Atmodas laika notikumi Džūkstē

 

 

 

Latvijas Tautas frontes Džūkstes grupa bija lielākā un aktīvākā Tukuma rajonā. Tās sastāvā bija 257 dalībnieki no Džūkstes, Lanceniekiem un Pienavas. Grupu vadīja Andris Ziemelis. Tās aktīvākie biedri bija: Asja Poikāne, Normunds Hauks, Aldis Poikāns, Ilmārs Kalnietis, Andris Ziemelis, Zigurds Grosēns. Grupas darbībā iesaistījās arī Artis Poikāns-Drēziņš, kura vectēvs bija 6. Tukuma latviešu strēlnieka pulka karavīrs, Lāčplēša ordeņa kavalieris Ernests Drēziņš. Viņš aktīvi iesaistījās Džūkstes gadagrāmatu tapšanā un publicēja rakstus un fotogrāfijas par Latvijas Tautas frontes Džūkstes grupas aktivitātēm un pasākumiem.

Kā atceras Asja Poikāne: „Džūkstes Tautas frontes aktīvi iesaistījās parakstu vākšanā par suverenitāti, par pilsonības likumu, himnu, karogu, un visbeidzot par Latvijas neatkarību. Piedalījāmies Rīgā LTF rīkotajos mītiņos un manifestācijās. Nebija viss tas tik vienkārši, cilvēki baidījās, neticēja, ka var kaut ko izmainīt.”[1]

 

Latvijas Tautas frontes Džūkstes grupas dibināšana

Džūkstes Tautas frontes „mazā” atbalsta grupa dibinās 1988. gada 12.septembrī, trīs dienas pirms Tukuma rajona grupas izveidošanas. Dibināšanas sapulce notiek Džūkstes vidusskolā, kur sapulcējas pirmie 17 dalībnieki, no tiem 12 Džūkstes vidusskolas skolotāji – Gunta Bikše, Taiga Āre, Irēna Upeniece, Regīna Jefremova, Austra Upnere, Broņislava Pastare, Vaira Silta, Daiga Lagzdiņa, Juris Pavlovs, Sarmīte Struka, Ilgvars Struks un skolas direktors Normunds Hauks –,četri kolhoza „Dzintarzeme”speciālisti – Asja Poikāne, Aldis Poikāns, Ilze Poikāne un Gunārs Rumba – un arī Džūkstes ambulances ārste Silvija Subre. No visiem aktīvistiem 9 –PSKP biedri, 1 – PSKP kandidāts, 1 – VĻKJS biedrs un 9 bezpartejiski. Aktīvistu vidū bija 3 Džūkstes Tautas Deputātu padomes pārstāvji.[2]

Sapulces vadītājs Normunds Hauks dalībniekus iepazīstina ar Latvijas Tautas frontes Programmas projektu.[3] Tautas frontes grupas dibināšanas iniciatori pārrunā gan savas grupas uzdevumus konkrēti Džūkstes ciemā, gan darbību rajona mērogā. Tiek pieņemts lēmums:

  1. 1.      Uzskatīt sapulci par LTF atbalsta grupas dibināšanas brīdi Džūkstes ciemā.[4]
  2. 2.      Darboties atbilstoši LTF Statūtiem un Programmai, pieņemot to visā pilnībā bez izmaiņām.[5]

Turpinot darbu, sapulces vadītājs Normunds Hauks iepazīstina ar grupas darbības programmas projektu. Pēc apspriešanas tā tiek pieņemtaun tajā ir sešpadsmit punkti:

  1. 1.      Panākt, lai par TDP deputātiem kļūtu tādi cilvēki, kas var un grib paust vēlētāju domas un aizstāvēt to intereses.
  2. 2.      Panākt visu amatpersonu pakļaušanos TDP un iedzīvotāju reālai kontrolei.
  3. 3.      Iesaistīt ticīgos cilvēkus ciema sabiedriskajā dzīvē, arī TDP sastāvā, palīdzēt ticīgiem viņu problēmu risināšanā.
  4. 4.      Prasīt ciema TDP un ciema saimniecībām veikt pasākumus, lai Džūkstes ciema teritorijā netiktu nometinātas uz dzīvi personas pēc soda izciešanas (izņemot, kas sodīti no Džūkstes ciema) it īpaši tās, kas tiesātas ārpus mūsu republikas, panākt, lai netiktu pieņemti pastāvīgā darbā nelatviešu tautības cilvēki un pierakstīti tādi, kas iebraukuši no citām republikām.
  5. 5.      Veidot savstarpējās attiecības starp cilvēkiem, kas balstās uz katra personisko brīvību, cilvēka cieņu, sirdsapziņu, goda un taisnīguma jūtām, kā arī līdzjūtību un žēlsirdību.
  6. 6.      Veicināt darba tikuma atjaunošanu sabiedrībā, apzināt Džūkstes ciema reto amatu pratējus – podniekus, galdniekus, dodot iespēju viņiem nodot savu prasmi mācekļiem.
  7. 7.      Veidot sabiedrisko domu, lai par pašsaprotamu nepieciešamību kļūtu nesavtīga palīdzība bērniem, vecākiem cilvēkiem, invalīdiem.
  8. 8.      Sniegt palīdzību skolai un bērnu dārzam, stimulēt zināšanas un izglītību ciemā.
  9. 9.      Veicināt kultūras dzīves aktivizāciju ciemā.
  10. 10.  Veicināt LTF programmas izpildi izglītības darbā.
  11. 11.  Ierosināt ciema saimniecībām pārskatīt darba samaksas sistēmu. Padarīt algu būtiski atkarīgu no izglītības un praktiskām iemaņām, protams, ņemot vērā faktiski veikto darbu, uzskatot to par vienu no veidiem, kā celt izglītības prestižu.
  12. 12.  Veicināt deputātu aktivitāti, lai atrisinātu pārtikas apgādes jautājumus ciemā. Prasīt taisnīgu produktu sadali starp pilsētu un lauku iedzīvotājiem.
  13. 13.  Panākt lielāku demokrātiju un atklātību dzīvokļu sadalē, dodot priekšroku vietējiem iedzīvotājiem.
  14. 14.  Veikt izskaidrošanās darbu par LTF uzskatiem ekonomiskā stāvokļa uzlabošanu republikā un nacionālā jautājumā.
  15. 15.  Veikt pasākumus pret upju un gruntsūdeņu piesārņošanu ciemā, sekot, lai tiktu iekārtotas attīrīšanas ietaises un tās sekmīgi darbotos. Cīnīties pret zemes pārmērīgu ķimizāciju. Panākt, lai Dobeles rajona „Aizstrautnieku” teritorijā, kas atrodas tieši blakus Džūkstei, netiktu iekārtota ķīmisko vielu izgāztuve.
  16. 16.  Organizēt ciema teritorijas sakopšanu.[6]

Noslēgumā aizklātā balsošanā par grupas vadītāju un pārstāvi dalībai rajona sanāksmē ievēl Normundu Hauku, par vietniekiem Gunāru Rumbu un Asju Poikāni. Sapulci protokolē Vaira Silta.[7] N. Hauks piedalās LFT Tukuma rajona grupas dibināšanā 1988. gada 15.-16. septembrī kā viens no aktīvākajiem dalībniekiem.

12.oktobrī – pēc Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa – notiek Tukuma rajona kolhoza „Dzintarzeme” Tautas frontes grupas dibināšanas sapulce. Latvijas Tautas frontes atbalsta grupas saraksts Džūkstes ciemā aptver 111 tautfrontiešus: 72 strādā kolhozā „Dzintarzeme”, 14 – Džūkstes vidusskolā, 5 – padomju saimniecībā „K. Markss”, 2 – Džūkstes ambulancē, 2 – vietējos veikalos, 2 – Džūkstes izpildu komitejā, 2 – Džūkstes sakaru nodaļā, 1 – Naftas Pārsūknēšanas Stacijā „Džūkste”, 1 – Tukuma pienotavā, 1 – Tukuma pakalpojuma kombinātā, 5 – pensionāri, 2 – mājsaimnieces, 2 – citi. No visiem sarakstā esošajiem dalībniekiem minēta partejiskā piederība: 13 – PSKP biedri, 2 – PSKP kandidāti, 3 – VĻKJS biedri, 55 – bezpartejiski, savukārt 38 tā nav minēta. No visiem tautfrontiešiem 14 ir deputāti.[8] Tukuma rajona kolhoza „Dzintarzeme” Latvijas TF grupas dibināšanas sapulci vada Normunds Hauks, protokolē Velta Veismane.

N. Hauks iesāk Tukuma rajona kolhoza „Dzintarzeme” Latvijas TF grupas dibināšanas sapulci ar vārdiem: „Šodien esam sapulcējušies pēc saviļņojošā kongresa iespaidiem, esam sapulcējušies, lai noorganizētu Tautas frontes nodaļu Džūkstes ciemā. Galvenais mērķis, kas mūs vieno – tiesiskas valsts izveidošana, Latvijas pilsoņu statuss, lai būtu garantija par brīvu sociālātaisnīguma nodrošināšanu, birokrātisma likvidēšanu, par latviešu nācijas atdzimšanu, republikas ekonomisko suverenitāti, ekoloģiskās situācijas uzlabošanu, attīrīšanas ietaišu ierīkošanu, kultūras un izglītības līmeņa celšanu.(…) Uzdevums ir panākt, lai šie mērķi realizētos, jāsāk pašiem ar savu ciemu, ar savu durvju priekšu. Esam sākuši vākt ziedojumus Džūkstes ciema kapu vaļņa atjaunošanai. Nevainosim savā nelaimē krievu tautu, jāvaino valsts politika, kas nav pildīta.”[9]

Lai nodibinātu nodaļu, sapulces vadītājs N. Hauks iesaka izveidot vairākas atbalsta grupas, atkarībā no dzīvesvietas vai darbavietas – padomju saimniecībā „K. Markss”, kolhozā „Dzintarzeme”. Atsevišķa grupa varētu būt inteliģencei. A. Poikāns iesaka izveidot atsevišķu šoferu grupu un traktoristu grupu. G. Rumba un B. Pastare iesaka izveidot vienu kopīgu grupu. Sapulces dalībnieki nobalso par vienas LTF atbalsta grupas izveidošanu[10] Džūkstes ciemā.

Sapulces turpinājumā notiek valdes un vadītāja vēlēšanas. Balso tie, kas ir piereģistrējušies. Tiek izsniegti 93 biļeteni. Atverot urnu, tajā atrod 91 biļetenus un tie visi atzīti par derīgiem. Par Džūkstes ciema LTF atbalsta grupas valdes locekļiem ievēl 10 cilvēkus: Asja Poikāne – 84 balsis, Normunds Hauks – 83, Aldis Poikāns – 83, Ilmārs Kalnietis – 80, Silvija Subre – 74, Valdis Griķis – 70, Kristjānis Ziemelis – 69, Daiga Lagzdiņa – 61, Gunārs Rumba – 60, Zigurds Grosēns– 58. Vienā biļetenā papildus ierakstīts Judītes Timmas vārds. Par Tautas frontes Džūkstes nodaļas vadītāju ar 78 balsīm ievēl Andri Ziemeli.Balsu skaitīšanas komisijā 3 cilvēki: komisijas priekšsēdētāja Taiga Āre, locekļi – Ints Berko, Uldis Altenburgs.[11] Kamēr notiek balsu skaitīšana, sapulces vadītājs Normunds Hauks iepazīstina ar konkrētu darbības programmu, kurā ir sešpadsmit punkti,[12] kas jau 12. septembrī ir pieņemta Latvijas Tautas frontes Džūkstes tā sauktās „mazās” atbalsta grupa dibināšanas sapulcē.

Vārds tiek dots A. Ziemelim. Viņš pateicas par sniegto uzticību. Taču izsaka pārmetumus klātesošajiem par neaktivitāti, par to, ka maz izsaka savas domas un cieš klusu par visām nebūšanām. A. Ziemelis savā runā uzsver, ka jaunlatviešu kustība ir sākusies no jauna, ka lielākai daļai jāmaina domas un jāatbalsta viss jaunais. A. Ziemelis uzskata, ka jādod zeme strādniekiem un jāpievēršas zemes nomai, īpaši par to vajadzētu padomāt atpalikušām kolektīvajām saimniecībām. Viņš iesaka lielāku uzmanību veltīt kultūras dzīvei, aktīvāk domāt par vēlēšanām, „nost ar aizklātām vēlēšanām”, viss jādara atklāti. Viņš arī iesaka izveidotajām Tautas frontes grupām Džūkstes ciemā sadarboties ar Džūkstes ciema TDP padomi. Savas runas noslēgumā A. Ziemelis pateicas par ziedotiem 434 rubļiem Džūkstes kapu vaļņa atjaunošanai.[13]

13. oktobrī izveido LTF atbalsta grupu „Pienava”, kurā ir 69 biedri.[14] Diemžēl par LTF atbalsta grupu „Pienava” nav saglabājušās rakstiskas liecības.

Latvijas TF Džūkstes grupas dalībnieki un daudzi ciema iedzīvotāji, 11.novembrī piedalās Tautas manifestācijā Daugavmalā un Lāčplēša dienas svētkos Rīgā. Tautfrontieši ap sevi pulcē Džūkstes ciema iedzīvotājus un 18. novembrī organizē mītiņu pie K. Zemdegas veidotā pieminekļa Pirmā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem Džūkstes draudzes dēliem.[15] Edīte Baldere mītiņā par klātesošajiem saka: „Mēs esam šeit, kad latviešu tautas liktenis mostas trešo reizi, lai atgūtu un sargātu savu likteņvīru piemiņu.”[16]

29. novembrī nodrukā tautfrontiešu sagatavotu brošūru „Dziesmas”, kuras vāku rotā auseklītis. Brošūrā ir latviešu strēlnieku dziesmas, latviešu tautasdziesmas, aizvesto dziesmas, un autoru dziesmas par Latviju, tostarp Latvijas himna „Dievs, svētī Latviju.”[17]

Džūkstes ciema kapos 12.decembrī atklāj piemiņas akmeni Kārļa Ieviņa vecākiem viņu atdusas vietāun uzvelk zvanu Džūkstes kapos.

24.decembrī uz pasākumu sanāk kupls ļaužu pulks un kolhoza „Dzintarzeme” kultūras nama [Tagad Džūkstes biedrības nams. – S. S.] mastā uzvelk sarkanbaltsarkano karogu. Karogu iesvēta evaņģēliskās luterāņu draudzes mācītājs Zigfrīds Kukulītis. „Ticu, ka liktenis lēmis latviešu tautai uzvaru. Uzvaru pār svešzemju un svešzemnieku spēku un savu nespēku. Lai Dievs stāv klāt man un manai tautai.” – tā par šo dienu raksta Artis Poikāns.[18]

 

Džūkstes grupas aktivitātes

LTF Džūkstes grupa aktīvi organizē pasākumus un aktīvi pauž savu nostāju un ierosinājumus ciema sabiedrībā un arī laikrakstā „Tukuma Ziņotājs”..

1989.gada 7. – 8. janvārī Rīgā notiek Darbaļaužu internacionālās frontes dibināšanas kongress. Tas liecina, ka Latvijā ir izveidojusies politiska organizācija, kas vēršas ne tikai pret latviešu tautu, bet arī pret pārmaiņu procesu. Pretēji Tautas forumu lēmumam Interfronte pieņem deklarāciju par valsts valodas piešķiršanu arī krievu valodai. LTF rajona nodaļas valde aicina visos kolektīvos organizēt Interfrontes kongresa apspriešanas mītiņus un pieņemt rezolūcijas, ko ieteic sūtīt republikas valdībai, partijas Centrālajai Komitejai, preses izdevumiem.[19] Atsaucoties uz LTF rajona nodaļas valdes aicinājumu, Džūkstes ciema Tautas frontes grupas valde presē publicē savu viedokli par LPSR Darbaļaužu internacionālās frontes dibināšanas kongresa gaitu. Viņi uzskata, ka Interfronte ir pretspēks, ar ko jācīnās latviešu tautai, visām Latvijā dzīvojošām tautām arī Tautas frontei. Džūkstes ciema Tautas frontes grupas valde pauž savu viedokli: „Tāpēc mēs iestājamies par Latvijas PSR pilsoņa statusa piešķiršanu.”[20] Paziņojumu paraksta Ziemelis A., Griķis V., Poikāne A., Poikāns A., Subre S., Kalnietis I., Ziemelis K., Grosēns Z., Hauks N.. Savukārt Z. I. Ņemenovs un A. A. Zavjalovs uzskata, ka pēc Interfrontes dibināšanas kongresa laikrakstā, par tā norisi publicēta dezinformācija un rezultātā Interkustība ir izveidots kā ienaidnieka tēls.[21]

Pamatojoties uz aicinājumu, Laikraksts „Tukuma Ziņotājs” publicē vairākas protesta vēstules, kas adresētas interfrontiešu līderiem, Z. Ņemenovam un A. Zavjalovam, tostarp arī LTF Džūkstes grupas vēstuli, kurā nosoda Interfrontes [IF] kongresu un Interfrontes Deklarāciju.[22] TF Džūkstes grupa savā vēstulē raksta: „Vai Jums, Z. Ņemenov un A. Zavjalov, sirds nejustu gandarījumu, ja Jūs savu enerģiju, zināšanas un dzīves pieredzi veltītu Krievijas Federatīvās Republikas uzplaukumam, ekonomikas un kultūras attīstībai, dzīves līmeņa un sabiedrisko attiecību augšupejai? Atstājiet taču Latviju un tās problēmas latviešu ziņā!”[23]

Viena no problēmām Džūkstes ciema iedzīvotājiem – kolhoza „Dzintarzeme” centrā esošie komunālie kapi. Tiem daudzus gadus nav pievērsta uzmanība, īpaši kapu valnim, kas atrodas kritiskā stāvoklī. Jau 1988. gadā Latvijas Tautas frontes Džūkstes grupas uzsāk ziedojumu vākšanu kapu vaļņa atjaunošanai, uz 1988.gada 13. oktobri jau saziedoti 434 rubļi. Ar kolhozu „Dzintarzeme” un „Pienava” un ciema iedzīvotāju atbalstu jau 1989. gada 12. februārī Tautas frontes grupa un Džūkstes ciema TDP Izpildkomiteja organizē kapu kopšanas talku, jo sniega togad nav.[24] Tajā piedalās 84 cilvēki: 42 – no kolhoza „Dzintarzeme”, 4 – no kolhoza „Pienava”, 14 – pensionāri, 16 – skolēni, 2 – medicīnas darbinieki, 6 – Džūkstes vidusskolas darbinieki. Talkas laikā kapos nozāģē vecos kokus un zarus, izcērt vecos baznīcas drupās ieaugušos kokus, nogrābj vecās lapas parkā un ap kapiem, apkopj Kārļa Zemdegas veidotā Pirmā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem Džūkstes draudzes dēliem pieminekļa apkārtni.[25] Togad notiek vairākas talkas Džūkstes kapos. 28. jūlijā atbilstoši vēsturiskajai patiesībai sāk atjaunot Džūkstes kapu valni. Rietumu pusē kapu valnis tiek mūrēts, Austrumu pusē – atjauno akmens krāvumu.

Džūkstenieki aktīvi piedalās daudzos pasākumos: aktīvākie tautfrontieši organizē braucienu, lai 1989. gada 6. martā piedalītos pulkvedim Oskaram Kalpakam veltītajā atceres pasākumā „Airītēs”, kas notiek vietā, kur 1919. gada 6. martā negaidītā savstarpējā latviešu un vāciešu apšaudē gāja bojā Atsevišķā latviešu bataljona komandieris Oskars Kalpaks.[26] LTF Manifestācijā Rīgā 12.martā, sēru mītiņā Rīgā 25. martā un citos.

Džūkstenieki piemin četrdesmito gadu represētos arī Džūkstē. 1989.gada 10.martā kolhoza „Dzintarzeme” kultūras nama telpās komunisti pulcējās, lai apspriestu 1949.gada notikumus Džūkstes apkaimē. Dobeles rajona laikraksts „Komunārs” bija publicējis rakstu par Lielā Tēvijas kara veterāna, kādreizējā Naudītes pagasta partorga Viļa Šubēvica aktivitātēm 1948. – 1949.gadā. Lai izskaustu nevalodas, kolhoza „Dzintarzeme” partijas organizācija nosūtīja pieprasījumu Naudītes ciema partijas organizācijai, lai atsūta bijušā partorga darbības novērtējumu, un lai sapulcē ierastos tā laika aculiecinieki. Taču džūkstenieki palika bez atbildes. Sapulces vadītājs, kolhoza garāžu priekšnieks Gunārs Rumba uzsāk sarunu ar vārdiem: „Šī saruna ir vajadzīga, lai mēs izzinātu tālos, traģiskos notikumus, kas smagi iedragājuši mūsu lauku zemniecību. Es uzskatu, ka tā ir pirmā tāda saruna, bet tā būs vēl jāturpina.”[27]

Bijušais partorgs Vilis Šubēvics pats ierodas uz sapulci. Viņš stāsta, ka no Naudītes pagasta 1949. gada 25. martā izvestas tikai dažas ģimenes. „Izvedamo sarakstu es pirmo reizi redzēju, kad dažas stundas pirms operācijas virsnieks atvēra no Jelgavas atvesto aploksni. Tajā bija stipri garš saraksts, un es pabrīnījos, ka tajā bija minēti daudzi nabadzīgi zemnieki. Atceros, ka lapas apakšā stāvēja paraksts: „Vilis Lācis…” Ko es varēju, to darīju, lai dažus cilvēkus tomēr glābtu no izvešanas…”[28]

Savukārt Verners Krūmiņš, kas 1949.gadā bija komsorgs, stāsta: „Mūs norīkoja par līdzbraucējiem karaspēka automašīnām. Tas bija bezgala smagi, apkaunojoši no kaimiņiem, pazīstamiem. Manus iebildumus neņēma vērā, jo tas esot arī komjauniešu pienākums. Pretējā gadījumā piedraudēja ar pašiem izrēķināties un tūlīt…”[29]

Par represiju notikumiem atmiņās dalās kolhoza „Dzintarzeme” elektriķis Ilmārs Kalnietis un pastāsta, ka viņa vecāki izvesti 1941.gadā un uzsver, ka izvestajiem no Latvijas izvests arī darba tikums. Asja Poikāne, kolhoza „Dzintarzeme” zootehniķe atceras kā masveidā izvesti viņas skolas biedri no Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma.[30]

Kolhoza „Dzintarzeme” priekšsēdētājs Juris Ciekurzis atceras, ka 1950.gadā kolhozi Dobeles apkārtnē veda ganāmpulkus uz Naudīti ganībās. Viņš saka”: „… es vēl allaž atceros, cik daudz Naudītē bija tukšu, labu zemnieku māju, un cik maz tur bija cilvēku. Naudītē 1949.gada izvešanas bija cirtušas ļoti dziļi.”[31]

Šajā stāstā katram ir sava taisnība un cerība, ka sapratīs un piedos. Visi ir upuri lielajā Padomju represiju laika mašīnā. Sapulce bija kā grauds, kas iesēts ceļā uz savstarpēju sapratni.

1989. gada 26.martā Džūkstē, kā arī citur Latvijā, oficiāli notiek Lieldienu pasākums. Svētki izvēršas par vienu no lielākajiem pasākumiem. Visus Džūkstes pagasta iedzīvotājus, kas nāk svētkus svinēt, sagaida saimnieks – Viesturs Šusters un saimniece – Andra Anmane. Viņi uztur jautrību pasākumā – liek minēt mīklas, cienā ar gardiem pīrāgiem, dāvina olas, iešūpina šūpoles. Dzied veco ļaužu ansamblis „Rosme”, dejo Džūkstes kultūras nama jauniešu deju kolektīvs. Bērnus vizina zirga pajūgā.[32] Pēkšņi zirgs sāk trakot. Raženie Džūkstes vīri tikai noskatās, kad Ainārs Silavs zibenīgā ātrumā skrien glābt bērnus un viens pats notur ratus, kuros sēž 10 bērni, lai tie neapgāžas. Tikai pēc brīža piesteidzas arī citi palīgi. Viss beidzas veiksmīgi, un svētki turpinās.[33]

Džūkstē notiek aktīva kultūras dzīve. Pasākums seko pasākumam. Atmiņā paliek 14.maijā notiekošā Mātes diena, kurā uzstājas Karsto, Balderu, Eikinu, Šperliņu, Šubēvicu, Elstu ģimeņu ansambļi.

 

Piemiņas vietu izveidošana Džūkstes ciemā

Represiju jautājums ir aktualizējies visā Baltijā. Tukumā jau izveidota piemiņas vieta represētajiem, arī TF Džūkstes grupa nolemj uzstādīt piemiņas akmeni 1941. – 1949. gada deportētajiem novadniekiem.[34] Laikrakstā „Atmoda” publicēts Tukuma rajona LTF Džūkstes grupas aicinājums 14. jūnijā pulksten 20.00 piedalīties Piemiņas akmens atklāšanā staļinisma upuriem – džūksteniekiem.

Kā liecina N. Lūses publikācija laikrakstā „Komunisma rīts”, 14.jūnijā Džūkstes ļaudis sanāk kopā, lai atcerētos 1941.gada 14.jūnija represiju upurus, gan tos, kas palika tālajā Sibīrijā, gan tos, kas izgāja GULAGa sāpju ceļus un atgriezās Dzimtenē. Džūkstenieki pāršķir vēl vienu vēstures lappusi. „Krīt baltais pārvalks, un vēl viens pelēkais laukakmens liek sirdij sažņaugties sāpēs par to, ko nācies izciest mazajai, spītīgajai tautai Baltijas jūras krastā.[35] Pelēkajā laukakmenī iekaltas Andreja Eglīša dzejas rindas:

„Bet taisnības ideja piecelsies
Un balta caur asins jūru ies …”

Pateicoties TF Džūkstes grupas aktivitātei, netālu no Pirmā Pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo pieminekļa atklāj piemiņas akmeni 1941.–1949.gadā represētajiem Džūkstes pagasta iedzīvotājiem.[36]

Ciema ļaudis uzrunā dzejniece Rita Glāle, kas dzimusi Džūkstē, bet kara vētras aiznesta svešumā. Šajā dienā viņai tikai uz dažām stundām bija ļauts pabūt savā dzimtajā pusē. Pat savās dzimtajās mājās nebija ļauts iegriezties. „Ko gan viņa noziegusies pret savu dzimto zemi, ja pat sasveicināties ar to ir jāizlūdz atļauja…”[37]

Tautfrontieši gatavojas atklāt piemiņas vietu arī 1944.gadā Džūkstes kaujās kritušajiem latviešu leģionāriem, kā arī uzstādīt ozolkoka krustu Otrajā pasaules karā kritušajiem. Džūkstes TF biedri uzskata, ka cieņa jāparāda visu tautību kritušajiem.[38] Pēc Arvīda Eikina ierosmes, jūnijā Džūkstes kapos uzstāda ozolkoka krustu Lielajā Tēvijas karā kritušajiem latviešu leģionāriem un vācu kareivjiem.[39]

23.augustā džūkstenieki piedalās Baltijas ceļā un sadevās rokās ar citiem tautfrontiešiem Bauskas ceļa posmā pie Iecavas. Asja Poikāne atceras, ka „Autobuss no Džūkstes brauca caur Jelgavu, taču milicija apzināti kavēja satiksmi, tāpēc kavējām nokļūšanu vietā, kur mums vajadzēja ierasties, lai sadotos rokās. Lai ar nokavēšanos, tomēr izbraucām, dziedājām, sadevāmies rokās. Tā nu džūkstenieki ieslēdzās Baltijas ceļa ķēdē.”[40]

1989. gada 1. septembrī Džūkstes TF grupa Džūkstes vidusskolai pasniedz Latvijas nacionālo karogu.

 

Anša Lerha-Puškaiša prēmija

1989.gada 2. septembrī novadniekam A. Lerhim–Puškaitim atzīmē 130. dzimšanas dienu. Džūkstes vidusskolakopā ar kolhoza „Dzintarzeme” valdi un tautfrontiešiem nolemj iedibināt A. Lerha-Puškaiša literāro prēmiju. „Tas patiesi būtu svētīgs darbs, ilgi lolota iecere, kuru atbalsta rakstnieki un visi gaišie atmodas spēki.”[41] Džūkstes ciema sabiedrībā jau vairākus gadus rosināta doma par sava izcilā novadnieka latviešu pasaku tēva A. Lerha-Puškaiša piemiņas saglabāšanu un uzturēšanu. Jau 1974. gada 13.septembrī vecajā Lancenieku skolā, kur atradās kolhoza „Dzintarzeme” kantoris, bija izveidota A. Lerh-Puškaiša piemiņas istaba. Toreiz to organizēja Džūkstes ciema padomes priekšsēdētāja Edīte Baldere-Sildedze, Džūkstes vidusskolas skolotāja Rasma Ieviņa un Tukuma Mākslas un novadpētniecības muzeja direktore Judīte Timma.[42]

Pirms A. Lerha-Puškaiša 130. Jubilejas kolhoza „Dzintarzeme” valdes priekšsēdētājs J. Ciekurzis pavēsta kolhoza valdes lēmumu: „Gatavojoties A. Lerha-Puškaiša 130.dzimšanas dienai, nodibināta mūsu novadnieka prēmija 2000 rubļu vērtībā. Prēmiju piešķirs vienu reizi 5 gados par pētījumu folkloristikā vai folkloras izdevumu.”[43] Nolikums izstrādāts kopā ar LTF grupu un to pieņem 1989.gada 9. septembrī – rakstnieka un skolotāja jubilejas atceres sarīkojumā Džūkstē.[44]

Nolikumā uzsvērts, ka A. Lerha-Puškaiša vārdā nosauktā prēmija iedibināta, lai sekmētu Latvijas pagātnes kultūras mantojuma izpēti un apguvi, kā arī jaunatnes radošo darbību folkloristikā, LTF Tukuma rajona nodaļa sadarbībā ar saimnieciskajām organizācijām un iestādēm. To nolemts piešķirtA. Lerha-Puškaiša dzimšanas dienā – 2. septembrī. Prēmijas piešķir par zinātniski augstvērtīgu publicētu pētījumu folkloristikā, par publicētiem skolēnu darbiem folkloristikā (vietvārdu izpēte, teicēju atmiņu, tautasdziesmu, pasaku, teiku pierakstiem utt.), par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas novadu vēstures izpētē. Mazā A. Lerha-Puškaiša prēmija piešķirama par nozīmīgu ieguldījumu Tukuma novada vēstures izpētē, par māksliniecisku augstvērtīgu literāro pasaku publikācijām: pieaugušo grupā, skolēnu grupā un mazā A. Lerha-Puškaiša prēmija Tukuma rajona skolēniem.[45]

Pretendentus uz prēmiju izvērtē žūrija, kuras komisijā ir kopsaimniecība „Dzintarzeme”, Džūkstes vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs, Džūkstes ciema bibliotekārs, TF Džūkstes grupas valdes, ZA Folkloras sektora, LTF Tukuma nodaļas valdes, kopsaimniecības „Padomju zvejnieks”, Rakstnieku savienības valdes, kā arī Tukuma rajona izpildkomitejas un izglītības nodaļas pārstāvji. Pirmās prēmijas finansētāji ir kopsaimniecība „Dzintarzeme”, LTF Tukuma nodaļas valde, kopsaimniecība „Padomju zvejnieks”, Tukuma rajona izpildkomiteja un Tukuma rajona izglītības nodaļa.[46]

1989. gadā pirmās mazās A. Lerha-Puškaiša prēmijas par ieguldījumu Tukuma novada vēstures izpētē pasniedz engurniecei Ernai Zubovai par nozīmīgu veikumu jūrmalas ciemu vēstures izpētē[47] un par pētījumiem folkloristikā – Guntim Pakalnam.[48]

Ansa Lerha-Puškaiša prēmiju, ko sagatavojusi paju sabiedrība „Dzintarzeme”, pasniedz pasaku pētniekam Ojāram Ambainim 1994. gada septembrī, A. Lerha-Puškaiša 135. gadu atceres pasākumā.[49]

1989. gada 7.-8. oktobrī notiek LTF II kongress. Tukuma rajona nodaļu kongresā pārstāv 26 delegāti, tostarp viens no LTF Džūkstes grupas līderiem – Ilmārs Kalnietis, kura bērnība aizritējusi Sibīrijā. Viņš bija izjutis visus tos „labumus”, ko piespiedu kārtā nācās izbaudīt daudziem tūkstošiem represēto.[50]

Ilmārs Kalnietis no LTF II kongresa sagaida nostabilizēšanos un vienotību, kas tobrīd Latvijas Tautas frontei pietrūkst. Viņš saprot, ka tobrīd partijas autoritāte katastrofāli mazinās, par ko liecina LKP CK un PSKP CK plēnumi. 1989. gada nogalē plānotas vietējo un rajona padomju deputātu vēlēšanas un I. Kalnietis uzskata, ka to rezultāti būs atkarīgi no Tautas frontes politikas attiecībā pret cittautiešiem. I.Kalnietis atzīst, kas ir Komunistiskās partijas biedrs no 1964. gada un darbojas Tautas frontē tādēļ, lai iekarotu tribīni, gūtu atbalstu cīņā pret netaisnībām un reakcionāro politiku.[51]

11. novembrī notiek TF Džūkstes grupas sapulce valundes pārvēlēšana. Par Džūkstes Tautas frontes grupas vadītāju ievēl Ilmāru Kalnieti, jo iepriekšējais vadītājs Andris Ziemelis ievēlēts par kolhoza „Pienava” priekšsēdētāju.[52]

Džūkstes TF apgādā klajā nāk „Džūkstes gadagrāmata”. Pirmais šāda veida izdevums Latvijā, kas aptver gan Džūkstes vēsturi, gan Atmodas laika notikumus un aktualitātes.[53] Gadagrāmata veidota ar domu atstāt rakstiskas liecības par ciema vēsturi un, jo īpaši, par Džūkstes Tautas fronti. Pirmā izdevuma redaktors ir Artis Poikāns-Drēziņš, atbildīgā sekretāre – Linda Lūse. Gadagrāmatas tirāža ir 2500 eksemplāri. Tajā ir 32 lappuses.[54]

18. novembrīnotiek mītiņš pie Pirmā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo pieminekļa Džūkstē, savukārt 23.decembrī pulksten 16.00 LTF Džūkstes nodaļa aicina 1944. gada Ziemassvētku kauju dalībniekus (gan bijušos sarkanās armijas karavīrus, gan leģionārus) uz gājienu un tikšanos kopsaimniecības „Dzintarzeme” kultūras namā. Tiek aicināti visi tie, kuri arī ir gatavi cīnīties par brīvu Latviju![55] Tiek aicināti aizmirst ienaidu.[56] Vai var iedomāties lielāku traģēdiju tautai, kad latvieši pret latviešiem cīnījās, tikai atšķirīgas formas, bet ar domu par brīvu Latviju.[57]

Vispirms visi sapulcējas pie nama un tad ar lāpām un svecītēm rokās dodas pie Pirmā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo pieminekļa Džūkstē, nodzied „Dievs, svētī Latviju” un dodas uz Brāļu kapiem. Piedalās maz cilvēku. Lielais vairums ir pie latviešu leģionāru krusta Džūkstes kapos, ko iesvēta mācītājs.

Vakarā kultūras nama zālē ir pulcējušies kareivji no abām frontes pusēm, bet zālē valda vienotība. Šķiršanās brīdī skan pateicības vārdi un vēlējumi: „Kaut šādi vakari būtu biežāki, jo cik tad ilgi vēl dzīvot, lēģerus izstaigājušiem.”[58]

1989. gada 24. decembrī Džūkstes baznīcai aprit 300 gadu. Svētnama drupās tiek aizdegtas svecītes un notiek svinīgs dievkalpojums.

 

1990. gada notikumi Džūkstē

8. janvārī izveidots Ansa Lerha-Puškaiša stipendijas fonds. Pēc TF Džūkstes grupas ierosinājuma kopsaimniecību „Pienava” un „Dzintarzeme” valdes un TF Džūkstes grupa piešķir A.Lerha-Puškaiša prēmiju sekmīgākajiem novada bērniem.[59] TF Džūkstes grupa ierosināja, lai mudinātu jauniešos apņēmību nopietnāk apgūt zināšanas. Pēc vidusskolas ieteikuma kopsaimniecība „Dzintarzeme” piešķīra Anitai Kraujai, Andrai Anmanei un Ingai Sproģei, Inesei Janušonei, Ilonai Burikinai un Initai Valdmanei. Kolhozs „Pienava” valde piešķīra stipendiju Ivetai Kancēnai, Marutai Kārkliņai un Mairim Mežinskim, bet LTF Džūkstes nodaļa no saviem līdzekļiem atbalstīja Ilonu Freimani. Visi minētie skolēni saņēma stipendiju – 30 rubļus.[60]

LTF Džūkstes grupas pārstāvji piedalās ciema tautas deputātu padomes vēlēšanās un tiek ievēlēti par deputātiem. Jaunajā sasaukumā darbojas Agija Novicka, Andris Ziemelis, Mairis Mežinski, Valdis Griķis, Agija Novicka un citi. Par ciema Izpildkomitejas priekšsēdētāju 18. martā ievēl Agiju Novicku.

Pavasarī notiek talkas –24.martā Džūkstes kapos, aprīlī Kliģu kapos, 8. un 30. aprīlī – pie Lanciņu ezera, kur ierīko atpūtas laukumu. 25.martā notiek piemiņas pasākums pie represēto Piemiņas akmens, 15.aprīlī svin Lieldienas Džūkstē, 5.maijā notiek kritušo leģionāru piemiņas krusta iesvētīšana Kliģu kapos, 9.maijā –pēdējās kauju dienas atzīmēšana visās pagasta karavīru apbedījuma vietās. 13.maijs ir Mātes diena, kurā notiek Bargo ģimenes gleznu un rokdarbu izstāde.[61]

23. maijā no Viļņas tiek saņemta telegramma, kas adresēta Tautas deputātu padomes priekšsēdētājai Agijai Novickai, komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretāram Zigurdam Grosēnam un LTF Džūkstes nodaļas vadītājam Ilmāram Kalnietim, kurā Stankevičius, Lietuvas pretblokādes darbības komitejas priekšsēdētāja vietnieks, no sirds pateicas par morālu atbalstu Lietuvas Republikai tik grūtā laikā un ļoti priecājas, ka Džūkstes ciems atbalsta Lietuvas tautu. Viņš novēl Latvijai panākumus ceļā uz neatkarību.[62]

14.jūnijā notiek represēto atceres brīdis pie Piemiņas akmens. 15. jūnijā Džūkstes kapos notiek cits vērienīgs pasākums – pagasta vēstures pētnieka Kārļa Strauberga un viņa dzīvesbiedres pelnu apbedīšana. Mazajā kapličā, kas Džūkstes draudzei kalpo arī par dievnamu, uz postamenta altāra priekšā novietotas divas urnas: Kārļa (1890-1962) un Zentas-Elīzes (1901-1964) Straubergu, kas atvestas no Zviedrijas. Viņu dēli – Jānis un Andrejs Straubergi – izpildījuši tēva un mātes pēdējo vēlēšanos – gulēt mūža mierā pie tiem Tēvzemes bērziem un kļavām vecajā dzimtas kapsētā Džūkstē.[63]

Mācītājs Z. Kukulītis pārlapo izcilā novadnieka veikumu. Akadēmiķis Jānis Stradiņš savā runā uzsvēra, ka „mūsu laiks nav tikai Atmodas Laiks, tas ir arī nelasītu grāmatu, lielu kultūras vērtību un lielu garu Atgriešanās Laiks…”[64] I. Kalnietis savukārt piemin to, ka dižie novadnieki netiek izvadīti, bet gan sagaidīti Tēvu zemē.[65]

1990. gada vasara ir bagāta dažādiem pasākumiem: 8.jūlijā Tukuma evaņģēliski luteriskajā baznīcā notiek svinīgs dievkalpojums, kurā iesvētes svēto sakramentu saņem jaunieši no Džūkstes. Kopā ar prāvestu A. Āleru svinīgo ceremoniju vada viesis no ASV – prāvests no Čikāgas Vilis Vārsbergs.[66]

14. jūlijā – Latvijas Republikas „Zelta mopēda” meistarsacīkšu II posma sacensības Džūkstes mototrasē, 21. jūlijā –pagasta Bērnības svētki, 5. augustā –garīgi kapu svētki Džūkstes kapos.

Vasaras nogalē tautfrontieši piedalās vairākās talkās novadnieka, Latvijas Republikas otrā prezidenta GustavaZemgala dzimtajās mājās Džūkstes ciema „Brātiņos” un veido piemiņas vietu. G. Zemgala piemiņas vietas atjaunošanā iesaistījās vairākas sabiedriskās organizācijas, iestādes un daudzi tautfrontieši. Tika vākti arī ziedojumi. 1990. gada 25. martā J. Raiņa Tukuma 1. vidusskolā tika rīkots ziedojumu koncerts, kas veltīts Latvijas Republikas prezidenta, mūsu novadnieka Gustava Zemgala piemiņas vietas atjaunošanai.[67] 1990. gada 12.augustā pie „Brātiņiem” atklāj piemiņas akmeni vienam no demokrātiskākajiem prezidentiem Latvijā. Tēlnieks Aigars Krievāns piemiņas akmenim izmantojis pelēko laukakmeni, tajā iestrādājot bronzas plāksni ar Gustava Zemgala portretu. Akmens tika iesvētīts,[68] bet neilgi pēc tam bronzas plāksne tika nozagta. Atkal vākti ziedojumi, lai to atjaunotu. Saziedoti 348,04 rubļi. Džūkstes iedzīvotāji, arī klubs „Rosme”, ziedo savu artavu – 35, 90 rubļus. Tēlnieks bronza plāksnes vietā izgatavo granīta plāksni ar G. Zemgala portretu, lai kādam metāla zaglim atkal nerastos doma to aiznest.

1990. gada 23.augustā visā Latvijā, arī Tukumā un arī daudzos pagastu centros un pat atsevišķās sētās deg ugunskuri, lai turpinātos Baltijas ceļa aizsāktais, lai stiprinātu vienotību, lai atgādinātu, ka Latvija vēl tikai ceļā uz neatkarību, lai apliecinātu savu gribu – Latvijai brīvai būt! Arī Džūkstes pagastā deg vairāki ugunskuri, viens no tiem – pie kādreizējā biedrības nama, kur joprojām atrodas kopsaimniecības „Dzintarzeme” kantoris, otrs – pie Pienavas upītes. Tādējādi „Baltijas ceļš iet arī caur Džūksti. Likās, nē, tas ir pavisam droši: līdz ar purva alkšņu dzirkstelēm aizsprakšķ lielo emociju laiks. Paliek darbs.” –tā raksta Artis Drēziņš.[69]

11.novembrī Džūkstē svinīgā pasākumā atklāj pieminekli – granīta krustu – Otrajā Pasaules karā kritušajiem latviešu leģionāriem,[70] kura autors ir tēlnieks Igors Dobičins, bet arhitekte Ruta Dobičina. Pieminekļa vērtība ir 13000 rubļu.[71]

4.-5.decembra naktī nezināmi ļaundari plkst. 01:30 Džūkstē uzspridzina 11.novembrī atklāto pieminekli latviešu leģionāriem. Pavisam nogrand trīs sprādzieni un piemineklim nodarīti nopietni postījumi. No rīta konstatē, ka pirms spridzināšanas piemineklis apliets ar sarkanu krāsu. Akmens uzraksts pamatīgi saārdīts, visapkārt granīta krustam mētājas šķembas, turpat saites ar ko spridzekļi pie pieminekļa sieti un vēl atstātas zīmītes „Fašismu nē!”.[72]

Šis notikums atgādina visai Latvijai, ka darbojas tādi spēki, kam Atmoda traucē, ka tuvojas lielāki notikumi. 23.decembrī Džūkstes draudzes baznīcas mūros notiek leģionāru piemiņai veltīts Dievkalpojums, kas ir simbolisks notikums, jo apliecina džūkstenieku nostāju nepadoties un sniedz arī garīgu stiprinājumu.

 

Rīgas aizstāvji no Džūkstes

 

1991. gada 13. janvārī ap plkst.18:00 no redakcijas saņemts aicinājums doties uz Rīgu. No Džūkstes pagasta aizbrauc 29 cilvēki, 14.janvārī uz Rīgu dodas LTF Džūkstes nodaļas organizētā Apsardzības grupa, kopskaitā 24 cilvēki, arī četri vidusskolēni Andra Anmane, Inga Ģierte, Raivo Pudāns un Spodris Veide. 15.janvārī aizstāvēt Rīgu aizbrauc 28, savukārt 16. janvārī – 31 cilvēki.[73] Rīgas aizstāvjiem sūta pārtiku, ko savāc 34 Džūkstes iedzīvotāji. Viņi ziedo gan pārtiku, gan naudu pārtikas iegādei. Saimniecība „Džūkste” uz barikādēm aizved cūkas gaļu ēdienu gatavošanai, kolhozs „Dzintarzeme” sūta olas.[74] Ciema izpildkomitejas telpas piekrautas ar ziedotajām lietām. Rīgas aizstāvjiem atbalstītāju, mājās palicēju netrūkst.

Apšaudes un kritušie satrauc visus. 22. janvārī – izveidots vēl viens koordinācijas centrs tukumniekiem Rīgas 99. vidusskolā, kur dežūrē Normunds Hauks, bet faktiski Rīgas aizstāvju pienākums jau paveikts un tādēļ no 22. līdz 24.janvārim Apsardzes grupā Domu laukumā ir tikai 5 cilvēki: grupas vecākais Zigmunds Godmanis, Uģis Kārkliņš, Ivars Lērums, Sarmis Stivriņš un Normunds Tilkēvičs.[75]

3.martā visi iedzīvotāji uzaicināti piedalīties Latvijas Republikas iedzīvotāju aptaujā par jautājumu „VAI JŪS ESAT PAR DEMOKRĀTISKU UN VALSTISKI NEATKARĪGU LATVIJAS REPUBLIKU?” Aptaujas iecirknis Nr. 13 atrodas Džūkstes kultūras namā.[76] Iedzīvotāju atsaucība ir liela, un viņi balso par demokrātisku valsti. Lielākā daļa ļaužu ar saviļņojumu uzņem LPSR Augstākās padomes balsojumu.

Gada nozīmīgākā diena daudziem neapšaubāmi ir 1991.gada 9. augusts, kad Džūkstes ciema „Brātiņos” notiek Gustava Zemgala 120. gadadienas pasākums. Lai gan informācija par pasākumu avīzē bija savlaicīgi ievietota, tomēr atsaucība pieticīga. Ierodas Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības [LNNK] un Latvijas Tautas frontes pārstāvji, bet vietējo ir pavisam maz. Lielākā daļa ļaužu pulcējās Džūkstes sporta laukumā, kur notiek G. Zemgala kausa izcīņa jāšanas sportā. Jaunieši jāj un noliek ziedus G. Zemgala piemiņas vietā. Vēstures zinātņu doktors, LNNK Padomes pārstāvis Elmārs Pelkauss pārlapo Gustava Zemgala dzīves lappuses, dzied Rasmas Valdmanes vadītais skolotāju koris „Vanema” koris.[77] Īsu uzrunu teic LTF valdes pārstāve S. Upesleja, svētbrīdi vada prāvests Augusts Ālers. Viņš ar svētas ticības vārdiem piemin laikus, kad tapa Latvijas brīvvalsts. Īsu uzrunu saka LNNK Jūrmalas nodaļas pārstāvis E. Bārda, LTF Tukuma nodaļas vadītājs V. Akimova kungs, Džūkstes pagasta pašpārvaldes priekšsēdētāja A. Novicka, Tukuma Mākslas un novadpētniecības muzeja darbinieks R. Jansons. Piemiņas brīdi noslēdz LTF Džūkstes nodaļas pārstāve A. Poikānee.[78]

Drīz vien seko puča dienas. 1991. gada 19. augustā tautfrontiete, kolhoza „Dzintarzeme zootehniķe, Asja Poikāne noslēpj visus LTF Džūkstes grupas dokumentus, par to zina tikai viņa un dēls Aldis, jo baidās par saviem līdzgaitniekiem. Ja kaut kas notiktu, tad atbildība būtu tikai viņiem, bet, ja kas atgadītos ar vienu no viņiem, tad vismaz viens zinās kur glabājas LTF Džūkstes nodaļas vēsture.

Viss beidzas labi, un ilgi gaidītā neatkarība ir izcīnīta.

 

Nobeigumā

Kad bija iegūta valstiskā neatkarība, LTF Džūkstes nodaļa bija izpildījusi savu programmu, tomēr joprojām liela uzmanība tiek pievērsta Otrā pasaules kara upuru karavīru piemiņas vietu saglabāšanai un savu dižo novadnieku godināšanai.

1993.gadā Džūkstes kapos ozolkoka krusts tiek nomainīts pret akmens krustu, kas ir varenāks par iepriekšējo, Lielajā Tēvijas karā kritušajiem latviešu leģionāriem un vācu kareivjiem. Pie krusta uz zemes ir granīta plāksne, kurā iekalts: „Šajā kapsētā atdusas 198 vācu un latviešu karavīri. 1941. – 1945. Pieminiet viņus un visos karos kritušos.”

Viens no neaizmirstamākajiem pasākumiem ir Ziemassvētku kauju atceres dievkalpojums, kas notiek 1994.gada decembrī Džūkstes baznīcas mūros 50 gadus pēc Kurzemes lielkaujām. Ziemassvētku noskaņu rada baznīcas drupās uzstādītais lielais krusts un liels Latvijas karogs, ko izgaismo prožektoru gaismas. Zemessargi un jaunsargi ar lāpām, skan Ziemassvētku un karavīru dziesmas. Dievkalpojumu vada mācītājs Ainars Baštiks.[79] Džūkstes TF grupas līderis Ilmārs Kalnietis nolasa savu dzejoli „Džūkstes kauju atcerei.”

Satumst debesis. Atveras zeme.
Baznīcas tornis gruvešos grūst.
Džūkstei pāri brāžas kara lemess,
Arumos kareivju asinis plūst. 

Tumsā grimst zvaigzne, kad sprādzienu liesmās
Zeme visapkārt te kvēlo un vaid.
Dievs! – šonakt neklausies Ziemsvētku dziesmās –
Kareivju dvēseles debesīs laid! 

Šonakt šeit Latvijas brīvības vārdā
Latvietim latvieti nosist nav žēl,
Bumbu un granātu sprādzienu dārdos
Brālis kauj brāli, tēvs – savu dēlu! 

Vāciskas komandas, krieviski lāsti
„Klusa nakts, svēta nakts” vietā te skan.
Svina un tērauda līķautu glāsti,
Pāri tam – degošas Latvijas tvans.

 

Melnas ir debesis, zemi klāj rētas,
Baznīcas vietā vien gruveši kūp.
Naktī šai Klusajā, naktī šai Svētā
Latviešu jaunekļu dzīvības drūp. 

Veltīgi mātes pēc dēliem vēl taujās.
Līgavas mīļotos vairs nesastaps –
Džūkstē tie krituši Ziemsvētku kaujās,
Džūkstē tiem visiem viens kopējais kaps …

 Piecdesmit gadi kopš baismīgām kaujām,
Biedri, kas dzīvi vēl, šurpu nāk.
Sirmi un klusi, ar ziediem saujās
Varoņu piemiņu godināt.[80]

Otrais LTF Džūkstes izdevums „Džūkstes Gadagrāmata ‘90”, kas tika sagatavots un kam vajadzēja iznākt 1990.gadā, taču naudas trūkuma dēļ līdz drukāšanai tas nenokļuva. Tikai pateicoties Džūkstes pagasta valdes atsaucībai, grāmata tika izdota 1994.gada rudenī.[81]

1998. gadā, Džūkstes pagasta padomei tiek adresēts bijušās LTF Džūkstes grupas bijušo vadītāju Asjas Poikānes un Ilmāra Kalnieša iesniegums: „Šogad aprit desmit gadi kopš LTF pastāvēšanas un tautas Trešās Atmodas iedvesmošanas. Arī Džūkstē 1988. gada 12. septembrī Džūkstes vidusskolas telpās sanāca pirmie septiņpadsmit aktīvākie un drosmīgākie pagasta cilvēki un nodibināja LTF grupu, kas gada laikā pārtapa par aktīvāko un ietekmīgāko sabiedriski politisko organizāciju Tukuma rajonā, zem sarkanbaltsarkanā karoga pulcinot 257 domu biedrus.

Atceroties tautas gara pacēlumu pirms desmit gadiem un rūpējoties, lai to dienu spožums neapsūbētu, lai tā laika drosmīgāko un pašaizliedzīgāko cilvēku piemērs kalpotu mūsdienu jaunatnes patriotiski morālajai audzināšanai, ierosinām pie Džūkstes vidusskolas fasādes sienas piestiprināt marmora plāksni ar uzrakstu „1988. gada 12. septembrī Džūkstes vidusskolā tika nodibināta LTF Džūkstes grupa.” Lūdzam Džūkstes pagasta padomi no pagasta budžeta kultūras vajadzībām paredzēt līdzekļus finansēt šādas piemiņas plāksnes izgatavošanu un uzstādīšanu, šo pasākumu pieskaņojot Lāčplēša dienai 1998. gada 11. novembrī”[82]

Lāčplēša dienā – 1998. gada 11. novembrī – pie Džūkstes vidusskolas tika atklāta Tautas frontes 10. gadu jubilejai veltīta piemiņas plāksne. LTF Džūkstes nodaļas aktīvisti skolas muzeja un skolas padomes glabāšanā nodeva savu karogu. Skolas vestibilā bija skatāma Tautas frontes aktīvistu veidota izstāde.[83]

Par LTF Džūkstes grupas aktivitātēm un saglabātajām liecībām jāpateicas vienai no Džūkstes grupas dibinātājiem un līderei Asjai Poikānei, kas vienmēr bijusi īstena latviete un patriote. Pēc studijām viņa nevarēja atrast darba vietu un beigu beigās bija spiesta iestāties partijā, lai varētu strādāt profesijā un nodrošinātu ģimeni. Viņa glabāja LTF Džūkstes nodaļas dokumentus, bet lielākā daļa no tiem tomēr ir gājuši zudumā, iespējams, kolhozu likvidācijas un paju sabiedrības veidošanās periodā.

Džūkstes nodaļā aktīvā darbojās arī viņas dēls, kolhoza „Dzintarzeme” inženieris Aldis Poikāns, padomju saimniecības „K. Markss” partijas pirmorganizācijas sekretārs Andris Ziemelis, kolhoza „Dzintarzeme” elektriķis Ilmārs Kalnietis, kolhoza „Dzintarzeme” traktorists Zigurds Grosēns. Džūkstes nodaļas aktivitātes rosināšanā liela loma bija Normundam Haukam, Džūkstes vidusskolas direktoram (1986 – 1988), kurš pārstāvēja nodaļu arī LTF Tukuma rajona nodaļā. Atbalstītāja statusā darbojās Artis Poikāns-Drēziņš, laikraksta „Lauku Avīze”(tagad „Latvijas Avīze”) žurnālists, kas daudz darīja, lai taptu LFT Džūkstes nodaļas sagatavoties patriotiskie iespieddarbi.

Šajā rakstā nebija iespējams atklāt visas norises, tai skaitā milzīgo darbu, kas veikts, lai atjaunotu mazās skoliņas Lanceniekos un Pienavā, lai risinātu saimnieciskos un sociālos jautājumus. Džūkstes pagasta jaunāko laiku vēsturi centās dokumentēt skolotāja, kultūras darbiniece Judīte Timma, kas padomju laikā būdama partijas biedre un kādu laiku arī kolhoza  „Dzintarzeme” partijas pirmorganizācijas sekretāre, vienmēr iestājās par latviskām kultūras vērtībām. Pateicoties viņai Džūkstē tiek pieminēti daudzi izcilie novadnieki un 2001. gadā nodibināts Džūkstes pagasta muzejs, kas mūsdienās pazīstams kā Džūkstes Pasaku muzejs. Tieši šajā muzejā ir nonākuši arī nedaudzie saglabātie materiāli par Latvijas Tautas frontes Džūkstes grupas darbību.  

Latvijas Tautas frontes Džūkstes grupa, bija īpaša un izcēlās citu Tukuma rajonā darbojošos grupu vidū ar savu patriotismu un pilsonisko drosmi. Varbūt tieši Džūkstes vēsture un Otrā pasaules kara beigu periodā notikušās Kurzemes lielkaujas, kad pretī stājās brālis pret brāli, tēvs pret dēlu, rosināja tautfrontiešus uzdrīkstēties vairāk kā dažviet citur. Tautas frontes grupa savu programmu īstenoja. Sakārtoja savu ciemu, izveidoja piemiņas vietas visiem tiem, kas izcīnīja brīvu Latviju, kas krita cīņās, lai nākamās paaudzes dzīvotu mierā un saticībā, sakoptā sētā, ciemā, pagastā, valstī. Džūkstenieki izrādīja un joprojām izrāda cieņu savai vēsturei.  

Atmodas laiks jau tapis par vēsturi. Mūsdienās aktualizējušies citi uzdevumi, kas rosina uzdot jautājumu, ko varam darīt mēs šobrīd, lai Latvija, tai skaitā Džūkste, uzplauktu, lai  atgrieztos brīvās Latvijas laikā brīvprātīgi darba meklējumos devušies tautieši, lai mēs lepotos ar savu zemi.


 

[1] Asjas Poikānes atmiņas. 1988.gads. Pieraksts autora arhīvā.
[2]Latvijas Tautas frontes Džūkstes atbalsta grupas dalībnieku saraksts. 1988. Džūkstes Pasaku muzeja inventāra numurs DŽPM 1431
[3] Tukuma rajona Džūkstes ciema Latvijas Tautas frontes atbalsta grupas dibināšanas sapulces protokols, 1988. gada 12. septembris.
[4]Tukuma rajona Džūkstes ciema Latvijas Tautas frontes atbalsta grupas dibināšanas sapulces protokols, 1988. gada 12. septembris.
[5] Turpat.
[6] Tukuma rajona Džūkstes ciema Latvijas Tautas frontes atbalsta grupas dibināšanas sapulces protokols. 1988.gada 12. septembris.
[7]Turpat.
[8]Latvijas Tautas frontes atbalsta grupas saraksts Džūkstes ciemā. DŽPM 1438/1-4
[9]Tukuma rajona k-za „Dzintarzeme” Latvijas TF grupas dibināšanas sapulces protokols. DŽPM 1432/2
[10] Tukuma rajona kolhoza „Dzintarzeme” Latvijas TF grupas dibināšanas sapulces protokols. 1988. gada 12. oktobris.
[11] TF valdes un pārstāvja vēlēšanas protokols Nr.1, 1988. gada 12. oktobris. DŽPM 1433
[12] Tukuma rajona kolhoza „Dzintarzeme” Latvijas TF grupas dibināšanas sapulces protokols. 1988. gada 12. oktobris.
[13]Turpat.
[14]Mežinskis R. K. Markss kļūst par Pienavu.//rakstu krāj.: Džūkstes Gada grāmata – 89. –Talsi, Džūkstes TF apgāds,  1989, 14. lpp.
[15] Poikāns-Drēziņš A. Daži hronikas dati.// rakstu krāj.: Džūkstes Gada grāmata – 89. –Talsi, Džūkstes TF apgāds,  1989, 7. lpp.
[16]Baldere E. Pagātne ir augšāmcēlusies.// rakstu krāj.: Džūkstes Gada grāmata – 89. – Talsi, Džūkstes TF apgāds, 1989, 12. lpp.
[17] LTF Džūkstes grupa. Dziesmas. Tukums, 1988, gada nogale.
[18] Poikāns A. Pār Džūksti plīvo.//lailr.: Komunisma Rīts, 1988, 31.decembris
[19] LTF rajona nodaļas aicinājums. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1989, 17. janvāris.
[20] Džūkstes ciema Tautas frontes grupas valde. Vai tiešām republikas Darbaļaužu internacionālā fronte? //laikr.:Tukuma Ziņotājs, 1989, 19. janvāris.
[21] Z. I. Ņemenovs un A. A. Zavjalovs. No kā jāsargā Latvija?//laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1989, 25. februāris.
[22] LTF Džūkstes ciema nodaļa. Lasītāju atbilde: sargāsim Latviju no šovinisma. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1989,  11. marts.
[23] Turpat.
[24] Novicka A. Pārdomas pēc talkas. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1989, 2.marts.
[25] Novicka A. Džūkstes kapu apkopšanas talka.// rakstu krāj.: Džūkstes Gada grāmata  ‘89. – 1989, 15. lpp.
[26]http://vesture.eu/index.php/Kalpaks_Oskars
[27]Birkmanis G. Toreiz, 1949,gadā.//laikr.: Lauku avīze, 1989, 10.marts.
[28] Turpat.
[29] Turpat.
[30]Birkmanis G. Toreiz, 1949,gadā.//laikr.: Lauku avīze, 1989, 10.marts.
[31] Turpat.
[32] Krauja A. Lieldienu reportāža.// rakstu krāj.: Džūkste ‘90. – Rīga, Zinātne, 1989, 39. lpp.
[33] Turpat.
[34] N. L. Džūkstes ciemā. //laikr.: Vanemas Atmoda, 1989,  jūnijs.[35]Lūse N. Džūkstē. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1989, 22. jūnijs.
[36]Novicka A. Visu pārcietusī Latvju tauta.// rakstu krāj.: Džūkstes Gada grāmata ‘89. – Talsi, Džūkstes TF apgāds 1989, 20. lpp.
[37] Lūse N. Džūkstē. //laikr.: Tukuma Ziņotājs. 1989, 22. jūnijs
[38]Vladimirovs A., Grandavs. E. Aicinājums. //laikr.: Atmoda, 1989, 19. maijs. TMNM 36875
[39] Poikāns A. Daži hronikas dati.// rakstu krāj.: Džūkstes Gada grāmata ‘89. – Talsi, Džūkstes TF apgāds. 1989, 7. lpp.
[40] Silava. S. Asjas Poikānes atmiņas. 2013, 22.aprīlis. Pieraksts autora arhīvā.
[41]VeiriņaV. Dzejas dienas – Pasaku tēvam. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1989, 8.augusts.
[42] J. Timmas atmiņas. Glabājas Džukstes Pasaku muzejā.
[43]Veiriņa.V. Kolhozs „Dzintarzeme” nodibināja novadnieka prēmiju. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1989. – 2.septembris.
[44]Turpat.
[45] Nolikums par A. Lerha-Puškaiša literāro prēmiju. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1989, 16.septembris.
[46]Turpat.
[47]UpeslejaS. A. Lerha-Puškaiša prēmija gaida laureātus. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1990, 22.marts
[48]VeiriņaV. Brīdis Pasaku tēva dzimtenē. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1989, 16.septembris.
[49]Klaumanis G. Ansim Lerham Puškaitim – 135.//laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1994, 22.septembris.
[50] Lūse N. Viens no 26. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1989, 7.oktobris.
[51]Turpat.
[52] Poikāns-Drēziņš A. Daži hronikas dati un fakti.// rakstu krāj.: Džūkste – 90. – Rīga: Zinātne, 1994, 2. lpp.
[53]Vladimirovs A. Klajā nāk Džūkstes gadagrāmata//laikr.: Atmoda, 1989. –  18.novembris. TMNM 3687
[54]Poikāns-Drēziņš A. Redkolēģija.// rakstu krāj.: Džūkstes Gada grāmata -89, Talsi, Džūkstes TF apgāds. 1989., 1. lpp.
[55]Vladimirovs A. Aicinājums piedalīties mītiņā.//laikr.: Atmoda, 1989,19.decembris. TMNM 36875
[56] Lūse L. Mēs ticam trīs Latvijas zvaigznēm. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1989, 30. decembris.
[57] Turpat.
[58] Poikāne A. Notikumu strauja gaita, pārdomas, sāpes, prieks. // rakstu krāj.: Džūkste 90. – Rīga: Zinātne, 1994, 6. – 7. lpp
[59]Vladimirovs A.Par Lerha-Puškaiša prēmiju.// laikr.: Atmoda, 1990, 13.marts. TMNM 36875
[60]Kancēna I. Stipendijas. // rakstu krāj.: Džūkste 90: – Rīga: Zinātne, 1994, 44. lpp.
[61]Drēziņš A. Daži hronikas dati un fakti. // rakstu krāj.: Džūkste 90 – Rīga, Zinātne, 1994, 2. lpp.
[62] Lietuvas telegramma LTF Džūkstes grupai. DŽPM 1434
[63]Veiriņa V. Džūkste gaida mājāspārnācējus. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1990, 21. jūnijs.
[64]Veiriņa V. Džūkste gaida mājāspārnācējus. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1990, 21. jūnijs.
[65]Veiriņa V. Džūkste gaida mājāspārnācējus.//laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1990, 21. jūnijs.
[66]Veiriņa V. Saņemot svēto sakramentu.//laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1990, 12.jūlijs.
[67]Plaude I. Gustava Zemgala atcerei. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1990, 22.marts.
[68]Jūrate L. Džūkste ir Zemgales Piebalga. //laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1990, 16.augusts.
[69]DrēziņšA. Baltijas ugunskuri kliedēja tumsu un vienoja. //laikr.:Tukuma Ziņotājs, 1990, 28.augusts.
[70]Baldere E. kas bija, kad lielgabali klusēja? // laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1990, 17. novembris.
[71] Lūse L. Asiņainās brūces granītā un tautas atmiņā.// laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1990, 7.decembris.
[72] Lūse L. Asiņainās brūces granītā un tautas atmiņā.// laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1990, 7.decembris.
[73] Saraksts. LTF Džūkstes grupas Apsardzības grupa barikādēs Rīgā, 1991, 13.-16.janvāris. DŽPM 1427/1-4
[74] Saraksts. Ziedojumi Rīgas aizstāvjiem barikādēs Rīgā, 1991. DŽPM 1428
[75] Saraksts. LTF Džūkstes grupas Apsardzības grupa barikādēs Rīgā, 1991, 22.-24.janvāris. DŽPM 1429
[76] Aptaujas iecirkņa komisija. Uzaicinājums I. Meijai balsot par demokrātisku valsti, 1991, 3.marts. DŽPM 2131
[77] Vītols V. Cilvēkam, kurš izpildīja savu pienākumu.//laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1991, 17.augusts.
[78] Kronbergs M. Viņu atcerējās.//laikr.: Tukuma Ziņotājs, 1991, 17.augusts.
[79] Vītols. V. Nāves pļauja Ziemassvētkos.//laiks.: Tukuma Ziņotājs, 1994, 30.decembris.
[80] Kalnietis I. Džūkstes kauju atcerei. Džūkste, 1994.gads. Glabājas autora arhīvā.
[81]Drēziņš A. Ievada vietā.// rakstu krāj.: Džūkste 90.– Rīga: Zinātne, 1994, 2. lpp.
[82] Poikānes A. Iesniegums Džūkstes pagasta padomei. Džūkstē, 1998, 22.septembris.
[83] Lapiņš A. Atklāja piemiņas plāksni. //laikr.: Tukuma Ziņas, 1998, 20. novembris.

Santa Silava