valdmanei, raugoties no šo laiku augstumiem, varu izteikt vienīgi pateicību par to, ka viņa drosmīgi metās politisko kauju laukā, lika man un maniem atbalstītājiem sasprindzināt spēkus, asināt diskusiju ieročus, tādējādi vēlēšanu kampaņu darot aizraujošāku, daudzveidīgāku. Bija sapulces, uz kurām R.Valdmane, būdama pieredzējusi dziedāšanas skolotāja, ieradās ar bērnu ansambļiem, vispirms publiku izklaidēja ar dziesmām un tikai tad pie mikrofona laida politisko runu teicējus. Tas šīs sapulces darīja tikai interesantākas.

Visās priekšvēlēšanu sapulcēs ritēja asa viedokļu sadursme. Lai arī biju politikā vairāk pieredzējis nekā mana sāncense, man neklājās viegli. Man pārmeta darbošanos kompartijā.

Viena no priekšvēlēšanu sapulcēm notika Zentenē. Juris Celmiņš vēlāk rakstīja:

„Valdmanes kandidatūru sapulcei izvirzīt ieteica un atbalstīja kolhoza „Zentene”partijas pirmorganizācijas sekretārs J.Bicis, bet V.Selecki rekomendēja vietējie tautfrontieši…Šajā priekšvēlēšanu kamapaņā aktīvi ir iesaistījies arī LKP Tukuma rajona komitejas biroja loceklis M.Paiders, kurš aicināja klātesošos balsot par R.Valdmani…Nebija taktiski kā V.Selecka „trūkumu” vairākkārt minēt viņa atrašanos komunistiskās partijas biedru rindās. Bet pavisam farizejiski tas izklausās, ja to dara biroja loceklis un partijas pirmorganizācijas sekretārs…”(Tukuma Ziņotājs, 1990.gada 30.janvāris).

Lai arī pārmetumi skanēja farizejiski un demagoģiski, lai arī tobrīd es jau biju izstājies no LKP, jautājumi bija pamatoti – es patiešām biju darbojies sarkanajā ordā. Sabiedrības acīs kompartija bija diskreditējusies, un vēlētājiem bija pamats jautāt, kāpēc viņiem būtu jāatbalsta viens no brūkošas organizācijas bijušajiem biedriem.

Tolaik es vēl nesapratu, cik nežēlīga ir politika. Neaptvēru, ka tevi var sist arī tad, ja tavi nodomi ir viscēlākie. Nesapratu, ka politisko kauju laukā dauza par visiem grēkiem un kļūdām. Tieši tā arī jābūt, jo tikai tā sabiedrība var atsijāt pelavas un izraudzīties savus labākos priekšstāvjus.

Gan Zentenē, gan visur citur vajadzēja atbildēt uz ļoti asiem jautājumiem, izskaidrot savu rīcību, pārliecināt, ka spēšu cīnīties par Latvijas interesēm. Tolaik visi, arī vēlētāji bija politiķi, visi orientējās politiskajos procesos, un tāpēc ar vispārīgām frāzēm cilvēkus apvārdot nebija iespējams. 

 

LLS – sabiedrotais vai konkurents?

Tādos latviskos novados kā Tukuma rajons interi pat nemēģināja virzīt savus kandidātus. Arī radikāļu aktivitātes nebija jūtamas. Te tautfrontiešu galvenais konkurents cīņā par vietām Augstākajā Padomē bija nesen dibinātā Latvijas Lauksaimnieku savienība (LLS), kas biedrojās ar kompartijas gaišā spārna paliekām.

LLS pārstāvēja I.Amoliņš, V.Pinka un A.Vjaksa. Visi krietni saimniecību vadītāji, godājami cilvēki. Tomēr viņi nebija starp tiem, kuri pirmie, nedomādami par sekām, metās cīņā pret veco režīmu, no pašas pirmās dienas iesaistoties Tautas frontes dibināšanā, tā kā to darīja A.Jaunkļaviņš vai J.Celmiņš. Ilgu laiku turējās kopā ar kompartijas vietējiem vadītājiem, vēlāk iesaistījās nevis Tautas frontē, bet gan Alberta Kaula vadītajā LLS, kas ne tikai Tukuma rajonā, bet arī daudzos citos vēlēšanu apgabalos bija tautfrontiešu galvenais oponents.

PSRS prezidenta M.Gorbačova padomnieks, agrofirmas Ādaži priekšnieks Alberts Kauls bija visnotaļ spēcīga, ietekmīga, interesanta, bet pretrunīga personība. Bija laiks, kad tauta gāja uz mītiņiem ar lozungu: „Albertu Kaulu – par premjeru!”. Andrejs Cīrulis vēsta, ka A.Kauls ar savu neordināro uzstāšanos ļoti svarīgajā LKP CK 1988.gada 18. jūnija Plēnumā izglāba Latvijas toreizējo progresīvo presi, televīziju, radio, ko grasījās piežmiegt impēriski noskaņotā kompartijas daļa. (Alberts Kauls triumfā un traģismā. 184.lpp.). Vēlāk, kļuvis zemkopības ministrs, A.Kauls mēģināja apturēt lauku iznīcināšanu un plānoja veikt ļoti svarīgus pasākumus lauksaimniecības pagrimuma apturēšanai.

Bet 1991.gada janvārī A.Kauls kopā ar A.Rubiku darbojās Vislatvijas glābšanas komitejā. Rīgā uz visiem stūriem bija lasāms: „Kaulu – suņiem”.

Kas bija A.Kauls? Patriots? Nesaprasta, traģiska personība? Nodevējs, kas nostājās impēristu pusē? Pagaidām nav iespējas pārliecinoši atbildēt uz šiem jautājumiem. Presē, pētījumos, atmiņās par viņu izteikti dažādi vērtējumi – gan pozitīvi, gan negatīvi. Tomēr nav noliedzams tas, ka A.Kauls, būdams M.Gorbačova padomnieks, tātad ieņemdams ļoti augstu amatu Maskavas varas hierarhijā, acīmredzot aizstāvēja PSRS prezidenta politiku – nekādas neatkarības Latvijai, tikai suverenitātes paplašināšana PSRS ietvaros.

Nevar aizmirst arī to, ka dienu pirms Augstākās Padomes vēlēšanām A.Kauls bija uzstājies televīzijā, Tautas frontes nodomus atjaunot Latvijas valsti sauca par avantūru.

Domāju, ka tieši augstais amats, uzticība M.Gorbačovam Albertu Kaulu iegrūda vienā kompānijā ar A.Rubiku. Acīmredzot tieši viņš būtu kļuvis par Latvijas, varbūt visas Baltijas gubernatoru, ja 1991.gada janvārī notiktu apvērsums, un ieviestu prezidenta pārvaldi. Vēlāk A.Kauls nožēloja to, ka darbojies kopā ar A.Rubiku, birdināja asaras, lūdza piedošanu. Bet tas vairs nevarēja padarīt par nebijušu to, kas bija izdarīts, stājoties vismelnāko spēku vadībā.

Arī A.Kaula attieksme pret brīvajiem zemniekiem nebija īsti skaidra.

I.Kalnietis 1990.gada 17.martā Tukuma Ziņotājā rakstīja:

„9.martā TV raidījumā „Lūdzu vārdu” cienījamais LLS vadītājs Alberts Kauls ekrānā bija redzams tāds, kāds ir, un teica to, ko patiesībā domā – nepārprotami apliecināja, ka LLS ir par lielsaimniecību saglabāšanu un tālāko attīstību. Pret zemes uzticēšanu brīvzemniekiem…”.

Arī pazīstamais lauksaimnieks Juris Janeks izteicās:

„Viņam sēdēja iekšā kolhozu un valsts saimniecību saglabāšana. Un tur viņš pieļāva kļūdu. Tolaik bija daudz zemnieku…un LLS kongresā viņi piedalījās…Neatceros, kur Kauls to tika teicis, bet viņš bija par to, ka zemniekiem nevajag dot zemi.” (Alberts Kauls triumfā un traģismā. 137.-138.lpp.).

LLS līdera A.Kaula pretrunīgā rosība meta ēnu arī uz viņa vadīto organizāciju, kā arī tās izvirzītajiem deputāta kandidātiem.

Uz Augstāko Padomi pretendēja vismaz 34 kolhozu un padomju saimniecību vadītāji, kas pārstāvēja arī LLS. Visi, protams, neieguva deputāta mandātu. Tomēr LLS pārstāvniecība Augstākajā Padomē izveidojās itin spēcīga.

Kā rīkotos LLS pārstāvji Augstākajā Padomē, ja tur viņu skaits būtu vēl lielāks?

 Man nav šaubu, ka tādi vīri kā I.Amoliņš nešaubīgi balsotu par 4.maija Deklarāciju. Bet vai LLS atbalstītie deputāti neveidotu Tautas frontei alternatīvu frakciju? Vai tāda šķelšanās nevājinātu AP darbu? Vai ceļš uz neatkarību nekļūtu ilgāks, smagāks, varbūt pat asiņaināks? Vai izdotos realizēt zemes reformu, ja reiz A.Kauls bija par lielo saimniecību saglabāšanu?

Tie, protams, ir tikai pieņēmumi un jautājumi, uz kuriem nekad nebūs iespējams gūt atbildes. Taču tie liek secināt, ka tautfrontiešu cīņa par vietām AP nebija veltīga un ka varam vien priecāties, ka no mūsu rajona par deputātiem kļuva pārliecināti, konsekventi brīvības aizstāvji.

Neilgi pirms vēlēšanām Juris Celmiņš rakstīja:

„Pašlaik kompartijas aparāts ļoti veiksmīgi izmanto starp LLS vadību un tautfrontiešiem radušos savstarpējās uzticības plaisu un veido pret LTF vērstu dažādu spēku bloku. Tajā apvienojas partokrātija, administratīvi birokrātiskā aparāta konservatīvā daļa, atvaļinātie virsnieki un armija…Visu šo darbību mērķis ir viens – iedragāt LTF autoritāti…un nepieļaut tās…kandidātu uzvaru vēlēšanās”.

Tātad cīņai pret Tautas frontes kandidātiem izveidojās ļoti raiba koalīcija. Tajā apvienojās gan nacionālie radikāļi, pilsoņi, gan sārtie, gan pelēkie un melnie. Šķiet, viņus visus vienoja kopīgs iracionāls naids pret Tautas fronti, kas tajā laikā līdzinājās spēcīgam, vientuļam ozolam, ko no visām pusēm purina dažādi vēji, taču neviens nespēj to salauzt.

Pret mūsu rajona tautfrontiešu kandidātiem nostājās arī kompartijas centrālie orgāni – Cīņa un Sovetskaja Latvija. Vēlēšanu priekšvakarā abi laikraksti ieteica balsot par tiem kandidātiem, ko Tautas fronte nebija atbalstījusi.

 

Vēlēšanu rezultāti

Aizraujošais priekšvēlēšanu sapulču maratons beidzās ar to, ka visi kandidāti savāca nepieciešamās 500 vai vairāk balsis.

Un tā februāra beigās apgabalu vēlēšanu komisijas ziņoja, ka Tukuma 187.vēlēšanu apgabalā kandidē Juris Celmiņš un Andris Vjaksa; Tukuma 188.apgabalā – Rasma Valdmane un Vilis Seleckis, Slampes 189.apgabalā – Ivars Amoliņš, Aivars Dātavs un Pēteris Lazda, Kandavas 190.apgabalā – Agris Jaunkļaviņš un Vilnis Pinka.

Līdz 18.martam, vēlēšanu dienai vēl bija vairākas nedēļas. Kas notika šajā laikā? Gandrīz nekas, ja neskaita dažus rakstus presē, dažādu organizāciju paziņojumus.

Nebija nekā no tā, kas pirms vēlēšanām notiek pašlaik – ne slavinošu rakstu laikrakstos, ne televīzijas un radio spiedzienu – „balsojiet par…!” Lai arī dažkārt bija vērojams tas, ko sauc par samazgu liešanu, demagoģiju, apmelošanu, toreizējās vēlēšanas bija nesalīdzināmi demokrātiskākas, godīgākas un politiski korektākas, nekā vēlākās Saeimas vēlēšanas. Nebija vērojams tas teātris, kas sākās vēlāk, kad brīvā Latvija rīkoja pavisam brīvas vēlēšanas. Pats galvenais – nebija sācis darboties tas postošais spēks, ko sauc par naudas varu. Kandidāti nepirka raidlaikus ne televīzijā, ne radio, nepiekliedza ēteru ar apdullinošiem saukļiem, nebija tā, kā pašlaik, kad dažbrīd pat gludekli bīstami ieslēgt – bail, ka no tā neizlec kāds deputāta kandidāts…Tas viss pašlaik ir diskreditējis demokrātiju, vēlēšanas pataisījis par farsu.

Toreiz bija politikas zelta laiks. Deputāta kandidātus vēl nesauca par pašlabuma meklētājiem, blēžiem, kas laužas pie varas, lai zagtu un korumpētos. Uzņēmumos, kolhozu centros kandidātus sagaidīja liels vēlētāju skaits. Dažviet, kā, piemēram, Engurē, lieli kultūras nami bija pārpildīti, kandidātu uzrunas uzņēma ar milzīgu interesi. Cilvēki jutās iesaistīti, katrs apzinājās savas balss svarīgumu un centās atbildīgi izmantot savas tiesības. Šādos apstākļos kandidātiem vajadzēja uzmanīgi pārdomāt katru vārdu, paust skaidru un pārliecinošu viedokli. Citādi nevarēja gūt panākumus, sāncensis un viņa atbalstītāji varēja izmantot katru kļūdu.

Atceroties tos laikus, jāsaka – tas bija sarežģīts, pārdzīvojumiem bagāts, emocionāls, bet ļoti skaists laiks, jo tikšanās ar vēlētājiem nebija pašmērķīga balsu zvejošana, viņu apmāšana ar skaļiem lozungiem un tukšiem solījumiem. Tā bija īsta un nopietna cīņa, kas likās bezgala svarīga, jo tās rezultāti varēja ietekmēt topošās valsts likteni.

Vienīgais vēlēšanu materiāls, ko Tautas fronte nodrukāja visiem saviem kandidātiem, bija kabatas formāta bukletiņš ar nelielu bildīti, dažiem vārdiem par programmu. Tas bija viss.

Vēlētājiem tas bija pirmais un diemžēl arī pēdējais Latvijas parlamenta vēlēšanu gadījums, kad viņu apziņu nebija kropļojušas par naudu pirktas reklāmas, melīgi saukļi, viltīgi triki. Vēlāk tas viss indēs ļaužu apziņu un piespiedīs balsot par viņu interesēm un vēlmēm svešiem ļaudīm.

Tukuma Ziņotājs no deputāta kandidātiem neprasīja ne kapeiku par viņu materiāliem atvēlētajām lappusēm. Visiem tika piešķirta vienlīdz plaša telpa laikrakstā, visi varēja izteikties, aizstāvēt savu viedokli. Bija arī vēlētāju vēstules, taču arī tajās nebija nekā tāda, kas aģitētu tikai par kādu konkrētu personību.

Bija arī duskusijas. I.Kalniņš apgalvoja, ka laucinieku intereses vislabāk aizstāvēs lielo saimniecību vadītāji. E.Užulim bija cits viedoklis. Viņš rakstīja:

„Es neticu, ka LLS izvirzītie saimniecību vadītāji būs tie, kuri aizstāvēs zemnieku intereses parlamentā. Savas saimniecības – noteikti, bet ne zemnieku. Atcerieties I.Bišera uzstāšanos TV, kā tas notiek Maskavā. Tie ar Zelta zvaigznēm apbalvotie priekšsēdētāji dara visu, lai laukos nekas nemainītos. Un viņus var saprast. Zemi taču ņem labākie, čaklākie strādnieki…”.

Ja toreizējo vēlēšanu tradīcijas būtu saglabājušās arī turpmāk, Latvijas dzīve būtu pavisam cita. Parlamentā nesabrauktu tukši vagoni, kurus ievelk lokomotīve – ar melīgu reklāmu par dižu nacionālo vadoni uzpūsts kārtējais šarlatāns. Demokrātija tautas apziņā nebūtu pārvērtusies par pērkamu prostitūtu.

Pienāca 1990.gada 18.marts. Vēlētāju aktivitāte bija liela. Jau vēlēšanu dienas naktī parādījās ziņas par to rezultātiem. Kādi tie bija?

Tukuma rajonā Augstākās Padomes vēlēšanas beidzās ar pārliecinošu tautfrontiešu uzvaru. Juris Celmiņš ieguva 54,62 % balsu, Vilis Seleckis – 80,17, Pēteris Lazda – 58, 4, Agris Jaunkļaviņš – 75,65 % balsu.

Drīz noskaidrojās, ka Tautas fronte arī citos apgabalos guva labus panākumus. Jau pirmajā vēlēšanu kārtā 1990.gada 18.martā tās kontā bija 116 mandāti no 170 ievēlētajiem, LLS – 6, neatkarīgie – 9. Komunisti (interfrontisti) bija ieguvuši – 39 vietas Pēc tam notika vēl vairākas vēlēšanu kārtas. Gala rezultātā LTF tieši izvirzītie bija 104 deputāti, 17 – LNNK, 22 – LLS deputāti. Pēdējo divu grupu deputātus bija atbalstījusi arī LTF, un tos uzskatīja par savējiem.. Gala rezultātā LTF frakcijā oficiāli darbojās 131 deputāts. (LR AP un valdības Ziņotājs, 1990, nr.23, 1301-1304.lpp.) Bez tam to atbalstīja vēl vairāki citi jaunievēlētie deputāti.

1990.gada 4.maijā Augstākā Padome pieņēma vēsturisko Deklarāciju par Latvijas neatkarību. Par to nobalsoja 138 deputāti. Tas bija milzīgs panākums. Tautas frontes izvēlētais parlamentālais ceļš uz Latvijas neatkarību sāka īstenoties. Taču līdz reālai brīvībai vēl bija ejams tāls un sarežģīts ceļš.

 Barikādes – ar gara spēku pret karaspēku

1991.gada janvāris – barikāžu laiks – kļuva par dziesmotās revolūcijas kulminācijas punktu. Tas bija laiks, kas skaidri parādīja katras kustības un to līderu patieso seju. Tautai šis laiks bija vienotības, varonības, noteiktības un nepiekāpības spilgtākā izpausme.

 Aktīvi barikāžu laika dalībnieki bija arī Tukuma rajona iedzīvotāji.

 

13.janvāris Viļņā un Rīgā

13.janvāra rītā, ieslēdzot televizoru, uzzināju par asiņainajiem notikumiem Lietuvas galvaspilsētā. Taču ne asinis, ne tanki nebija spējuši izklīdināt ļaužu masas. Ekrānā bija redzami milzīgi ļaužu pūļi, kas piepildīja plašu laukumu Augstākās Padomes ēkas priekšā. Ļaudis dziedāja un dejoja…Radās sajūta, ka sākušies kaut kādi sirreāli notikumi. Žvadz tanku ķēdes, zem kurām šķīst cilvēku miesa, skan šāvieni, nāve, asinis, vardarbība, bet ļaudis dzied un dejo…

Ilgai domāšanai par redzēto nebija laika. Vajadzēja steigties uz Augstākās Padomes ēku. Bija skaidrs, ka jau tuvāko stundu laikā tanki var parādīties arī Doma laukumā, pie mūsu parlamenta ēkas.

1991.gada 13.janvāris bija diena, kad risinājās daudzi bezgala svarīgi notikumi.

Jau agri rītā, faktiski naktī Latvijas radio bija pārraidījis Daiņa Īvāna runu, kas vēstīja par notikumiem Viļņā un aicināja ļaudis pulcēties uz mītiņu Daugavas krastā.

Plkst. 12.00 sākās AP plenārsēde.

Vispirms deputāti apsprieda jautājumu par politisko situāciju. AP priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns sniedza ziņojumu, kurā uzsvēra, ka PSKP kopā ar rūpniecisko kompleksu Baltijas valstīs rīko apvērsumu, lai revanšētos par sakāvi vēlēšanās.

Deputāti sprieda, kā rīkoties, lai aizsargātos pret iespējamo iebrukumu Augstākās Padomes ēkā. Tika pieņemts lēmums izveidot AP Aizsardzības štābu, par tās priekšnieku tika iecelts Andrejs Krastiņš, par vietniekiem – Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis. Štābam vajadzēja veikt pasākumus, lai aizsargātu AP ēku un Vecrīgu.

Sēdē tika pieņemts Aicinājums Latvijas tautai.

Interfrontiskās Līdztiesības frakcijas priekšlikums sadarboties, veidot kaut ko līdzīgu koalīcijas valdībai, pirms tam atceļot likumus, kas pretrunā ar PSRS jurisdikciju, tika noraidīts. Tātad LTF frakcijas deputāti lika saprast, ka nebūs nekādas piekāpības interu priekšā.

 

 

Tautas nostāja – izšķirošais spēks

Dienas vidū, plkst. 14.00 Daugavmalā notika grandiozs mītiņš, uz kuru bija pulcējušies aptuveni 600-700 tūkstoši cilvēku no visas Latvijas. Dažas minūtes pirms mītiņa sākuma sāka dimdēt zvani Doma tornī, aicinot rīdziniekus uz Daugavmalu. Tās bija skaņas, kas kādreiz Rīgas iedzīvotājus sauca tvert ieročus un doties uz pilsētas aizsargvalni, lai atsistu ienaidnieka uzbrukumu. Likās, ka atdzimst seno laiku noskaņas.

 Pāri mītiņotāju galvām kaukdams lidoja helikopters, kas kaisīja skrejlapas. Uzstājās vairāki runātāji. LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks aicināja ļaudis uz barikādēm. Visprecīzāk toreizējo situāciju un noskaņu raksturoja Ivars Ķezbers, kas aicināja ar gara spēku vērsties pret karaspēku.

Patiešām. Vai tad mums toreiz bija cits spēks? Tikai tautas dzelžainā apņēmība aizstāvēt savu topošo valsti. Drīz vien izrādījās, ka tas ir kolosāls spēks. Tik varens spēks, ka tanki neuzdrošinājās iziet ielās. Sākās fantastisku notikumu laiks.

Jau tās pašas dienas vakarā Rīgā no laukiem sabrauca smagā tehnika. Lauksaimniecības ministra D.Ģēģera aicināti, kolhozu priekšnieki uz Rīgu sūtīja traktorus no visām pusēm. Satiksmes ministrs J.Janovskis pulcināja savu uzņēmumu smagos autiņus. Vienas nakts laikā ar smago tehniku bija apjoztas visas galvenās ēkas – AP, valdības nams, telegrāfs, televīzija. Daudzi traktori izvietojās uz tiltiem.

J.Janovskis, iespējams, tieši par šīm aktivitātēm iemantoja  melnsimtnieku naidu. Jau barikāžu laikā viņa volgu vairākkārt apšaudīja, lodes izdzēsa viņa šofera Roberta Mūrnieka dzīvību. Bet vēlāk notika mīklaina autoavārija, kas beidzās ar krietnā vīra nāvi. Ļoti iespējams tā bija atriebība par aktīvu rīcību barikāžu laikā.

Arī no Tukuma sāka plūst cilvēku straumes Rīgas virzienā. Jā, patiešām! Tās bija cilvēku straumes! Tā nebija akcija, kurā iesaistījās tikai atsevišķas drosminieku grupiņas. Uz Rīgu brauca cilvēku pilni autobusi, kā arī traktori un smagās mašīnas. Tukuma Ziņotājs vēstīja:

 „Šobrīd nav tāda pagasta mūsu rajonā, no kura palīgā apsargāt Rīgu nebūtu devušies vīri un sievas, jaunieši un jaunietes. Līdzko atskanēja pirmie trauksmes signāli, turp devās gan mūsu pilsētu, gan lauku ļaudis, negaidot, kad kaut ko sāks organizēt rajona centrā…Uz Rīgu no mūsu rajona nosūtīta smagā tehnika – 41 traktors un 27 smagās mašīnas”. (TZ, 1991.gada 17.janvāris).

Vēlāk viens no barikāžu dalībniekiem, aktīvais tautfrotietis Andrejs Dūdiņš rakstīja:

„Ierodoties vēlā vakara stundā Kandavas centra laukumā izbraukumam uz Rīgas barikādēm, lai nomainītu tur esošos kandavniekus, ieraudzīju neparasti daudz ļaužu. Viņi drūzmējās, lai iekļūtu vienā no sešiem autobusiem, aizbraucēji – vīri un jaunekļi, sievas un pat…meitenes. Braucām tad, kad pāri mums jau stāvēja tikko notikusī Viļņas asiņainā traģēdija. Brauciena laikā netiku vaļā no domas – kāpēc gan arī meitenes brauc? Viņas apzinās, kur braucam….Atbilde meklējama M.Gorkija teiktajā: „Kas radīts līšanai, tas nekad nelidos”. Bet meitenes, liekas, ir cēlušās no dzimtas, kura radīta lidošanai…

Beidzot esam savā „cietoksnī”. Sākotnējais iespaids tāds, ka atrodamies senā kara nometnē, kur pie vairākiem ugunskuriem atpūšas karotāji. Noskaņojumu šeit rada orķestris, kas spēlē gandrīz bez pārtraukuma, un dažādu paaudžu ļaudis, kuri uz apledojušās ielas kā uz spoguļgluda parketa nepārtraukti dejo…

Ir pavisam dziļa nakts, kad ejam pastaigā pa naksnīgo Rīgu…Brīvības bulvārī rindā sakurināti ugunskuri, ap tiem dziedoši cilvēki…Esam svētākajā vietā, tur meitene ar kailām rokām notīra sniegu no nacionālās krāsās saliktiem sarkanbaltsarkanajiem ziediem. Turpat ir vieta, kur godināt Viļņas upurus; cilvēki, ceļos nometušies, dedzina svecītes…Ir jākoncentrējas, lai valdītu asaras…

Esam Doma laukumā, šeit iespaids tāds, ka esam karnevālā – garās ķēdēs roku rokā sadevušies jaunieši līksmo…Vai drīkst viņus nosodīt? Varbūt viņi bauda īsās brīves pēdējos brīžus?…Augstākās Padomes nams bloķēts ar milzīgiem granīta bluķiem un mierīgiem, nosvērtiem, pat bargiem sargiem.

Atpakaļceļā iepazīstamies ar savdabīgu politisku karikatūru izstādi, kas piestiprināta pie dēļu sienas. Uzkrītoši trāpīgs šķiet plakāts – vīrs ar pazīstamo zīmi pierē, nometies rāpus, spodrina militārista zābaku…”. (TZ, 1991.g. 24.janvāris).

Par to dienu noskaņojumu vēstīja arī dažādu sabiedrisko organizāciju paziņojumi un aicinājumi. Daudzos dokumentos tika izteikta līdzjutība lietuviešu tautai un ass nosodījums tiem, kuri bija rīkojuši uzbrukumu neapbruņotiem cilvēkiem.

LTF Tukuma rajona nodaļas paziņojumā bija teikts: „Janvāra notikumi Lietuvas galvaspilsētā Viļņā liecina, ka cīņā pret Lietuvas tautas neatkarību ir iesaistījusies Padomju Savienības armija. Tas liecina, ka PSRS gatavojas īstenot apvērsumu Baltijā. Diktatūra ir pietuvojusies mūsu mājām, tuvojas X stunda”.

Lai arī bija iespējami smagi pārbaudījumi, Paziņojuma autori aicināja turpināt cīņu. „Apvērsuma gadījumā būsim gatavi visas tautas pilsoniskās nepakļāvības politikai. Nekāda atbalsta okupantiem! Neatbalstīsim to izveidotos pārvaldes institūtus un vietvalžus! Boikotēsim jebkurus diktatūras režīma organizētos referendumus, vēlēšanas un citas līdzīgas akcijas. Atcerēsimies – pašlaik vienīgais likumīgais varas institūts Latvijā ir Augstākā Padome”. (TZ. 1991.gada 15.janvāris).

Līdzīgi paziņojumi tapa visā Latvijā. Tie atstāja lielu ietekmi uz tautas noskaņojumu, vairoja gatavību iesaistīties cīņā. Iespējams, tas dažam labam no apvērsuma organizētājiem lika padomāt par iecerētās avantūras jēgu.

LTF nebija vienīgā Tukuma rajona organizācija, kas asi vērsās pret apvērsuma mēģinājumu. Lietuviešiem adresētu atbalsta paziņojumu publicēja arī Tukuma rajona lauksaimnieki. To parakstīja LLS biedrības līderis Ivars Amoliņš, Brīvo zemnieku apvienības valdes priekšsēdētājs Oskars Grīgs, kā arī lauksaimniecības departamenta direktors Jānis Prančs. Šajās dienās Lauksaimnieku savienība stingri nostājās tautas pusē, lai gan tās līderis Alberts Kauls biedrojās ar A.Rubiku.

Solidaritāti ar Lietuvas tautu apliecināja arī Latvijas Demokrātiskās darba partijas Tukuma rajona komitejas valde, kas nosodīja „armijas varmācību Lietuvā, visu tumšo spēku reakcionāro rīcību Baltijā” un aicināja stāties Latvijas Republikas sardzē. (TZ. 1991.gada 17.janvāris).

Sākoties izšķirošajām cīņām, Augstākās Padomes deputāti nolēma, ka vairs nepametīs savu darba vietu. Uz sēdēm vajadzēja pulcēties ik pa brīdim, arī nakts vidū. Tika sagādāti matrači un segas. Sarkanā zāle, gaiteņi, kabineti pārvērtās par guļamtelpām. Ik pa laikam skanēja zvans, un deputāti pulcējās plenārsēžu zālē. Par bārdas dzīšanu, baltiem krekliem, gludinātām biksēm, kaklasaitēm vairs neviens nedomāja. Pie ieejas durvīm AP namā dienu nakti dežurēja bargi vīri, kas rūpīgi pārbaudīja katra gājēja caurlaidi. Ielas, laukumi bija pilni cilvēkiem. Jēkaba ielu no abām pusēm noslēdza pamatīgu betona kluču krāvumi. Jēkabielas nams pārvērtās par cietoksni, ko apsargāja nevis tanki un bruņotas armijas vienības, bet gan tautas masas. Apsargāja nevis ar ieročiem, bet ar savu dzelžaino uzticību kopīgajai idejai, brīvības mīlestībai.

13.janvāra vakarā A.Gorbunovs ar mašīnu devās uz Tallinu, kur bija paredzēta Latvijas un Igaunijas Augstāko Padomju priekšsēdētāju tikšanās ar Borisu Jeļcinu. Tika parakstīts līgums par sadarbību ar Krievijas Federāciju. B.Jeļcins parakstīja arī otru dokumentu – aicinājumu kareivjiem.

Abiem dokumentiem bija svarīga nozīme turpmākajos janvāra notikumos.

Nākamajā dienā, 14.janvārī Augstākā Padome ratificēja līgumu ar Krieviju. Šis līgums izraisīja Pilsoņu komiteju vadības sašutumu un ņirdzīgu pārmetumu lavīnu. Pirms tam AP un Pilsoņu komitejas bija vienojušās par sadarbību. No AP puses tā nebija tālredzīga vienošanās, taču tika slēgta, jo šķita, ka impēristu uzbrukuma priekšvakarā nepieciešams apvienot visus spēkus, kas gatavi atbalstīt Latvijas Republiku. Taču pēc pilsoņu uzbrukumiem par līguma parakstīšanu ar Krievija Federāciju AP paziņoja, ka vienošanās ar Pilsoņu komiteju zaudējusi spēku. Turpmākajās dienās pār AP LTF frakciju nogāzās dubļu straumes. Visā Rīgā tika izplatīti plakāti, kas ķengāja AP LTF frakciju, atsevišķas personas. Ņirgas trāpīja arī tos tūkstošus ļaužu, kas dienu un nakti dežurēja uz barikādēm. Tā bez šaubām bija ļoti destruktīva rīcība, kas vēlreiz lika padomāt, kas varētu būt atsevišķu pilsoņu līderu patiesie saimnieki.

14.janvārī LKP centrālkomitejas ēkā, kontrrevolūcijas štābā, jauno laiku Smoļnijā notika Centrālkomitejas X plēnums. Komunisti pieprasīja valdības demisiju, varas nodošanu Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai. Skanēja aicinājumi ieviest PSRS prezidenta tiešo pārvaldi. Tāpat kā tālajā 1917.gadā jaunlaiku boļševiki nolēma sākt bruņotu sacelšanos. Uzbrukuma virzieni jau zināmie – radio, televīzija, tilti, telegrāfs. Taču Auroras gan šo ļeņiniešu rīcībā nebija, arī lielgabala zalves, vēstot par uzbrukuma sākumu, netika paredzētas. Matrožu vietā plānoja izmantot VDK un armijas spēkus, desantniekus.

A.Rubiks saviem partijniekiem ziņoja, ka lēmumi saskaņoti ar Maskavu. Alfrēda Petroviča noslēguma runā ieskanējās patētiski toņi:

„Es esmu pārliecināts, ka tagad laiks tiek mērīts ne jau diennaktīs, bet stundās. Un jebkura kavēšanās tuvina mūsu bojāeju. Bojāeju, ja gribat, kā politiska spēka un tīri fizisko. Un atradīs arī tos, kuri izstājušies no partijas: bijušos līderus un visus pārējos…šodien pie varas nāk…Pilsoņu kongress. Vai jums ir zināma Pilsoņu kongresa programma?…Pilsoņu kongress – tā ir Tautas frontes visradikālākā daļa…Moments ir ārkārtīgi atbildīgs, taču es to negribu dramatizēt. Mums ir jāparāda organizētība” . (Alberts Kauls triumfā un traģismā. 206.lpp.)

Ziņas par rubikiešu aktivitātēm, protams, sasniedza Augstāko Padomi, taču, runādams ar toreizējiem kolēģiem, es nejutu ne bailes, ne izmisumu, lai gan šķita, ka iebrukums AP ēkā nav novēršams. Jēkabielas namu apjoza smagās tehnikas ķēde, to sargāja milzīgu betona bluķu siena, uz ielām dežurēja tūkstoši varonīgu, pašaizliedzīgu cilvēku. Tomēr bija skaidrs, ka šī aizsardzības sistēma nevarēs noturēties pret tankiem un desantniekiem, ja tiem tiks dota komanda – uzbrukt, nebaidīties no asins izliešanas.

Vissmagākais brīdis bija 14.janvāra vakars, kad pienāca ziņas par omoniešu uzbrukumu milicijas skolai, LKP CK X plēnumu, rubikiešu plāniem un M.Gorbačova solījumu izsludināt Latvijā prezidenta pārvaldi. Šķita, ka tagad impēristus vairs nekas nespēs apturēt. Vēlu naktī, kad Pēteris Laķis sniedza roku, lai atvadītos un uz brīdi apciemotu ģimeni, viņa skatienā izlasīju kaut ko tādu, kas it kā brīdināja – esi gatavs uz visu, šonakt viss var beigties…

Tomēr nakts pagāja mierīgi, bet nākamajā dienā sasprindzinājums pieauga vēl vairāk. Likās, ka tagad gan staļinistus nekas vairs nespēs apturēt. Līdztiesības frakcija bravurīgi pameta parlamenta ēku, tās līderis S.Dīmanis solīja līķu kaudzes. Šķita, ka viņi zināja – drīz sāksies tas, kas rūpīgi gatavots, un viņiem parlamenta namā vairs nav ko darīt…Viņi atgriezīsies, kad te valdīs cita kārtība. Jēkabielas sirmajā namā valdīja sasprindzinājums, no visām pusēm spiedās iekšā draudīgas priekšnojautas.

Likās, tas sāksies tūlīt pēc rubikiešu rīkotā mītiņa ASK stadionā. AP ēkā mītošie deputāti tam sekoja līdzi ar lielu interesi un satraukumu. Daudzi ne mirkli nešķīrās no radioaparātiem, kāri tverot katru jaunāko vēsti. Bažījāmies, ka sarkano  mītiņš var pārvērsties par grautiņu sākumu. It īpaši, ja tajā piedalītos milzīgas tautas masas, kā impēristi bija solījuši. Varēja gadīties, ka mītiņa dalībniekus no ASK stadiona ved uz tautfrontiešu pulcēšanās vietām un izraisa sadursmes, kas dotu ieganstu tanku izbraukšanai Rīgas ielās. Pāri Rīgai daudzreiz lidoja armijas helikopters, kas kaisīja lapiņas ar aicinājumu pulcēties stadionā. Tā kaukšana virs parlamenta ēkas lika justies kā frontes ierakumos.

Tagad ir kļuvis zināms, ka glābēji gribēja mītiņā nolasīt paziņojumu par PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu. Taču rubikiešus gaidīja vilšanās. ASK stadionā, kur pulcējās visa interu spice, savācās tikai neliela saujiņa protestētāju, ne vairāk par 10 000 cilvēku. Tas bija nožēlojams skaits, salīdzinot ar to grandiozo manifestāciju, ko divas dienas iepriekš Daugavmalā bija rīkojusi Tautas fronte. Turklāt M.Gorbačova dekrēts par prezidenta pārvaldes ieviešanu nebija pienācis un nevarēja būt nolasīts. Līdz ar to izčākstēja pasākums, kas bija iecerēts kā plašu tautas masu pieprasīts apvērsuma sākums. A.Rubiks gan nolasīja Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas paziņojumu par varas pārņemšanu, taču acīmredzot gan viņš, gan citi interu vadoņi juta, ka tas nav nekas vairāk kā tukšs šāviens.

Ne 15.janvārī, ne vēlākajās dienās nesākās uzbrukums Augstākajai Padomei un citiem objektiem. Rīgas ielās neparādījās tanki, ko bija solījuši Līdztiesības frakcijas deputāti, pamezdami parlamenta ēku.

Interi rīkojas paši

Pēc 15.janvāra sasprindzinājums nedaudz mazinājās, lai arī nekas nebija beidzies, uzbrukuma draudi nebija mazinājušies, un bija nojauta, ka iespējamas visdažādākās provokācijas. Gandrīz nedēļu nodzīvojuši AP ēkā, deputāti varēja vakaros doties mājās, likās, ka naktīs vairs nebūs jāmostas, lai pulcētos uz steidzamām sēdēm un apspriedēm.

Maskava solīto atbalstu rubikiešiem nebija sniegusi, un viņi nevarēja Latvijā īstenot savu apvērsuma plānu. Bet vai tāpēc viņi atteicās no sava stratēģiskā mērķa pārņemt varu Latvijā? Nē. Viņi tikai mainīja taktiku. No Maskavas palīdzību vairs negaidīja. Nolēma rīkoties pašu spēkiem.

Un tad 20.janvāra vakarā, kad Latvijas televīzija Panorāmā stāstīja par dienas galvenajiem notikumiem, pēkšņi pārraide tika pārtraukta un uz ekrāna sāka zibēt trasējošas lodes, skanēja automātu tarkšķi, skaļa sasaukšanās. Izrādījās, ka OMON vienība bija sākusi uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Tajā brīdī nekas vairāk nebija zināms. Vienīgi tas, ko vēstīja TV ļaudis un kas bija redzams ekrānā. Nevarēja zināt, vai uzbrukums vērsts tikai pret Iekšlietu ministriju, kas tajā iesaistīts un ko uzbrucēji vēlas panākt. Varēja likties, ka sācies vispārējs trieciens visiem svarīgākajiem objektiem, tajā skaitā arī AP ēkai.

Bija vairāk nekā skaidrs, ka tūdaļ jādodas uz AP. Acumirklī pametu dzīvokli un skrēju uz trolejbusu. Kopā ar mani to pašu darīja vēl viens AP deputāts Antons Seiksts.

Kad sasniedzām Rīgas centru, cilvēku pūļus nemanījām, pie Brīvības pieminekļa gandrīz pilnīgs tukšums, bet pie Iekšlietu ministrijas vēl aizvien skanēja trokšņi, skanēja šavieni un kliedzieni. Likās, tur vēl aizvien turpinās kauja.

Tā bija vissmagākā, visasiņainākā nakts visā barikāžu laikā. Uzbrukumā Iekšlietu ministrijai bojā gāja divi milicijas darbinieki – V.Gomanovičs un S.Konoņenko, vēl vairāki miliči, žurnālisti, barikāžu darbinieki – ievainoti. Vissmagāk cieta kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, kuri vēlāk no šautajiem ievainojiem mira. Nāvējoša lode bija trāpījusi arī skolniekam Endijam Riekstiņam.

Pēc asiņainās nakts ļaužu sašutums bija milzīgs. Rubikiešus dēvēja par sarkanajiem fašistiem, viņu rokaspuišus, omoniešus – par melno sotņu, bruņotu bandu melnajā beretēs, noziedzniekiem. LKP, komunistu prestiža paliekas bija sagrautas. Domāju, ka impēristu plosīšanās, viņu asiņainie terora akti ietekmēja arī cittautiešus. Varbūt pat atvēra acis arī tiem, kuri iepriekš bija atbalstījuši A.Rubika komandu.

„Lāsts trakajiem suņiem!”- tā, pauzdams daudzu tukumnieku domas, par omoniešu izdarībām rakstīja Juris Lauva. Viņš turpināja:

„Šī speciālā vienība, kas izveidota cīņai ar noziedzību, pati veic vienu noziegumu pēc otra, viena pēc otras tās „kontā” krājas Latvijas pilsoņu dzīvības…šiem omoniešiem no PSKP un militāri rūpnieciskā kompleksa vadības ir dots norādījums – dariet, ko gribat, visi grēki tiks atlaisti. Tikai saceliet paniku, destabilizējiet situāciju Latvijā”. (TZ. 1991.gada 22.janvārī).

Savu sašutumu presē pauda arī Vladimirs Orlovs. Viņš lika saprast, ka topošajai Latvijas valstij ir jāveido spēki, kas spētu to aizstāvēt pret trakojošo, bruņoto bandu. (TZ. 1991.gada 24.janvāris).

Taču bruņotais uzbrukums iekšlietu ministrijai, izlietās asinis nespēja izraisīt nopietnas politiskas pārmaiņas. Gan AP, gan valdība turpināja darbu.

Alberts Kauls uzstājās televīzijā, ziņoja par komunista biedra kartes sadedzināšanu un lūdza piedošanu Latvijas tautai. Tas liecināja, ka impēristu nometnē sākusies šķelšanās.

Pēc 20.janvāra asiņainajiem notikumiem sasprindzinājums palēnām mazinājās. Omoniešu banda gan nebija ne apturēta, ne izraidīta, tā varēja sarīkot jaunas provokācijas, bet tanki, armija Rīgas ielās nebija parādījušies. Kļuva aizvien skaidrāks, ka tuvākajā laikā paliks kazarmās.

Kas bija izraisījis bezjēdzīgo uzbrukumu iekšlietu ministrijai?

Vēlāk noskaidrojās, ka rubikieši, nesagaidījuši M.Gorbačova atbalstu, bija nolēmuši rīkoties uz savu roku, izmantojot omoniešu spēkus. Acīmredzot gribēja sarīkot kādu provokāciju, starpnacionālu sadursmi, kas izraisītu plaša mēroga konfliktu un dotu pamatu armijas akcijām. Šos plānus neizdevās īstenot. Bet ar omoniešu spēkiem vien bija par maz, lai izdarītu apvērsumu un pārņemtu varu Latvijā.

PSRS iekšlietu ministrs Boris Pugo pēc vairākkārtējiem mūsu valsts vadītāju lūgumiem, telefoniskām sarunām deva pavēli izbeigt omoniešu trakošanu.

25.janvārī visā Latvijā tika izsludināta sēru diena, notika 20.janvāra upuru bēres. Barikāžu laikā dzīvību bija zaudējuši septiņi cilvēki, bet ievainoti – četrpadsmit.

Pēc janvāra asiņainajiem notikumiem ļaužu attieksme pret omoniešiem, viņu aizstāvjiem – A.Rubiku, A.Kaulu – kļuva īpaši naidīga. Tukuma Ziņotājā Juris Lauva, stāstīdams par asiņainajiem notikumiem Rīgā, viņus sauca par „trakajiem suņiem”. Viņu izdarības – par „sarkano fašismu”. Līdzīga attieksme bija daudziem citiem, kas omoniešus dēvēja par slepkavām un „melno sotņu, kas dzer asinis”.

 1991.gada augusts Tukumā un Rīgā

Laiks pēc janvāra notikumiem bija kluss, bet sasprindzinājuma pilns. Bija skaidrs, ka vēl nekas nav atrisinājies. Omonieši atradās turpat, kur bijuši. Latvija ne par soli nebija pavirzījusies tuvāk neatkarībai, bet veikali kļuva vēl tukšāki, plosījās dažādi noziedzīgie grupējumi, sabiedrību šausmināja stāsti par reketieru baismo nekaunību.

 

Pučs – komunistu pēdējais neprāts

Pienāca 1991.gada 19.augusts. Tajā rītā atrados Tukumā. Agri pamodos, lai skrietu uz vilcienu un brauktu uz Rīgu. Aiz loga spīdēja spoža saule, likās būs parasta darba diena. Ieslēdzu radio un tūlīt sapratu – nebūs vis parasta diena. Radio vēstīja, ka naktī Maskavā sācies kaut kāds pavērsiens – pučs, apvērsums vai kaut kas tamlīdzīgs. M.Gorbačovs kaut kur nozudis, viņa vietā darbojoties prezidenta vietnieks Janajevs, izveidota kaut kāda komiteja ar garu nosaukumu.

Daudz nedomādams, skrēju uz staciju. Pa ceļam satiku divus vīrus, kas ļoti skaļās, līksmās balsīs krievu valodā, viens otru apsveikdami, pārrunāja notikumus Maskavā. Vēl tagad ausīs skan frāze, ko tajā rītā dzirdēju – nakonec to končitsa etot balagan…(Beidzot tas balagāns būs beidzies).

Nonākot Rīgā, Augstākajā Padomē, tiekoties ar kolēģiem, izdevās iegūt plašāku informāciju par Maskavas notikumiem. Izrādījās, ka ir izveidota Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja (VĀST), kas pasludinājusi varas pārņemšanu savās rokās. Sazvērnieku vadoņi bija jau zināmās personas – V.Krjučkovs, B.Pugo un vēl citi melnākie no melnajiem. Zvērināti impēristi, Latvijas ienaidnieki.

Tātad bija noticis tas, no kā mēs bijām baidījušies visvairāk – M.Gorbačovs atbīdīts no varas. Lai cik neaprēķināms, pretrunīgs, nenoteikts arī nebija M.Gorbačovs, mēs zinājām – kamēr viņš ir galvenais noteicējs Kremlī, kamēr viņš ir prezidents, tikmēr ir cerības, ka procesi virzīsies uz priekšu. Ja viņu novāks, ja viņa vietā varu sagrābs tas kompartijas spārns, kura priekšgalā stāvēja Jegors Ļigačovs, ja varu pārņems tādi komunisma melnie kraukļi kā Krjučkovs, tad gan visam varētu būt beigas. Pat drūmajās janvāra dienās saglabājās cerība, jo M.Gorbačovs vēl aizvien bija pirmā persona Maskavā. Bet tagad ziņas no Kremļa lika saprast – Mihaila Sergejeviča vietā rīkojas viņa drūmākie oponenti. Tas izklausījās vairāk nekā biedējoši. J.Ļigačovs gan it kā nebija apvērsuma galvenais rīkotājs, darbojās citi, taču ne mazāk odiozas(VAR TĀ?) personas, kas pārstāv čeku, armiju, kompartiju. Pirmajā brīdī šķita, ka šī kompānija vismaz uz laiku spēj atjaunot veco kārtību. Protams, ar rupju spēku. Nebaidoties asiņu, nerēķinoties ar pasaules sabiedrisko domu, ar savas tautas noskaņojumu. Tātad visas pazīmes rādīja, ka sācies baiss pavērsiens.

Drīz saņēmām ziņas par preses konferenci LKP midzenī – Centrālkomitejas ēkā. Alfrēds Rubiks bija paziņojis, ka atbalsta pučistus. Balss skanējusi draudīgi. It īpaši tad, kad viņš saucis savu niknāko ienaidnieku vārdus un paudis brīnājumus gan viņiem, gan citiem tautfrontiešiem.

Anatolijs Gorbunovs bija saņēmis Baltijas kara apgabala pavēlnieka Fjodora Kuzmina vēstījumu – viņš pārstāvot Ārkārtējo komiteju un turpmāk būšot galvenais noteicējs Latvijā.

Šis ziņojums apstiprināja iepriekš minētās bažas, ka šoreiz situācija ir daudz nopietnāka nekā janvārī – apvērsumā atklāti piedalās armija, tā vairs neslēpjas, bet pārņem varu. Tas nozīmēja, ka jebkura pretestība būs veltīga, jo ar tankiem karot nebija ne mazāko iespēju.

Drīz vien sāka darboties arī omonieši, kas 1991.gada vasaras mēnešos, uzbrukdami muitas punktiem un slepkavodami muitniekus, bija vēl vairākas reizes apliecinājuši, ka ir noziedznieki. Augustā kopā ar omoniešiem darbojās desantnieku vienības. Tātad armija jau bija sākusi rīkoties.

Jau tās pašas dienas vakarā omonieši kopā ar desantniekiem ieņēma Latvijas televīzijas pirmo stāvu. Visa Latvija redzēja, kā pazīstamā diktore Velta Puriņa paziņo: „Tūlīt viņi ienāks iekšā un laikam visu atslēgs”.

Tajā pašā dienā melnā sotņa ieņēma Iekšlietu ministriju, Rīgas pilsētas iekšlietu pārvaldi, 1.policijas bataljona bāzi, sagrāba un izdemolēja LTF mītni. Pie Rīgas iekšlietu pārvaldes uzbruka kādam busiņam un nošāva Jūrmalas jaunrades nama šoferi Jāni Salmiņu.

Nākamajā dienā omonieši turpināja plosīties. Jau agri no rīta iebruka Rīgas telefona centrālē Dzirnavu ielā un telegrāfa stacijā Brīvības ielā. Ieņemtajos objektos izvietoja PSRS desantniekus. Pēc tam uzbruka radiomājai. Vēlāk Tukuma Ziņotājs vēstīja:

 „Naktī uz 20.augustu pulksten 4.45 Doma laukumā ieradās desanta formas tērpos ģērbti kareivji. Pulksten 4.50 atskanēja pirmie šāvieni un tika uzspridzinātas ieejas durvis radionamā. Daļa darbinieku, kas tajā brīdī atradās radio ēkā, sagāja radiostudijas telpās, lai vēlreiz visi kopā izietu tiešajā translācijā. Latvijas radio atskaņoja Latvijas himnu. Kad skanēja himnas pēdējie akordi, studijas telpās ielauzās kareivji un izrēķinājās ar dažiem radionama darbiniekiem, sitot tos ar laidnēm. Pēc neapstiprinātām ziņām, Doma laukumā ir ievainoti trīs cilvēki – žurnālists Kārlis Grīnbergs un divas civilpersonas…cietis arī nule ievēlētais LR AP deputāts Aivars Berķis.” (TZ. 1991.gada 21.augusts).

Taču Latvijas radioklausītāji nepalika bez ziņām no sava radio. Atsevišķi tās darbinieki bija izveidojuši neatkarīgu raidstaciju, kas vēstīja par notikumiem Latvijā un pasaulē.

Satraucošas vēstis pienāca no Igaunijas. Tur iebraukušas aptuveni 100 bruņumašīnas, naktī sākšoties pučistu uzbrukums nobarikādētajam parlamentam.

Pāri Rīgai un arī Tukumam nolija skrejlapiņu mākonis. Tās kaisīja no helikopteriem. Skrejlapiņās bija apgalvots, ka ārkārtējais stāvoklis esot vienīgā cerība un ka vajagot pakļauties puča organizētājiem. Uzsaukumu bija parakstījusi AP Līdztiesības frakcija, Interfronte, Darba kolektīvu padome, kara un darba veterānu padome, kompartija, komjaunatne.

Tukuma Ziņotājs vēstīja:

„Tukumniekiem iespēja izlasīt „patiesību” bija neilga, jo brāzmaina lietusgāze ieskaloja melīgās lapeles tur, kur to īstā vieta – dubļos, mēslainē”. (TZ. 20.augusts).

 

21.augusta brīnumainie pavērsieni

Vissatraucošākie notikumi risinājās 21.augustā. Dienas pirmajā pusē Augstākās Padomes deputāti pulcējās uz plenārsēdi. Kādā pārtraukumā pirms pulksten vieniem pametu parlamenta namu, devos laukā pie ļaudīm, kas bija pulcējušies Jēkaba ielā.

Pēkšņi no Doma laukuma puses parādījās vairākas bruņmašīnas. No tām izlēca omonieši un ar stekiem rokās metās uzbrukumā pūlim. Izklīdinājuši ļaudis, atbrīvojuši sev ceļu, omonieši piebrauca pie betona sienas. Visas pazīmes liecināja, ka viņi gatavojas to nojaukt. Varēja secināt, ka omonieši kopā ar desantniekiem gatavojas iebrukt Augstākās Padomes namā. Neviens nezināja, ko viņi darītu, iebrukuši parlamenta ēkā, taču bija skaidrs, ka AP darbība tiktu apturēta un nekādi lēmumi, likumi vairs nebūtu iespējami.

Parlamentāriešu rīcībā bija palicis īss brīdis, ko visi gribēja  izmantot pēc iespējas lietderīgāk. Paredzot iebrukumu, Prezidijs (Andrejs Krastiņš) jau bija sagatavojis dokumentu, kura pieņemšanu gaidīja visa Latvija. Tas bija konstitucionālais akts, kas noteica, ka beidzas 4.maija Deklarācijā paredzētais pārejas periods, un Latvijas Republika pasludina pilnīgu neatkarību. Tagad pats galvenais bija paspēt nobalsot par šo dokumentu, pirms omonieši iebrūk sēžu zālē.

Par laimi melno sotņu aizkavēja smagie betona bluķi, kas janvārī bija sakrauti uz Jēkaba ielas bruģa.

 Pie loga sēdošie deputāti varēja redzēt, kā omonieši knibinās ap betona bluķiem, mēģinādami tos ar bruņmašīnām aizvilkt prom. Tikmēr kancelejas darbinieki izdalīja dokumentu, kam tautas vārdā vajadzēja noteikt, ka Latvija ir neatkarīga valsts. Dokumenta pieņemšana nākotnē nevienam neļautu sacerēt melīgas teorijas par brīvprātīgu palikšanu impērijā tāpat kā par sociālistisko revolūciju 1940.gadā.

Normālos darba apstākļos vienmēr pirms balsošanas sākās jautājumu uzdošana, papildinājumi, debates. Par 4.maija Deklarāciju tika debatēts daudzās frakcijas sēdēs, tā tika papildināta, grozīta, uzlabota un slīpēta. Bet šoreiz ne debatēm, ne strīdiem par atsevišķām frāzēm, komatiem laika nebija. Ik pa brīdim tika mesti skatieni logā un vērots, kas notiek uz ielas, vai bruņotie kaujinieki vēl nav atbrīvojuši ceļu saviem bruņutransportieriem. Skanēja brīdinošas balsis, ka betona siena tūdaļ tiks izārdīta, un viņi iebruks plenārsēžu zālē.

Draudīgā situācija lika visiem būt īpaši atbildīgiem. Un, lūk, sēdes vadītājs aicināja balsot. Tūdaļ paziņoja balsošanas rezultātu – visi bija balsojuši par, Konstitucionālais akts par Latvijas neatkarību bija pieņemts. Skanēja aplausi. Šķita, ka Tautas frontes deputāti paveikuši visu, ko vēl spējuši. Likās, ka tas būs pēdējais dokuments, ko lemts pieņemt tautfrontiskajai Augstākajai Padomei.

Taču tad pēkšņi pie loga sēdošie deputāti pamanīja, ka omonieši pārtrauc darbošanos pie betonsienas, salec bruņutransportieros un laižas prom. Tūlīt pat pienāca vēsts no Maskavas – pučisti padevušies. Apvērsuma mēģinājums izgāzies.Tajā brīdī mēs vēl nesapratām, kas noticis Maskavā un kāpēc tā noticis, taču bija skaidrs – mēs esam uzvarējuši. Brīnums bija piedzīvots. Ne omonieši, ne citi bruņoti bandīti vairs nevarēja ielauzties parlamentā un apturēt Latvijas ceļu pretim brīvībai.

Tikai vēlāk uzzinājām, kā izšķirošie notikumi bija risinājušies Maskavā. Galvenie nopelni sazvērnieku sakaušanā pienācās Borisam Jeļcinam.

 

Kas bija noticis Maskavā?

1991.gada vasarā šaubu mocītais M.Gorbačovs bija sapratis, ka ar militāru spēku impēriju nespēs saglabāt. Notika sarunas ar republiku vadītājiem par savienības radikālu pārveidošanu. M.Gorbačovs piedāvāja jaunu savienības līguma variantu, jo iepriekšējais bija izgāzies. Tas bija plāns, kas paredzēja PSRS transformēt par mērenu konfederāciju. M.Gorbačovs piekrita tam, ka būs nodokļu vienkanāla iekasēšana, tātad visi līdzekļi ieplūstu nevis centra, bet konfederācijas subjektu kasēs. Tas nozīmēja, ka centra ietekme būtu nomināla, tas būtu atkarīgs no republiku finansējuma. Šādu konfederāciju varēja vērtēt kā vienotās valsts beigas, impērijas likvidēšanu. Sarunu dalībnieki vienojās, ka līgumu par jauno savienību parakstīs 20.augustā Novoogarjovā.

Impēristi acīmredzot negribēja pieļaut tādu notikumu pavērsienu, centra varas samazināšanu līdz minimumam. Šādu pārmaiņu rezultātā ietekmi un varu zaudētu visi tie PSRS elites pārstāvji, kas bija valdījuši un diktējuši savus noteikumus. Krievijā varu pārņemtu B.Jeļcins un viņa cilvēki, kas grupējās ap Krievijas parlamentu un valdību. Tieši tāpēc nolēma puču rīkot pirms Ogarjovas līguma parakstīšanas. Tas bija mēģinājums impēriju glābt ar militāru spēku.

Augusta vidū M.Gorbačovs bija devies atvaļinājumā uz Krimu. Par viņa prombūtnes iemesliem dzirdētas vairākas teorijas. Nav izslēgts variants, ka viņš labprātīgi pagāja sāņus, lai ļautu brīvi darboties tiem, kuri gatavoja apvērsumu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka viņš izšķirošajās dienās nespēja ietekmēt notikumu gaitu.

Taču vēl bija Jeļcins un viņa vadītā Krievijas Augstākā Padome. 1991.gada 12.jūnijā Boriss Jeļcins bija ievēlēts par KPFSR Prezidentu. Viņa rokās bija gan varas sviras, gan ietekme. Bet pats galvenais – daudzu acīs viņš bija demokrātijas simbols. Pučisti nevarēja svinēt uzvaru, kamēr nebija arestēts B.Jeļcins un viņu atbalstošie spēki, kas pulcējās ap Krievijas KPFSR Augstāko Padomi.

 B.Jeļcins noraidīja pučistu prasības nepretoties un nolēma rīkoties. Viņš atteicās no piedāvājuma bēgt uz ASV vēstniecību. Tajās dienās viņš pierādīja, ka spēj rīkoties enerģiski, droši un mērķtiecīgi.

Jau 20.augustā tika publicēts Borisa Jeļcina, Ivana Silajeva un Ruslana Hasbulatova parakstīts aicinājums, kas pauda, ka „mums ir darīšana ar labēju, reakcionāru, antikonstitucionālu apvērsumu”. Sākās cīņa par ietekmi armijas daļās, kas bija ieradušās Maskavā. Tāpat kā janvāra dienās Viļņā un Rīgā, tā tagad Maskavā tūkstoši iedzīvotāju izgāja ielās, neļaujot armijai sākt uzbrukumu Baltajam namam – KPFSR AP ēkai. Šī tautas nostāja bija viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmēja gan ģenerāļus, gan viņu karotājus.

No militārā viedokļa raugoties, Balto namu varēja ieņemt dažu minūšu laikā. Taču to sargajā ļaužu tūkstoši tāpat kā Augstāko Padomi, radio, televīzijas, valdības namus Rīgā. Uzbrukt nozīmēja šaut uz cilvēkiem. Tādu komandu neviens ģenerālis negribēja dot. Uzbrukumu atlika vienreiz, otrreiz. Gala rezultātā pat KGB Alfas vienības kareivji atteicās doties uzbrukumā.

Arī pučisti bija par vāju, lai uzņemtos atbildību un dotu rakstisku rīkojumu – uzbrūciet, šķaidiet viņus ar tankiem. Lai kādi reakcionāri arī nebūtu bijuši, viņi nebija no tiem, kuri nākuši no frontes līnijām un pieraduši pie līķu kaudzēm. Baltais nams palika neieņemts. Pučistiem nekas cits neatlika kā tikai padošanās. Apvērsums pārvērtās par operetei līdzīgu banālu vodeviļu. B.Jeļcins svinēja uzvaru. 21.augustā kāpa uz tanka un uzstājās ar dedzīgu runu. Režīms bija izdarījis pašnāvību, tas sabruka triju dienu laikā.

Ziņas par apvērsuma izgāšanos Rīgu sasniedza tajā brīdī, kad omonieši grasījās ielauzties AP namā.

PSRS oficiālais sabrukums tika noformēts 1991.gada decembra beigās.

 

Bez mums pašiem tas nebūtu noticis

Minētā notikumu gaita liecina, ka Latvijas sapņi par savu valsti īstenojās tāpēc, ka okupācijas varas centrā – Maskavā – sākās šķelšanās to spēku vidū, kuri varēja ietekmēt mūsu likteni. Augstākajās partijas, armijas, čekas aprindās radās novirziens, kas grupējās ap Krievijas parlamentu un gribēja varu pārņemt savās rokās. Tas bija izšķirošais pavērsiens. B.Jeļcina atbalstītāju vidū bija tādi demokrāti kā Jegors Gaidars un vēl vairāki citi. Protams, ne visi bija mūsu draugi, īsti demokrāti, kas gribēja Latvijai un citām PSRS republikām dāvāt brīvību un neatkarību. Taču viņi kāroja valdīt Krievijā, kas nebija iespējams, ja neatņem varu M.Gorbačovam un tiem senilajiem politbiroja marasmātiķiem, kuri bija ieinteresēti stipra centra saglabāšanā. Pretrunas Maskavas valdošajās aprindās atviegloja mūsu pūliņus izlauzties brīvībā, ļāva notikt tam brīnumam, kuru piedzīvojām 21.augustā.

Taču nevajag domāt, ka brīvība nāca kā debesu dāvana, ka visu izšķīra Maskavas notikumi, ka no mums nekas nebija atkarīgs. Kā liecina stāsts par LTF dibināšanu, tās cīņu, bez mums pašiem nekas nebūtu noticis. Baltija bija tā, kas sāka brucināt impēriju, kas deva ierosmes Krievijas Augstākajai Padomei, B.Jeļcina ievēlēšanai par Krievijas prezidentu. B.Jeļcins ar savu enerģisko darbību pielika pēdējo punktu baltiešu sāktajā cīņā, bet izšķirošo darbu ceļā uz brīvību bijām padarījuši mēs paši kopā ar igauņiem un lietuviešiem. Ja B.Jeļcins nebūtu izdzenājis pučistus, nešaubos, mēs tik un tā izlauztos brīvībā, jo impērija jau tuvojās sabrukumam, visi objektīvie sociālekonomiskie apstākļi tās bojāejai jau bija nobrieduši, un ar asinsizliešanu, līķu kaudzēm tā būtu vienīgi pagarinājusi savu agoniju, bet ne novērsusi to, kas bija nobriedis sociālekonomiskajās dzīlēs.

Metot skatu pagātnē, jāatzīst, ka Latvijas vēsturē nav daudz tādu notikumu, ar kuriem Latvijas tauta varētu lepoties kā dižiem panākumiem. Latvijas neatkarības atgūšana ir viens no dižākajiem. Šis panākums nav mazāk spožs kā 1918.gadā sāktā Latvijas Republikas dibināšana. Vispirms mēs katrs uzvarējām paši sevi, atbrīvojāmies no tiem sārņiem, maldiem, kuri okupācijas gados bija sadzīti mūsu galvās, tad uzdrošinājāmies pilnā balsī runāt par brīvību un beigu beigās tikām laukā no sprosta, kurā bijām ieslēgti. Latvijas valsts atjaunošana ir spožs sasniegums jo vairāk tāpēc, ka tā panākšanā piedalījās tautas vairākums, apliecinot agrāk neredzētu vienotību, apņēmību, drosmi. Sevišķi spilgti tauta savu spēku apliecināja Baltijas ceļā, Augstākās Padomes vēlēšanās, barikāžu laikā. Šis veikums dod pilnas tiesības sacīt – mēs to paveicām. Mēs paši izcīnījām savu brīvību.

Dienas pēc 21.augusta bija laiks, kad ievācām uzvaras augļus.

Katru dienu saņēmām vēstis par to, ka dažādas pasaules valstis atzīst mūsu neatkarību. To izdarīja arī Krievija, tad ASV.

Tūlīt pat tika paveikti vēl daži gluži neatliekami darbi – pieņemti dokumenti par kompartijas un VDK darba pārtraukšanu, to īpašuma pārņemšanu, Ļeņina pieminekļa nojaukšanu Rīgā un citur, kur tas vēl bija palicis. Pēc tam bija A.Rubika arests. Līdz ar to Latvija atbrīvojās no sarkanā režīma varas centriem – čekas un kompartijas centrālkomitejas. Vēl pēc kāda laika Latviju pameta omoniešu banda.

Līdzīgas pārmaiņas notika Tukumā. Jau 22.augustā no kompartijas jaunā nama Talsu ielā tika noņemta plāksne, kas krievu un latviešu valodā vēstīja, ka tur atrodas vietējo komunistu citadele. Turpmāk šis nams būs Tukuma rajona īpašums, un tur strādās rajona un pilsētas pārvalde.

Tas bija līksmākais laiks visā Latvijas vēsturē. Visur laimējās sastapt tikai laimīgus, smaidošus cilvēkus. Kā uzvarētāji jutās visi, kas bija savu roku pielikuši uzvaras kaldināšanā – gan tie, kuri dibināja Tautas fronti, tajā darbojās, piedalījās mītiņos, un it īpaši tie, kuri smagajās janvāra dienās dedzināja barikāžu ugunskurus un ar savu nostāju dzelžaini vēstīja – mēs gribam dzīvot brīvā Latvijā. Tie bija svētki, par kuriem varēja priecāties visa tauta. Tikai visas tautas spēkiem bija izdevies brīnumu pārvērst par īstenību.

Augstākajā Padomē ievēlētie LTF deputāti savu galveno uzdevumu bija paveikuši, Latvijas neatkarība bija atjaunota.

Taču drīz vien svētki beidzās, sākās skarbā ikdiena, nāca apskaidrība, ka patiesībā 21.augusts bija tikai sākums ceļā uz īstu demokrātiju, tiesiskumu, labklājību. Šis ceļš nav beidzies arī tagad, vairāk nekā divdesmit gadus pēc toreizējiem notikumiem. Laikam tas nebeigsies nekad. Darba pietiks arī nākamajām paaudzēm, jo ideālu nekad nespēsim sasniegt. Tautas fronte, Augstākā Padome, izcīnot neatkarīgu valsti, brīvību, lika tikai pamatus tam, lai dzīvotu labāk, bet visu pārējo vajadzēja paveikt katram pašam, kā arī tiem, kuriem tauta nākamajās vēlēšanās uzticēja Latvijas likteni – turpmākajām Saeimām, nākamajiem deputātiem un valdībām.

 

VDK darbība dziesmotajā revolūcijā

Pētot Tautas frontes vēsturi, nav iespējams apiet tādu jautājumu kā VDK darbība un tās ietekme uz toreizējiem notikumiem. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka Tautas fronte ir čekas auklējums, tās īstenots projekts. Kā pierādījumu tādam spriedumam min dziesmotās revolūcijas pretrunīgos rezultātus – to, ka liela daļa tautas, aktīvu tautfrontiešu mokās nabadzībā, bet daudzi bijušie čekas virsnieki kļuvuši ietekmīgi uzņēmēji, miljonāri. Tiek secināts, ka šāds revolūcijas iznākums bija iespējams tikai tāpēc, ka patiesie procesu vadītāji ir bijuši čekisti.

Arī man nav šaubu, ka čeka tajā laikā spēlēja ļoti nozīmīgu lomu. Bet vai var teikt, ka tai bija izšķirošā loma visos notikumos? Vai tiešām čekisti bija tie, kuri, uzvarēdami paši sevi, atnesa mums brīvību un valsts neatkarību?

„Mēs vairs nebijām tādi kā Staļina laikos”

Vispirms padomāsim, kas bija čeka tajā laikā, kad Latvija tuvojās dziesmotajai revolūcijai. Par tās sākotni, senāko vēsturi – viss skaidrs: pasaules vēsturē grūti ieraudzīt otru tik baisu, asiņainu cilvēku vajāšanas, slepkavošanas mašīnu kā VDK. To var salīdzināt vienīgi ar gestapo, kas objektīvu vērtējumu saņēma Nirnbergas procesā. VDK tādu tiesu nav piedzīvojusi, tāpēc tās pēdējie darboņi jūtas droši, izmanto brīvās Latvijas pavērtās iespējas – demokrātiju, vārda brīvību – un mēģina nomazgāties balti un tīri. Stāsta, ka strādājuši saskaņā ar likumu, veikuši tikai to, ko likusi darīt kompartija un ka vairs nav nekāda pamata viņus uzlūkot par cilvēku vajātājiem, brīvas domas apspiedējiem.

Latvijas PSR VDK bijušais priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš izsakās:

„Nevar Valsts drošības komiteju tās beigu posmā pilnībā identificēt ar to, kāda tā bija Staļina represiju laikā.” (Baltijas brīvības ceļš, 249.lpp.).

Jā, patiešām. Astoņdesmitajos gados čekisti vairs nebija tādi kā Staļina laikos. Zvērisko represiju laiks bija palicis aiz muguras. Par spīdzināšanu, sišanu, nagu maukšanu izmeklēšanas laikā vairs nestāsta neviens no čekas upuriem, disidentiem. Veicot kratīšanu, VDK profesionāļi bija iemācījušies strādāt klusi un delikāti. Kad beiguši savu darbu, neviens nevarējis pateikt, ka tur rosījusies liela brigāde, ka caurskatīta katra grāmata, pārcilāts katrs palags drēbju skapī.

Taisnība arī tā, ka čekisti dziesmotās revolūcijas laikā neizraisīja nevienu sadursmi, kas novestu pie asinsizliešanas tā, kā to darīja omonieši.

Bet vai tas ļauj čeku iztēlot par eņģeli? Vai to var mazgāt baltu, kā viņi paši tiecas darīt, slavēdami savu veikumu un lielīdamies ar to, ka neko ļaunu neesot darījuši? Varbūt čekisti patiešām strādājuši saskaņā ar toreizējiem likumiem, kā apgalvo Latvijas PSR VDK pēdējie vadītāji?

 

Kādiem likumiem kalpoja?

Pēdējais Kantora priekšnieks Edmunds Johansons raksta:

„Padomju varas gados sabiedrībā valdīja uzskats, ka tiesas spriedumus sacer čeka. Tās ir muļķības. Sadarbība ar tiesu noritēja, balstoties uz Kriminālprocesa kodeksa pantos noteikto kārtību. No mūsu puses spiediens uz tiesu praktiski nebija iespējams”. (Edmunds Johansons. Čekas Ģenerāļa piezīmes, 55.lpp.).

Bet kā bija patiesībā?

1983.gada novemrī Cēsīs pēc Brežņeva nāves kāda skolniecīte, pusaudzīte ar vietējā čekista Pētersona un kādas skolotājas pūlēm tika iedzīta tik dziļās psiholoģiskās pretrunās, ka neredzēja citu izeju kā vien pašnāvību. Kad traģisko gadījumu sāka izmeklēt transporta prokuratūras izmeklētājs, tika iesaistīta visa rajona vadība un Izglītības ministrija, lai vainīgos – skolotāju un vietējo čekistu Pētersonu – atbrīvotu no jebkādas atbildības par ģimenes vajāšanu, meitenes garīgo spīdzināšanu un iedzīšanu pašnāvībā. Izmeklētājam tika izteikti draudi, un viņam vajadzēja pārtraukt darbu. Pat cilvēka novešana līdz nāvei kompartijas un čekas vadībai nebija pietiekami svarīgs notikums, lai kādu no vainīgajiem sauktu pie atbildības. Tika iedarbinātas visas varas sviras, lai noziegumu slēptu, lai nevienam varmākam ne matiņš nenokristu no galvas. Vajāti un sodīti tika tie, kuri gribēja kalpot likumam un mēģināja noskaidrot patiesību.

Tāda bija toreizējā likumība.

Kuram gan nav zināms, ka tajos laikos likums bija viena lieta, bet reālā dzīve pavisam cita lieta? Vai nav zināms, ka bieži vien īstais tiesnesis bija augsta ranga kompartijas funkcionārs, visbiežāk pirmais sekretārs, kura prasības tiesneši nevarēja ignorēt? Vai nav zināms, ka pietika ar vienu telefona zvanu, lai izlemtu cilvēka likteni?

 

Psihiatriskie dispanseri

Ko varam lasīt bijušo čekas upuru atmiņās?

Pēteris Lazda, kas 1978.gadā tika aizturēts par skrejlapu izplatīšanu, stāsta:

„Prasību un režīma atmaskojumu teksti bija sastādīti atbilstoši toreizējai konstitūcijai, kas it kā atļāva izteikt domas, prasīt Latvijas izstāšanos no PSRS. Tad nu tiesai būtu grūtības atklātā procesā pamatot apsūdzības pretpadomju darbībā. Bet izrēķināties vajadzēja. VDK pasūtīja, lai psihiatri, Zinaidas Sočņevas vadībā, atzītu mani par psihiski slimu, jo pret režīmu vesels cilvēks nevarot iebilst…Tā es tiku nodēvēts par psihiski slimu ar šizofrēniju…”. (Paulis Kļaviņš. Gaismas akcija 1969-1989, 330-331.lpp.).

Līdzīgas atmiņas pauž Ģederts Melngailis, kuru apcietināja 1983.gada 5.janvārī:

Kad čekisti mani aizturēja, „netika uzrādīts nekāds aresta likumību apliecinošs dokuments, nedz arī šo personu dienesta apliecības. Aizveda uz VDK ēku Stabu ielā”. Pēc tam bijusi pratināšana, tad psihiatriskais dispansers, tiesas sēde, kurā pašam neesot ļāvuši piedalīties. Upura likteni izlēma aizmuguriski, noteica piespiedu ārstēšanos. Sprieduma saturu Melngailis uzzināja tikai pēc atgriešanās mājās, pēc ārstēšanas dažādās Krievzemes psihenēs, patiesībā pēc zāļošanas, veselības kropļošanas ar aminazīnu, sulfazīnu.

„Šie preparāti bija vispretīgākie. No sulfazīna ceļas temperatūra, zūd apetīte, ir grūti staigāt, grūti pat runāt. Bija arī tāds paņēmiens, ka cilvēku piesēja pie gultas tā, ka viņš nevarēja pakustēties, un tā lika viņam vairākas dienas gulēt…”.(Paulis Kļaviņš. Gaismas akcija 1969-1989, 345.-358.lpp.).

Lidija Lasmane-Doroņina:

„Šoreiz mani apvainoja pretpadomju propagandā un aģitācijā. Kārtējo reizi pārmeklēja māju, atrada Billija Grehema grāmatu „Miers ar Dievu”, Džeimsa Orvela „1984”, dažus latviešu emigrācijā dzīvojošo rakstnieku darbus un dievkalpojumu ierakstus magnetofona lentēs, ko man palūdza slimā kaimiņiene. To visu, arī tranzistoru, diktofoniņu, kasetes un daudz visādu papīru un piezīnju grāmatiņu, aizveda kopā ar mani uz čeku. Pēc 7 mēnešu turēšanas vieninieka kamerā un pamatīgas vainas meklēšanas, atkal piesprieda 5+3 gadi nocietinājuma, tāpat kā jaunībā.

Kādu mēnesi pirms etapēšanas uz Mordovijas koncentrācijas nometnēm nācās pavadīt Rīgas Centrālcietumā. Uz 20 vietām bijām 48 sievietes. Tualete kaktā uz paaugstinājuma bez jebkāda aizsega. Mēs pašas tik dažādas – alkoholiķes, narkomānes, prostitūtas, slepkavas, zagles…Gaiss – smirdoši tabakas dūmi, ventilācijas nav. Cementa grīda netiek mazgāta mūsu blīvuma dēļ. Apavi un drēbes kļuva zaļi no pelējuma…”. (Paulis Kļaviņš. Gaismas akcija 1969-1989, 327.lpp.).

Rolandu Silaraupu notiesāja uz pieciem gadiem nometnē un trim gadiem izsūtījumā tikai par grāmatu lasīšanu un par to, ka viņš tās deva lasīt citiem. Kas to izdarīja? Tiesnesis Juris Kaksītis. Vai viņš šo nenormāli bargo sodu būtībā par neko jaunam puisim piesprieda no brīva prāta? (Starp citu vēlāk no partijas Saimnieks tika ievēlēts Saeimā un pat kļuva Juridiskās komisijas priekšsēdētājs. Vai tā nebija bijušo čekistu pateicība par darbošanos tiesneša amatā?).

Līdzīgus stāstus varētu stāstīt daudzi, kas piedzīvoja čekas uzmanību 80.gados. Vai psihiatrisko dispanseru izmantošana, cilvēku veselības kropļošana sociālistiskās likumības ievērošanas vārdā liecina par humānu darbošanos?

Diemžēl E.Johansons savās atmiņās pat nemēģina atbildēt uz šo un citiem līdzīgiem jautājumiem.

 

Kā lauvam sevi paēdināt, ja zobi izsisti?

80.gadu otrajā pusē čeka diezin vai bija mainījusies. To vadīja tie paši cilvēki. Tajā darbojās tie paši virsnieki. Tā aizvien bija varens spēks, kas kompartijas uzdevumā varēja apspiest jebkuru tautas pretestību. Tā noteikti varēja nepieļaut to, kas 1987.gada 14.jūnijā notika pie Brīvības pieminekļa. Varēja apspiest arī Tautas frontes dibināšanas nodomus. Taču Drošības komiteja to nedarīja. Kāpēc? Kāpēc totalitārisma bastions pieļāva opozīcijas dzimšanu? Vai tāpēc, ka čekisti nolēma mainīties? Kļūt likuma, humānisma, brīvības sargi?

Ieklausīsiemies Jāņa Trubiņa teiktajā:

„Mums bija viens ļoti spējīgs sociologs, un mēs izpētījām, kā Latvija un Latvijas sabiedrība attīstīsies tuvāko desmit gadu laikā. Aptaujājām apmēram 500 ļoti ietekmīgu aģentu…Mēs paredzējām, ka sabiedrībā notiks krasas izmaiņas, prognozējām, ka sāksies sīkais kapitālisms – visādi kooperatīvi un tamlīdzīgi dibinājumi – un tas vairs neies kopā ar sociālistisko ideoloģiju….pastiprināsies nacionālās neatkarības ideja un nacionalistiskā ideja…Mums bija zināma skaidrība, un mēs tam gatavojāmies.” (Baltijas brīvības ceļš. 248.-249.lpp.).

Ko nozīmē J.Trubiņa teiktais? To, ka čeka sāka manīt pārmaiņu neizbēgamību un saprata, ka ar represijām vien vairs neko nevarēs panākt, ka tuvojas pārmaiņas un ka jāmaina taktika? Iespējams, ka viņi to saprata. Taču diezin vai Latvijas čekisti bez Maskavas priekšniecības būtu varējuši kaut ko mainīt savā darbībā. J.Trubiņa runāšana par pētījumu un nākotnes paredzējumiem drīzāk ir kārtējā tukšā gvelšana. Ar viņu pašu pētījumiem un nojausmāma būtu bijis par maz, lai sāktu dzīvot citādi. Izšķirošā nozīme bija pavisam kam citam – tām vēsmām, kuras nāca no Maskavas. Diezin vai bez pārmaiņām Kremlī Latvijas komunistu vadība un kegebisti būtu sākuši liberalizēties. 1987.gada 14.jūnija gājiens pie Brīvības pieminekļa diezin vai būtu bijis iespējams, ja pasaules sabiedriskajā domā jau iepriekš tas nebūtu tēlots kā M.Gorbačova perestroikas pārbaude. Par helsinkiešu iecerēm rakstīja daudzi Rietumu laikraksti, un Kremlis nedrīkstēja izgāzties pasaules acīs, veicot represijas. Tas acīmredzot bija galvenais iemesls, kas Rīgas drošībniekiem lika tikai noskatīties uz to, kas notiek, bet neļāva ķerties pie roku dzelžiem.

Diemžēl ne J.Trubiņš, ne kāds cits no bijušajiem čekas vadoņiem nestāsta, kādas bijušas Maskavas instrukcijas. Bet to kopīgā nostādne, manuprāt, bija viennozīmīga – pievaldīt represijas, nekādas vardarbības. Bargi tiesas spriedumi, aresti, kratīšanas, psihenes vairs nebija iespējamas. Ne disidentus, ne citus pārdrošniekus vairs nevarēja ķert un sēdināt aiz restēm, gluži otrādi – lēģeros ieslodzītos vajadzēja palaist brīvībā. Tieši tāpēc mājās atgriezās Ints Cālītis, Juris Ziemelis, Gunārs Astra.

Represīvo metožu aizliegšana čekai bija tas pats, kas zobu izsišana plēsoņam. Atklātība gāja plašumā, un strauji bruka baiļu vara, arī Latvijas prese sāka atklāt pagātnes ļaundarības. Vārdu sakot viss mainījās. Gluži dabiski, ka arī čekai vajadzēja mainīties.

Kā jaunajos apstākļos strādāt iestādei, kas vienmēr balstījusies uz sabiedrības bailēm, represīvām metodēm? Kā ietekmēt notikumu gaitu sev vēlamajā virzienā? Kā lauvam sevi paēdināt, ja zobi izsisti?

Ieklausīsimies vēl J.Trubiņa teiktajā:

„Es negribu lielīties, bet, jūtot, ka sabiedrībā sāk veidoties šīs nekontrolētās, nekoordinētās organizācijas, ideja par virsorganizāciju, ne Tautas fronti, nobrieda manā kabinetā. Ja vara vairs nespēj pārvaldīt sabiedrību, jārodas kādam spēkam, kurš pārvalda šo sabiedrību. Nelaiķis Boriss Pugo diezgan normāli uztvēra visus šos jautājumus. Radās viena virsorganizācija, radās otra – kā atbildes variants….Perspektīvā tās izveidojās kā Tautas fronte un Interfronte.” (Baltijas brīvības ceļš. 250.lpp.).

Domāju, ka šai atklāsmei varētu būt reāls pamats. Čeka kompartijas uzdevumā nolēma dibināt organizāciju, ar kuras palīdzību varētu pārvaldīt sabiedrību. Sākumā to sauca par pārbūves atbalsta kustību, tikai vēlāk parādījās tāds termins kā Tautas fronte.

 

Kaujā dodas stukači

Kam uzticēt svarīgo organizācijas dibināšanas darbu? Ne jau helsinkiešiem. Tos vajadzēja sašķelt un pastumt malā. Jauno organizāciju vajadzēja dibināt savējiem – radošajiem, labi aprūpētajiem, dāsnas algas, prēmijas, honorārus saņemošajiem, volgās braucošajiem aktieriem, dzejniekiem, zinātniekiem, kas turklāt tautas acīs baudīja milzīgu popularitāti. Turklāt iedarbināt vajadzēja ziņotāju, stukaču komandu, savu neredzamo, slepeno armiju. Kā liecina dažādi avoti, to skaits nebija nekāds mazais. Vismaz četri līdz pieci tūkstoši cilvēku.

Jānis Trubiņš:

„Mums bija pietiekami daudz aģentu visās malās…Minēšu interesantu faktu, ka daudzi aģenti, kuri dzīvoja ar noteiktām leģendām, sāka tās realizēt dzīvē. Aģentam vajadzēja tēlot nacionālistu, lai viņš būtu ietekmīgs un varētu pārvaldīt šo vidi. Beigās viņam loma pārvērtās par dzīves realitāti. Viņš tapa par pozitīvo tēlu pārmaiņu laika evolūcijā. Tie, kas izpildīja uzdevumu, lai kontrolētu situāciju nacionāļu, nacionālistu, varbūt arī zināmā mērā ekstrēmistu vidē, saauga ar VDK doto leģendu.

Viņi ar pilnu atdevi realizēja nacionālo ideju. Iesaistījās neatkarības atgūšanas sistēmā, kaut gan bija ļoti ilggadēji un uzticami Valsts drošības komitejas cilvēki”. (Baltijas brīvības ceļš, 250.lpp.).

Ko teiktais nozīmē? Tikai to, ka sākoties revolucionārajiem procesiem, čeka aktivizēja savus ziņotājus. Ja vairs nevarēja izmantot roku dzelžus, ja virsnieku iespējas bija ierobežotas, darboties vajadzēja slepenajam dienestam.

Tā pienāca laiks, kad kaujā devās stukači. Un sākās brīnumainas pārvērtības…

Tagad atcerēsimies dažas epizodes no tiem laikiem, kad Latvija pēkšņi sāka piedzīvot brīnumainas pārvērtības. 1986.gadā nevienam nezināmi cilvēki dibināja nacionālradikālu grupu Helsinki-86. Kad tā veica dažas drosmīgas akcijas, par tās līderi izvirzījās kāds dakteris, izbijis kompartijas biedrs, kas pārvērtās par karojošu nacionālistu, radikāli. Drīz grupa sašķēlās, tās darbību paralizēja savstarpējie kašķi, apvainojumi, naids.

Vai šo notikumu virtene bija tikai nejaušība?

Nacionālradikālu grupu parādīšanās un šķelšanās nebija vienīgais pārsteigums. Par M.Vulfsona dīvainajām pārvērtībām jau rakstīju. Iespējams, arī tām bija kāds sakars ar čekas plāniem par jaunu nacionālo varoņu radīšanu.

Televīzijā parādījās aizraujošs raidījums, kurā trīs drosmīgi puiši klāja vaļā tādas patiesības, ka visiem skatītājiem mutes palika vaļā. Vēlāk atklājās, ka vismaz viens no viņiem varētu būt zēns no stūra mājas. Varbūt arī šajā gadījumā nesastopamies ar čekas radītiem nacionālajiem varoņiem?

Partijas vēstures pasniedzējs, kas studentiem eksāmenos bija licis citēt Ļeņinu, pēkšņi tautfrontiešu saietos sāka stāstīt, cik ļauni bijuši boļševiki un ka Vulfsons runā patiesību par 1940.gadu.

Līdzko dibinājās Vides aizsardzības klubs, dažādas nacionālradikālas organizācijas, to vadībā izvirzījās cilvēki, par kuru pēkšņo pārvēršanos nevarēja vien nobrīnīties. Bija parasts, rāms padomju pilsonis, precējies ar krievieti, iepriekš kolēģu vidū izcēlies vienīgi ar spirta zagšanu, bet tad pēkšņi draud deokupēt un deboļševizēt…

Starp Tautas frontes vadītājiem pēkšņi kā zemūdene no jūras dziļumiem iznira cilvēks, kas vairākus gadus bijis zinātniskā komandējumā Austrijā…

Izbijis padomju prokurors, kam abi vecāki kompartijas nomenklatūras darbinieki, kas vienmēr kalpojis padomiskajiem likumiem, pēkšņi sāka uzstāties ar tik nacionālistiskām runām, ka neviens dabiskais nacionālis netika līdzi viņa pārdrošībai.

Un tā vienā organizācijā, otrā, trešā. Visur pēkšņi parādījās jauni līderi, dedzīgi aktīvisti, vareni drosminieki. Revolūcijas, kā zināms, ir laiks, kad dzimst jauni vadoņi un varoņi. Bet varbūt daļa jauno varoņu tik droši bija tāpēc, ka aiz muguras juta čekas spēku, garantijas, ka par mutes palaišanu atbildēt nevajadzēs? Varbūt nacionālradikālā stāja bija tā jaunā loma, ko lika tēlot čekas bosi? Varbūt tie piespēlēja informāciju, pamācīja, kā runāt, kam uzbrukt, ko bīdīt sānis, kam karināt kādu birku – kažoku mainītājs, stukačs, krievmīlis?

Par čekas lieliskajiem panākumiem vislabāk liecināja tas, ka 1990.gadā ievēlētās Augstākās Padomes LTF frakcijā, kā vēlāk noskaidrojās, tuvu pie 37 deputātiem bijuši tādi, kam saistība ar VDK. Par premjeru kļuva cilvēks, kuram vēlāk vajadzēja tiesāties, lai pierādītu, ka viņš nav sadarbojies ar VDK, lai gan maisos atradās kartiņa, kas liecina, ka bijis saistīts pat ar divām čekas daļām. Interesanti, ka arī Lietuvā pirmā neatkarības laiku premjerministre Prunskiene vēlāk bija spiesta tiesāties, lai pierādītu, ka nav bijusi čekas aģente.

Par to, ka nacionālradikālajās aprindās risinājās dīvaini, ar čekas iespējamām aktivitātēm saistīti notikumi, tagad raksta arī bijušais disidents Pāvils Brūvers. Viņš stāsta, ka jau 1988.gadā iegūta informācija par to, ka viens no Helsinki 86 dibinātājiem Linards Grantiņš „ieslodzījuma laikā esot piekritis sadarboties ar čeku. To Grantiņš pats personai „N” pēc iznākšanas no ieslodzījuma stāstījis”. (Paulis Kļaviņš. Gaismas akcija 1969-1989. 408.lpp.).

P.Brūvers raksta, ka disidentu Juri Ziemeli, kas lēģeros pavadījis gandrīz pusi savas dzīves – 17 gadus, heksinkieši atmaskojuši kā čekas ziņotāju. To apgalvojis Ivars Žukovskis, kas bija izdevis drosmīgo žurnālu Auseklis. Savukārt vairāki citi apgalvoja, ka I.Žukovskis pats esot bijis stukačs.

P.Brūvers vēsta, ka Gunārs Meierovics, toreizējais ietekmīgās Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) līderis esot izplatījis aicinājumu uzmanīties no viņa, P.Brūvera, un J.Rožkalna kā čekas aģentiem.

P.Brūvers raksta:

„Atsevišķās runās Meierovics savu teoriju pamazām atklāja arī man personīgi: saskaņā ar viņa teoriju, Rožkalns esot galvenais čekas cilvēks, kurš izsūtīts uz Rietumiem, lai ārdītu latviešu sabiedrību un jauktu tās darbu Latvijas neatkarības labā. Visa Rožkalna disidenta vēsture, pēc Meierovica domām, varēja būt speciāli safabricēta, lai tikai viņš iegūtu uzticību Rietumu latviešu vidū. Meierovics pieļāva iespēju, ka Rožkalns sākotnēji varējis būt patiess disidents, bet vēlāk ieslodzījuma vietā viņš esot „pārtaisīts”. Es, savukārt, esot tā sauktais „iedēstītais aģents”, kas uz Rietumiem izsūtīts jau ātrāk, ar nolūku iefiltrēties latviešu organizācijās un gaidīt „bosa” ierašanos no centrāles. Čekas aģenti parasti strādājot pārī, un, kā uzskatīja Meierovics, Rožkalns un es – mēs abi esot čekas pāris, no kuriem Rožkalns ir mans priekšnieks un es – viņa atbalsta punkts Rietumos”.

Lasot Eduarda Berklava saraksti ar pazīstamo vēsturnieku Uldi Ģērmani, atklājas, ka par čekistiem saukti vēl vairāki zināmi Atmodas laika aktīvisti, piemēram, Aigars Jirgens, Edvīns Inkēns, uz kura sirdsapziņas dīvainā provokācija ar žurnālistu J.Kažu. Arī E.Berklavs piedzīvojis daudzus tādus notikumus, kurus viņš izskaidro ar čekas aģentu aktivitātēm.

Un tā bez gala. Vēl varētu minēt vairākas citas publikācijas, kurās izteikti pieļāvumi par sadrabību ar čeku vairākām citām Atmodas laika personībām. Lasot to visu, rodas iespaids, ka visur rosījušies čekisti, ziņotāji, aģenti. Gan dažādu organizāciju vadībā, gan pasākumu norisē, deputātos, presē. Kur vien sper kāju, tur kāds čekists…

Es labi apzinos, ka būtu pēdējā muļķība domāt, ka visi par stukačiem nodēvētie patiešām tādi arī bijuši. Iespējams, ka viena no čekas viltīgākajām provokācijām bija baumu un melu izplatīšana, pilnīgi neatkarīgu cilvēku apvainošana, lai iedragātu viņu prestižu, atbīdītu no svarīgāko procesu vadības. Tādā veidā patiesiem brīvības aizstāvjiem tika nodarīts liels posts. To apstiprina P.Brūvera secinātais:

„Apmelojumi, draudi un emocionālā šantāža savējo vidū bija vēl daudz smagāka, nekā čekā! Izturēt šo nodevību, šīs manipulācijas no savējo puses bija daudz grūtāk! Es toreiz to ļoti smagi pārdzīvoju…”. (Paulis Kļaviņš. Gaismas akcija 1969-1989. 422.lpp.).

Arī man savulaik bieži gadījās dzirdēt strupas frāzes – tas ir stukačs, no tā uzmanies. Es šīm runām nekad nepievērsu īpašu uzmanību. Protams, ņēmu vērā iegūto informāciju, taču nekad to neuzskatīju par izšķiroši svarīgu faktoru, kad vajadzēja pieņemt lēmumus. Uzskatīju, ka nevar balstīties uz baumām, aizdomām, kas nav pierādītas. Biju pārliecināts, ka neviens no tautfrontiešiem nav tāds, kas ar sirdi un dvēseli kalpotu čekai. Ja kāds bija ievilkts orgānu tīklos, tad ne jau tāpēc, ka būtu pārliecināts režīma atbalstītājs, bet vienīgi tāpēc, ka piedzīvojis šantāžu vai draudus. Tāpēc uzskatīju, ka šādi nelaimīgie drīzāk spēlē uz abiem vārtiem – atbalsta Tautas fronti, kam pieder viņu sirds, taču, iespējams, šo to dara arī VDK labā, jo lūpā āķis un no tā atbrīvoties nav iespējams. Par to, ka čekai sniedz informāciju, nekad ne prātā nenāca raizēties, jo viss tika apspriests un lemts pilnīgi atklāti, par visu tika rakstīts un ziņots. Informācijas sniegšana orgāniem nekādu ļaunumu nodarīt nevarēja.

Tomēr nebūtu prātīgi domāt, ka čekas aģenti Tautas frontei un brīvības cīņām nenodarīja nekādu ļaunumu. Acīmredzot stukaču vidū bija ne mazums tādu, kam sirds piederēja čekai, nevis Tautas frontei, nacionālā stāja bija tikai leģenda, kā bija iecerējuši attiecīgā aģenta bosi.

Čekai nebija grūti, izmantojot vairāku pakalpiņu pūliņus, diskreditēt tai nevēlamus cilvēkus. Tā parūpējās, lai deputātos iekļūtu tādi, kuri biežāk ar konjaka glāzīti rokā sēdēja kafejnīcā, nevis sēžu zālē, vai tādi, kurus drīzāk varētu saukt par bļauriem, skaļu frāžu meistariem, nevis saprātīgiem, atbildīgiem politiķiem. No Vācijas kā no debesīm nokrita varen drosmīgs vīrs, kas latviski nerunāja, bet stāstīja, ka esot latviešu nacionālists un nikni apkaroja vietējos kažoku mainītājus

Tā cits pie cita pie varas svirām piekļuva oligarhu aizstāvji, noziedznieku, koruptantu pakalpiņi.

Vai tie visi bija nejauši procesi? Diezin vai.

Ir pamats domāt, ka ar ziņotāju armijas spēkiem čeka atstāja spēcīgu ietekmi uz visiem Atmodas laika notikumiem.

 

 

„Mēs gribējām novērst asinizliešanu”…Un neko vairāk?

Ko čeka gribēja panākt, jaukdamās Atmodas procesos? Vai tie, kam saskaņā ar leģendu vajadzēja tēlot nacionālistus, cīnījās tikai par nacionālām idejām? Vai tie, kam vajadzēja tēlot tautfrontiešus, cīnījās tikai par Tautas frontes mērķiem?

Atbildot uz šiem jautājumiem, bijušie VDK vadītāji apgalvo, ka viņi gādājušie vien par to, lai novērstu asinsizliešanu.

Tā apgalvo, piemēram, Jānis Trubiņš:

„Noturēt kārtību, lai nebūtu masu nekārtību, kautiņu ar upuriem un rezultātā pilsoņu kara – jā tas bija mūsu virsuzdevums.” (Baltijas brīvības ceļš, 252.lpp.).

Arī E Johansons savos memuāros raksta, ka galvenā rūpe bijusi, lai sabiedriskās aktivitātes nenovestu pie masu nekārtībām. (E.Johansons. Čekas Ģenerāļa piezīmes, 81.lpp.).

Lai masu nekārtības nesāktos, drošībnieki centušies pievaldīt kreisos un labējos radikāļus, kas gribējuši izraisīt vardarbību. Lūk, tas tad arī bijis vienīgais, ar ko čekisti nodarbojušies Atmodas gados. Tātad varētu domāt, ka čekisti lidinājušies pār Latviju kā balti eņģeļi, darbojušies kā Homēra Iliādā aprakstītie grieķu dievi, visu novērojuši un, kad manījuši vardarbības draudus, tūdaļ aizdomīgo virzienā raidījuši kādu brīdinājuma bultu. Tātad balstījuši Tautas fronti, pašu izauklēto bērnu, lai tas vienmēr piekopj līdzsvarotu, miermīlīgu politiku. Citiem vārdiem sakot, gādājuši par to, lai tauta var miermīlīgām metodēm īstenot savas pašnoteikšanās tiesības, lai nekādi ļaundari nevar stāties tās ceļā. Gandrīz vai simtprocentīgi precīzi būtu izdevies īstenot šos nodomus, ja ne omonieši, kas izslīdējuši no VDK kontroles un sastrādājuši asinsdarbus

Un kā vainagojums visai šai čekistu varonīgajai cīņai pret asinskārajiem vienas un otras puses radikāļiem ir godam nopelnītās pensijas, ko maksā… kas? Maskava, protams. Tātad Maskava maksā par to, ka veiklie, apsviedīgie, varonīgie čekisti palīdzēja Latvijas tautai tikt laukā no impērijas, izkarot neatkarību.

 Skaista pasaciņa!

J.Trubiņa kungam nav kauna nākt klajā ar tik melīgām atklāsmēm, bet intervētāji viņa atbildes uzskata par ticamām un neko vairāk nepajautā.

Bet derētu gan pajautāt. Piemēram, par to, kā varēja gadīties, ka, piemēram, Helsinki-86 sašķēlās drīz vien pēc organizācijas nodibināšanas un pirmajām veiktajām akcijām? Vai tiešām čekas darbonīši nepielika savu roku pie tā, lai šos radikāļus salaistu matos un tādējādi sagrautu viņu ieceri kļūt par briestošās revolūcijas vadošo spēku? Kā gan J.Vidiņš varēja pēkšņi atklāt, ka viens no helsinkiešu vadoņiem ir čekas ziņotājs? Kā viņš ieguva pierādījumus tādam apgalvojumam?

Un vai tikai helsinkiešu iekšēja drupināšana bija čekistu nopelns? Vai LNNK, Daugavas vanagu vadītāju sarīdīšana, savstarpējas apkarošanas izraisīšana arī nebija viens no čekistu darbiņiem?

Un kā tas gadījās, ka taisni pirms Augstākās Padomes vēlēšanām aktivizējās pilsoņu komiteju dibinātāji, kas turklāt bija gatavi izvērst kampaņu par šo vēlēšanu boikotu? Vai tas nebūtu bijis labākais pakalpojums rubikiešiem, kas visiem spēkiem cīnījās, lai iegūtu vairākumu Augstākajā Padomē un nepieļautu nekādas neatkarības deklarācijas?

Kā tas gadījās, ka pilsoņu komitejas aktīvisti saspringtajās 1991.gada janvāra dienās ar ņirdzīgu naidu vērsās pret barikādēm un mudināja tautu doties mājās, nevis aizsargāt Augstāko Padomi, ko viņi dēvēja par okupācijas pašpārvaldi?

Vai tiešām visi šie notikumi, nacionālās kustības dalībnieku savstarpējā ķildošanās, matu skaldīšana, šķelšanās, riešanās bija pavisam nejauša? Vai neviens čekas provokators nepielēja eļļu ugunij, lai diskusijas starp dažādiem Tautas frontes un citu organizāciju strāvojumiem pārvērstos par naidošanos un izraisītu šķelšanos?

Vai kampaņa pret Tautas frontes galveno spēku, centrisko, līdzsvaroto daļu, saukājot viņus par kažoku mainītājiem, komunistiem, nebija mēģinājums izsist viņus no politikas, lai atvieglotu ceļu čekas bīdītu jampampiņu ienākšanai politiskajā arēnā un organizācijas vadības pārņemšanai?

Kā tas varēja gadīties, ka Augstākajā Padomē starp LTF frakcijas deputātiem milzīgs lērums – pat 37 cilvēki – bija tādi, kas čekas snieguši dažāda veida pakalpojumus? Vai nebija tā, ka čeka rūpīgi gatavojās vēlēšanām un centās  topošajā parlamentā iebīdīt tādus cilvēkus, kam lūpā āķis?

Vai pirms vēlēšanām necentās vīt intrigas, rīkot provokācijas, lai āķi iedabūtu iespējamo kandidātu lūpā?

Par ko liecina iepriekš minētās čekas aktivitātes? Manuprāt, tās pierāda, ka Atmodas gados čeka aktīvi darbojās, lai ietekmētu visus procesus sev vēlamā virzienā. Un viens no galvenajiem virzieniem bija Latvijas noturēšana impērijas sastāvā. Par to nav ne mazāko šaubu. Taču šo mērķi neizdevās īstenot. Ar pašu atbalstu dibinātā Tautas fronte izslīdēja no čekas un kompartijas kontroles. To nespēja pareizajās sliedēs noturēt arī slepeno stukaču armija. Un tāpēc čekai vajadzēja piedzīvot to, ko tā nekad nebija gribējusi – Latvijas izraušanos no Maskavas žņaugiem.

Piemēram, Tukumā, jau sākot ar Tautas frontes dibināšanas konferenci 1988.gada septembrī, notikumi attīstījās tā, ka ne kompartija, ne čeka neko nespēja grozīt. Ļaužu entuziasms, aktivitāte bija tik milzīga, ka nebija spēka, kas to varētu ierobežot vai virzīt kaut kādā konkrētā virzienā. Visus vienoja viens mērķis – brīvība, neatkarība. Tos, kuri gāja šajā virzienā, vilnis cēla uz augšu, kas pretojās – grima dzelmē. Šo stihiju nevarēja ietekmēt pat tik varens spēks kā čeka ar savu ziņotāju armiju.

Jaunā situācija kegebistus noteikti mulsināja, satrauca, izraisīja šķelšanos tāpat kā kompartijā, milicijā, prokuratūrā. Iespējams, ka viena daļa čekas virsnieku pat atbalstīja Tautas fronti, vēlāk sadarbojās ar Augstākās Padomes priekšsēdētāju A.Gorbunovu. Taču otra daļa daudz aktīvāk karoja par Latvijas palikšanu Maskavas orbītā. Impēristu pūles izrādījās veltīgas, tomēr viņiem izdevās paduļķot Latvijas politisko vidi. Izdarīja visu iespējamo, lai diskreditētu helsinkiešus, lai nepieļautu viņu izvirzīšanos briestošās revolūcijas priekšgalā. Iespējams, ne bez drošībnieku pūlēm gadījās tā, ka neviens no disidentiem nekļuva redzamākie Atmodas līderi. G.Astra mira dīvainos apstākļos drīz pēc iznākšanas no lēģera. Bet J.Ziemelim un I.Cālītim piekarināja aģenta birku. Tas bija nepelnīts pazemojums, jo šie vīri visu mūžu bija cīnījušies ar režīmu, daudzus gadus pavadījuši lēģeros un cietumos.

Pabīdot sānis disidentus, čeka atbrīvoja ceļu radošajiem, pirmām kārtām tādiem, kas jau dažādā veidā bija apliecinājuši savu gatavību sniegt savu atbalstu orgāniem un par kuriem varēja domāt, ka arī turpmāk ies čekas pavadā. Tāds noteikti bija Jānis Peters, vēl vairāki Tautas frontes aktīvisti. Vēlāk gan kļuva redzams, ka čekistu cerības neattaisnojās – radošie nenovērsa revolūciju, taisni otrādi, uzjundīja to jo plašāku.

Pirms otrā LTF kongresa kā no gaisa nokrita tāds vīrs kā I.Godmanis. Agrāk ne redzēts, ne dzirdēts, bet strauji iespraucās LTF vadītāju rindās. Pēc Saeimas vēlēšanām parādījās G.Rumpītis, kas atcerējās, ka viņš var sevi dēvēt par Ulmani…

Čekas aktīvā līdzdalība dziesmotās revolūcijas procesos atstāja lielu iespaidu uz tās rezultātiem. VDK nespēja novērst Latvijas neatkarību, tomēr panāca, ka jaunā valsts neveidojās tāda, kādu to gribēja redzēt daudzie tautfrontieši. Taisnība P.Brūveram, kas spriež, ka „VDK psiholoģiskā kara dienests ir bijis uzdevumu augstumos”. Tam izdevās „maksimāli traucēt taisnīgas, neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts izveidi”. (Paulis Kļaviņš. Gaismas akcija 1969-1989. 409.-422.lpp.). Tā ieguvām valsti, kurā vecā režīma dedzīgākie kalpi pārvalda svarīgākās ekonomikas nozares, bet tie, kuri cīnījās par šo valsti bieži vien mokās ar nabadzību.

Latvijā veidojās čekistiski iesarkans kapitālisms. Korupcija, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, afēru nebeidzamās virtenes, politisko partiju dīvainās pārvērtības, to kalpība naudas maisiem – tas viss bija šī kapitālisma dabiski pavadoņi.

 Lauki – no ilūzijām uz jaunu cerību

Kad sākās Atmoda, dibinājās Tautas fronte, visa sabiedrība ar lielām cerībām raudzījās uz laukiem, kur varētu atdzimt pagātnes spožās tradīcijas, kur dzīvotu kuplas ģimenes. Tika runāts, ka lauki atkal būs latviešu spēka avots tāpat kā Pirmās Republikas laikā un vēl daudzus gadus pirms tam, kad tieši no lauku sētām nāca izcilākie gara darbinieki, patrioti, savas zemes aizstāvji. Arī zemes reforma tika veikta ar milzīgām cerībām, ka lauki mainīsies, ka te dzīvos brīvie zemnieki, katrs būs arājs un vienlaikus arī kungs savā saimniecībā, ka veidosies spēcīga zemniecība, kas būs ieinteresēta aizstāvēt savu valsti, jo zemniekam atšķirībā no strādnieka, skolotāja, mediķa vienmēr ir īpašums, ko nevar aiznest sev līdzi uz citām zemēm un ka tieši tāpēc zemkopis vienmēr ir savas zemes kvēlākais patriots.

 

Skaistie nodomi un rūgtā realitāte

Kad radās pirmie, tā sauktie Breša zemnieki, visi bija gatavi tos atbalstīt, debesīs celt par drosmi un uzņēmību. Daudzi centās attaisnot šīs cerības, čakli rosījās savos pirmajos desmit, divdesmit hektāros, cerēdami, ka pēc kāda laika tiks uz zaļa zara, ka viņu saimniecības plauks un ziedēs, ka mājā ienāks pārticība.

Daudzus iedvesmoja Pirmās Republikas lieliskā pieredze. Tolaik lauksaimniecība jau pirmajos desmit gados sadziedēja Pirmā pasaules kara cirstās brūces, pēc tam strauji rāvās uz priekšu, un jau trīsdesmito gadu vidū spēja valsti apgādāt ar vajadzīgo labību, ražoja cukuru, eksportēja linus, bet ar bekonu, sviesta kalniem apgādāja visu Eiropu, pelnot miljonus zelta latu. Tie bija spožākie laiki Latvijas lauku vēsturē, ne velti to laiku simbols – Kārlis Ulmanis – par spīti valsts apvērsumam, par spīti neviennozīmīgi vērtētajai darbībai 1940.gadā, vēl aizvien tiek uzskatīts par dižāko Latvijas politiķi. Viņa tautsaimnieciskās nostādnes daudzu ļaužu apziņā dzīvoja kā visgudrākā saimniekošanas metode, kas palīdzēja Latvijas laukiem uzplaukt un kļūt par apbrīnojamu panākumu paraugu.

Un, lūk, tagad ir 2013.gads.

Ko tagad redzam laukos? Kuras cerības piepildījušās? Kuras sabrukušas un pārvērtušās pelnos?

Diemžēl lauki – tā ir vieta, no kuras skan visskaļākās žēlabas par aizvadīto gadu veikumu. Daudzviet palieli ciemati – bijušo kolhozu un to iecirkņu centri – pavisam pamiruši. Tajos valda pamestība un bezcerība. Nav veikalu, pasta, medpunkta. Tukuma rajonā neatkarības gados slēgtas vairākas skolas, kurās mācījās simtiem bērnu. Zelmeņa pamatskola, Lestene, Zentene – tur tagad bērnu balsis vairs neskan. Vēl vairākās citās vietās (Džukstē) vidusskolas vietā tikai deviņas klasītes.

Autobusu satiksme stipri sašaurināta, dažviet vispār likvidēta. Ja cilvēkam nav sava braucamā, viņš ir noslēgts no visas pasaules. Daudzviet pārtika nopērkama vienīgi autoveikalā. Bet kā tikt pie ārsta, pēc zālēm? Kā tikt uz tādām iestādēm kā banka, Zemesgrāmata, pagasts?

Kāpēc notiek tik skumjas pārmaiņas? Tāpēc, ka lauki iztukšojas, paliek bez iedzīvotājiem. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā lauksaimniecība zaudējusi aptuveni 60 tūkstošus darba vietu, laukus pametuši aptuveni 200 tūkstoši cilvēku.  Tādu informāciju sniedzis Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimmermanis. (Delfi. 2013.gada 4.jūnijs). Nozudušas ne tikai viensētas, bet arī ciemi un ciemati. Daudzi kādreiz plaukstošie kolhozu centri noplukuši, no tiem dvesmo pamestība. Kur palikuši iedzīvotāji? Daļa devusies uz Latvijas pilsētām, cita daļa – jā, skaidrs…uz Īriju, Vāciju, Norvēģiju.

Minētie vērojumi daudziem dod iespēju bargi runāt par lauku iznīcināšanu, par dramatisku, negaidītu pavērsienu lauku dzīvē, par cerību sabrukumu, par Atmodas revolūcijas sakāvi, Tautas frontes nodevību attieksmē pret laukiem.

 

Vajadzēja saglabāt kolhozus?

Lauku nedienas liek atcerēties kolhozu laikus un spriest, ka visu nelaimju sākums ir kolhozu likvidēšana. Pat dzejnieks Jānis Peters, vērtēdams Atmodas rezultātus, spriež, ka kļūda bijusi kolhozu vardarbīga sagraušana. Gadījies lasīt arī tādu apgalvojumu, ka nekad latviešiem laukos nav bijusi tik laba dzīve kā kolhozu laikā. It īpaši saldās atmiņās par tiem laikiem mīl kavēties bijušo lielsaimniecību vadītāji.

Metīsim skatu pagātnē un padomāsim, kāpēc kolhozi daudziem liekas tik mīļi un cik pamatoti ir pārmetumi par to sagraušanu.

Nav noliedzams, ka septiņdesmitajos gados kolektivizācijas izraisītais posts jau bija palicis pagātnē. Lauku saimniecībās sākās zināms uzplaukums. Attīstījās kolhozu centri. It īpaši tādi kā Druva Saldus pusē, visiem zināmais Lāčplēsis toreizējā Stučkas rajonā, Nākotne Dobeles rajonā. Un kur vēl Alberta Kaula Ādaži! Arī Tukuma rajonā parādījās spēcīgas saimniecības, kurās ne tikai slauca govis, kūla labību, bet arī sportoja, dziedāja, spēlēja teātri, būvēja plašus kultūras namus, ražotnes.

Ilggadējais Druvas priekšsēdētājs Jānis Rubulis atceras:

„…bijām miljonāri,- tolaik bankā brīvas naudas vien bija trīs miljoni rubļu. Tagadējā Druvas ciematā, kas savu nosaukumu aizguva no kopsaimniecības, viss – dzīvojamās ēkas, vidusskola, sporta nams, asfalta rūpnīca un ražotnes – tika uzcelts kopsaimniecības laikā. Celtniecības brigādē vien patstāvīgi strādāja ap trīssimt vīru. Bija ap simt traktoru un tikpat automašīnu”. (Latvijas Avīze. 2013.gada 1.aprīlis).

Uz ko balstījās kolhozu panākumi? Vai patiešām Latvijas lauki plauka un ziedēja, kā tagad daži mēģina apgalvot?

Skaitļi liecina, ka kolhozu laikā Latvijas lauksaimniecība nepavisam nebija tik spoža, kā tagad šķiet. Lauksaimniecības produkcijas apjoms sociālistiskajā Latvijā līdz 1989.gadam, salīdzinot ar stāvokli 1938.gadā, palielinājās tikai 1.5 reizes. (Rūpniecības produkcijas apjoms šajā laikā palielinājās 59 reizes). (Latvija šodien. Sociālekonomisku aprakstu krājums. R.1990.) Īpaši pieticīgi bija sasniegumi graudu ražošanā. 1938.gadā graudu kopraža (klētssvarā) bija 1356 tūkstoši tonnu, bet 1989.gadā 1597 tūkstoši tonnu. Graudu audzēšana, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pat samazinājās: 1940.gadā bija 725 kilogrami uz vienu cilvēku, pēc šī rādītāja Latvija izvirzījās trešā vietā Eiropā aiz Dānijas un Lietuvas. Taču Padomju Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 1989.gadā iekūla tikai 554 kilogramus. Lai gan labības ražošanas tehniskais nodrošinājums bija nesalīdzināmi spēcīgāks. Brīvvalsts zemnieks zemīti ara lielākoties ar zirdziņu, vēl nebija aizmirsis sirpi un spriguli. Kolhozos strādāja ar traktoriem, kombainiem. Tātad ražošanā ieguldītie līdzekļi nedeva gaidīto darba ražīguma un kopražas pieaugumu. 

Gaļas gan Padomju Latvijā ražoja nesalīdzināmi vairāk nekā brīvvalsts laikā: 1938.gadā kautmasā ieguva 158 tūkstošus tonnu, 1991.gadā – 296 tūkstošus tonnu. Bet piena ieguve palika aptuveni vienā līmenī: 1938.gadā – 1715 tūkstoši tonnu, 1991.gadā – 1741 tūkstotis tonnu. (Latvija šodien,92).

Lai saražotu minēto gaļas un piena apjomu, kolhoziem pašu audzēto graudu nepietika, jo ražība knapi pārsniedza 20 centnerus no hektāra. Tos ieveda no ārzemēm, imports sasniedza aptuveni 40 procentus vajadzīgās labības. (Latvija šodien, 92). Tātad arī Latvijā tāpat kā visā padomijā lopkopība balstījās uz importēto labību. No kapitālistiem pirktā labība tika samalta kombikormā, izbarota lopiem, bet iegūtā gaļa un piens plūda prom uz Maskavu, Ļeņingradu. Uz centru. Latvijā palika mēsli, piedraņķoti ezeri un upes, kā arī ragi, cūku kājas, lopu iekšas un iekšu iekšas….

Lūk, tāda bija kolhozu lauksaimniecība. Tā varēja pastāvēt tikai tāpēc, ka Padomju Savienībai bija nafta, kas ļāva pelnīt dolārus un iepirkt graudus.

Bet cik ilgi tāda paradīze varēja pastāvēt? Tikai līdz tam laikam, kamēr no impērijas centra ieplūda dotācijas, lēti fondēti materiāli un tehnika, kā arī kombikorms, ko ražoja no ārzemēs iepirktās labības. Līdzko naftas cenas nokritās, kolhozos sākās pagrimums. Pašiem vajadzēja visu nopelnīt, par visu gādāt. Taču to vairs nebija iespējams izdarīt, ja saglabāja kantoros sēdošos, ja traktoristiem un lopkopjiem ļāva zagt un halturēt. Visu vajadzēja racionalizēt, sakārtot, pārkārtot. Cik bija tādu kolhozu, kas to spēja izdarīt? Tie kolhozi, kas to spēja, pēc zemes reformas un privatizācijas drudža pārveidojās par paju sabiedrībām, privātfirmām un turpināja strādāt. Latvijā tādu saimniecību nav mazums. Vispazīstamākā ir Tērvete, kuras vadītāju priekšā var noņemt cepuri. Arī Tukuma rajonā tādas saimniecības atrodamas.

Sabrūkot kolhoziem, lauki sāka tukšoties. Zemnieku saimniecības nevarēja uzturēt plašu biroju, pieņemt darbā pļēgurus un haltūristus. Nebija vajadzīgs ne partijas sekretārs, ne komjauniešu vadonis. Diemžēl arī kultūras darba organizators kļuva lieks. Dzīve spieda saimniekot taupīgi, un liekas darba rokas atļauties nevarēja. Tur, kur kolhozs izmantoja desmit traktoristus, tur taupīgs saimnieks iztika ar vienu prasmīgu vīru, kas strādāja ar modernu traktoru. Arī tur, kur izveidojās paju sabiedrības, daudzi palika bez darba, jo arī tām vajadzēja saimniekot taupīgi.

Līdz ar kolhozu sabrukumu lauku tukšošanās kļuva nenovēršama.

Skaitļi liecina, ka kolhozu ēras beigās lauksaimniecībā strādāja aptuveni 180 tūkstoši cilvēku, 2013.gadā – uz pusi mazāk, bet prognozes liecina, ka pēc gadiem desmit paliks tikai 25 tūkstoši. Tādas ir nepielūdzamās tendences, ko diktē ekonomikas likumi.

Diemžēl laukos neattīstījās nekādi jauni rūpali. Visbiežāk pazuda pat tie, kas bija darbojušies kolhozu laikā – konservu ražošana, sulu spiešana, maizes ceptuves utt. Tas vēl vairāk veicināja bezdarbu laukos. Kur atradās apsviedīgi menedžeri kā, piemēram, Pūrē, tur saglabājās kopsaimniecības laika ražotnes un pat strauji attīstījās. Taču visur tā nebija.

Teiktais liek secināt, ka iedzīvotāju skaita sarukums laukos bija nenovēršams ekonomisko pārmaiņu iznākums. To nevarēja apturēt ne kolhozu saglabāšana, ne to likvidēšana, jo lauku ražošanai vajadzēja nostāties uz saimnieciskiem pamatiem. Līdz ar to arī skolu, veikalu, pasta slēgšana kļuva neizbēgama.

Skumjas, bet nenovēršamas pārmaiņas, ko sev līdzi nesa sociālisma sabrukums, tirgus ekonomikas, konkurences nežēlīgā roka.

 

Īrija uzvar viensētu

Kad dibinājām Tautas fronti, cerējām, ka kolhozu vietā veidosies zemnieku saimniecības. Cerējām, ka Latvija veidosies kā viensētu zeme. Apmēram tāda, kā tajos spožajos laikos, kad Latvijas sviests un bekons bija iekarojis Londonas pārtikas veikalus.

Arī zemes reforma tika veidota ar mērķi atjaunot pagātnes skaistumu un kārtību. Valdīja viens princips – komunistisko ļaundarību labošana. Tāpēc tika nolemts zemi atdot tās bijušajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem. Lai atjauno senču saimniecības, zudušās Latvijas lepnumu un skaistumu. Tādu kārtību prasīja lielum lielākā tautas daļa, un zemes reformas īstenotāji šo prasību nevarēja ignorēt.

No politiskā viedokļa raugoties – tie bija cēli, skaisti nodomi. Bija cerība, ka pēc reformas Latvija kļūs līdzīga tai, kāda bija ziedošajā pagātnē, Pirmās Republikas laikā.

Taču drīz vien atklājās, ka mēģinājums atgriezties pagātnē izraisa milzumu sarežģījumu, atstāj ļoti negatīvu ietekmi uz lauku attīstību. Dominēja princips – štrunts par pienu, graudiem, gaļu, galvenais ir nokārtot rēķinus ar pagātni. Sākās zemes šķērēšana sīkās sloksnēs, tā nonāca tādu cilvēku rokās, kuri ne gribēja, ne spēja nodarboties ar lauksaimniecību. Daudzos gadījumos zemi atņēma arī tiem, kuri to bija ieguvuši pirms reformas – tā sauktajiem Breša zemniekiem, lai gan viņi jau bija ieguvuši gan pieredzi, gan šo to paveikuši. Vārdu sakot, atkal visu noteica politika, bet ekonomika slēpās zem gultas. Zemi ieguva mantinieks, bieži vien pilsētnieks, kas no zemes lietām neko nejēdza, lopus, fermas – kāds cits, bijušais kolhoza darbinieks. Saimniekot nevarēja ne viens, ne otrs: pirmajam nebija ne vajadzīgās tehnikas, ne lopu, ne zemkopja iemaņu, otrajam nebija zemes. Abi divi bija spiesti teikt ardievas lauksaimniecībai.

Turklāt zemes reforma neparedzēja pasākumus, lai zemes ieguvējs varētu attīstīt savu saimniecību. Bija vajadzīgi lēti kredīti, atbalsts tehnikas iegādei, fermu būvei. Taču nekas tāds nebija ieplānots. Valsts kabata bija pārāk tukša, lai gādātu par lauciniekiem.

Jau drīz pēc lata ieviešanas sākās importa produkcijas invāzija. Eiropā lauksaimniecība, kā zināms, tika dāsni subsidēta, tāpēc tur ražotā gaļa, piens, graudu izstrādājumi varēja viegli izkonkurēt mūsu produkciju. Turklāt tur ražotā produkcija bija lieliski iepakota, ar spožām etiķetēm, vilinoša. Veidojās spēcīgas importa firmas, kas no ārzemēm veda visu, kas bija pieprasīts un pirkts – zemenes, olas, cukuru…Visu! Latvijas zemnieki un vietējie viņu produkcijas pārstrādāji nespēja konkurēt ar importu un cits pēc cita bankrotēja. Pazuda lielākā daļa no tiem vietējās produkcijas ražotājiem, kas gatavoja konservus, spieda sulas, cepa maizi, gatavojas ievārījumu. Tas viss laukiem bija nāvīgs trieciens.

 Daudzi zemes īpašnieki zaudēja cerību ar lauksaimniecību tikt uz zaļa zara un pārdeva savu zemi. Turklāt par gaužām zemu cenu. To pirka tie, kuri bija pratuši veiksmīgi privatizēt brūkošo kolhozu kopmantu, kā arī spekulanti, kas cerēja, ka zemes cena celsies, un varēs smuki nopelnīt. Tā sākās zemes koncentrācija lielos īpašumos. Veidojās lielsaimniecības, kam dažviet pieder tūkstoši hektātru. Lielas mežu un zemes platības nonāca arī ārzemnieku rokās. Tie zināja, ka lauksaimniecība atgūsies, jo bez maizes, gaļas, piena neviena tauta nevar dzīvot. Tiek lēsts, ka pašlaik, 2013.gadā, ārzemnieku rokās varētu būt 20 procenti Latvijas zemes, mežu vēl vairāk – ap 30 procentiem. (Diena. 2013.gada 16.aprīlis).

Iespējams, daudzi laucinieki būtu cītīgāk pūlējušies izveidot savu saimniecību, ja nerastos iespēja laimi meklēt sapņu zemē Eiropā. Robežu atvērtība, iespēja izceļot, viegli atrast darbu ārzemēs – tas bija vēl viens ļoti svarīgs faktors, kas bremzēja viensētu tapšanu, lauku attīstību. Veidojot savu saimniecību, vajadzēja gadiem ilgi sisties un plēsties. Bet Īrijā, Vācijā, Norvēģijā viss bija gatavs. Vidējās algas četras, pat piecas reizes augstākas nekā Latvijā. Tur varēja tikt pie naudas, ko savā saimniecībā nenopelnītu pat pēc daudziem smaga darba gadiem. Un kur vēl visādi pabalsti! Daudzi labprātāk izvēlējās šādu nākotni – algādža dzīvi svešumā – nekā sišanos savā saimniecībā.

Tas bija negaidīts pavērsiens. Latvieši, kas vienmēr uzlūkoti par zemnieku tautu, savu zemi pārdeva un paši devās uz ārzemēm berzt tualetes podus, kalpot siltumnīcās, lopkautuvēs un darīt vēl citus algādža darbus. Tas bija pavērsiens, ko Atmodas sākumā neviens nespēja paredzēt. Arī zemes reformas autoriem pat prātā neienāca, ka latvieši senču zemi atdos svešiniekiem un paši meklēs laimi svešumā.

Tomēr neaizmirsīsim, ka arī Pirmās Republikas laikā daudzi latvieši izceļoja. Pat uz tādu eksotisku zemi kā Brazīlija. Iespējams, būtu izceļojuši daudz lielākā skaitā, ja viņus tolaik plaši atvērtām durvīm būtu gaidījusi gan Īrija, gan Vācija, gan Norvēģija un vēl citas Eiropas bagātās valstis.

 

Zaļais zelts pret margarīnu – Latvijas partiju politika

Latvijas lauku posts, iespējams, nebūtu bijis tik postošs, ja Latvijā deviņdesmitajos gados pie varas nāktu partijas un politiķi, kam rūpētu Latvijas lauku nākotne. Taču varu pārņēma Latvijas ceļš, kas pieturējās pie superliberālas politikas – visas robežas atvērtas, nekādu atbalstu laukiem. Vēlāk šo politiku turpināja Tautas partija, Tēvzemei un Brīvībai. Arī Zemnieku savienība neko mainīt negribēja, gļēvi izdabājot superliberāļiem un nododot laucinieku intereses. Minētās partijas lauksaimniecības pagrimumu uzņēma ar nievājošu smīnu, izlikās neredzam, kādā stāvoklī iedzīts laucinieks. Šīm partijām galvenais bija sponsoru – partiju saimnieku – personīgā labuma vairošana, privatizācijas labumu grābšana, izzogot valsti. Tās sludināja, ka Latvijai jākļūst par banku, tranzīta paradīzi, ka lauksaimniecība Latvijai nav vajadzīga, jo maizi un desas var ievest no jebkuras kaimiņu zemes. Un veda arī. No Lietuvas, Igaunijas, Polijas…Aizvadītajos gados plauka un zēla firmas, kas nodarbojās ar pārtikas importu, minētās partijas to darbību visādā veidā veicināja. Pat valsts iestādes – armija, bērnu dārzi, skolas, cietumi iepirka importa pārtiku, un, šķiet, tāpat rīkojas vēl joprojām. Pārtika aptvēra iekšējā tirgus plašāko sektoru, gadā sasniedzot aptuveni 350 miljonus latu. Vairāk nekā puse no šīs summas plūda uz ārzemēm, sekmēja citu valstu lauksaimniecības attīstību, bet vietējiem ražotājiem palika tikai neliela daliņa šīs summas. Turklāt pašu zemkopjiem savu produkciju vajadzēja iztirgot pa kaktiem – ceļmalās, sīkos tirdziņos. Iekļūšana lielveikalos tika dažādi apgrūtināta. Bet tirgos saimniekoja mafiozas struktūras.

Kas sedza apjomīgo pārtikas importu? To sedza zāģmateriālu eksports, kas daudzus gadus pēc kārtas pārsniedza 30 procentus no visa valsts eksporta. Tātad tie paši lauki. Laucinieki, nespēdami gūt ienākumus no zemes, ķērās pie mežu izciršanas. Visos miestos darbojās vairāki gateri, mežos kauca motorzāģi. Traktoristi un šoferi pārkvalificējās par mežstrādniekiem un gateru strādniekiem, zāģēja kokmateriālus. Tie platā straumē plūda uz ārzemēm un deva ārzemju valūtu, par kuru pirkām importa gaļu, margarīnu, dārzeņus. Paši savu zemi aizaudzējām usnēm, ēdām citās zemēs ražotu margarīnu, kečupus, gaļu, visu to, ko varējām izaudzēt un saražot paši, ja vien valsts vadība būtu palīdzējusi laukiem. Zaļo zeltu mainījām pret margarīnu, makaroniem, cukuru, sieru un daudz ko citu. Tāda bija Latvijas ceļa un citu partiju politika. Aizvadītajos gados zaļais zelts Latvijai bija tas pats, kas nafta – melnais zelts – Padomju Savienībai. Valdošo partiju toreizējā politika bija Latvijas iztukšošana, pazemošana, garīga iznīcināšana. Tieši šajā laikā daudzi laucinieki savu zemi, neredzēdami tai pielietojumu, par sviestmaizi atdeva ārzemniekiem. Deviņdesmito gadu beigās lauksaimniecība bija tik pamatīgi sagrauta, ka spēja ražot tikai 34 procentus no tā, ko varēja 1990.gadā. Turklāt lopkopības produkciju – tikai 25 procentu apjomā. Ne Pirmais, ne Otrais pasaules karš Latvijas laukiem tik briesmīgus postījumus nebija nodarījis kā Latvijas ceļa, Tautas partijas, tēvzemiešu un zemsaviešu valdīšana. Tas iedragāja tautas ticību neatkarīgajai Latvijai un piespieda kolhozus atcerēties kā spožāko laiku Latvijas lauksaimniecības vēsturē.

 Pēc Pirmā pasaules kara nevajadzēja pat ne desmit gadus, lai Latvijas lauki atkoptos un ražotu vairāk produkcijas nekā pirms kara. Bet tagad pat pēc 22 gadiem vairākās nozarēs tāds rezultāts vēl ir tikai nākotnes sapnis. Atkopusies ir gandrīz vienīgi tikai graudu ražošana.

Diemžēl tāpat kā boļševikiem tā arī mūsu superliberāļiem pietrūka izpratnes, ka pārtika nav gluži tāda pati prece kā jebkura cita manta. Pārtika ir tāda prece, kuras trūkums izraisa dumpjus, revolūcijas, impēriju krahus. Tā ir prece, bez kuras jēgu zaudē jebkura cita veida labumi. Ja nav graudu, nav maizes, jēgu zaudē tanki, raķetes, kodolieroči. To pierādīja Padomju Savienības krahs.

Es neesmu Kārļa Ulmaņa dievinātājs, bet viņa saimnieciskā politika ir tā vērta, lai to atcerētos. Viņš sacīja:

 „..mūsu apstākļos visas valsts uzplaukšana un valsts labklājība vislielākā mērā un vispirmā kārtā atkarājas no lauksaimniecības stāvokļa. Plauks lauksaimniecība – plauks visa valsts; nīks lauksaimniecība – jānīkst būs visai valstij”. (Kārlis Ulmanis. Kā pacelt un padarīt ienesīgu mūsu lauksaimniecību. 1929.g.5.lpp.).

K.Ulmanis darīja visu iespējamo, lai Latvija sevi apgādātu ar visām tām precēm, ko pati spēja ražot. Tas deva lieliskus rezultātus. Latvijas lauksaimniecība plauka, un tai līdzi ziedēja visa Latvija.

 

Algādža gēns, saimnieka gēns

Kā redzams, neatkarīgās Latvijas pirmie desmit gadi nesa smagus pārbaudījumus laukiem. Taču šīs grūtības nav vienīgais faktors, kas ietekmēja lauku attīstību. Arī iepriekšējām zemkopju paaudzēm vajadzēja pārvarēt milzumu grūtību, līdz tika pie labklājības. Pirmās Republikas jaunsaimnieki, kas dabūja savus desmit hektārus, bieži vien sāka visu no nulles – dzīvoja zemnīcās un barakās, līdz nedaudz atspērās un iekopa saimniecību. Vēl vairāk sviedru lēja tie mūsu priekšteči, kuri pirka zemi no muižām, maksāja milzīgu naudu par katru pļaviņu, kalniņu. Taču viņi spēja ar savu darbu Latviju pārvērst un pārveidot par ziedošu dārzu. Bet mūslaiku paaudze to vairs nespēja.

Kāpēc?

Domāju, ka visa pamatā ir gēni.

Tajos laikos latvietim paša zemes dubļi likās sudraboti, vienmēr latvietis bija sapņojis par savu stūrīti, savu kaktiņu. Jo tāds bija latvieša gēnos iedēstītais tikums. Paša zeme viņam vienmēr bija brīvības, neatkarības pamats. Lai arī zemnieka liktenis nekad nebija viegls, brīvība atsvēra visu. Labāk būt kungam savā nelielajā sētā, nekā algādzim kādā spožā muižā. Tāda bija latvieša domāšana. Viņš lēja sviedrus un asinis, lai tiktu pie savas zemes, un vienmēr turējās pie tās. Par laimīgāko tika uzskatīts ģimenes vecākais dēls, kas mantoja tēva saimniecību. Bet pastarīšu liktenis tika uzlūkots par skumīgu, jo viņiem vajadzēja pamest dzimto sētu un lūkot laimi pasaulē – doties uz pilsētu, mācīties, kļūt strādniekam rūpnīcā vai kalpam cita saimniecībā.

Kolektivizācija šo dzīves kārtību sagrāva. Tā zemniekiem atņēma zemi, inventāru, lopiņus. Atņēma visu. Pašus veiksmīgākos zemkopjus izveda uz Sibīriju. Saimnieku pārvērta par kalpu, kam turklāt daudzus gadus lika strādāt par velti, tikai par to, ka ļāva paturēt pushektāru zemes, kur izaudzēt kartupeļus, lai nenomirtu badā. Morāle degradējās, darba tikums izsīka. Zagšana, haltūra, pudele – lūk, kas nāca tā visa vietā. Tev ne par ko nav jāatbild, tev algu maksā arī par pusdarbu. Tu labi dzīvosi nevis tad, ja čakli strādāsi, bet tad, ja pratīsi zagt un krāpties – pahalturē ar kolhoza traktoru, un polšs kabatā. Uzsit gaisā kombikorma maisu, un atkal polšs. Un tā visu dzīvi. Kā tas ietekmēja cilvēka domāšanu? Vai negrāva no senčiem mantoto morāli, apziņu, ka tikai darbs tevi cels un darīs turīgu?

Manuprāt, šāda dzīve radikāli mainīja cilvēka dabu. Pats lielākais ļaunums, ko nodarīja kolektivizācija, bija lauku cilvēka morāliska sagraušana, zemes gēna iznīcināšana.

Jau iepriekš minētais bijušais Druvas priekšsēdētājs Jānis Rubulis domā tā:

„…Nevajadzētu idealizēt to iekārtu, kurā toreiz dzīvojām. Pats ļaunākais, ko padomju vara izdarīja, – apspieda cilvēkos iniciatīvu, gribu domāt pašiem. Šīs sekas joprojām ir jūtamas”. (Latvijas Avīze. 2013.gada 1.aprīlis).

Un, lūk, tāds par kolhoznieku pārvērstais laucinieks, sākoties zemes reformai, atguva savu senču īpašumus. Turklāt pēc kolhozu izjukšanas, paju sadalīšanas pie viņa mājas parādījās arī traktori, sējmašīnas, piekabes. Tas viss – zeme, meži, traktori – nāca pilnīgi par velti. Kā dāvana no debesīm. Ko ar to darīt? Veidot savu saimniecību? Jā, nebūtu slikti. Sava saimniecība – tā būtu brīvība, patstāvība, vēriens, plašums, drošība par nākotni. Bet cena, ko par to vajadzēja maksāt, likās pārāk barga – smags, nerimtīgs darbs gadu garumā. Pirmās Republikas laika laucinieks no prieka debesīs lektu, ja tiktu pie iekoptas zemes un pie savas mājas redzētu traktoru, sējmašīnu un citu tehniku. Bet kolhoza dīkdienību baudījušais, reibonī spēkratu stūrējušais nebija spējīgs strādāt bez brigadiera virsvadības. Viņš prata vien traktora stūri grozīt vai fermā mēslus mēzt. Bet ne strādāt bez priekšnieku norādījumiem. Tāpēc tikai retais senču zemes mantinieks spēja izveidot saimniecību, jo tā prasīja zināšanas, atbildību, spēju patstāvīgi strādāt, smagu darbu. Lielākā daļa tā nespēja dzīvot.

Tās bija traģiskas pārvērtības. Ļaudis, kas vēl nesen bija drosmīgi braukuši uz Rīgu, sargājuši televīziju, valdības namu, lādējuši omoniešus, demonstrējuši izcilu drosmi, apņēmību, izrādījās, ka apjūk un neprot dzīvot, kad brīvība izcīnīta, kad neviens no augšas nekomandē, nedzen darbā, nenorāda, kad, ko sēt un stādīt. Šī neprasme dzīvot brīvībā daudzus barikāžu cīnītājus pārvērta par lumpeniem. Sāpīgi, nožēlojami, bet diemžēl tā notika. Tādai dzīvei viņi nebija gatavi. Patstāvīgi saimniekot neprata.

Ko darīja tie, kuri neprata patstāvīgi saimniekot?

Jau pēc neilga laika viss bija pārdots. Gan zeme, gan meži, gan tehnika. Par sviestmaizi, protams. Dabūja ņuku dolāru, nopirka no Eiropas ievestu autiņu. Uz brīdi jutās kā dižs varonis, jo nu beidzot bija ticis pie ārzemju braucamā. Pirmais brauciens – uz tuvāko veikalu pēc polša. Lai apskalotu pirkumu. Autiņa skalošana beidzās ar aplauztiem ceļmalas kokiem… Tā dažam labam gaisā izkūpēja viss – gan no kolhoza pārņemtais, gan no senčiem mantotais. Viegli nācis, viegli zudis. Labi, ja pēcāk varēja pie kāda kaimiņa sarunāt darbu, lai iznāktu nauda cigaretēm un maizes kukulim. Diemžēl ar darbu paveicās tikai retajam no bijušajiem kolhozu traktoristiem. Lielākajai daļai alkohols un halturēšanas iemaņas tik pamatīgi iesēdušās asinīs, ka retais saimnieks uzticēja dārgas tehnikas stūri. Tā veidojās situācija, ka laukos brīvo cilvēku daudz, bet strādātāju nav. Ir tikai simtlatnieki un pabalstu bičotāji. Tagad tieši šie ļautiņi runā par zelta dzīvi kolhozā un lamā tos, kas sagrāva kolhozus. Tur vienmēr bija ko nozagt, lai tiktu pie polša.  Pat uz Īriju tādi nevar aizbraukt. Ja aizbrauc, ātri atgriežas, jo arī tur simtlatnieki nevienam nav vajadzīgi.

Tagad top nākamā simtlatnieku paaudze, kas ir vēl vairāk degradējusies, jo atšķirībā no saviem vecākiem nav gājusi skolā, kur apgūtu traktorista vai šofera amatu. Tolaik bija sazarots profskolu tīkls, un tam garām nevarēja tikt neviens pamatskolas beidzējs. Šo pieredzi vajadzēja pārņemt brīvās Latvijas izglītībai. Nepārņēma, slēdza daudzas lauku arodskolas, pamatskolu beidzējus nemudināja mācīties un, rau, tagad ir izaugusi paaudze, kam nav nekāda amata. Ar traktoru pabraukt var, bet remontēt neprot. Par zemes darbiem zina tikpat, cik pilsētā augušais. Tā top bezdarbam, nīkulībai nolemto paaudze.

 

Eiropas Savienība – lauku uzplaukuma sākums

2004.gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā (ES). Ļaužu attieksme pret ES nav viennozīmīga. Dauziem liekas, ka tā laukiem kaitējumu nodara lielāku nekā dod labumu. Tiek spriests, ka Eiropai vajadzīgi mūsu vēderi, nevis mūsu piens un gaļa. Ir tādi, kas ES salīdzina ar PSRS, lej gaužas asaras par suverenitātes zaudēšanu un žēlojas par jaunu verdzību.

Manā skatījumā ES ir Latvijas lauku glābēja. Tieši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā lauksaimniecība sāka atgūties. Beidzot laukos sāka ieplūst nauda, kas ļāva attīstīt ražošanu. Kopš 2004.gada Latvijas lauksaimniecībā ieguldīti 1,8 miljardi latu. (Apollo. 2013.gada 16.marts). Kā zināms, Eiropas Savienība apzinās lauksaimniecības milzīgo nozīmi un dažādi veicina lauku dzīvotspēju. Eiropas Savienība Latvijā atbalstīja dažādas aktivitātes – gan ražošanu, gan lauku vispārējo attīstību. Neko tādu nebija darījušas Latvijas valdības. Sākās platību maksājumi, tika īstenotas vairākas modernizācijas programmas, kuru ietvaros tika atbalstīta dažādas tehnikas iegāde, būvniecība. Tas viss palīdzēja atsperties daudzām lauku saimniecībām.

Protams, jāņem vērā, ka Eiropa ir sarežģīts sadarbības partneris. Tā nav bijusī Padomju Savienība, kas līdzinājās milzīgam vēderam, kurā pazuda viss, ko Latvijas lauki saražoja. Eiropā netrūkst ne gaļas, ne piena, un šajā tirgū nav viegli iespraukties, daudzos gadījumos tas vispār nav iespējams. Tā Latviju velk globālajā tirgū, diktē savas prasības par ražotās produkcijas kvalitāti, higiēniskajām normām, tā spiež konkurēt, racionalizēt visu ražošanu. Nav viegli pielāgoties šādai situācijai. Tomēr Latvijai nav citas izejas kā vien iešana Eiropas virzienā.

Kā liecināja deviņdesmito gadu pieredze, Latvija nav spējīga nosargāt savas robežas. Muita bija drīzāk kontrabandas sabiedrotais, nevis valsts interešu sargs. Tāpēc nav citas izejas kā robežu atvēršana un brīva tirdzniecība, pielāgojoties globālo procesu prasībām.

 

Nākotnē –ar cerībām

Pēdējie desmit gadi pēc iestāšanās Eiropas Savienībā liecina, ka laukos notikušas būtiskas pārmaiņas. Drūmākie laiki paliek aiz muguras. Negribas piekrist tiem, kas laukos vēl aizvien redz tikai skumju bēdu ieleju.

Palūkosimies, kas notiek Pūres pagastā, kurā esmu dzīvojis vairākus gadus un labi redzējis visu, kas te noticis. Jā, arī Pūrē tāpat kā visur citur lauku iedzīvotāju skaits sarūk, viensētas pazūd, nav veikala pat tādos palielos centros kā Lamiņi, Dzintars. Taču saimnieciskā dzīve iet uz augšu. Pūres lauki ir sakopti, retā vietā kāds ušņains pleķis, visur zaļo labība, zied rapsis. Kādreizējās kopsaimniecības vietā itin veiksmīgi saimnieko Pūres dārzi, Dārzkopības izmēģinājumu stacija un vairākas citas spēcīgas saimniecības, kas izveidojušās pēc zemes reformas. Piemēram, Ilvara Ozoliņa Krieviņi ik gadu palielina slaucamo govju skaitu, sekmīgi attīstās un pilnveidojas. Ir vairākas citas rosīgas saimniecības, kas audzē augļu koku stādus, ābolus, zemenes, gaļas lopus.

Pūres centrā aktīvi strādā vairāki uzņēmumi, kas ražo ievārījumus, šokolādi, gaļas konservus. Dod darbu ne tikai pūreniekiem, bet arī plašākas apkārtnes ļaudīm.

Pagasta pārvalde pat sniegotajās ziemas dienās parūpējas, lai ceļi būtu izšķūrēti. Skolēnus uz skolu ved glīts busiņš. Ar autobusu satiksmi grūtāk. Savu transportu vajag, un daudziem tas arī ir.

Nekādi negribas birdināt žēlabainas asaras, ka Pūrē viena vienīgā postaža.

Labi, pieņemsim, ka Pūre nav tipisks pagasts. Tā atrodas ļoti izdevīgā vietā, lielas šosejas malā, netālu no Rīgas, Tukuma, un tas viss, protams, sekmē uzplaukumu. Turklāt Pūrē saglabājušās senas zinātnes tradīcijas, tā ir visā Latvijā pazīstama kā augļkopības centrs. Varbūt tādēļ Pūrei bijušas labākas iespējas nekā citiem apvidiem.

Bet vai tad citās vietās nav atrodamas spēcīgas saimniecības? Rau, Tumes apkārtnē saimnieko Jēkabs Spickus, kas bijušā kolhoza Dzimtene vietā izveidojis spēcīgu vairākiem īpašniekiem piederošu privāto lauku uzņēmumu SIA Dzimtene. Apsaimnieko 1600 hektārus zemes. Būvē fermu, ieguldot gandrīz miljonu latu, pērk jaunu tehniku. Vārdu sakot par trūkumu nesūdzās. Plaukst un zied tāpat kā kādreiz kolhozs Dzimtene. Taču uz pavisam citiem pamatiem. Bijušā kolhoza kantorī tagad klusums, tur vairs nesēd bars ekonomistu, grāmatvežu, lietvežu. Tagad iztiek ar dažiem vadošiem darbiniekiem, visi pārējie strādā uz lauka, fermās, dārzos.

Tādas spēcīgas firmas, kas tapušas kādreizējo kolhozu vietā, darbojas arī citur – Jaunpilī, Lestenē, Kaivē, Degolē. Tām blakus spriganas zemnieku saimniecības, kas apkopj simtiem hektāru zemes.

Bijušā Tukuma rajona teritorijā izveidojušās vairākas saimniecības, kas veiksmīgi nodarbojas ar augļkopību. Piemēram, ābolus audzē Jura Čarbarta saimniecība Rūķīši, Gunta Ofkanta Eglāji.

Arī visas Latvijas lauksaimnieku kopējie sasniegumi pēdējos gados liecina, ka skaļām žēlabām nav vietas. Pagājušajā, 2012.gadā Latvijā ievākta graudu rekordraža – 2,1 miljons tonnu. Nekad agrāk tādi labības kalni nav bijuši iekulti. Ne Pirmās Republikas, ne kolhozu laikā. Graudi un rapsis kļuvuši par svarīgu eksporta preci. Arī piensaimniecība navaid mirusi. Jā, tagad nav redzamas govis pie katras sētas, katrā pļavā. Toties ir lielas saimniecības, kurās simti un tūkstoši piena devēju. Pēdējos gados pieklusušas runas par to, ka piens jālej grāvjos. Gluži otrādi – par pienu kaujas. Pārstrādes uzņēmumi zūdās par to, ka daļa piena aiztek uz Lietuvas sviesta un siera ražotnēm, ka vietējiem piena malējiem pietrūkstot izejvielas, ka vajagot taisīt robežu ciet, lai zemnieki visu slaukumu atdot tikai vietējiem. Protams, ka tās ir smieklīgas prasības. Par laimi darbojas kopējais tirgus, un piena kombināti vairs nevar žņaugt lauciniekus ar nožēlojami zemām cenām. Tas ir vislabākais veids, kā apkarot pilsētas patvaļu attieksmē pret lauciniekiem.

Ko liek secināt pašreizējie procesi laukos? To, ka lauki nav bēdu ieleja, kā apgalvo daži vaimanātāji. Protams, ir arī tādi zemes pleķi, kas aizaug usnēm, kārkliem, latvāņiem. Arī ceļi ne visur viegli izbraucami. Taču kopumā lauki tiecas kalnā, un ir cerības, ka varēs teikt, ka tie plaukst un zied.

Par to liecina arī tas, ka nemitīgi ceļas lauku zemes cena, ka interesi par lauksaimniecību izrāda pilsētnieki. Viņi gatavi laukos ieguldīt naudu, ierīko ne tikai briežu dārzus, bet arī audzē liellopus, būvē piena fermas, stāda dārzus.

Lielas cerības saistās ar Eiropas Savienības turpmāko atbalstu. Nākamajā septiņu gadu periodā ir paredzēts lauku attīstībā ieguldīt gandrīz divus miljardus eiro. Palielināsies tiešie maksājumi, lai arī vēl aizvien stipri atpaliks no citās valstīs maksātā līmeņa.

Turklāt skan runas, ka pasaulē pārtikas pietrūkst, ka daudzviet pieprasīti graudi. Tas nozīmē, ka šī nozare plauks arī turpmāk.

Aizvien plašākos apmēros audzē rapsi, kas ir izejviela biodīzeļa ražošanai.

Tas viss raisa optimismu. Dzirdami spriedumu, ka nekad Latvijā lauciniekiem nav bijuši tik labi laiki, tik plašas iespējas kā pašlaik. Tikai nelaime tā, ka ne katrs prot izmantot visu, ko piedāvā Eiropas Savienība, brīvais tirgus, atraisītās rokas. Kas to spēj, tas par trūkumu neraud.

Pavecu pensionāru pāris savā nelielajā zemes pleķīti audzē ābeļu, ķiršu, plūmju stādus. Cītīgi un prasmīgi strādā, klientu netrūkst, nav dzirdamas vaimanas par grūtiem laikiem. Arī daudzi citi vecākās paaudzes cilvēki – pensionāri – rīkojas līdzīgi. Sieviete krietnos gados vēl aizvien gādīgi rūpējas par savām divām gotelēm. Viņai nav viegli. Bet viņa ar visu tiek galā, pārdod pienu, gādā sienu, audzē nedaudz labības, kartupeļu. Un ir apmierināta ar dzīvi. Vecākās paaudzes spēka avots – darba tikums, kas iznests cauri kolhoziem un visiem citiem pārbaudījumiem.

Protams. Vēl aizvien grūtību milzums. Lauku iztukšošanās turpinās, jo lauksaimniecība modernizējas un izmanto aizvien mazāk darba roku, bet citas nozares – rūpniecība, pakalpojumi – vietā neienāk. Tas nozīmē, ka diezin vai visiem ciemiem izdosies paglābties no panīkuma.

Tomēr kopumā lauki dzīvos, par to nav šaubu. Tie gan nebūs tādi, kādus gribējām redzēt Tautas frontes laikā. Lauki jau ir mainījušies un mainīsies vēl vairāk, tie nebūs tādi, par kādiem tika sapņots Atmodas sākumā.

Viensētu Latvija – cik tā reāla?

Pašlaik ļoti bieži notiek diskusijas par to, kādiem būt laukiem nākotnē. Skan apgalvojumi, ka lielākā nelaime ir tā, ka veidojas lielsaimniecības, ka nav noteikti griesti apsaimniekojamās zemes lielumam. Vajagot sekmēt sīkās saimniecības, kas mazāk izmantojot pesticīdus, ražojot ekoloģiski tīrāku produkciju un veicinot lauku vienmērīgāku apdzīvotību, lielāku dzimstību, cilvēku palikšanu uz laukiem.

Ir tautisko tradīciju cienītāji, kas vēl aizvien cer, ka atgriezīsies Ulmaņlaiku idille – katrā kalniņā kūp skurstenis, katrai saimei savi desmit hektāri, zirdziņš, gotiņa, dažas aitiņas, nelielā mājelē kupla ģimene ar pieciem sešiem bērneļiem….Paši cep maizi, paši auž vadmalu, ģērē ādas un šuj zābakus…

Lai cik pievilcīga liktos tāda pagātne, var droši prognozēt, ka nekas tāds vairs nebūs atjaunojams. Laikam gan katrā kalniņā skurstenis nekūpēs, nebūs kuplu ģimeņu, kurās dzimtu visi bērni, ko Dievs dotu… Ekonomikas likumi nemīl ideoloģiskas dogmas. Pat, ja tās ir ļoti tautiskas un latviskas. Ekonomikas likumi dzīvo savu dzīvi, diktē savu kārtību, uzspļauj sapņotāju ilūzijām. Pašreizējie procesi liecina, ka lauksaimniecība pārvēršas par industriju un ka vislabākās iespējas paveras lielām saimniecībām. Lauku ražotājiem jākļūst lieliem – tāda ir šī laika prasība. Tāpēc zemes reformas gaitā sašķērētie lauki apvienojas, veidojas plašas druvas, kur valtras un džoni dīri var ieskrieties.

Lielsaimniecību dominanci nosaka saimniekošanas izdevīgums, saražotās produkcijas lētums, iespēja racionālāk izmantot tehniku, plašākas iespējas piesaistīt Eiropas naudu, labvēlīgāka banku attieksme un vēl daudzi citi faktori. Ar lielo daudz labprātāk sadarbosies lauku produkcijas iepircējs. Pēc pāris kannām piena diezin vai kāds trieksies pa nekoptiem lauku ceļiem.

Teiktais nenozīmē, ka mazajiem nav nekādu iespēju. Nelielu zemes gabalu apsaimniekotāji var pastāvēt kā augļu, ogu, dārzeņu audzētāji. Šajā jomās daudz roku darba, tātad ienākumi daudz vairāk atkarīgi no cilvēka čakluma, apsviedības, zināšanām, nevis no dārgas tehnikas. Zemeņu, upeņu, melleņu, ābeļu, ķiršu, dzērveņu, kāpostu, burkānu un daudzu citu šādu produktu audzēšana ir lieliska perspektīva visiem tiem, kuri grib dzīvot un strādāt laukos. Dārzkopībai nav vajadzīgi simti hektāru. Turklāt Latvijas tirgus nav piesātināts ar vietējiem dārzeņiem un augļiem, tos var audzēt daudz lielākos apjomos nekā pašlaik, izspiežot importu. Iespējami arī citi nišas produkti, kuru ražošana būtu pa spēkam tiem, kuriem pieder desmit, divdesmit hektāri zemes. Protams, vajadzīga kooperācija, lai kopīgiem spēkiem pirktu tehniku un meklētu noieta tirgus. Kooperācija ir viens no veidiem, kā kļūt lieliem un ietekmīgiem.

Bet graudi, rapsis, piens, gaļa – tā laikam tomēr būs joma, kur ar pārdesmit hektāriem zemes sapņot par labklājību diezin vai ir vērts. Vajadzīgi simts un vairāk hektāru. Tā ir elementāra, acīmredzama patiesība, ko tikai ilūziju uzturētāji var apstrīdēt.

Nelielās saimniecības var pastāvēt kā papildienākumu avots tiem, kuru pamatdarbs ir skolā, pagastā, pilsētā vai vēl kaut kur citur. Lai cilvēks dzīvo laukos, lai audzē sev veselīgu pārtiku. Pašlaik Latvijā tādu saimniecību ir visvairāk. To skaits sasniedz aptuveni 40 tūkstošus, tās apsaimnieko aptuveni 400 tūkstošus hektāru zemes.

Lauksaimniecības vadītājiem, birokrātiskajam aparātam tās ne visai patīk, jo šīs saimniecības darbojas uz savu roku, nestājas nodokļu maksātāju uzskaitē, neuzrāda ienākumus un tādējādi vājina skaitļus par lauksaimniecības kopējo efektivitāti. Tāpēc tiek kaldināti plāni par to piežmiegšanu. Manuprāt, tie ir kaitīgi nodomi. Mēģinājumi ar administratīvām metodēm jaukties lauku dzīves daudzveidībā – vienus balstīt, otrus piežmiegt – vērtējami kā ļoti bīstami. Ja cilvēki paralēli savam pamatdarbam pamanās sevi nodrošināt ar pārtiku, tad tā ir visādā ziņā atbalstāma aktivitāte, kas veicina lauku vispārējo apdzīvotību, labklājību.

Taču galvenie lauku produkcijas ražotāji būs lielās saimniecības, kas audzēs graudus, slauks pienu, apsaimniekos simtus hektāru. Bet tās nebūs tradicionālās viensētas ar nelieliem dārziņiem, dažām gotelēm, aitiņām, idillisku nošķirtību.

Saglabāsies un nostiprināsies pagastu centri kā, piemēram, Pūre, Smārde, Tume, Slampe, Engure, Jaunpils. Tie atradīsies lielo ceļu tuvumā, pie pilsētām, ekonomiski izdevīgās vietās. Te ienāks rūpnieciska ražošana, lauku produkcijas pārstrāde vai vēl citas nelielas ražotnes. Taču laikam gan, ka daudzi citi nelielāki ciemati, miestiņi iznīks. Šis process jau ir sācies un droši vien turpināsies. Sāpīgi to apzināties, bet diezin vai iespējama citāda nākotne.

Būs cilvēki, kas vienmēr dzīvos skaistās vietās – pie upēm, ezeriem, lielo ceļu tuvumā. Bet tie nebūs zemkopji šī vārda tradicionālajā izpratnē. Iespējams, viņi savām vajadzībām audzēs kartupeļus, dārzeņus, varbūt pat turēs kādu govi, rukšeli. Taču ne tirgum. Savām vajadzībām. Lai ēstu drošu, ekoloģiski tīru pārtiku, kas kļūs aizvien pieprasītāka. Vienlaikus strādās kāda valsts iestādē, brauks uz tuvāko pilsētu, pa ceļam bērnus vedīs uz skolu.  Būs pilsētnieki, arī rīdzinieki, kas skaistās vietās būvēs kotedžas, kurās pavadīs vasaras atvaļinājumu, nedēļu nogales. Šādas vēlmes noteikti palielināsies, jo daudzi, ja vien spēs, gribēs izrauties no pilsētas mūriem. Tas ļauj cerēt, ka Latvijas lauki nepaliks tukši, tajos vienmēr mitināsies cilvēki. Taču tie vairs nebūs tikai viensētnieki tradicionālajā izpratnē.

Zinu, ka šādi vērtējumi daudziem liekas aplami. Skanēs pārmetumi, ka tajos nav patriotisma, tautiskuma. Taču zinu arī to, ka ilūzijas par sīksaimniecību spožajām perspektīvām visbiežāk bārsta tie, kuri paši tup pilsētas mūros, čabinās pie datora, baidās pirkstus zemei piedurt. Ja kaut ko būvē laukos, tad tikai zila ezera krastā, upes ielokā vai visbiežāk pie jūras. Un ierodas tur tikai nedēļu nogalēs. Gribētu dzirdēt, vai viņi paši gribētu saimniekot uz pārdesmit hektāriem zemes, celties katru rītu pirms gaismas, slaukt govi, barot cūkas, darbināt traktoru, ravēt kartupeļu vagas…Tā katru dienu, svētdienas ieskaitot. Un vienmēr kauties ar trūkumu, jo tik knapā saimniecībā lielu naudu nopelnīt nav iespējams. Bērniem likt mērot piecus, desmit kilometrus līdz skolai. Uz veikalu, pastu, kādu valsts iestādi dzīties desmitiem kilometru pa putekļainu, bedrainu ceļu…

Ak, jā. Šo ilūziju raisītāji jau kliedz – tā nedrīkst būt! Ceļiem jābūt asfaltētiem, skolai – aiz pirmā kalniņa, arī veikalam turpat. Pēc manas piena kannas jābrauc cisternai, tad vēl pagastam jāsūta kombains, kas manus piecus hektārus nokultu…Tātad visiem kaut kas jādara, kaut kas jānodrošina, lai es varētu lepni dzīvot savā tautiskā viensētā, latviskā nošķirtībā, nevis barā ar visādiem citādiem… Diemžēl nav tāda spēka, kas piespiestu visus citus nodrošināt tādas viensētnieka vēlmes. Arī Eiropas Savienība, kas laukiem atvēl lielas summas, grib tās tērēt pēc iespējas racionālāk, nevis tikai jauka dzīves veida nodrošināšanai. Ja gribi dzīvot viensētā, lauku klusumā, tad meklē tādu nodarbošanos, kas ļauj tā dzīvot, bet neceri uz to naudas makiem, kas spiesti mitināties pilsētas dūmos, daudzstāvu kastēs.

Tāda ir ekonomiskā loģika, un, manuprāt, taisnīga loģika.

Ja valsts budžets plīstu no pārpilnības, iespējams, varētu atvēlēt miljonus skaista, tautiska dzīves veida veicināšanai. Taču šaubos, vai tuvākajā laikā piedzīvosim tādu labklājību. Tāpēc diezin vai ir pareizi dzīvot ilūziju pasaulē.

Tautas fronte un Augstākā Padome gribēja spītēt ekonomikas likumiem, kad pieņēma likumu par zemes reformu un mēģināja atgriezties trīsdesmitajos gados. Tagad redzams, ka tas nebija iespējams. Mēģinājums atjaunot vēsturisko taisnību, atdodot zemi bijušajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem, radīja daudz problēmu, aizkavēja lauku attīstību un ne vienmēr sagādāja lielu labumu tiem, kuri atguva īpašumus.

 Uzvaras augļi – saldi, rūgti, sāji?

1991.gada augusts iezīmēja līniju, aiz kuras sākās cita Latvija. Tagad kopš tā laika pagājuši 22 gadi. Tuvojoties LTF dibināšanas 25.gadadienai, liela uzmanība pievērsta pārmaiņām, kas notikušas aizvadītajos gados. Daudzi jautā – vai bija vērts? Ko izdevies panākt? Daudzi uzskata, ka panākts ir daudz, Latvija kļuvusi brīva valsts, kas uzņemta Eiropas Savienībā, NATO. Rietumnieki Latvijas pēdējos gadus sauc par veiksmes stāstu. Taču netrūkst arī pesimistu, kas apgalvo, ka nekas nav labāks, taisni otrādi – tautas dzīve kļuvusi vēl sliktāka nekā sociālisma gados. Jā, neatkarību izcīnījām, brīvību atguvām, bet tā ir putna brīvība. Ļaužu dzīve kļuvusi grūtāka.

 „Latvija zūd”, tā domā pazīstamais kinorežisors Jānis Streičs. Fotogrāfs Gunārs Janaitis vēl skarbāk spriež, aizvadītos 25 gadus, kopš pārmaiņu sākuma saukdams par „veltīgu cerību un pārāk lielas pacietības gadiem”. (Latvijas Avīze. 2013.gada 3.jūnijs).

Vērtējumi krasi diametrāli. Melnās krāsas diemžēl desmit reizes vairāk nekā citu toņu.

Kam taisnība?

Manuprāt, nebūtu pareizi uzreiz pievienoties vienai vai otrai pusei. Mēģināsim vērtēt, salīdzināt un analizēt. Domāju, ka jubilejas tuvošanās ir īstais laiks, lai veiktu tādu analīzi, padomātu par to, kas noticis pēc 1991.gada augusta, kad atguvām brīvību un varējām paši saimniekot savā zemē.

Lai gūtu atbildes uz iepriekš minētajiem jautājumiem par Tautas frontes dibināšanas un neatkarības atgūšanas jēgu, vispirms mēģināsim salīdzināt, kā dzīvojām tolaik un kā dzīvojam pašlaik.

Iedomāsimies, ka visus pagājušos 22 gadus esam pavadījuši kaut kur tālumā, prom no Tukuma un tikai tagad atgriežamies savā pilsētā.

Kāds mums liktos pašreizējais Tukums salīdzinājumā ar tā laika pilsētu?

 

Kara lidmašīnas pār Tukumu vairs nelido

Pats pirmais un zīmīgākais, kas uzreiz kristu acīs, būtu klusums virs Tukuma. Tikai paretam pār mūsu pilsētu pārlido kāda lidmašīna, taču tie nav gaudojoši iznīcinātāji, kas drebināja Durbes privātmāju logus, gaisā šķaidīja neizlietotās degvielas paliekas un ik reizi atgādināja, ka esam sveša karaspēka okupēta zeme. Tagad bijušajā garnizona lidlaukā valda klusums. Presē gan ik pa brīdim pavīd ziņas par uzņēmīgiem cilvēkiem, kas gribētu tajā atgriezt dzīvību – izveidot civilu lidlauku. Tādās reizēs uzvirmo diskusijas – daļa tukumnieku atbalsta lidlauka atjaunošanu, otra daļa kategoriski noraida tādus plānus.

 Re! Jau tas vien, ka var diskutēt, ir kaut kas pavisam jauns un citāds. Tolaik, kad no lidlauka pacēlās zvaigžņotie lidoņi, šādu diskusiju sākšana beigtos ar rūgtiem piedzīvojumiem, bet stingrāki iebildumi pret miera sargu lidināšanos virs Tukuma – ar roku dzelžiem un dzīvi kroņa maizē. Vai ārstēšanos psihenē. Tagad Tukumā vairs nav ne to dienestu, kas varētu uzlikt roku dzelžus, ne zvaigžņoto lidotāju. Lidlauks atbrīvots, lidmašīnas aizlidojušas, piloti, viņu komandieri un visi citi mundierotie – kopā ar tām. Nav vairs armijas garnizona ne Tukuma pievārtē, ne citās vietās. Varam diskutēt, kā izmantot pamesto teritoriju. To gan, iespējams, vajadzēja darīt jau stipri agrāk, kad pamestās būves vēl nebija izlaupītas un pārvērstas par graustiem.

Labi, ka tiek izmantota vismaz tā pilsētas daļa, kurā kādreiz mitinājās PSRS armijas virsnieki un ko sauca par gorodoku. Tagad to pamazām civilizē, dēvē par Jauntukumu, un tajā iemitinās tādi paši civilisti kā visi citi tukumnieki pārējā pilsētas daļā.

Šīs pārmaiņas sākās drīz pēc neatkarības atjaunošanas, kad sarunās ar Krieviju tika slēgti līgumi par tās karaspēka izvešanu. Sākot ar 1994.gadu, tas pamazām atstāja Latviju.

Tagad Latvija ir valsts, kas uzņemta NATO organizācijā. Dalība šajā organizācijā gan uzliek smagus pienākumus, liek iesaistīties pasaules militārajos konfliktos. Taču dod cerību, ka Latvijā neienāks tanku divīzijas no austrumiem, ka latviešus nesēdinās lopu vagonos, lai vestu svešumā.

Tagad mierīgā prātā padomāsim – vai atbrīvošanās no ārvalstu militāristu klātbūtnes nav galvu reibinošas pārmaiņas? Vai 1988.gadā, kad sākām runāt par LTF dibināšanu cerējām, ka Tukuma debesīs valdīs klusums? 

Armijnieku aizceļošana atstājusi ietekmi uz skolu dzīvi Tukumā – nav vairs krievu skolas, nav krievu plūsmas Tukuma 2.vidusskolā. Visi bērni mācās latviešu valodā, arī tie, kuriem dzimtā krievu valoda. Viss ir tieši tā, kā jābūt Latvijā

Kas valda Tukumā?

Pētīsim tālāk Tukuma dzīvi. Kas tagad valda Tukuma rajonā? Kas stājies kādreizējā partkoma vietā? Kas saimnieko bijušajā partijas namā, ko 1991.gada augustā savā īpašumā pārņēma pilsētas un rajona pašvaldības?

Atbildot uz šiem jautājumiem, vispirms jāmin, ka Tukuma rajona vairs nav. Tas sašķērēts vairākos novados. Ir Kandavas, Jaunpils, Engures un Tukuma novads. Visus vada iedzīvotāju vēlēta pārvalde – dome. Tātad visu lemj un nosaka pašu izraudzīta vara. Tas nozīmē, ka no Rīgas vai citurienes vairs nesūta varas vīrus, kas pat latviski nerunā, bet māca, kā sēt labību, audzināt bērnus, slaukt govis. Deputātus ievēl no vairākiem kandidātu sarakstiem. Tautas frontes ideja par demokrātiski veidotām pašpārvaldēm ir īstenota.

Jā, zinu. Daudzi tukumnieki tāpat kā citu novadu ļaudis par šīm pārmaiņām ne vienmēr priecājas. Skan nicīgas un pat niknas balsis, ka nav jēgas piedalīties vēlēšanās, ka visi vienādi…Nupat notikušās pašvaldību vēlēšanas ignorēja pat divas trešdaļas tukumnieku un citu novadu iedzīvotāju. Kāpēc tāda attieksme? Kāpēc skepse tik liela? Vai vēlētāji izlepuši? Vienaldzīgi? Vīlušies demokrātijā? Gribētu, lai atgriežas stingro komisāru laiki?

Grūti rast drošas atbildes uz šiem jautājumiem. Iespējams, atsevišķām naudīgām aprindām ir izdevies demokrātiju pārvērst par pseidodemokrātiju. Par deputātu vietām novada domē cīkstās daudzu partiju saraksti, visi sola, sola, sola… Vēlētājs apmulst. Viņš nespēj orientēties jūklī, kas šķiet mākslīgi radīts. Skeptiskais vēlētājs to sauc par teātri. Jo tik un tā valdot vieni un tie paši. Neatkarīgi no tā, kāda partija, kāds saraksts uzvar. Valda tie, kurus finansē naudas turētāji. Tātad valda nauda.

Diemžēl ne viss ir spožs tajā pārvaldes sistēmā, ko saucam par demokrātiju. Vēl daudz ko vajag pilnveidot, lai katrs justu, ka vietējā vara kalpo savam novadam, nevis turīgu sponsoru naudas makam.

Tomēr nevar noliegt galveno – lai kāda būtu vēlētāju attieksme pret sava novada, pilsētas varas vīriem, tā ir pašu izraudzīta. Laba vai slikta, gudra vai stulba, aktīva vai kūtra, bet – pašu vēlēta, nevis no augšas nolaista. Turklāt tikai viena vara. Nodokļu maksātājiem nav jāuztur dubults slogs – izpildkomiteja ar daudziem priekšniekiem, nodaļām, apakšnodaļām un vēl virsējākā vara – partkoms ar vairākiem sekretāriem, instruktoriem, kam atvēlētas tiesības visus bīdīt, regulēt un justies nekļūdīgiem kā svētajiem. Jā, un vēl jau bija arī komunisma celtnieku jaunā maiņa – komjaunatne, kas arī drīkstēja darītājus pamācīt un pieregulēt…Un arodbiedrības jau arī drīkstēja šo to bilst…

Bet ne tikai tas ir mainījies varas lietās. Vēl svarīgāk, manuprāt, ir tas, ka radikāli samazinājusies administratīvās pārvaldes loma, iespēja jaukties ekonomikā un citās cilvēku dzīves jomās.

Toreiz vietējā vara dalīja preču fondus, vēlāk talonus. Tagad ar tādām lietām neviens nenodarbojas. Tolaik partijas un izpildkomitejas darbinieki vadīja uzņēmumus, iecēla priekšniekus, kontrolēja to darbu, noteica, ko un kā būvēt, ko sēt, ko ražot. Visur jaucās, visu regulēja, visus spaidīja, stimulēja, organizēja, apbalvoja un sodīja. Tolaik laimīgs bija tas rajons vai pilsēta, kam trāpījās daudzmaz saprātīgs galvenais priekšnieks – pirmais partkoma sekretārs. Vaidēja tie, kam gadījās stulbs dulburis, kas spieda darīt aplamības. No varas pirmā cilvēka bija atkarīga visa reģiona dzīve. Tagad neviens saimniecisko dzīvi neregulē. Viss uzņēmēju rokās. Strādā, kā gribi. Ražo, tirgo, ko gribi. Ir tikai vispārējie noteikumi, kas jāievēro. Ir konkursi, kas atsijā labākos pasūtījuma izpildītājus. Diemžēl – paver iespējas korupcijai. Tomēr neviens uzņēmējus nesauc uz partkomu un neliek atskaitīties par to, kāpēc kaut kas nav paspēts vai izdarīts ne tā, kā likts. Tādi brīnumi kā iepriekš aprakstītais Tukuma Ziņotāja žurnālistu izsaukums uz biroja sēdi vairs nav iespējami.

Ar vārdu sakot vietējās varas ietekme radikāli samazināta. Pagastos vietējā pašpārvalde drīzāk ir pakalpojumu sniedzēja nekā varas iestāde. Novada centrā pašpārvaldes ietekme lielāka. Tomēr ne tik liela, lai tā būtu bezgala svarīga. Daudzi pilsētas ļaudis var dzīvot gadu gadiem, neko nezinot par to, kas notiek domē. To jūt galvenokārt tie, kuri kaut ko būvē, meklē kādu pabalstu, izziņu vai vēl kādu dokumentu. Bet visi citi pašpārvaldes klātbūtni var pat nejust. Tieši tāpēc, manuprāt, vēlēšanu reizēs novada iedzīvotāji nemaz nesteidzas pie balsošanas urnām. Zina, ka to rezultāti viņu dzīvi daudz neietekmēs. Nav izšķiroši svarīgi, kura partija, saraksts gūs virsroku un valdīs pilsētā, novadā. Par ietekmi vietējā varā cīnās tie, kuri grib uzvarēt konkursos, noslēgt kādu līgumu par telpu vai zemes īri. Vārdu sakot, ieinteresētie, no budžeta atkarīgie. Bet daudziem tukumniekiem un citu novadu ļaudīm vietējā vara ir mazāk svarīga nekā, piemēram, tiesa, Valsts ieņēmumu dienests, Lauku atbalsta dienests, Pārtikas veterinārais dienests.

Manuprāt, administratīvās varas ietekmes samazināšana ir ļoti svarīga pārmaiņa, kas liecina par brīvības robežu, pilsoņu tiesību paplašināšanos. Cilvēkiem atraisītas rokas, dota iespēja darboties, strādāt, pelnīt. Protams, ne visu var darīt. Jārēķinās ar dažādiem ierobežojumiem, noteikumiem. Jārēķinās ar to, ka dažkārt ierēdņi, lai attaisnotu savu eksistenci, izdomā jaunus, mākslīgus noteikumus, kas ierobežo pilsoņu brīvību. It īpaši celtniecībā, kur radīts daudz absurdu, birokrātisku žņaugu. Tomēr neviens vairs nav atkarīgs no ierēdņiem tik lielā mērā, kā toreiz, kad virs galvas sēdēja gan partijnieki, gan izpildkomiteja, kad ierobežojumi un aizliegumi ikvienam uzņēmīgam cilvēkam sasēja rokas un kājas, aizliedza jebkuru privāto iniciatīvu, pārvietošanos un darbošanos. Kā atceramies, privāti nedrīkstēja izdot ne grāmatu, ne avīzi, nedrīkstēja celt siltumnīcu, kas lielāka par noteikto kvadratūru, nedrīkstēja braukt uz ārzemēm, laucinieks nedrīkstēja turēt zirgu, vairākus govslopus. Un tā bez gala, bez jēgas.

Šie absurdie ierobežojumi ir atcelti, palikuši tālā pagātnē. Varas tiesības regulēt cilvēka dzīvi ierobežotas, un vairs nav vitāli izšķiroši, kuras partijas darboņi saimnieko pašvaldībā.

Bet nu pietiek par varas lietām. Raudzīsimies, kā mainījies Tukums, kā dzīvo tukumnieki?

 

Ielas, autiņi, veikali

Pirmais, kas kristu acīs, salīdzinot to laiku Tukumu ar pašreizējo, protams, būtu pilsētas vizuālais izskats. Diezin vai varētu teikt, ka notikušas grandiozas pārmaiņas. Jā, šis tas ir uzbūvēts no jauna, radikāli pārvērtusies tā vieta, kur kādreiz atradās vecais stadions, transporta uzņēmums, virkne visādu sīku barakveidīgu nameļu un kur toreizējie zilīši tukšoja pudeles, pilsētas suņi kārtoja savas dabiskās vajadzības. Tagad šajā vietā ieraugāma lieliska ledushalle, dzīvojamās ēkas, veikals Rimi, kas ārēji gan atgādina milzīgu sērkociņu kastīti.

 Jaunas būves tapušas arī citās vietās. Kurzemes iela pārvērtusies, izputējušās dārzniecības lauki apauguši vairākām jaunceltnēm.

 Vairāki centra nami atjaunoti, nokrāsoti, izskatās košāki, ielas kļuvušas sakoptākas, ietves glīti bruģētas. Tur, kur kādreiz dižojās bronzā kaltais vadonis (kas Tukumā gan bija nokrāsots ģipsis), tagad glīts laukums un strūklaka. Jauki! Vairākos krustojumos uzbūvēti moderni, satiksmei daudz drošāki apļveida krustojumi. Tā ir vēl viena patīkama pārmaiņa pilsētas vaibstos.

Ja paietos tālāk no pilsētas centra, tad gan prieks par ielām stipri saruktu, attālākajās nomalēs vēl aizvien brauktuves tikpat smilšainas kā tajos laikos. Tomēr kopumā nav noliedzams, ka Tukums modernizējies, atjaunojies. Ir par ko priecāties, lepoties aizvadīto gadu pilsētas saimniekiem.

Vērotāja skats kļūtu vēl līksmāks, redzot autiņu straumes uz ielām. Statistika liecina, ka 1990.gadā uz tūkstoš iedzīvotājiem Latvijā bija 106 vieglās automašīnas, bet jau 1998.gadā – 198. Gandrīz divas reizes vairāk nepilnos desmit gados. (Latvijas statistikas gadagrāmata. 1999. 242.lapp.) Tagad, pēc desmit gadiem skaitļi noteikti ir vēl pievilcīgāki.

Nevar manīt nevienu žigulīti vai moskviču. Tajos laikos tie bija tikpat kā vienīgie padomju cilvēka braucamrīki. Ar volgām vizinājās lielākoties tikai augstā priekšniecība. Tagad – tikai Rietumos ražotu marku autiņi – ne mazums gandrīz pilnīgi jaunu fordiņu, opelīšu, mersīšu. Tātad 22 gados viss autoparks nomainījies, turklāt kļuvis nesalīdzināmi apjomīgāks. Tagad ar autiņu brauc katrs otrais trešais tukumnieks. Pie pilsētu namiem nepietiek vietu auto novietošanai. Laikrakstā lasāmas iedzīvotāju sūdzības, ka dažas ģimenes esot ļoti nekaunīgas, jo… pie daudzdzīvokļu nama turot divus un pat trīs spēkratus un aizņemot pārāk daudz vietas. Lūk, kādas tagad sūdzības! Par automašīnu fonda netaisnīgu sadali neviens vairs žēlabainas vēstules laikrakstam nesūta. Pilsētā ir vairāki autoveikali un autoplači. Tirgo nevis kaut kādus žigulīšus, bet pasaules slavenāko firmu spēkratus. Izvēle milzīga. Arī par itin pieņemamām cenām. Ja pietrūkst naudas, ej uz banku, ņem kredītu. Jau pēc pāris dienām būsi autobraucējs, nevis kājāmgājējs. Nav jāgaida desmit, divdesmit gadi, līdz tev piešķirs tiesības par paša krātajiem rubļukiem nopirkt kādu moskvičiņu vai zapiņu. Bankas – ne viena, bet daudzas. Nedod kredītu vienā, ej uz nākamo. Prasa pārāk lielus procentus? Meklē citu.

Varētu iebilst – mašīna nav pirmās nepieciešamības prece, un to ripošana pa Tukuma ielām vēl neko nenozīmē. Manuprāt, nozīmē gan. Lielais autiņu skaits parāda, ka vismaz daļa tukumnieku dzīvo gluži labi, nesalīdzināmi labāk nekā tajos laikos, ko mēģina slavēt pagātnes idealizētāji. Jo vairāk tāpēc, ka toreiz…Jā, mēģināsim atcerēties, kā bija tolaik. kad par neatkarību vēl tikai sapņojām.

Astoņdesmito gadu beigās izpildkomitejas ekonomiste V.Pokule parasti ziņoja, ka Tukuma rajonam no valsts fondiem piešķirti…desmit piecpadsmit žigulīši un moskviči. Bet gribētāju – tūkstoši! Visiem pilnas kabatas rubļiem, daudzi varētu nopirkt ne vienu, bet divus trīs žiguļus, ja vien tie būtu. Kam pārdot, ko atstāt bešā? Tas bija deficīta laikmeta grūtākais jautājums. Pirms Atmodas vieglo mašīnu fondus varas vīri paklusām sadalīja savā starpā, šo to atmeta kādam vajadzīgam cilvēkam, pirmrindniekam, sociālistiskās sacensības uzvarētājam. Tautas frontes sociālā taisnīguma komiteja šo kārtību centās mainīt, gribēja panākt, lai fondētie žigulīši nonāk arī pie parastajiem mirstīgajiem. Tie bija gaužām nepateicīgi pūliņi. Neko labu tie nedeva, nekādu dižo taisnību neatjaunoja.

Bet par Rietumos ražotajiem spēkratiem padomju pilsonis pat sapņot neuzdrīkstējās. Padomju Savienība tādus nevarēja importēt – naftas dolāru knapi pietika graudu un svarīgu tehnoloģiju iegādei. Bet padomju pilsonis uz pūstošā kapitālisma zemēm netika laists. Ja kādu palaida, viņam līdzi deva tikai dažus dolārus tualetes apmeklēšanai. Bet par rubļiem Eiropā pat sērkociņus nevarēja nopirkt, kur nu vēl mersedesu.  Pat varen naudīgam rožu tirgonim mersedess, kaut vai opelītis bija tikai utopisks sapnis.

Atceros, kā 1990.gada aprīlī mēs, Latvijas skolotāju delegācija, braucām uz Vāciju, uz Minsteres latviešu skolu, kur Pasaules Latviešu apvienība rīkoja semināru par izglītības jautājumiem. Tolaik jau runājām par neatkarību, šis tas stingrajos likumos bija mainījies, un mums izdevās tikt braucienā uz tādu kapitālisma citadeli kā Vācija (toreiz vēl Vācijas Federatīvā Republika). Iepriekšējos gados tāds brauciens nebūtu iespējams. Saskaņā ar toreizējiem PSRS noteikumiem bankā mums pret rubļiem izsniedza 30 markas. Gādīgie ārzemju tautieši, kas sedza brauciena izmaksas, konferences beigās katram tās dalībniekam dāvāja nelielu pabalstu – 50 markas. Līdz ar to mums likās, ka esam kļuvuši varen bagāti – 80 markas. Milzīgs kapitāls! Gluži dabiski, ka mēs – lielākā daļa plēsonīgā kapitālisma zemē pirmo reizi nokļuvušie – gribējām kaut ko labu nopirkt un aizvest uz mājām. Ar Minsteres tautiešiem pārrunājām, kuru veikalu izdevīgāk būtu apmeklēt. Spriedām tā un tā. Beigu beigās, objektīvi novērtēdami mūsu finansiālās iespējas, tautieši aizveda mūs uz kādu milzīgu angāru. Padomju ļaudīm, kas ieradušies no tādas zemes, kuras veikalos pilnīgs tukšums, milzīgā tirgotava likās pārpilnības zeme. Un cenas? Gandrīz nekādas, jo tur apģērbu tirgoja…kilogramos. Te nu gan mēs beidzot varējām sapirkties par tiem grašiem, kas bija palikuši mūsu kabatās! Tolaik mēs vēl nezinājām, bet vēlāk sapratām – mēs bijām aizvesti uz humpalu veikalu…

 Tikai humpalu veikalā padomju pilsonis Rietumos varēja kaut ko nopirkt! Tāda bija situācija tolaik, kad dzima neatkarīgā Latvija. Tāds bija sākums pirms 22 gadiem. To vajadzētu atcerēties visiem tiem, kuri tagad brauc mersedesos, fordos, toijotās un nekaunās gānīties par Tautas fronti un neatkarīgo Latviju, kas sagrāvusi padomisko idilli un iedzinusi tautu mežonīgā postā.

Bet vai tad auto ir vienīgais, kas pēc 1991.gada augusta sāka ienākt mūsu dzīvē un kļuva par ikdienas sastāvdaļu? Gandrīz katrā mājā atrodamas arī tādas toreizējam padomju cilvēkam nepieejamas greznumlieta kā veļas automāti, trauku mazgājamās mašīnas un vēl daudz kas cits no sadzīves mantām, ko jau tajos laikos varēja nopirkt kapitālistu ekspluatētie proletārieši un ko komunisma celtnieki vien filmās varēja redzēt. Vai tas viss neliecina, cik dziļas pārmaiņas notikušas visā mūsu dzīvesveidā?

Atcerēsimies slaveno lozungu – „Kaut pastalās, bet brīvi!” Tagad, pēc 22 gadiem vismaz ar vienu kāju esam brīvi. Esam arī Eiropā. Pat bez pastalām. Varam uz Vāciju, Franciju, Austriju braukt ar savām mašīnām un autobusiem, varam lidot ar lidmašīnām. Jebkurā dienā, kad vēlamies to darīt. Ne vīzas, ne čekas atļaujas nav vajadzīgas. Dodoties braucienos, varam ņemt līdzi īstu naudu, nevis koka rubļus. Protams, vēl jau mums to eiriku ir stipri mazāk nekā gribētos, tomēr Berlīnē, Parīzē, Vīnē varam aiziet uz normāliem veikaliem, ne tikai humpalu tirgotavām kā tajos laikos, kad vēl tikai skumji raudzījāmies Eiropas virzienā.

Lūkosimies tālāk. Kas vēl mainījies Tukumā?

Ja astoņdesmito gadu beigās tukumnieks savā pilsētā gribēja ieturēt pusdienas, viņš varēja doties tikai uz pāris ēstuvēm. Sabiedriskās ēdināšanas šefs Zālītis centās, bet viņa iespējas nebija plašas. Neko slikti nevarēja teikt arī par ēdnīcas pavārēm, kasierēm un citām darbiniecēm, kas tur strādāja. Bet ko gan varēja izdarīt parastā padomju laika ēdnīcā un dažās kafejnīcās? Iespējas bija gaužām vājas. Tāpēc rindas garas, drūzma, netīru trauku kalni.

Kā ir tagad? Tukumā kafejnīcas ieraugāmas krietni vairāk. Visas glītas, lieliski iekārtotas, tīras, dažās itin smalkas mēbeles. Ēdienu piedāvājums plašs. Nepatīk vienā, ej citā. Rindu nav. Visur lieliska kafija, maizītes un vēl visādi gardumi.

Labi. Par kafejnīcām daudz nerunāsim. Tās nav dzīves galvenā sastāvdaļa. Kā ar veikaliem?

Nemēģināsim pašreizējos veikalus salīdzināt ar tām tukšajām bodelēm, kurās padomijas kraha priekšvakarā ziepes, sērkociņus, cigaretes tirgoja uz taloniem. Atcerēsimies sociālisma spožākos gadus, kad tirgotavās vēl turējās preces. Kāda kārtība valdīja toreiz Tukuma veikalos? Vai vienmēr varēja nopirkt visu, ko gribējām? Kā bija ar apģērbu, mēbelēm, televizoriem un visu, ko citu, kas ir ikdienā nepieciešamas lietas? Kā bija ar pārtikas produktiem – gaļu, sviestu, sieru, kafiju?

Jau septiņdesmito gadu sākumā, kad vēl visās malās skanēja runas par sociālisma diženajiem sasniegumiem, tikai retās reizēs veikalos varēja noķert kādu vārītās desas kilogramu, sviesta paciņu. Vienmēr rindas, rindas, rindas. Jā, protams, neviens badā nemira, visi bija paēduši. Bet vai tas bija normāli, ka desu vajadzēja medīt tāpat kā medniekam stirnu? Vai tas normāli, ka pēc šiem labumiem vajadzēja dzīties uz Lietuvas bodēm? Vai tas bija normāli, ka pastāvēja specbodes, kur drīkstēja iepirkties kara veterāni un kādu brīdi arī daudzbērnu ģimenes? Vai bija normāli, ka tikai caur blatu varēja tikt pie kafijas? Vai normāli, ka, piemēram, autoriepas, akumulators moskvičam pat ar blatu blatiem nebija iegūstams?

Ar katru gadu stāvoklis kļuva aizvien bēdīgāks, deficīts lielāks. Kad dibinājās LTF, vajadzēja veidot sociālā taisnīguma komiteju, kuras galvenais mērķis bija… cīņa par kafiju, desām, cukuru, sviestu, ziepēm! Lai šie deficītie labumi tiktu godīgi sadalīti. Bet pēc tam jau visur taloni, taloni. Liepājā ražotās šķīstošas kafijas sadale izraisīja gandrīz kautiņus, kad atklājās, ka tirgotāji blēdās un pievāc sev lielāko daļu. Vēlāk izrādījās, ka fondi ir tik lieli, ka katram rajona iedzīvotājam var atvēlēt…vienu bundžiņu gadā.

Tāds bija Latvijas sākums toreiz, pirms 22 gadiem.

Atceroties tos laikus, protams, nevar nejūsmot par pārpildītajiem lielveikalu plauktiem, plašo preču izvēli un visu citu, ko tajos laikos pat specbufetēs nevarēja nopirkt, ne uz taloniem dabūt. Un vēl kāda īpatnība! Kasierītes laipni smaida, sveicina…Neviena uz pircēju nekatās greizi, nelamājas, neapsaukā. Visas runā latviski, arī tās meitenes, kam dzimtā krievu valoda. Arī uzraksti visos lielveikalos tikai latviešu valodā. Uz precēm – tur gan burti dažādās mēlēs, toties uz cenu zīmēm – tikai latviski. Tieši kā Latvijā jābūt.

 Kā lai neatceras, ka pat spožākajos sociālisma gados tika nemitīgi spriests un diskutēts par to, kā panākt, lai tirgotāji nelamājas, nekrāpjas, netirgo preces zem letes, pa sāndurvīm…Tagad par to nevienas partijas plēnumā nerunā, bet kasierītes smaida.

 

Brīvais tirgus, konkurence

Kas panācis šo kārtību? Kas piepildījis veikalus? Kas ir tas spēks, kas liek kasierītēm smaidīt, lai gan darbā aizvadītas garas, vienmuļas stundas?

Izrādās, ka radikālo pārmaiņu veikšanai nebija vajadzīgs nekas cits kā tikai tas, ko ieteica Tautas fronte un ko nekādi nespēja ieviest ne M.Gorbačovs, ne kompartija – brīvas cenas, brīvs tirgus. Tās noregulēja un sakārtoja visu. Izdarīja to, ko nespēja ne partkoms, ne plakāti un saukļi, ne kašķīgie žurnālisti, negodīgu tirgotāju atmaskotāji, ne miliči, ne tautas kontrole, ne talonu dalītāji. Viss noregulējās pats no sevis, ļaujot darboties ekonomikas likumiem. Veikali piepildījās ar precēm, tirgotāji sāka smaidīt. Netrūkst vairs ne ziepju, ne skolēnu burtnīcu, ne akumulatoru un riepu autiņiem. Nekas netiek tirgots zem letes, nav jāstāv milzīgā rindās. Izzuduši tādi termini kā blats un deficīts.

Brīvais tirgus sāka valdīt, sākot ar 1991.gadu, kad Ivara Godmaņa valdība, sāka pakāpeniski atbrīvot cenas. Tas bija darbs, ko nespēja paveikt PSRS valdība. Dažos mēnešos situācija sāka mainīties. Cenas, protams, strauji palielinājās, ne velti reformu sauca par šoka terapiju, taču preču izvešana uz Poliju un citurieni apstājās, tās sāka plūst pretējā virzienā – uz Latviju. Preču plūšana uz Latviju vēl vairāk palielinājās, kad 1993.gadā Latvijā tika ieviesta sava valūta – lats. Tas nebija rublis, tā bija īsta nauda, ko varēja mainīt pret dolāriem un markām. Šoreiz nesāksim vērtēt, cik pareiza vai aplama bija naudas reforma. Uz ražošanu tā neapšaubāmi atstāja negatīvu ietekmi. Taču deva arī pozitīvus rezultātus. Latvija spēra platu soli Eiropas virzienā. Veikalu plaukti sāka lūst no preču pārpilnības. Beidzot arī Latvijā varēja nopirkt visu, kas jau sen bija pieejams pūstošā kapitālisma ļaudīm visā pasaulē. Ne tikai banānus, šķīstošo kafiju, snikerus un citus niekus, bet arī rietumu automašīnas, tehnoloģijas, lauksaimniecības tehniku un daudz ko citu.

Atsakoties no regulētām cenām, sāka darboties vēl viens tirgus ekonomikas spēks – konkurence. Preces vajadzēja ne tikai saražot vai sagādāt, bet arī pārdot, konkurējot ar citiem tirgotājiem un ražotājiem. To nevarēja izdarīt, pret pircējiem izturoties tāpat kā padomju laikā, kad valdīja deficīts. Konkurence bija tas spēks, kas pārdevējām un kasierēm iemācīja smaidīt.

Tagad redzam, ka brīvais tirgus ir nesalīdzināmi varenāks spēks par sociālisma laiku mākslīgo stimulu sistēmu. Taču tas ir nežēlīgs, ļoti skarbs spēks. Diemžēl Latvijā tas paveica ne tikai to, par ko katrs priecājas, bet arī tādus darbus, kas ne katram nes gandarījumu.

Brīvais tirgus, lats, konkurence vistiešākā veidā skāra katru Latvijas ražotāju. Daudziem tas izrādījās nāvējošs spēks. Pārtikas ražotājiem vajadzēja konkurēt ar Rietumos ražotajām precēm, kas bija glīti iepakotas, pircējam likās kaut kas jauns un pievilcīgs, lai arī kvalitāte nebija labāka par vietējo izstrādājumu. Kad sāka ieplūst importa pārtika, daudzi gaļas un piena produktu ražotāji pagāja zem ūdens. Izdzīvoja tie, kuri ar cenu, iepakojumu, etiķešu noformējumu un visām citām kvalitātēm spēja konkurēt ar rietumu analogiem, kuri spēja mainīties un piemēroties jaunajiem komercijas apstākļiem. Konkurence piespieda ražotājam savu produkciju – pienu, sviestu, krējumu, gaļas izstrādājumus – piedāvāt skaistā iepakojumā, parocīgos, izturīgos trauciņos un pudelēs, ar glītām etiķetēm. Lieliski! Kas neprata pielāgoties jaunajai kārtībai, tas bankrotēja… Vienkārši un skaidri. Nebija vajadzīgi ne partkoma uzbrēcieni, ne socsacensība, ne ordeņi, ne medaļas, lai pārtikas ražotāji piedāvātu tādu produkciju, kādu gaidīja pircējs. Konkurences nežēlīgā roka sakārtoja daudzas lietas, ar kurām nekad netika galā padomju ekonomika.  

 

Konkurences posta darbi

Dzirdu iebildumus – tu slavē kapitālismu, brīvo tirgu, konkurenci, bet paskaties, kāds liktenis piemeklējis daudzus rūpniecības gigantus ne tikai Tukumā, bet arī Rīgā, visā Latvijā.

Jā, taisnība. Brīvais tirgus un konkurence ir nežēlīgi spēki. Tie var būt arī postoši. Diemžēl lielākā daļa no padomju laika ražotnēm nežēlīgās konkurences apstākļos nespēja izdzīvot.

Kā zināms, nogrima daudzi superlieli Latvijas rūpniecības flagmaņi, sākot ar tādiem gigantiem kā Vefs, Radiorūpnīca, Straume…Daudzas padomju laika varenās fabrikas un rūpnīcas pārvērtās par pamestiem, spocīgiem graustiem. Bankrotējot uzņēmumiem, tūkstošiem cilvēku zaudēja darbu, daudzi likteņi tika sagrauti, jo līdz ar ražošanas uzņēmumu nogrimšanu zuda arī šo cilvēku profesionālā pieredze, izglītība, karjeras sasniegumi.

Par Latvijas rūpniecības gigantu nogrimšanas cēloņiem ir izteikti dažādi viedokļi. Šoreiz nesāksim tos vērtēt. Iespējams, izšķirošais faktors bija tas, ka, sabrūkot sociālisma nometnei, zuda gadu gadiem veidotā sakaru, noieta telpa. Iespējams, lielākā daļa vainas gulst uz privatizētāju un bijušo vadītāju pleciem, viņu aplamo un pat noziedzīgo darbošanos. Taču nav noliedzams, ka visus šos procesus izšķiroši ietekmēja arī tas spēks, ko iedarbināja Ivara Godmaņa valdība – brīvais tirgus, konkurence. Ne velti PSRS valdība to baidījās palaist brīvībā, turēja iežņaugtu līdz pat visas impērijas kraham!

Tas liek secināt vienu – dzimstot neatkarīgajai Latvijai, nebija citas iespējas kā tikai pāreja uz brīvo tirgu. Jā, tagad I.Godmaņa un Tautas frontes virzienā skan pārmetumi, pat lāsti par rūpniecības un ražošanas sagraušanu. Nav noliedzams, ka rūpniecības kritums Latvijā sasniedza milzīgus apjomus.

 Bet ko citu varēja darīt? Kāds cits spēks varēja piespiest ražotājus strādāt tā, lai taptu produkcija, kas spētu konkurēt ar rietumu analogiem? Vai tad iepriekšējos gados kompartijas vadoņi, prese, pircēji neprasīja apavu, trikotāžas, radio ražotājiem – dodiet kvalitatīvu preci, piedāvājiet to pašu, ko Rietumi… Bet rezultāti? Nekas nemainījās. PSRS un Latvijas rūpniecības preces neapmierināja pircējus. Vai neatceramies, kādus apavus ražoja vietējās fabrikas? Vai nav zināms, kāds bija apģērbs, mēbeles, radiotehnika salīdzinājumā ar importa analogiem? Nekas no šiem ražojumiem nespēja konkurtēt ar kapitālistu precēm. Jā, sociālisma nometnes valstīs šo to pārdot varēja. Bet par ieiešanu Rietumu tirgū pat sapņot nevarēja. Ne velti PSRS spēja pelnīt dolārus vienīgi ar naftas eksportu. Kāpēc tik zema kvalitāte?

Tāpēc, ka padomijas rūpniecībai nebija stimulu uzlabot kvalitāti, jo rūpniecība bija pasargāta no konkurences. To sargāja robežas, importa tarifi. Pat nejēdzīgiem televizoriem, mēbelēm, radio bija garantēts noiets, jo patēriņa preču vienmēr trūka. Tāpēc visas runas par kvalitāti nesasniedza dzirdīgas ausis. Partkomu pūles rīkot sociālistisko sacensību, slavināt pirmrindniekus, apbalvot ar medaļām, ordeņiem nespēja aizstāt konkurences spēku. Un, lūk, tad, kad rūpniecībai zuda siltumnīcas apstākļi, kad vajadzēja sacensties ar skarbajos konkurences vējos rūdītajiem kapitālistiem, tā nogrima kā akmens ūdenī.

Iespējams, Latvijas rūpniecībai vajadzēja dot kādu pārejas periodu. Iespējams, vajadzēja saglabāt muitas tarifus, uz laiku ierobežot brīvā tirgus nežēlīgo spēku. Iespējams. Varbūt varēja arī tā. Taču Latvijā tā netika darīts. Latvijas ceļš, kas pie varas nāca pēc 5.Saeimas vēlēšanām pieturējās pie ekonomiskās politikas, ko dēvēja par liberālismu – visas robežās atvērtas, valsts nejaucas ražošanā, valda konkurence un brīvais tirgus.

Liberālisma kritiķu ir milzums. Taču neviens nav spējis piedāvāt kaut ko tādu, ko varētu likt tā vietā.

Arī Tukumā šis tas papostīts

Liberālās ekonomikas sekas ir skārušas arī Tukumu. Nav daudzu uzņēmumu, kas vēl 1991.gadā tika uzskatīti par lieliem un spēcīgiem.

Viens no tādiem bija Gaļas kombināts, kurā strādāja vairāki simti cilvēku. Ražoja desas, žavējumus, svaigu gaļu. Ļoti deficītas preces, ko pie veikaliem gaidīja gara rinda pircēju. Tagad kombināta ēkās klusums un tukšums.

Ja sāktu skaidrot, kāpēc tā noticis, droši vien atklātos daudz dīvainu pavērsienu, kas sniegtu liecību par aizvadīto gadu neglītajiem procesiem. Uzzinātu, kā šo kādreiz lielisko, pelnošo uzņēmu prihvatizēja, raustīja gabalos, dalīja, šķaidīja. Šoreiz neiedziļināsimies detaļās un daudzajās peripetijās, kas saistītas ar Gaļas kombināta novešanu līdz bankrotam, taču rezultāts ir bēdīgs – šis uzņēmums vairs nestrādā. Tukuma veikalus pilda citos kombinātos ražoti gaļas produkti. Zaudētas daudzas darba vietas.

Turpat netālu no Gaļas kombināta kādreizējais kokapstrādes uzņēmums Tukums. Arī tas piedzīvoja dažādus pavērsienus, dažādus īpašniekus, kaujas ar banku un vēl daudz ko citu. Tagad strādā, ražo mēbeles, kas tiek eksportētas. Par spīti visam pārdzīvoja smagus laikus, arī pilnīgu dīkstāvi, bankrotus. Beidzot atradušies īpašnieki, kas spēj un vēlas organizēt darbu. Labi, ka tā. Daudziem tukumniekiem iespēja strādāt.

Piena kombināts. Arī tas turpina darbu. Turklāt veiksmīgi. Netrūkst ne izejvielu, ne produkcijas pircēju. Bet īpašnieki mainījušies, tagad Igaunijā meklējami.

Dosimies tālāk no centra. Rau, pilsētas rajons, ko sauc par Lauktehniku. Tajos laikos te bija izvietojies viens no rajona gigantiem. Ražošanas ēkas kopā ar dzīvojamo, sporta sektoru veidoja palielu pilsētas daļu. Tā apsviedīgais vadītājs Rolands Balodis bija pratis izsist fondus un sabūvēt milzīgas ražošanas halles, kā arī dzīvokļus, sporta kompleksu. Visas rajona lauku saimniecības bija atkarīgas no Lauktehnikas, kas remontēja traktorus, tirgoja rezerves daļas, celtniecības materiālus un daudz ko citu. Cauri šim uzņēmumam gāja preces, ko sauca par deficītu. Protams, ka Lauktehnika plauka, tās darbinieki jutās kā priviliģēta šķira. Sociālisma laikos deficīta tirgotāji, fondu dalītāji par trūkumu nesūdzējās. Arī Lauktehnika nesūdzējās, tā plauka. Lielā mērā uz lauku nabadzības rēķina.

Kas tagad notiek Lauktehnikā? Viss mainījies. Nav vairs tāda uzņēmuma. Kolhozus varēja slaukt un spaidīt, bet privātajām zemnieku saimniecībām tāds monstrs nav vajadzīgs. Tāpēc Lauktehnika sašķīdusi, sadalījusies. Lielā kolosa vietā daudzas sīkas privātās firmas, kas remontē, kaut ko ražo, tirgo laukiem vajadzīgas mantas. Viss noregulējies. Tirgotavas strādā, konkurē savā starpā, piegādā visu, kas vajadzīgs. Izvēle ļoti plaša, var iegādāties visdažādāko tehniku, ko piegādā pasaules rūpniecība. Nav vajadzīgi partkoma instruktoru un sekretāru uzbrēcieni, lai laukiem laikus piegādātu minerāļus, pesticīdus, rezerves daļas. Nav jāskraida pa visādiem kabinetiem, lai laucinieks izsistu kaut kādu fondu vai limitu. Viss brīvi nopērkams. Vai tās nav lieliskas pārmaiņas?

Taču darbinieku skaits stipri mazāks. Arī lepnā Lauktehnikas biroja ar daudzām sekretārēm, ekonomistēm, grāmatvedēm vairs nav. Tā telpās – sporta skola. Kantora ļaudīm vajadzēja mainīt nodarbošanos. Vai arī palikt bezdarbniekos.

Pilsētas otrā pusē vairs nav meliorācijas uzņēmuma PMK-27. Diemžēl pašreizējie Latvijas lauksaimnieki nespēj meliorācijā ieguldīt tādus līdzekļus kā tajos laikos, kad par naftas dolāriem vērienīgi drenēja laukus, izcirta krūmus un palielināja aramzemes platības. Tagad pat vecās meliorācijas sistēmas nespēj uzturēt vajadzīgā kārtībā. Līdz ar to nav vajadzīgs tāds uzņēmums, kas ar šīm lietām nodarbojas. Diemžēl tie ir vairāki simti zaudētu darba vietu.

Turpat netālu uzņēmums, ko toreiz sauca par jauno rūpnīcu, TEMR. Bija interfrontes atbalsta centrs. Laboja dažādu celtniecības tehniku. Bet, sabrūkot lielajām celtniecības firmām, zuda vajadzība pēc tādiem pakalpojumiem. Ilgus gadus lielais korpuss stāvēja tukšs, ar savu rēgaino izskatu baidīdams garām braucošos. Tagad tā vietā uzbūvētas  jaunas telpas, kurās saimnieko Skonto. Ražo logus un dažādas modernas iekārtas. Patīkams pavērsiens, jo daudziem tukumniekiem radīta iespēja strādāt un pelnīt.

Šādā veidā varētu pārstaigāt visu Tukumu. Vēl vairākus uzņēmumus varētu minēt – Straumi, Komfortu un citus. Secinājums viens – notikušas grandiozas pārmaiņas. Gan tādas, par kurām var priecāties, gan tādas, kas skumdina. Galvenā un izšķirošā – īpašnieku maiņa. Valstij un pašvaldībai vairs nepieder gandrīz nekas, viss nodots privātās rokās. Īstenots Tautas frontes nodoms par privatizāciju, pāreju uz kapitālismu.

Pārmaiņas devušas dažādus rezultātus. Vairākas ražotnes, izmantojot privāto iniciatīvu, mainījušās, modernizējušās un spēj ražot konkurētspējīgu produkciju. Pazudis viss tas, kas bija mākslīgs, neracionāls – pirmām kārtām kantori ar daudziem darbiniekiem. Vienlaikus diemžēl arī nogrimušas vairākas ražotnes, kas nav spējušas konkurtēt ar importa produkciju. Diemžēl aizvadītie gadi nav bijuši tādi, kas veicinātu ražošanas attīstību. Visstraujāk plašumā gājusi tirdzniecība. Lielveikali un citas tirgotavas piedāvā galvenokārt importa preces. Arī celtniecības materiālu veikalos dominē ārzemju labumi.

Vislielāko uzplaukumu piedzīvojusi pārtikas tirdzniecība, uzbūvēti vairāki lielveikali, kas pilsētas arhitektonisko veidolu gan nespēj izdaiļot – visi lielveikali līdzinās pagaidu būvēm, lielām sērkociņu kārbām. Bet ko lai dara? Tirgus spiež taupīt un racionalizēt.

Plašumā gājusi pakalpojumu sistēma – servisi, darbnīcas, frizētavas utt.

Diemžēl ražošana taisni otrādi – sarukusi. Plaukst un zeļ tikai daži uzņēmumi, atsevišķas nelielas kokmateriālu ražotnes. Nav piepildījušās cerības, ka Latvijā, arī Tukumā ienāks ārzemju investori, būvēs ražotnes, ļaus Tukumam plaukt un ziedēt, ražos eksportam derīgu produkciju. Tāpēc Tukumā ienākusi tāda bēdīga parādība kā bezdarbs.

 

Bezdarbs, nabadzība – arī tāda ir brīvā Latvija

Padomju laikos par tādiem nelaimīgajiem kā bezdarbnieki varēja lasīt vienīgi preses materiālos, kas stāstīja par pūstošo kapitālismu. Sociālisma citadelē Padomju Savienībā visiem bija darbs. Darba roku vienmēr trūka, strādniekus vajadzēja importēt no citām republikām, citādi trūka traktoristu, slaucēju, celtnieku. Bet tagad statiska par bezdarbniekiem vairāk nekā šokējoša. Latvijā ap desmit procentiem, Tukumā nedaudz mazāk, bet lauku reģionos – vēl bēdīgāks stāvoklis.

Tā nav vienīgā nelaime, kas raksturīga jaunajiem laikiem. Ja aprunātos ar novada sociālajiem darbiniekiem, atklātos, ka ne mazums novada ļaužu dzīvo zem iztikas līmeņa, tas nozīmē, ka saņem mazāk līdzekļu nekā ir vajadzīgs vismaz minimālo prasību apmierināšanai – pārtikai, miteklim un visam citam, kas vajadzīgs cilvēkam. Pirmām kārtām tās ir daudzbērnu ģimenes, arī pensionāri un bezdarbnieki. Ne mazums ir ļaužu, kas nespēj samaksāt par dzīvokļa komunālajiem izdevumiem, apkuri.

Te nu nākas atcerēties, ka tajos laikos nekas tāds nebija vērojams. Tolaik maksa par dzīvokli, apkuri, elektrību bija niecīga. Katrs to varēja nomaksāt. Pensionāri saņēma pietiekami labas pensijas, un arī viņiem šie izdevumi nesagādāja nekādus rūpestus. Bet tagad par dzīvokli, siltumu jāatdod pensijas lielākā daļa. 2013.gada pirmajos mēnešos bijušā Tukuma rajona novados vidējā pensija bija 180.35 latus liela, invaliditātes pensija – nedaudz lielāka par 114 latiem mēnesī. Turklāt klāt nāk maksa par ārsta apmeklējumu, zāles jāpērk… Bet vecākās paaudzes cilvēki bez tām nekādi nevar iztikt. Jā, tad ir par ko padomāt. Kāds brīnums, ka šie ļaudis kā gaismas staru atceras tos laikus, kad viss tas bija lēts, medicīna par velti.

Ja esi bezdarbnieks, pensionārs, ja tavu ienākumu lielāko daļu aprij maksa par īri, dzīvokli, zālēm, tad prieks par lieliskajiem autiņiem, lielveikaliem un plašo preču sortimentu diezin vai būs iespējams. Nabadzība – arī tāda ir brīvās Latvijas un Tukuma iezīme. Kā ziņo Labklājības ministrija, 2013.gada aprīlī Latvijā esot bijuši 102 924 cilvēku, kas saucami par trūcīgiem. (Delfi, 2013.gada 30.maijs).

Nav tā, ka valsts nesniegtu atbalstu trūkumā nonākušajiem. Ir daudz un dažādi atbalsta veidi – gan zāļu iegādei, gan dzīvokļa īres apmaksai utt. Diezin vai ir pamats runām par mežonīgo kapitālismu, kas valdīja Eiropā pirms Pirmā pasaules kara un vēl agrāk. Tomēr trūcīgākajai sabiedrības daļai grūtību pietiek.

Sabiedrības sašķirošana miljonāros un reņģu ēdājos – arī tāds ir aizvadīto gadu rezultāts. Turklāt bezdibenis starp vienu un otru polu Latvijā ir īpaši dziļš.

Spilgtākais sabrukuma pierādījums ir Latvijas iztukšošanās. 1992.gadā Latvijā dzīvoja divi miljoni 625 tūkstoši iedzīvotāju, tagad pēc 22 gadiem vairs pat divi miljoni nesanāk. Uzreiz pēc neatkarības atgūšanas sākās strauja iedzīvotāju izmiršana: katru gadu nomira par aptuveni 12-14 tūkstošiem cilvēku vairāk nekā piedzima. Tātad katru gadu pazuda apmēram tāda pilsēta kā Talsi. Bet tā nebija vienīgā nelaime. Pēc pievienošanās Eiropas Savienībai, robežu atvēršanas sākās iedzīvotāju izbraukšana uz ārzemēm. Īrija. Vieniem tā ir cerību zeme, jaunas dzīves sākums. Latvijai kā valstij – traģēdija.

Nav noliedzams, ka emigrāciju izraisīja arī vairāki gluži objektīva rakstura faktori, ko Latvijas valsts nebija spējīga novērst. Kur augstāks dzīves līmenis, kur algas stipri lielākas, tur, protams, ļaudis vienmēr brauks. Taču ļaužu bēgšana no Latvijas nebūtu tik šausminoša, ja nebūtu nokauta ticība Latvijas valstij. Ja cilvēki justu, ka valdošās aprindas kalpo vispārības lietai, bet ne šauram naudīgo aprindu slānim. Cilvēki ar lielāku sparu un neatlaidību strādātu paši savā zemē, ja redzētu, ka te valda tiesiskums, likumība, elementārs taisnīgums. Nav nekā tāda, un tāpēc valda apātija, nicīgums un…alkoholisms. Tas pats zaļais pūķis, kas bija augstu pacēlis galvu tajos laikos. Atmodas gados, kad daudzus lauku ļaudis spārnoja ticība un cerība, uz brīdi zaļais pūķis pieplaka. Ļaudis dibināja saimniecības, ķērās pie darba, strādāja. Bet tad nāca viens trieciens pēc otra un…atkal viss pajuka.

Brīvajā Latvijā ne viss ir spožs un jauks kā varētu domāt, raugoties uz lielveikalu pārpilnajiem plauktiem un ielās braucošajiem spēkratiem.

 

Kas sagrāva sociālismu?

Sabiedrības noslāņošanās, nabadzīgo slāņa rašanās, bezdarbs, kā arī vēl vairākas citas šā laika negatīvās parādības daudzos izraisa vēlmi atcerēties Brežņeva laikus, iztēlot tos par spožu periodu Latvijas vēsturē. Iespējams, daudzos prātos klusībā rosās doma, ka vajadzētu atgriezties pie sociālisma, ko sagrāva Tautas fronte, pavērdama ceļu mežonīgajam kapitālismam.

Jā, patiešām. Septiņdesmitajos gados – L.Brežņeva valdīšanas laikā – sociālisms sasniedza savus ziedu laikus. Latvijā dzīves līmenis, salīdzinot ar Rietumeiropu, nebija augsts, tomēr lielākā daļa sabiedrības varēja iztikt itin labi. Tas nav noliedzams. Bija stabils darbs un alga, nākotne likās nodrošināta, par bezdarbu uztraukties nevajadzēja. Vienmēr un visur bija pieejama skola bērniem, medicīna bez garām rindām un bez maksas. Bija nodrošināta pensija, kas arī vecuma dienās ļāva itin normāli savilkt galus. Pensijas un algas nebija lielas, taču arī maksa par dzīvokli, apkuri, elektrību – niecīga. Maizes, gaļas, piena produktu cenas – zemas un stabilas. Pārtikas veikali gan nevarēja lepoties ar pārpilnību, taču neviens badā nemira, pa atkritumu urnām nerakņājās, zem tiltiem cilvēku bari nedzīvoja tā kā diemžēl tagad.

It kā skaisti, labi, idilliski. Taču idilliskās ainas zīmētāji aizmirst to būtisko apstākli, ka toreizējā labklājība balstījās uz naftas eksportu, uz mākslīgi uzturētām zemām cenām, kam nebija nekāda racionāla pamatojuma. Aizmirst, ka ekonomika stagnēja, ka astoņdesmito gadu beigās tā tuvojās kraham, par ko rakstīts iepriekš. Ne velti sākās tautu dumpošanās, kas beidzās ar impērijas un sociālisma paradīzes sabrukumu. Krahu izraisīja nevis ārzemju diversanti un ne Tautas fronte, bet gan sociālistiskās ekonomikas utopiskais, neracionālais raksturs, konkurences trūkums, centralizētā vadība un daudzas citas sociālismam raksturīgās nepilnības.

Staļina laikos šos trūkumus kompensēja ar represijām, ar vergu darbu, ar laucinieku aplaupīšanu, aizdzīšanu svešumā. Ar katordznieku rokām izdevās sabūvēt, tā sauktos, industrializācijas gigantus. Taču līdzko mazinājās represiju bargums, sociālisma ekonomikai sākās grūti laiki. Strauji kritās darba disciplīna, sākās morāls pagrimums, alkoholisms. Sabiedrības vairākums sarkano ideoloģiju uztvēra ar izsmieklu, Maskavas marasmātiskie vadoņi pārvērtās par jautru anekdošu varoņiem. Vēl kādu laiku režīms noturējās, pateicoties augstajām naftas cenām. Taču sēdēšana uz naftas adatas nevarēja būt mūžīga, un pienāca laiks, kad viss sāka brukt. Tāda ir patiesība, ko diemžēl aizmirst pagātnes slavinātāji, mītu radītāji.

Vai nav zināms, kāda tajā laikā bija darba disciplīna? Cik plašā straumē plūda alkohols? Kāda bija bezatbildība, halturēšana? Un kur vēl zagšana darba vietās? Tukuma Gaļas kombinātā strādājošie vēl tagad atceras, kā garus karbonādes gabalus slēpa biksēs, sēja ap vidukli un stiepa laukā. Pēc tam mainīja pret šņabi un dzēra līdz nemaņai.

Sociālisms tika alkoholā noslīcināts, izzagts, noklenderēts. Zaļais pūķis uzvarēja Ļeņinu. Ne jau tikai kompartijas augstākā vadība vainīga pie tā, ka šī iekārta sagruva. Vainīgi arī tie, kas, staļinisma laikiem beidzoties, no baiļu varas atbrīvojušies, domāja, ka darbs ir halturēšana, ka algu jāsaņem par to, ka ierodies darbā, bet, ja vēl arī strādā, tad arī prēmijai jābūt. Tāda kārtība nevarēja būt mūžīga. Sistēma, kas to pieļāva, nevarēja būt ilgstoša. Tai vajadzēja sagrūt, un tā sagruva.

Tāpēc iedomas, ka Tautas fronte sagrāva kaut ko idilliski jauku, ir absurdi apgalvojumi. Sabruka tas, kas bija veidots uz aplamiem pamatiem. Sabruka tāpēc, ka nespēja pastāvēt.

Tautas fronte vienīgi iezīmēja nākotnes ceļu – tirgus ekonomika, kapitālisms. Cita varianta nebija. Astoņdesmito gadu beigās sociālisms tautas acīs bija pārvērties par izsmiekla objektu. Atceros kādu mītiņu Tukumā. Runātāji sociālismu sauca par sarkano murgu, slimību, ārpratu. Klausītāji šos vārdus uzņēma ar skaļiem aplausiem. Tāpēc varu droši apgalvot, ka tajos gados neviens nebūtu ļāvis Tautas frontei vai kādai citai sabiedriskai organizācijai palikt pie sociālisma. Tautas vairākums prasīja pārmaiņas.

Bija jānāk skarbam, nežēlīgam laikam, kas izvējotu no smadzenēm to bezatbildību, izlaidību, kas bija pārņēmusi toreizējo sabiedrību.

Visvairāk šobrīd žēl vecākās paaudzes cilvēku. Pensionāru. Diemžēl viņiem dzīve bija lēmusi dzīvot un strādāt tajā valstī, kura sabruka. Līdz ar to zem vecās iekārtas drupām palika arī viņu darba augļi. Kas nesabruka, to pievāca prihvatizatori, bet viņus pašus izmeta uz ielas. Valdības nespēja un negribēja šo cinisko patvaļu ierobežot. Lielā mērā var teikt, ka brīvā Latvija ir tapusi uz pensionāru kauliem. Viņiem vajadzēja pārdzīvot boļševiku patvaļu, daudziem arī Sibīriju, bet tagad – arī brīvās Latvijas tapšanas grūtības.

Domājot par nākotni, iespēja ir tikai viena – pilnveidot to iekārtu, kas tagad pastāv. Atteikties no superliberālisma, ko ieviesa Latvijas ceļš. Iespējams, vajadzīga aktīvāka valsts iejaukšanās ekonomikā, valsts sektora radīšana. Noteikti vajadzīga aktīvāka sociālā politika, darba ņēmēju interešu aizsardzība. Vārdu sakot, vairāk tās politikas, ko sauc par kreisu, ko parasti aizstāv sociāldemokrāti. Tieši sociāldemokrāti bija tie, kas Skandināvijas valstis pārvērta par labklājības zemēm. Vēl daudz jādara, lai, turpinot Tautas frontes sākto, Latvijas valsti pārveidotu par zemi, kurā labi jūtas ne tikai saujiņa miljonāru, bet arī sabiedrības vairākums, visi, kas mācās un strādā.  

Vilis Seleckis