Tukuma muzeja loma atmodas procesos

Atmodas laiks Tukuma muzeja vēsturē bija īpašs, jo radikāli mainījās muzeja virsuzdevums un līdz ar to loma sabiedrībā. Muzeja pamatfunkcijas: vākt, glabāt un pētīt kultūras mantojumu, veidot izstādes un veikt izglītojošus pasākumus, joprojām bija tās pašas, bet tām radās pavisam cita jēga. Tautu interesēja vēstures patiesās norises un muzejiem tikai vajadzēja atvērt savus specfondus. Tomēr muzeju rīcībā tolaik bija visai maz priekšmetu un ar tiem saistītās informācijas, lai objektīvi atspoguļotu Latvijas vēstures norises. Turklāt kompartijas rajona komitejas visā Latvijā vēl centās izmantot muzejus masu patriotiskajai audzināšanai.

Pateicoties gleznotājam un pirmajam direktoram Leonīdam Āriņam Tukuma muzejs bija ieguvis sava ceļa gājēja slavu. Vispirms jau tādēļ, ka tas dibināts kā mākslas muzejs, turklāt – pirmais mākslas muzejs ārpus Rīgas, un tā kolekcija veidota no mākslinieciski augstvērtīgiem mākslas darbiem. Arī tādēļ, ka Leonīds Āriņš piecdesmito gadu sākumā uzdrīkstējās neizpildīt mākslas funkcionāru rīkojumu iznīcināt tādus mākslinieciski un arī kultūrvēsturiski īpaši vērtīgus, bet padomju sistēmā par kaitīgiem uzskatītus darbus kā, piemēram, Jēkaba Kazāka akvareli „Kompozīcija” un Anša Cepures gleznu „Tautas dziesma”,[1] kur bija redzams sarkanbaltsarkanais karogs. Viņš joprojām veidoja ekspozīcijas, kas atspoguļoja Latvijas mākslas kvalitātes un izvairījās sociālistiskā reālisma tradīcijās  radītiem darbiem. Tāpēc viņam bija no muzeja jāaiziet.

Paradoksāli, bet arī nākamā muzeja direktore Auguste Kapmane, kas bija Krievijas latviete, partijas biedre un mākslas funkcionāre ar stāžu, saglabāja muzeja kolekciju un to vēl papildināja ar izciliem Latvijas mākslas vecmeistaru darbiem, kas piecdesmitajos tika izslēgti no citu muzeju fondiem kā mākslinieciski bezvērtīgi. Viņa pat atļāvās izvietot ekspozīcijā emigrantu, tai skaitā, Kārļa Neiļa darbus.

Kaut arī citi muzeja direktori, no kuriem lielākā daļa bija Latvijas Komunistiskās partijas Tukuma rajona komitejas akceptēti, nebija tik drosmīgi kā Leonīds Āriņš vai Auguste Kapmane, arī viņi centās noturēt kolekcijas māksliniecisko līmeni. Skaidrītei Vosai, Arnoldam Cīrulim, Judītei Timmai, Elmāram Rumbam un Aijai Miezītei, arī Jurim Celmiņam, it bieži nācās uzklausīt kompartijas rajona komitejas vadības un biroja pārmetumus par nepietiekoši veiktu masu ideoloģiskās un patriotiskās audzināšanas darbu. Iemesli bija dažādi, bet visu šo direktoru kopīgais trūkums bija nespēja izveidot pastāvīgo vēstures ekspozīciju, kas atspoguļotu proletariāta šķiru cīņas vēsturi Tukuma rajonā un slavinātu sociālisma sasniegumus. Muzejs atradās nelielā namā Dārza ielā 11/13, tāpēc trūka telpu ekspozīcijām, bet pētot arhīvu dokumentus un arī vietējā laikraksta „Komunisma Rīts” publikācijas, radies iespaids, ka muzeja vadība un darbinieki nepavisam nebija motivēti tādas ekspozīcijas veidot. Līdz ar to Tukuma muzejs (līdz 1991. gadam – Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejs) tika klasificēts kā piektās – viszemākās – kategorijas muzejs.

Muzejs veica obligāto novadpētniecības darbu, bet uzsvars vienmēr tika likts uz mākslas izstādēm un aktivitātēm. Tukuma muzejs bija tā vieta, kur pulcējās mākslinieki, mākslas studenti un mākslas pazinēji, kur varēja apskatīt „padomju cilvēkam kaitīgos” tā saukto formālistu darbus, kas nebija brīvi pieejami Rīgā, gremdēties sarunās. Tukuma muzejā vienmēr tika rasta iespēja izstādīties arī tiem māksliniekiem, kas nebija vēlami Rīgas muzejos un izstāžu zālēs, piemēram, Jurģim Skulmem. Atmodas sākumā muzejs uzdrošinājās eksponēt emigrācijā dzīvojošu mākslinieku darbus, vēlāk – pievērsties vēstures tā sauktajiem baltajiem plankumiem un runāt par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem, tādējādi dodot savu artavu pārmaiņu rosināšanā.

Šajā rakstā atspoguļoti tikai daži, pēc autores domām, nozīmīgākie muzeja darba aspekti, kas saistās ar ielu vēsturisko nosaukumu atjaunošanu, V. I. Ļeņina pieminekļa demontāžu Tukumā un nacionāli nozīmīgu kultūras pieminekļu atjaunošanu, Pirmā un Otrā pasaule karā kritušo apbedījumu apzināšanu un kopšanu, novada vēstures pētniecību un sabiedrības informēšanu par vēstures norisēm. Kaut arī autore bija iesaistīta rakstā minētajos procesos un daudzus no tiem pati organizējusi, tomēr raksta tapšanā izmantoti laikraksta „Komunisma Rīts” (no 1989. gada – „Tukuma Ziņotājs”) publikācijas un arī muzejā esošie dokumenti. Jāpiebilst, ka minētais Tukuma rajona laikraksts tieši Atmodas laika sākuma posmā, atšķirībā no padomju perioda, bija patiess atklātības rupors un publicēja daudzveidīgus viedokļus. Izmantoto avotu klāsts ļāvis autorei izvairīties no pašas subjektīvā viedokļa paušanas un atspoguļot muzeja darbību masu informācijas līdzekļu skatījumā.

Muzejs atklātības un atmodas nojausmu laikā

Jau astoņdesmito gadu vidū Tukuma muzejs organizējot lielos masu pasākumus – Pastariņa svētkus un Dzejas dienas Dzirciemā un Mākslas svētkus Tukumā –, pulcēja simtiem, pat tūkstošiem ļaužu. Mākslas dienas bija viens no gada lielākajiem un masveidīgākajiem pasākumiem, kurās māksliniekiem bija iespēja radoši izpausties un parādīt savus darbus skatītājiem. Tieši dēļ 1984. gada Mākslas dienu izstādes radās pirmais muzeja konflikts ar LKP Tukuma rajona komiteju. Kā zināms, padomju laikā visi iespieddarbi un kultūras pasākumi, tai skaitā mākslas izstādes, tika cenzētas. Izstādes pirms atklāšanas apskatīja īpaša komisija, kurā bija gan partijas rajona komitejas, gan rajona Kultūras nodaļas, gan arī muzeja pārstāvis. 7. aprīlī bija plānota Mākslas dienu izstādes atklāšana Dārza ielā 11/13,[2] tāpēc 6. aprīlī komisija ieradās muzejā. Pēc izstādīto darbu apskates LKP Tukuma rajona komitejas Aģitācijas un propagandas daļas pārstāvis pieprasīja izņemt no ekspozīcijas mākslinieces Ilzes Strekāvinas gleznu ar nosaukumu „Hellādas peldētāja”,[3] jo tā neesot saprotama skatītājiem. Muzeja direktors plaši skaidroja gleznas nozīmi un māksliniecisko kvalitāti, bet partijas komitejas pārstāvis palika pie sava.[4] Konflikta risināšanā iesaistījās māksliniece Ilze Pauliņa, kurai izdevās pierādīt, ka mākslas darbus izstādei atlasa komisija pēc mākslinieciskiem kritērijiem un partijas rajona komitejai nav tiesību apstrīdēt speciālistu viedokli.[5] Mākslinieku un muzeja darbinieku atbalstīts muzeja direktors Juris Celmiņš neizpildīja partijas komitejas pārstāvja doto norādījumu.[6] Glezna palika izstādē un šis bija pirmais solis ceļā uz muzeja uzdrīkstēšanos paust atšķirīgu nostāju.

Muzejs iesaistījās arī rajona mēroga pasākumu organizēšanā. Uz garīga pacēluma viļņa notika Krišjāņa Barona jubilejas svinības 1985. gada oktobrī, kas plaši izskanēja tieši Tukuma rajonā. Par muzeja direktoru tolaik strādāja Juris Celmiņš. Viņa vadībā un sadarbībā ar literatūrzinātnieci Saulcerīti Viesi un fotogrāfu Juri Krieviņu muzeja kolektīvs veidoja Dainu tēva jubilejai veltītu izstādi Dārza ielā 11/13, Tukumā, kā arī ekspozīciju Kr. Barona astoņgadīgajā skolā. Pasākums bijušajā Struteles muižā, kur dzimis Dainu tēvs, un arī muzeja izstādes piesaistīja ļoti daudz cilvēku un izvirzīja sabiedrības uzmanības centrā ne tikai tautas dziesmas, bet arī citas nacionālās vērtības, par kurām tolaik vēl skaļi nerunāja.

Muzeja darbinieki strādāja ar milzīgu entuziasmu un izdomu. Īpašu akcentu izstādē iezīmēja ar Lielvārdes jostām izlocīta Latvijas kontūra, kas aizņēma gandrīz visu muzeja lielās zāles sienu. Šoreiz izstādes pieņemšanas komisijai iebildumi pret eksponātiem neradās, bet tādi radās Valsts drošības komitejas Tukuma nodaļas pārstāvim, kurš izstādi apskatīja vēlu vakarā pirms tās atklāšanas un pieprasīja aizlocīt Lielvārdes jostā visas tās vietas, kur ieausts ugunskrusts.[7] Tas nebija iespējams, neizjaucot iecerēto kompozīciju, tādēļ muzeja direktors Juris Celmiņš nolēma ugunskrustus neaizlocīt. Tā bija vēl viena maza muzeja uzvara.

Republikas mērogā īpaši izskanēja Tukuma muzeja veidotā emigrācijā dzīvojošā tukumnieka Kārļa Neiļa gleznu izstāde1987. gada sākumā, bet tās tapšanas process bija diezgan sarežģīts. Ar K. Neili regulāri sarakstījās gleznotājs Ansis Artums un arī Taira Haļāpina un viņu vēstules parasti tika lasītas un apspriestas to daudzo inteliģences pārstāvju vidū, kas pulcējās A. Artuma un T. Haļāpinas mājās, kā arī muzejā. Muzeja krājumā tolaik bija vairāki K. Neiļa agrīnā perioda darbi, bija iecere izstādīt arī privātajās kolekcijās esošos darbus, bet bija vēlme iepazīstināt skatītājus arī ar emigrācijā tapušām gleznām. Ideju rīkot mākslinieka personālizstādi Tukumā Juris Celmiņš izstāstīja Latvijas PSR Mākslas muzeju un izstāžu direkcijas direktorei Inārai Ņefedovai, kas pēc dažu dienu pārdomām un, acīmredzot arī konsultācijām ar ietekmīgiem cilvēkiem, piekrita palīdzēt.

Ar toreizējā Latvijas PSR ārlietu ministra Neilanda, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības un Ināras Ņefedovas iesaistīšanos[8] Tukumā nonāca Austrijā gleznotas Kārļa Neiļa gleznas, ko mākslinieks vēlējās nodot savai dzimtajai pilsētai un tās pirmo reizi tika publiski izstādītas.[9] Izstādes atklāšana pulcēja ļoti daudz ļaužu un tie ar aplausiem uzņēma ziņu, ka notikusi muzeja direktora Jura Celmiņa telefona saruna ar gleznotāju Kārli Neili, kurš pateicies par jubilejas izstādes organizēšanu Tukuma rajona vadībai un muzejam, kā arī nodevis sveicienus novadniekiem un jaunības draugiem. Izstādes atklāšanā tika runāts par Otrā pasaules kara radīto traģēdiju, par mākslinieka dzīvi svešumā un vēlmi atgriezties dzimtenē. Atklāti tika apspriesta arī K. Neiļa atmiņu grāmata[10] „Tie trakie gleznotāju gadi”, kas Tukumā tobrīd bija tikai vienā eksemplārā – A. Artuma bibliotēkā. Kā atceras J. Celmiņš, izstādes sarīkošana un kataloga izdošana bija visai komplicēts process, jo LKP Tukuma rajona komiteja to aizliedza. Palīdzēja I. Ņefedovas kontakti ar Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības vadību un laikraksta „Dzimtenes balss” redaktora Paula Ducmana ietekme.[11] Nevienam tagad vairs nav noslēpums, ka minētā biedrība darbojās tiešā saistībā ar Valsts drošības komiteju, kas acīmredzot deva kādu rīkojumu un muzejs saņēma atļauju izstādi veidot un katalogu izdot. Faktiski tas bija ārkārtējs gadījums ne tikai Tukuma, bet visas Latvijas muzeju vēsturē, kura izdošanās bija atkarīga gan no muzeja direktora J. Celmiņa uzdrīkstēšanās, gan I. Ņefedovas sakariem, gan L. Āriņa, A. Artuma un T. Haļāpinas  atbalsta, gan arī laikraksta „Komunisma Rīts” žurnālistes Veltas Veiriņas talanta gudri noformulēt un paust vietējās inteliģences viedokli masu informācijas līdzekļos .

Nākamais mākslas notikums bija četru jauno tukumnieku mākslas izstādē 1987. gada martā, kurā piedalījās arī keramiķe Velga Eizenberga un gleznotāji Ilze Strekāvina, Alberts Pauliņš un Ilze Pauliņa. Profesionāļu aprindās šī izstāde vērtēta kā patiesi spilgts mākslas notikums un jauno talantu radošo meklējumu apliecinājums.[12] Arī 27. tukumnieku tēlotājas mākslas izstādē bija vērojamas vairākas radošas veiksmes.[13] 1987. gada Mākslas dienas kā parasti bija mākslinieciski kvalitatīvu izstāžu un pasākumu piesātināts notikums, kas pulcēja tūkstošiem cilvēku Tukuma tirgū un daudzajās izstāžu zālītēs un radīja vispārēju emocionālu pacēlumu.

Pavisam negaidīti par tādu kā dvēseles veldzēšanas pasākumu kļuva nākamais muzeja organizētais pasākums  –  Pastariņa svētki 1987. gada maijā. Simtiem ļaužu plūda uz muzeju rakstnieka E. Birznieka-Upīša dzimtajām mājām Zentenes pagasta „Bisniekos”, kur viesojās rakstniece Ilze Indrāne un bērnu ansamblis „Knīpas un knauķi”. Vakarpusē muzejā Tukumā pulcējās tie, kas gribēja uzklausīt rakstnieces domas par Latvijas dabu, pelēkajiem akmeņiem un par dzimtās valodas kopšanu.[14]

Darbinieki, kas tolaik strādāja muzejā – Ausma Pētersone, Viktors Vītols, Anita Rumbēna, Zaiga Bogdanova, Alberts Pauliņš, Velga Melne, Agrita Ozola, Ināra Znotiņa, Elvīra Jansone un Arvīds Dansons – paši daudz lasīja un interesējās par vēsturi un kultūras mantojumu. Nereti muzejā no rokas rokā tika nodotas kopētas Latvijas Republikas laikā izdotas grāmatas. Sabiedrības kopējais noskaņojums mudināja muzeja darbiniekus izšķirties par drosmīgākiem soļiem un paust savu viedokli ne tikai par mākslu un vēsturi un bojā ejošiem kultūras pieminekļiem, bet iestāties arī par kāpu aizsardzību un citām vides problēmām.[15]

Īpaši aktīvi darbojās muzeja Pieminekļu aizsardzības sektora vadītājs Viktors Vītols, kas bija vēsturnieks un no sirds rūpējās par kultūras pieminekļu saglabāšanu, ar savu pārliecību iedvesmojot ne tikai kolēģus, bet arī citus līdzcilvēkus. Viņš brauca pa rajonu, iepazinās ar pieminekļu stāvokli un aizrautīgi aicināja vadošos darbiniekus izturēties atbildīgi pret mantojumu. Jau 1987. gada maijā tika sakopti Pirmajā pasaules karā kritušo Brāļu kapi un krūmiem aizaugušais K. Zāles veidotais piemineklis strēlniekiem Smārdē. V. Vītols prata arī izdomāt šim pasākumam pamatojumu – sakarā ar 70 gadadienu kopš strēlnieku pārejas padomju pusē.[16]

V. Vītols aktīvi publicējās vietējā laikrakstā, informējot par valsts un vietējas nozīmes kultūras pieminekļiem rajonā[17] un pilsētās,[18] par kāpu zonas aizsardzības jautājumiem,[19] par 6. Tukuma pulka kaujas ceļiem Ložmetējkalnā[20] un pēc februāra revolūcijas,[21] par tā saukto tukumnieku prāvu, kurā tiesāja 1905. gada decembra bruņotās sacelšanās dalībniekus,[22] par 201. latviešu strēlnieku divīziju[23]un daudziem citiem vēstures notikumiem un norisēm. Pēc starpkaru periodā izdoto grāmatu pētīšanas un sarunām ar notikumu aculieciniekiem pamazām mainījās viņa rakstu saturs un ievirze. No pārliecināta padomju vēsturnieku viedokļa paudēja V. Vītols kļuva par visaktīvāko Tukuma rajona vēstures pētnieku un arvien vairāk sāka rakstīt par tādām lietām, kas padomju laikā parasti tika noklusētas vai pasniegtas tendenciozi: par baznīcām, par Otrā pasaules kara laikā kritušo vācu karavīru un leģionāru apbedījumiem, par Latvijas armijas virsniekiem, par emigrācijā dzīvojušiem novadniekiem, par padomju represijām.

Tukuma rajonā bija uzskaitīti 384 pieminekļi, no kuriem daļa – ļoti sliktā stāvoklī. Visbēdīgākie bija Kandavas un Tukuma vēsturiskie centri, kuriem nebija arī rekonstrukcijas plānu. Pēc V. Vītola iniciatīvas 1988. gadā bija iecerēts izstrādāt projektu Engures vecajai jūrskolai, Valsts konservatorija plānoja Kukšu muižas, sovhozs „Lestene” – Lestenes baznīcas, mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija – Aizdzires muižas, Kandavas sovhoztehnikums – Kalnmuižas dzirnavu atjaunošanu. Projektēšana bija plānota arī Rūmenes pilī un Kandavas mācītājmuižā, attīstības plāni tika kaldināti Šlokenbekas muižā un Jaunpils pilī, kas jau tolaik bija vienas no sakoptākajām rajonā. V. Vītols kopā ar īpašniekiem domāja, kā piešķirt vecajām ēkām jaunas funkcijas, lai saglabātu to arhitektonisko vērtību un neļautu tām aiziet postā.[24] Viņš pat bija sastādījis pieminekļu saglabāšanas programmu, kurā līdz 2000. gadam bija plānots saglābt un pat atjaunot Tukuma rajona kultūrvidē nozīmīgas ēkas, būves un pieminekļus, ieskaitot ūdensdzirnavas, muižu ēkas, baznīcas un kapsētas, ieskaitot kara un padomju represiju upuru apbedījumus.[25]

Vēstures balto plankumu pētniecība

Mainoties tautas noskaņojumam 1987. gadā partijas un padomju iestādes arvien aktīvāk vairāk uzmanības pievērsa ideoloģiska rakstura masu pasākumu organizēšanai, tādējādi cenšoties bremzēt brīvdomīgo ideju izplatīšanos un pierādīt, ka padomju sistēma ir tāda, ar ko padomju pilsonim vajadzētu lepoties. Arī kultūras iestādēm tika prasīta dalība svarīgo padomju valsts notikumu atceres pasākumos. Arī Tukuma muzejs joprojām pildīja šīs nodevas, piemēram, 1987. gada februārī izveidojot nelielu ekspresizstādi, kas bija veltīta Latvijas komjaunatnes 68. gadskārtai, kā arī LĻKJS 23. un VĻKJCS 20. kongresam.[26]

8. maija vakarā Tukumā notika grandiozs masu pasākums – lielais lāpu gājiens uz Brāļu kapiem un pieminekli Dzimtene- māte Kalna kapu nogāzē, kurā bija obligāti jāpiedalās visiem uzņēmumiem un iestādēm.[27] Pasākums bija iespaidīgs: tika izmantota mūzika un dzejas montāža, armijas tehnika nodrošināja kapu izgaismošanu ar lieliem prožektoriem.

14. maijā, pieminot 70 gadadienu kopš latviešu sarkanie strēlnieki pieņēma rezolūciju par pāriešanu revolūcijas pusē, Tukuma rajona kultūras namā notika partijas rajona komitejas organizēti Latviešu sarkano strēlnieku svētki, kas pulcēja dažus vēl dzīvos strēlniekus un lielu pulku kara, partijas un padomju darba veterānu. Muzejs veidoja izstādi par 6. Tukuma strēlnieku pulku[28] un pētot pieejamo padomju laika literatūru, muzejā esošos atmiņu pierakstus un runājot ar pašiem strēlniekiem, konstatēja vairākas būtiskas neatbilstības. Tas rosināja meklēt starpkaru periodā izdotu literatūru un alternatīvus vēstures avotus.

Masu pasākumi turpinājās: 1987. gada 30. maijā notika Tukuma un Talsu apriņķa komjauniešu un komjaunatnes darba aktīvistu salidojums,[29] vasarā tika svinēta 43. gadadiena, kopš Tukuma Goda pilsoņa, Padomju Savienības varoņa, ģenerālmajora Semjona Krēmera komandētās 8. gvardes mehanizētās brigādes izlaušanās līdz Klapkalnciemam 1944. gada 30.-31. jūlijā. Vietējā laikrakstā V. Vītols plaši aprakstīja to dienu notikumus un atgādināja, ka Otrā pasaules kara beigu posmā Tukuma rajonā kaujās vien krituši ap 8000 padomju armijas karavīru, kas apbedīti 27 brāļu kapos, bet nav zināms, cik kritušo bijis vācu pusē.[30] Atsaucoties V. Vītola aicinājumam un muzeja aktivitātēm [31] Tukuma rajona komjaunatnes komiteja sāka organizēt talkas „Es – savai pilsētai”.[32]

1987. gada 23. augusta notikumi pie Brīvības pieminekļa Rīgā daudzus pārsteidza un  arī samulsināja. Pēc komunistiskās partijas aicinājuma, visās iestādēs un organizācijās bija jāapspriež un jānosoda grupas „Helsinki’86” darbība. Muzejā tika sapulcināti rajona kultūras darbinieki un direktors Juris Celmiņš skaidroja visiem notikumu būtību, bet sanāksmē nosodījumu grupai „Helsinki ’86” gan neviens neizteica. Pārrunu noslēgumā direktors galvenajai krājuma glabātājai Agritai Ozolai uzdeva uzrakstīt rakstiņu vietējam laikrakstam. Raksts tapa un informēja lasītājus par kultūras darbinieku apņemšanos pētīt novada vēsturi un izzināt vēstures „baltos plankumus”[33]. A. Ozola savā rakstā pieminējusi, ka muzejs līdz šim gan vairāk nodarbojies ar maz zināmo jautājumu izpēti mākslas jomā, jo ir noorganizējis emigrācijā dzīvojošā tukumnieka Kārļa Neiļa gleznu izstādi, sadarbībā ar J. Skulmi pēta Irlavas kolekcijas vēsturi un gatavo Austrālijā mirušā tukumnieka Herberta Sila izstādi.[34]

Stāsts par tā saukto Irlavas kolekciju un tai veltītās izstādes veidošanu ir pieminēšanas vērts. Irlavas Mākslas muzejs dibināts pēc Irlavas sarkanā krusta slimnīcas ārsta Krišjāņa Katlapa iniciatīvas1942. gadā un līdz 1945. gadam darbojās Irlavas un Grenču Lauksaimniecības biedrības paspārnē,[35] pēc tam – kļuva par Tukuma muzeja (toreiz valsts Tukuma mākslas muzeja) filiāli. 1948. gadā dakteri K. Katlapu arestēja un sodīja. Viņa privāto īpašumu, arī gleznas, nacionalizēja, bet Irlavas mākslas muzeja kolekciju1949. gada 19. janvārī nodeva Tukuma muzejam.[36] Mākslinieks Jurģis Skulme, kas par „padomju iekārtas diskreditēšanu” bija represēts 1977. gadā, pēc soda izciešanas ar Tairas Haļāpinas atbalstu bija atradis domubiedrus Tukuma muzejā. Brīvprātīgā kārtā veicot Irlavas kolekcijas izpēti viņš sagatavoja izstādi un katalogu.[37] Šī kataloga saskaņošana LKP Tukuma rajona komitejā izdevās, bet problēmas radās galvenajā cenzūras iestādē ar nosaukumu „GLAVĻIT”. Atbildīgā ierēdne neuzdrīkstējās saskaņot tekstu un sūtīja muzeja direktoru pēc atļaujas uz LPSR Kultūras ministriju. Muzeja direktoru pieņēma I. Lukažs, bet viņš atteicās Jurģa Skulmes sagatavoto tekstu parakstīt. Tikai pēc būtisku labojumu veikšanas muzejam izdevās saņemt atļauju kataloga izdošanai un izstādes iekārtošanai.[38] Neskatoties uz cenzūru un zināmiem kompromisiem šai izstādei bija nozīmīga loma atmodas procesos, jo tā tomēr sniedza plašu informāciju par maz zināmiem mākslas procesiem Latvijas laukos Otrā pasaules kara laikā, par represijām pret dakteri K. Katlapu un latviešu inteliģenci vispār. Zīmīgi, ka izstādi veidoja padomju varas represēts mākslas zinātnieks Jurģis Skulme un izstādes atklāšanā sniedza plašu priekšlasījumu, runājot arī par tiem aspektiem, kas bija svītroti no kataloga teksta. Arī Irlavas kolekcijas izstāde bija maza muzeja kolektīva uzvara cīņā par balto plankumu likvidēšanu un uzdrīkstēšanos.

Tik ļoti ātri gan tā balto plankumu likvidēšana nevedās. Muzejs joprojām pildīja arī savus oficiālos pienākumus. 1987. gada 16. oktobrī Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejā atklāta Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadadienai veltītā izstāde, kurā bija materiāli par 6. Tukuma pulka strēlnieku likteņiem, partijas organizācijas vēsturi un darbu padomju laikā.[39] Atklāšanā piedalījās LKP Tukuma rajona komiteja sekretāre Ērika Priede, muzeja direktors Juris Celmiņš un pieminekļu aizsardzības sektora vadītājs Viktors Vītols. Izstādi, kurai bija dots visai simbolisks nosaukums – „Mēs pirmos grodus sasējām, nu darāt turpmāko”[40] – veidoja Anita Rumbēna  un tā vēstīja par cilvēkiem, kas par labu darbu bija apbalvoti ar Oktobra revolūcijas ordeni un Tautu draudzības ordeni. Šī it kā bija pavisam „pareiza” izstāde, bet tās galvenie varoņi bija konkrēti darba cilvēki ar savam laikam tipiskiem likteņiem.

Tieši 18. novembrī muzejā notika izstādes varoņu salidojums, kurā piedalījās tādi darba darītāji kā kolhoza „Dzimtene” priekšsēdētājs Jēkabs Spickus, Jaunpils lauksaimniecības izmēģinājumu stacijas slaucējs Staņislavs Līvmanis un citi.[41] Žurnālistes Veltas Veiriņas recenzijā izskanēja doma, ka izstāde rada vēlēšanos tuvāk iepazīt un izzināt savu ciemu, savu novadu un sajust dzimtās saknes.[42]  Muzejā notikusī veterānu tikšanās rosināja ne tikai uzdot jautājumus, bet arī meklēt atbildes.

Atbilžu meklēšanā muzejs aicināja talkā akadēmiskos vēsturniekus. Tikšanās ar grāmatas „Latvija Pirmajā pasaules karā” autoru Valdi Bērziņu pulcēja kuplu klausītāju loku un rosināja diskusiju gan par karu, gan arī par padomju varas dibināšanu 1919. gadā.[43] V. Bērziņa skatījums rosināja arī muzeja darbiniekus turpmāk būt drošākiem un paust savu viedokli, kas ne gluži saskanēja ar partijas uzstādījumiem. 1987. gada 15. decembrī LPSR Kultūras ministrijas pilnvarotais pieminekļu aizsardzības inspektors V. Vītols uzrakstīja rakstu „Aizspriedumi un nezināšana jāpārvar”, kurā skaidroja notikumus Tukumā, atspoguļojot arī bermontiešu zvērības, un uzsvēra nepieciešamību atjaunot K. Zemdegas pieminekli Tukumā Meža kapu nogāzē, kas ir republikas nozīmes mākslas piemineklis. Viņš atļāvās kritizēt vadošos padomju darbiniekus par to, ka nav realizēti pēc Kultūras ministrijas norādījumiem pieņemtie rajona un pilsētas izpildkomiteju lēmumi par šī pieminekļa apkārtnes labiekārtošanu.

1987. gadā bija veikti tikai paši nepieciešamākie K. Zemdegas pieminekļa apkārtnes kopšanas darbi: apcirpts dzīvžogs, nozāģēts nokaltušais koks pie kapu vārtiem un nopļauta zāle. Kaut bija saņemts Kultūras ministrijas solījums piesaistīt poļu restauratorus, K. Zemdegas pieminekļa, kas tautā tika saukts par Puisīti, nodauzītā deguna atjaunošana kavējās.[44] Zināma loma šajā procesā esot bijusi arī Valsts Drošības komitejas Tukuma nodaļai, kas Tukuma pilsētas Izpildkomitejas priekšsēdētājam Vilnim Kaktiņām bija ieteikusi turēties tālāk no tā pieminekļa.[45] Pateicoties V. Vītola uzstājībai Tukuma pilsētas Izpildkomiteja1988. gadā tomēr ieplānoja gan Meža kapu nogāzē esošo Brāļu kapu, gan Kalna kapu labiekārtošanu, kā arī mākslas un vēstures pieminekļu inventarizāciju, uzdodot to veikt Komunālo uzņēmumu kombinātam.[46] Laikraksts minēto rakstu nopublicējis 17. novembrī, tieši pirms Latvijas valsts proklamēšanas 70 gadadienas.

LKP Tukuma rajona komitejas reakcija uz notiekošo ilgi nebija jāgaida. 1987. gada novembrī tās partijas komitejas Birojā skatīts jautājums „Par kultūras iestāžu veikto darbu iedzīvotāju patriotiskajā un internacionālajā audzināšanā, pildot PSKP CK lēmumu „Par pasākumiem klubu tipa iestāžu un sporta būvju labākai izmantošanai””. Birojs konstatējis, ka „nepietiekama ir darbinieku atbildība par patriotiskās un internacionālās audzināšanas  pasākumu organizēšanu”, ka kultūras nodaļa un partijas pirmorganizācijas nepietiekami virza un kontrolē klubu iestāžu darbu, ka  pirmorganizācijas neapstiprina plānus un nenoklausās kultūras darbinieku pārskatus. Tāpat birojs konstatējis, ka Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja darbs iedzīvotāju patriotiskajā un internacionālajā audzināšanā ir kampaņveidīgs, jo nav pastāvīgas ekspozīcijas. Birojs uzdeva muzejam pievērst lielāku uzmanību rajona revolucionārās pagātnes izpētei un to dalībnieku atmiņu pierakstīšanai, Lielā tēvijas kara un sociālisma celtniecības perioda lietisko priekšmetu vākšanai, ekspozīciju veidošanai un popularizēšanai skolās, uzņēmumos, organizācijās un iestādēs. rajona partijas pirmorganizācijām uzdots pastiprināt kontroli pār kultūras iestāžu darbu, lai „tās kļūtu par atbalsta centriem darbaļaužu idejiskās audzināšanas darbā”.[47]

Muzeja direktors Juris Celmiņš zināmā mērā šīs prasības izpildīja. Jau tajā pat laikraksta numurā, kur bija publicēts partijas komitejas Biroja lēmums, lasāms arī zinātniskās līdzstrādnieces Anitas Rumbēnas raksts par 1905. gada sacelšanās dalībnieku, padomju un partijas darbinieku Jēkabu Braueru.[48] Tomēr muzeja darbiniekus interesēja pavisam citi jautājumi un cītīgā pētniecības darbā tapa pirmie kultūrvēsturiski apskati par novada vēstures jautājumiem, piemēram, par I Lauksaimniecības izstādi Tukumā 1887. gadā, [49] par Tukuma dzelzceļa vēsturi,[50] par pirmajām kopsaimniecībām,[51] un šīm publikācijām nebija nekāda sakara ar pareizu idejiskās audzināšanas darbu. Diemžēl tolaik pieejamais avotu un literatūras klāsts bija krietni ierobežots un veicamā darba apjoms „balto plankumu” likvidēšanā bija neaptverams, jo padomju historiogrāfijā dominēja sagrozīta informācija.

1987. gada 23. decembrī notika Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja direktoru maiņa: J. Celmiņš pārgāja darbā par direktoru uz Tukuma 2. vidusskolu un viņa vietā iecēla A. Ozolu, par kuras kandidatūru bija iestājušies muzeja darbinieki. Rajona Kultūras nodaļas vadība un arī rajona Izpildkomiteja to akceptēja. Jaunajai direktorei stājoties amatā, nākamā gada darba plāns jau bija sastādīts un apstiprināts.

Tukuma rajona sociālistiskajās saistībās 1988. gadam, kas bija publicēti laikrakstā „Komunisma Rīts”, Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejam bija izvirzīti sekojoši uzdevumi: noorganizēt 12 izstādes muzejā un 50 izstādes ārpus muzeja, savākt 1000 priekšmetus, veikt zinātniski komplekso ekspedīciju Zemītes ciemā, organizēt pasākumu ciklu padomju varas dibināšanas un Latvijas Komjaunatnes 70. gadadienai un sniegt palīdzību Brizules astoņgadīgās skolas Kauju slavas istabas iekārtošanā.[52] 1988. gadā notikumi jau ieguva pavisam citu virzību, tāpēc muzejs gan kvantitatīvos rādītājus izpildīja, bet darba saturs ieguva pavisam citu ievirzi.

 Muzejs ļoti lielu uzmanību pievērsa pētniecībai. Tā kā atklātības politikas ietekmē bija mazliet brīvāka piekļuve arhīvu dokumentiem, muzeja direktorei pat izdevās saņemt atļauju LKP CK Partijas vēstures arhīvā pētīt 1919. gada dokumentus par padomju varas periodu un tam sekojošiem notikumiem. Kaut arī pētnieces pieraksti tika pārbaudīti un stingri kontrolēti, iegūtā informācija muzeja komandai pavēra iespēju tuvināties 1919. gada notikumu patiesajai būtībai un deva iespēju izzināt arī vairākas starpkaru perioda norises.

Brīvdomības gaisotne sabiedrībā pieauga un Latvijas kompartija vadība šajā laikā visvisādiem līdzekļiem centās arvien aktīvāk paust savu jeb „pareizo viedokli”. Sakarā ar pieaugošo sabiedrības interesi par vēsturi,1988. gada jūlija sākumā LKP Tukuma rajona komiteja organizēja sarunu par 1940. gada notikumiem, kurā piedalījās to dienu aculiecinieki – bijusī pagrīdniece A. Sproģe, bijusī partijas komitejas darbiniece E. Gavare, fiziskās kultūras un sporta darba vadītājs G. Hercenbergs, Kara un darba veterānu padomes priekšsēdētāja S. Muižule, LKP Tukuma rajona komitejas sekretāre Ē. Priede, Tukuma rajona TDP izpildkomitejas priekšsēdētājs I. Kalniņš, LĻKJS Tukuma rajona komitejas 2. sekretāre I. Plaude, Tukuma 2. vidusskolas direktors J. Celmiņš, Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja direktore A. Ozola un muzeja darbinieks V. Vītols, kurš arī vadīja šo pasākumu. Partijas veterāni dalījās atmiņās un pārrunāja aktuālos notikumus. Daži no viņiem izteica izbrīnu, kā var mainīt savu nostāju, atteikties no idejas, kam visu mūžu ticējuši. V. Vītols un J. Celmiņš runāja par to, ka pieejamā informācija liek ar citām acīm paskatīties uz vēstures notikumiem un tos pārvērtēt, ko daudzi akadēmiskie vēsturnieki vēl nemaz nevēlas. Noklausījusies stāstījumos, A. Ozola todien atzinusi, ka saruna bijusi vērtīga, tomēr atmiņas jāpārbauda, jāapliecina ar dokumentiem, lai iegūtu iespējami patiesu laikmeta ainu.[53]

25. jūlijā Tukuma rajonā notika svinīgā sanāksme veltīta 48. gadadienai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā, kur uzstājās vadošie darbinieki, apsveica labākos darba darītājus un 1940. gada notikumu dalībniekus.[54] Muzejs tajā piedalījās un intervēja dalībniekus, pārliecinoties, ka jāmeklē citi avoti, lai lauztu valdošo oficiālo viedokli.

1988. gada vasarā muzejs informēja vietējā laikraksta lasītājus, ka plāno veidot izstādi par notikumiem 1918. un 1919. gadā, kad pirmo reizi Latvijā nodibinājās padomju vara, un lūdza iedzīvotājus būt atsaucīgiem un sniegt informāciju.[55] Viens otrs arī atsaucās un stāstīja par savas ģimenes piedzīvoto. Daudzveidīgs materiāls tika iegūts kārtējā muzeja ekspedīcijā Zemītē. Interesantu informāciju muzejs ieguva gatavojot emigrācijā dzīvojušā grafiķa, novadnieka Voldemāra Sila izstādi, kas tapa sadarbībā ar mākslinieku Jurģi Skulmi un tika atklāta 1988. gada 27. augustā.[56]

1988. gada vasarā tika precizēts tālākais muzeja darbības virziens – meklēt dokumentus un tos salīdzināt ar atmiņu stāstiem, lai saprastu, kas īsti ir noticis Latvijas vēsturē un varētu to atspoguļot iespējami objektīvāk. Muzejā uzkrāto atmiņu klāsts joprojām bija visai vienpusīgs, ko muzejs centās pavēstīt vietējā laikraksta lasītājiem, publicējot bijušo pagrīdnieku atmiņu stāstījumu fragmentus.[57] Lai tuvinātos patiesībai, vēl bija ļoti daudz darba.

Latvijas Kultūras fonda Tukuma nodaļa muzejā

Atmodas procesu veicināšanā Latvijā neapšaubāmi ļoti liela loma bija inteliģencei, tai skaitā Imanta Ziedoņa vadītajam Latvijas kultūras fondam, kas uzdrīkstējās akcentēt latviskās kultūras vērtības un rosināt uz vēsturiskās patiesības un nacionālās identitātes meklējumiem caur savas kultūrvides kopšanu, cilvēkstāstu uzklausīšanu un tālāk stāstīšanu. Rajona kultūras darbinieki, tostarp, muzejnieki atbalstīja novadnieka I. Ziedoņa aicinājumu un iesaistījās Latvijas Kultūras fonda darbībā, noorganizējot neformālas iniciatīvas grupas jau 1987. gada otrajā pusē. Tukuma rajonā tolaik darbojās vairākas iniciatīvas grupas, kam rūpēja aizmirstais nacionālais mantojums: Vānē bija Mārtiņa un Jāņa Smilškalna vadītā baznīcas sakopšanas grupa, Tukumā – Vāgnera dārza sakopšanas grupa, Tukuma 1. J. Raiņa vidusskolā – grupa skolotājas V. Zirdziņas vadībā. Muzeja darbinieki kopā ar vairākiem atbalstītājiem jau bija sākuši kritušo vācu karavīru un leģionāru kapu apzināšanu.

Sadarbība ar Latvijas Kultūras fondu sākās jau 1987. gada rudenī. Kad muzejs, kam bija uzticēta kultūras pieminekļu aizsardzības jautājumu risināšana, saprata, ka Tautas deputātu padome pieņem absurdus lēmumus veidot dārzkopības kooperatīvus izcila arhitektūras pieminekļa – Šlokenbekas muižas – tiešā tuvumā, tas meklēja palīdzību ārpus rajona. Iesaistoties Latvijas Kultūras fondam 1987. gada oktobrī un novembra sākumā izdevās panākt pieminekļa aizsardzības zonas noteikšanu Šlokenbekas muižas kompleksam. Muzeja uzrunāts, LKF vadītājs I. Ziedonis bija rakstījis vēstuli izpildkomitejai par tās nepārdomāto rīcību un iespējamo kaitējumu kultūrvēsturiskās ainavas saglabāšanā. Savukārt V. Vītols panāca īpašas Kultūras ministrijas komisijas ierašanos un tā rezultātā pieminekļu aizsardzības zonas noteikšanu piemineklim.[58] Tā bija maza, tomēr ļoti nozīmīga uzvara, kas turpmāk palīdzēja risināt kultūras mantojuma saglabāšanas jautājumus daudz konstruktīvāk.

1988. gada 19. janvārī Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja telpās notika Latvijas Kultūras fonda Tukuma rajona aktīvistu grupas dibināšanas sanāksme, uz kuru ar laikraksta „Komunisma Rīts” starpniecību tika aicināti visi, kam tuva novada kultūrvēsture.[59] Pirms dibināšanas sanāksmes laikrakstā „Komunisma Rīts” tika publicēta arī Latvijas Kultūras fonda emblēma – laiva un saule virs tās – un Imanta Ziedoņa skaidrojums, ka tā ir Māras laiva, ceļa laiva, arī dzīves šūpulis, un emblēma vienlaikus simbolizē gan dzīves līniju, gan Lielo saules gaitu, caurvijus saules dziesmu latviešu folklorā un kultūrā.[60] Turpmāk ar šo zīmi vienmēr publicēti raksti par LKF Tukuma rajona aktīvistu kopas darbību.

19. janvārī muzejā pulcējās vairāk nekā 100 cilvēku no dažādiem rajona pagastiem, kam bija samilzusi sāpe par aizlaistiem parkiem un kapsētām, pussagruvušām pilīm un pieminekļiem un citām vēsturiskām celtnēm un būvēm. Dibināšanas sanāksme notika uz emocionālas vienotības nots. Dzeju lasīja Aija Judinska, dziedāja vokālais ansamblis Brigitas Saliņas vadībā, LKF pārstāvji skaidroja fonda ieceres, sniedza informāciju par talkām, ziedojumu programmām: Jukuma Vācieša fondu strēlnieku piemiņas iemūžināšanai, Spīdolas fondu izglītības un kultūras aktīvistu atbalstam un Daugavas fondu.

Sanāksmes dalībnieki bija patiesi ieinteresēti kopt un atjaunot zūdošās kultūrvērtības. Bija iecerēts atjaunot aktiera un režisora Žaņa Katlapa mājas Tumes pagastā, Engures jūrskolu un Lapmežciema sedumu, lai atjaunotu zvejniekciemu tradicionālo vidi un jāvāc ziedojumi minēto un arī citu objektu atjaunošanai, „lai būtu ko novēlēt un kam novēlēt” mūsu kultūras un dabas mantojumu.[61] Sanāksmes gaitā tika izteikti ap 80 priekšlikumu, piemēram, par Slocenes un Abavas senlejas sakārtošanu, muižu parku kopšanu, Tukuma ezera atjaunošanu, kāpu zonas aizsardzību, arī – par Durbes pils nodošanu muzeja un bibliotēkas ierīkošanai, Raiņa istabas izveidošanu tajā, tilta un rotondas restaurāciju Durbes parkā. Uzmanība tika pievērsta arī  ražošanas objektu izņemšanu no Lestenes, Lamiņu un Sēmes baznīcas, ūdensdzirnavu atjaunošanu, Tukuma un Kandavas pilsētu vēsturisko centru rekonstrukcijas plānošanu un arī Tukuma Pils torņa remontu, par  K. Zemdegas pieminekļa restaurāciju. Tā kā muzeja darbinieki jau iepriekš bija publiski pauduši savu viedokli par vēsturisko nosaukumu atjaunošanas nepieciešamību, Kultūras fonda dibināšanas sanāksmē daudzi par to runāja, izteica arī priekšlikumus rīkot talkas un vākt ziedojumus, ieskaitot koncertu ieņēmumus un 1988. gada Komunistiskajā sestdienas talkā nopelnīto LKF ziedojumu kontā.[62]

Jau 21. februārī Tautas sieviešu kora „Noktirne” diriģente Rasma Valdmane un Ražošanas apvienības „Lauktehnika” jauktā kora diriģente Laimdota Silava aicināja ļaudis uz koncertu Raiņa vidusskolā, lai vāktu ziedojumus K. Zemdegas pieminekļa atjaunošanai,[63] bet 20. martā Tukuma bērnu mūzika skolas audzēkņi un pedagogi organizēja otru koncertu pieminekļa atjaunošanai.[64] Arī muzejs aicināja apmeklētājus ziedot pieminekļa atjaunošanai.

Latvijas Kultūras fonda Tukuma kopas aktīvisti iesaistījās ne tikai pieminekļa atjaunošanā, bet arī kapu apsekošanā. Interesanti, ka LKP un LĻKJS Tukuma rajona komiteja komitejas uzreiz atsaucās aicinājumam sakopt padomju varas aktīvistu un Lielā Tēvijas kara upuru apbedījumus, kas vienā otrā vietā bija nedaudz piemirsti.[65] Viņi darīja savu darbu, bet muzejs sadarbībā ar Latvijas PSR Dabas un vēstures pieminekļu aizsardzības biedrību un aktīvistu grupu nodarbojās ar kritušo vācu karavīru un leģionāru kapu identificēšanu un iezīmēšanu dabā.

Īpašu uzmanību Latvijas Kultūras fonda kopa veltīja Tukuma vēsturiskās apbūves jautājumiem. 1983. gada 18. oktobrī ar LPSR Ministru padomes lēmumu nr. 595 tika apstiprinātas vēsturiskā centra kā pilsētbūvniecības pieminekļa robežas ar atsevišķiem aizsargājamiem arhitektūras pieminekļiem, kuru saraksts publicēts laikraksta 1986. gada 25. decembra numurā. Tika panākts, ka Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kantora speciālisti veica vecpilsētas izpēti, tomēr 1988. gada martā notikusī izpildkomitejas sēdē nemaz neradīja pārliecību, ka vēsturiskā centra attīstība tiek plānota. Situācija pilsētā, kā arī Pils torņa restaurācijas projekta gulēšana atbildīgo darbinieku atvilktnēs divu gadu desmitu garumā, liecināja par nevēlēšanos kaut ko darīt. V. Vītols laikrakstā publicēja savu skatījumu un uzdevumus turpmākajam darbības plānam. Viņš informēja lasītājus, ka Kultūras fonda kopa gaida iedzīvotāju priekšlikumus.[66] Kopas sanāksmē, kur šos priekšlikumus apsprieda, piedalījās arī izpildkomitejas priekšsēdētājs V. Kaktiņš un partijas rajona komitejas sekretāre Ē. Priede. Bija ideja izveidot savu restauratoru brigādi, iesaistot un papildus apmācot vietējos amatniekus.[67] Ne visas idejas bija iespējams realizēt, bet LKF Tukuma kopas viedoklis tomēr tika respektēts. Tolaik pat sāka risināt Tukuma ezera jautājumu. 1987. gada 24. novembrī rajona Izpildkomiteja apstiprināja ezera atjaunošanas ekonomisko aprēķinu ( 960 000 rubļu apjomā) un plānoja pasūtīt ezera atjaunošanas darbu projektu.[68]

1988. gadā Latvijas Kultūras fonda Tukuma rajona aktīvistu grupa Viktora Vītola vadībā, kas par savas darbības galveno mērķi uzskatīja kultūrvēstures un dabas pieminekļu atjaunošanu, turpināja vākt līdzekļus K. Zemdegas pieminekļa restaurācijai, kopa vācu karavīru un leģionāru kapus, izveidoja rakstnieka Rūdolfa Akera taku Kandavā, izvirzīja jautājumus par aktiera Žaņa Katlapa dzimto māju kopšanu un piemiņas istabas veidošanu Tumes skolā, kā arī Raiņa un Aspazijas piemiņas istabas veidošanu Durbes pilī, ar vietējā laikraksta starpniecību aicināja atjaunot baznīcas, dzirnavas un dabas objektus.

Vērojot jauno politisko spēku veidošanās un nostiprināšanās procesu, jau 1988. gada 20. augustā LKF Tukuma kopa laikrakstā „Komunisma Rīts” paziņoja, ka turpmākās rīcības programmu veidos ņemot vērā Vides aizsardzības kluba un Tautas frontes rajona aktīva mērķprogrammas.[69]

Kopā ar Latvijas Tautas fronti

Muzeja darbinieki, kas darbojās LKF Tukuma kopā, atbalstīja Tukuma rajona Tautas frontes dibināšanas iniciatīvas grupas Aicinājumu apvienoties visiem neatkarīgi no tautības partejiskās  piederības un ticības, lai sekmētu straujāku pārbūve gaitu.[70] Šo ideju arvien uzsvēra V. Vītols. Muzeja darbinieki augstu novērtēja arī skolotājas A. Miezītes ierosinājumus risināt problēmas izglītībā, kultūrā, saimniecībā, tostarp, muzeja telpu jautājumu, ko viņa uzsvēra savā rakstā „Tautas frontei – jā!” laikrakstā „Tukuma Ziņotājs”.[71]

Tieši pirms LTF Tukuma rajona dibināšanas sanāksmes V. Vītols informēja par LKF veikumu Tukuma Brāļu kapu atjaunošanā un publicēja pilnu apbedīto cilvēku vārdisko sarakstu, kas bija saņemts no LKP CK Partijas vēstures institūta.[72] Kultūras fonda Tukuma aktīvistu grupa bija noorganizējusi K. Zemdegas pieminekļa atjaunošanas darbus: skulptūras degunu restaurējis LMA students Jānis Fjodorovs un kapus sakopuši Tukuma komunālo uzņēmumu kombināta strādnieki. Par restaurāciju bija samaksāti 400 rubļi, ko saziedojuši Tukuma mākslas novadpētniecības muzeja apmeklētāji un kultūras darbinieki un savākusi rajona komjaunatnes komiteja.[73] Šī pieminekļa restaurācija bija simboliska, jo bija paveikts tas, ko neviens nebija varējis vai gribējis uzdrīkstēties.

LTF Tukuma nodaļas dibināšanas konference 16. septembrī pulcēja ļoti daudz cilvēku, arī muzeja darbiniekus, un daudzi no tiem vēlējās runāt par problēmām un izteikt priekšlikumus. Muzeju pārstāvēja rajona pieminekļu aizsardzības inspektors un Latvijas Kultūras fonda Tukuma aktīvistu kopas vadītājs Viktors Vītols, kurš runāja par rajona bagāto dabas un kultūras mantojumu, tā katastrofālo stāvokli, un aicināja rajona vadībā nākt cilvēkus, kas var veikt tos darbus, ko tagadējā vadība nespēj.[74] Pēc konferences partijas rajona komitejas biroja loceklis V. Butāns, laikrakstā izteicis savu viedokli, ka cilvēki vēl nav pietiekoši aktīvi, ka inteliģence vēl nedzīvo līdzi visiem sabiedriskajiem procesiem un ka vēsturnieki nav izpētījuši baltos plankumus un publicē vēl veco laiku atmiņas.[75] Tā, protams, bija taisnība, jo muzejs vēl bija paveicis ļoti maz, turklāt cilvēki vēl baidījās stāstīt savas atmiņas, ja tās atšķīrās no partijas oficiālā viedokļa.

1988. gada rudens bija īpašs laiks, kad gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji brīvos brīžus pavadīja pie televizoriem, lai sekotu Latvijas Tautas frontes dibināšanas aktivitātēm un lielajiem pasākumiem. 1988. gada 22. oktobrī notika mītiņš „Par tiesisku valsti” Tukuma Tirgus laukumā.[76] Lielākā daļa tukumnieku tajā piedalījās. Tautas milzīgā emocionālā pacēluma ietekmē daudzi Latvijas Komunistiskās partijas biedri un arī vadošie darbinieki mainīja savus uzskatus un atbalstīja LTF, savukārt tautfrontieši guva arvien lielāku pārliecību, ka izvēlētais ceļš ir pareizs. Tā bija tāda kā lielā mācīšanās. 

1988. gada 1. novembrī notika vēsturnieku diskusija Rīgā par Latvijas valstiskumu, kurā piedalījās arī tukumnieki. Pēc diskusijas J. Celmiņš aicināja dziļāk pētīt rajona vēsturi.[77]

Paradoksāli, bet Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas 71. gadadienas svinību programmā Tukumā bija ietverts arī Piemiņas brīdis Pirmā pasaules kara Brāļu kapos pie K. Zemdegas pieminekļa 4. novembrī, kas rīkots sakarā ar kapu iesvētīšanas 60. gadskārtu.[78]

17. novembrī LTF Tukuma nodaļa aicināja uz diskusiju par Latvijas valstiskumu Tukuma kultūras namā. 18. novembrī – iedegt svecītes Meža kapos pie pieminekļa, bet vakarā – dzīvokļu logos.[79] Mītiņš pie K. Zemdegas pieminekļa notika un tajā runāja LKP Tukuma rajona komitejas sekretāre Ē. Priede , V. Vītols un A. Miezīte.[80]

Tuvojās 18. novembris un muzeja darbiniekiem bija vēlme sarīkot Latvijas neatkarīgās valsts proklamēšanas 70. gadadienai veltītu izstādi, bet informācijas un priekšmetu klāsts joprojām bija ļoti trūcīgs. Muzeja darbinieki tajā rudenī strādāja aizrautīgi un izstādi par Tukuma apriņķi pirmās Latvijas Republikas laikā izveidoja. Jau 17. novembrī kultūras namā pāris vitrīnās bija eksponēti oriģināldokumenti un fotogrāfijas, lai tos varētu apskatīt tie cilvēki, kas ieradās uz diskusiju par Latvijas valstiskumu. No 18. novembra izstāde pilnībā bija apskatāma muzejā Dārza ielā 11/13. Tajā bija izmantoti visi līdz tam tā sauktajā specfondā glabājamie priekšmeti, kam bija saistība ar buržuāziskās Latvijas laiku, un pirmo reizi brīvi, bez jebkādas cenzūras, parādīti apmeklētājiem. Jāteic, ka tolaik daži atklājumi notika arī pašā muzejā, piemēram, rakstnieka E. Birznieka-Upīša muzeja bēniņos atradās sarkanbaltsarkanais karogs, kas bija „glabāts no ļaunas acs”.[81]

Izstādes ietvaros notika akadēmisko vēsturnieku diskusija par Latvijas vēsturi 1918.-1940. gadā,[82]uz kuru ieradās daudz ļaužu. Ieņēmumi no simboliskās ieejas maksas tika iemaksāti LKF Tukuma nodaļas īpašajā ziedojumu kontā Tukuma pils torņa atjaunošanai.[83] Muzeja darbinieki bija nolēmuši paši rīkoties, lai varētu iegūt telpas ekspozīcijai.

Vēsturnieku diskusija arī muzeja darbiniekiem atklāja daudzus iepriekš nezināmus Latvijas vēstures aspektus un rosināja būt drosmīgākiem novada vēstures norišu atspoguļojumā. 1988. gada 22. decembrī muzejā atklāja izstādi par notikumiem Tukumā 1919. gadā, tā sauktajā lielinieku laikā,[84] un tika izdots arī katalogs, ko sagatavoja Ausma Pētersone un Viktors Vītols. Izstādes un kataloga saturs atspoguļoja pētniecībā paveikto[85] un tas bija pirmais pētījums, kurā bija sniegta informācija arī par padomju represijām.

1989. gada 15. martā jau apmeklētāju vērtējuma tika nodota nākamā izstāde ar nosaukumu „Es esmu peklē staigājis…”, kas bija veltīta deportācijām,[86] bet aprīlī bija apskatāma izstāde „Lauksaimniecības kolektivizācija Tukuma novadā” un izdots Ausmas Pētersones sagatavots katalogs par kolhozu veidošanu.[87] Par kolektivizāciju nebija iespējams runāt bez deportāciju pieminēšanas. Četrdesmito gadu realitāti izstādē jo spilgti ilustrēja arī Jura Tamuža zīmējumi, atklājot baigo patiesību par kolhozu dibināšanu.[88] Atsaucās ļoti daudzi represētie un uzticēja muzejam dokumentus, fotogrāfijas un priekšmetus un pierakstīja arī atmiņu stāstus par izvešanu norisi un dzīvi nometinājumā Sibīrijā. Tolaik muzejs kā dāvinājumu no Lidas Bērziņas saņēma arī pirmo Sibīrijā rakstīto vēstulīti uz bērza tāss.

Muzeja direktore iesaistījās arī represēto piemiņas vietas izvēlē un veidošanā, kuras iniciators bija Represēto piemiņas klubs „Atauga”. 1989. gada 14. jūnijā notika atceres brīdis Upuru piemiņas vietā pie Tukums II.[89] Tieši šajā dienā pie Tukuma muzeja ēkas kopā ar sēru lenti plīvoja tieši tas sarkanbaltsarkanais karogs, kas bija atrasts muzeja filiālē – Zentenes pagasta „Bisniekos”. Filiāles vadītāja Zaiga Bogdanova pētniecības gaitā bija noskaidrojusi, ka arī rakstnieka E. Birznieka-Upīša brāļa Kārļa divi dēli arestēti 1941. gadā un miruši Vjatlagā. Parasti muzeja eksponāti netiek lietoti, bet šajā dienā citādi rīkoties nebija iespējams. Tāda bija muzeja darbinieku pārliecība.

1989. gada vasara sākās ar Latvijas Kultūras fonda I kongresu, kas nobalsoja par atdalīšanos no Padomju kultūras fonda. Šis balsojums pilnīgi visiem kongresa delegātiem, tai skaitā Tukuma kopas aktīvistiem: Viktoram Vītolam, Veltai Veiriņai, Aldim Limanskim, Agritai Ozolai, Jānim Morusam, Zigurdam Megnim un Ligitai Balodei, šķita pašsaprotams un arī simbolisks. Kongress vienbalsīgi par LKF valdes priekšsēdētāju ievēlēja Imantu Ziedoni, kurš savā runā uzsvēra, ka Latvijas Kultūras fonds ir nācis pasaulē, lai pārdalītu mantu. Lai pārdalītu līdzekļus par labu tautas garīgajām prasībām. Lai paceltu garīgiem darbiem negarīgus amatus, negarīgus priekšniekus un profesijas, negarīgas specialitātes. Lai atņemtu tās birokrātijai un pievērstu kultūrvedībai.[90]

Vasara pagāja ekspedīcijā un daudzos izbraucienos pa Tukuma rajonu kopā ar Brāļu kapu komitejas Tukuma aktīvistiem, lai apzinātu un kartētu Otrā pasaules karā kritušo vācu karavīru un leģionāru apbedījumu vietas Irlavā, Degolē, Lestenē, Džūkstē un citās vietās.[91] Humānisma un cilvēcības vārdā V. Vītols aicināja iedzīvotājus kopt ne tikai leģionāru, bet arī vāciešu kapus. Muzeja darbinieki intervēja visus, kas vien vēlējās dalīties savās atmiņās vai zināšanās, bet gadījās arī, ka cilvēku atmiņas bija neprecīzas vai pat kļūdainas, tādēļ viens otrs V. Vītola raksts radīja arī pārpratumus. Piemēram, kāds cilvēks bija stāstījis nepatiesību par Ļeņina ordeņa kavalieri Annu Briedi, kas it kā 1948. gadā strādājusi par Aizdzires ciema padomes priekšsēdētāju un rekvizējusi zirgu vienai ģimenei, bet muzeja darbinieki nebija šo informāciju pārbaudījuši. V. Vītols izmantoja šo informāciju savā rakstā un vēlāk bija spiests atvainoties par kļūmi.[92] Šādas nepatīkamas situācijas, kaut reti, tomēr bija, un tās rosināja daudz atbildīgāk veikt pētniecisko darbu un atmiņas salīdzināt ar dokumentiem.

V. Vītols nenoguris rakstīja par cilvēkus interesējošām vēstures tēmām: par Benjamiņu dzimtas likteņiem,[93] par Latvijas okupāciju 1940. gada 17. jūnijā, [94] par padomju karavīru zvērībām Matkulē 1945. gada 11. maijā un pazīstamā šķēpmetēja Jāņa Lūša tēva un vecvecāku nošaušanu.[95] 1989. gada 29. jūlijā Klapkalnciemā notika partijas rajona komitejas organizēts piemiņas mītiņš veltīts S. Krēmera 8. gvardes mehanizētās brigādes izrāvienam pie Baltijas jūras 1944. gada 30.-31. jūlijā. Jau pirms mītiņa V. Vītols laikrakstā skaidroja laikraksta „Tukuma Ziņotājs” lasītājiem notikumu patieso būtību.[96]

1989. gada 23. augustā muzejnieki kopā ar simtiem citu tukumnieku autobusos devās uz Iecavu, lai piedalītos akcijā „Baltijas ceļš.”. Autobusu un privāto mašīnu plūsma bija tik blīva, ka tukumnieki ieradās uz Baltijas ceļu vieni no pēdējiem. Jānis Kotāns un vēl kāds turēja rokās lielu plakātu ar uzrakstu „Prasām izbeigt Latvijas okupāciju!”. Stāvot vienā garā miljoniem cilvēku veidotā ķēdē nevarēja nejust īpašo spēku un enerģiju, kas plūda no rokas rokā.

Septembris kā parasti bija Dzejas dienu laiks un atkal pulcēja ļaudis garīga lādiņa uzņemšanai. 9. septembrī notika A. Lerha-Puškaiša 130. jubilejai veltīti pasākumi[97] Tukumā un Džūkstē, bet 16. septembrī pēc Jaunpils TF grupas ierosinājuma Smuku muižā tika atklāta piemiņas plāksne Jānim Jaunsudrabiņam.[98]Savukārt Dobeles rajonā kādreizējo „Pikšu” mājvietā atklāja plāksni bijušajam valsts prezidentam Kārlim Ulmanim.[99] Muzeja darbinieki, protams, bija klāt visos šajos pasākumos.

Tūlīt pēc dzejas dienām muzejs saviem apmeklētājiem piedāvāja īpašu izstādi  – „Padomju traģēdija fotoliecībās”. To bija sagatavojuši „Moskovskije Novosti” fotoreportieri un tajā bija atspoguļoti tādi notikumi Černobiļā, Afganistānā, Karakalpakijā, Gruzijā, Armēnijā, Baltijā, par kuriem ļaudis runāja, bet par kuriem varas iestādes un oficiālie mēdiji klusēja. Izstāde bija atvesta uz Rīgu, kur to, izstāvot garu rindu, apskatīja muzeja direktore un darīja visu, lai šī fotogrāfijas parādītu arī tukumniekiem. Izstādes kuratore Maija Matīsa savā publikācijā laikrakstā „Tukuma Ziņotājs” par šo izstādi rakstīja: „redzētais jau sāk likties gandrīz neiespējams – smiekli vēl arvien iestrēguši starp bailēm un apmulsumu. Starp bailēm par rītdienu (par nākamo stundu, minūti, mirkli?) un jautājumu, kura atbilde palikusi skolas solā: kā gan tas iespējams vishumānākajā no valstīm.”[100] Tikai vienu nedēļu – no 18.līdz 24. septembrim – bija iespējams parādīt šo izstādi Dārza ielas izstāžu zālē Tukumā, bet to apskatīja vairāk nekā tūkstoš cilvēku un tas liecināja, ka cilvēki vēlas saprast, kas īsti notiek.

Mēs joprojām dzīvojām padomju valstī. 1989. gada 7. novembrī Tukumā kā parasti notika LOSR 72. gadadienas svinības. To programma gan nebija patriotiska: tradicionālā ziedu nolikšana pie Ļeņina pieminekļa, sporta spēles, amatierteātru izrādes (visai nepatriotiska rakstura), diskotēkas un atpūtas pasākumi. Tie visi, ieskaitot muzejā esošās izstādes: Pētera Upīša grafikas, Mildas Šaltiņas akvareļi un Tautas daiļamata meistares Martas Krastiņas keramika, nemaz nebija veltīti revolūcijas gadadienai.[101] Vēlāk izrādījās, ka partijas rajona komiteja nebija saskaņojusi LOSR 72. gadadienas pasākumu programmu ar rīkotājiem.[102] Nekā patriotiska jau arī nebija, ko tajā programmā ierakstīt. LTF aicināja neiesaistīties LKP Tukuma rajona komitejas rīkotajos politiskajos pasākumos, bet pavadīt laiku kopā ar ģimeni.[103] Šo aicinājumu atbalstīja visas kultūras iestādes.

LKF Tukuma kopa rosināja 1989. gada novembrī atzīmēt Lāčplēša dienu un 70. gadskārtu kopš Tukuma atbrīvošanas no bermontiešiem.[104] LTF aicināja 1989. gada 11. un 18. novembrī izkārt sarkanbaltsarkanos karogus un tāpat kā iepriekšējā gadā arī togad 18. novembrī logos iedegt svecītes.[105] Šo notikumu vidū svarīga nozīme bija 12. novembra protesta gājienam no stacijas Tukums I līdz lidlaukam un protesta mītiņam pret lidojumiem virs Tukuma,[106] ko 12. novembrī organizēja „Latvijas Cilvēktiesību aizstāvības grupas „Helsinki 86” jauniešu apvienības „Tēvzemei un brīvībai” pārstāvis Klāvs Radziņš, kas tolaik strādāja muzejā. Klāvs bija īstens Latvijas patriots, piedalījās arī Jaunatnes Saeimas dibināšanā un tika ievēlēts Latvijas Jaunatnes padomē, kas aicināja LPSR Augstākajai Padomi atzīt par spēkā neesošām 1940. gada 21. jūlija vēlēšanas.[107] K. Radziņš muzejā veica tehniskus pienākumus un brīvajos brīžos pētīja Brīvības cīņu tēmu, par ko uzrakstīja arī dažas publikācijas vietējā laikrakstā.[108] Viņš iestājās par okupācijas izbeigšanu, demokrātiskas Latvijas izveidošanu un teritoriālā karaspēka vienību izveidošanu.[109] K. Radziņš arī organizēja piketu pie Kara komisariāta protestējot pret obligāto karaklausību un jaunieši iesaukšanu padomju armijā.[110] Savos uzskatos K. Radziņš bija radikālāks nekā citi muzeja darbinieki. Tolaik muzejā it bieži notika gan radošas, gan zinātniskas, gan arī politiskas diskusijas, kurās izkristalizējās izstāžu un pasākumu, kā arī daudzu citu aktivitāšu idejas un saturs.

1989. gada novembrī muzejs sadarbībā ar LKF kopu un Brāļu kapu komiteju bija apzinājis lielāko daļu vācu karavīru un leģionāru apbedījuma vietu Tukuma rajonā. 14. novembra laikrakstā Brāļu kapu komitejas Tukuma valdes priekšsēdētājs V. Vītols publicēja visu identificēto vācu karavīru un leģionāru apbedījuma vietu sarakstu un aicināja sakopt šo apbedījumu vietas un uzlikt arī plāksnītes, bet tai pat laikā aicināja turpināt kopt arī sarkanarmiešu kapus un Mirušo piemiņas dienā visiem uzlikt svecītes.[111] V. Vītols nenoguris aicināja visus būt iecietīgiem un muzeja darbinieki viņu atbalstīja.

1989. gada 18. novembrī Rīgā Komjaunatnes krastmalā, ko tautfrontieši jau dēvēja par 11. Novembra bulvāri, notika manifestācija „Par neatkarīgu Latviju”. Atsaucoties LTF Tukuma rajona nodaļas Domes aicinājumam ņemt sarkanbaltsarkanos karogus, saziedot benzīnu un autobusos doties uz Rīgu, lai paustu Latvijas tautas ilgas pēc neatkarības laikā, kad notika ASV un PSRS vadītāju tikšanās, [112] arī rajona kultūras nama un muzeja darbinieki kopā ar ģimenes locekļiem, arī maziem bērniem, vecajā kultūras nama autobusiņā sasēdušies, devās uz Rīgu.

Īsi pirms Ziemassvētkiem – 22. decembra vakarā – muzejā Dārza ielā 11/13 notika Upuru piemiņas kluba „Atauga” kārtējā pilnsapulce un pirmās gadadienas svinības (dibināts 1988. gada 20. decembrī).[113] Kluba valdē ievēlēja divus muzeja darbiniekus: Viju Galvenieci, kas kā mazs bērns bija deportēta uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā un atgriezusies Latvijā, un Klāvu Radziņu, kas pārstāvēja „Tēvzemei un brīvībai”.[114]

Muzeja darbinieki aktīvi piedalījās visos LTF pasākumos, bet par galveno runātāju parasti izvirzīja V. Vītolu, kam bija pieredze un arī drosmes runāt par to, ko citi neuzdrīkstējās pateikt skaļi. Dokumentēšanas iespējas gan bija ierobežotas, jo muzejam nebija pat fotoaparāta. Tikai 1990. gada sākumā rajona Izpildkomitejas Finanšu nodaļa piešķīra līdzekļus videokameras iegādei, kas deva iespēju filmēt visus svarīgākos notikumus, ieskaitot Latvijas Tautas frontes Tukuma nodaļas rīkotos pasākumus.[115] Materiāls krājās un radās ideja to apkopot grāmatā. V. Vītola rosināti muzejnieki strādāja pie Tukuma rajona vēstures manuskripta un tika pat panākta vienošanās ar rajona Izpildkomiteju un izdevniecību „Avots” par grāmatas izdošanu tuvākajos gados.[116] Katram muzeja darbiniekam bija jāpēta kāda tēma un jāvāc materiāli arī par aktuālajām norisēm. Diemžēl milzīgā darba apjoma un turpmāko notikumu straujās attīstības dēļ grāmata tomēr netika izdota.

Par vēsturisko nosaukumu atjaunošanu un Ļeņina pieminekli

Muzejam bija patiesi nozīmīga loma vēsturisko ielu nosaukumu atjaunošanā Tukumā. Jau 1987. gada nogalē vēsturnieces Ausmas Pētersones raksts par pirmajām kopsaimniecībām un to nosaukumiem ierosināja diskusiju laikrakstā „Komunisma Rīts” par vēsturiskajiem nosaukumiem. Šo jautājumu republikas presē pirms tam jau bija izteicis akadēmiķis J. Stradiņš. Uz A. Pētersones rakstu atsaucās Zentenes astoņgadīgās skolas skolotājs E. Šmelte ar ierosinājumu kolhozu nosaukumos ietvert vietu vārdus, nevis lietot tādus vispārējus nosaukumus, kā kolhozs „Dzimtene”, „Nākotne”, „Dzirkstele”  un citus. Cita starpā viņš ieteicies, ka Tukumā diez vai būtu nepieciešama E. Veidenbauma iela un L. Paegles iela, ja varētu būt Kr. Barona, A. Lerha-Puškaiša vai J. Jaunsudrabiņa iela. Viņš arī jautāja, vai tomēr nevajadzētu atjaunot kādu no vēsturiskajiem ielu nosaukumiem, kas savā laikā nepamatoti nomainīti.[117]

Uz E. Šmeltes rakstu atbildēja Tukuma rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Moruss, norādot uz diskusijas nepieciešamību laikrakstā „Komunisma Rīts”. Viņš atgādināja, ka kolhozu veidošanas laikā valdīja cits noskaņojums un bija cits laiks, ko nevar izsvītrot no republikas vēstures. Viņš piekrita, ka teritoriju pārdalīšana un pārdēvēšana radījusi daudzas problēmas, tai skaitā ekonomiska rakstura, par piemēru minot Irlavas pagastu (ciemu), kas dalīts 6 reizes. J. Moruss ierosināja atsevišķus kolhozus, piemēram, Iļjiča vārdā nosaukto, nosaukt kādā citā vārdā, kaut vai Zentene vai Cēre. Viņš piekrita ierosinājumam nosaukt ielas izcilo novadnieku vārdos, bet norādīja, ka nebūtu lietderīgi mainīt Tukuma centrālo ielu nosaukumus, kas radušies atzīmējot tukumnieku ieguldījumu 1905. gada revolūcijā un pieminot dižos revolūcijas vadoņus – Ļeņinu, Marksu, Engelsu, „jo iedzīvotāji senākos nosaukumus, kas faktiski neatbilsti šo ielu būtībai un nozīmei, neatceras”. [118] Jānis Moruss droši vien toreiz neapjauta, ka pārdomas un informācija par iecerēm Tukuma pilsētas labiekārtošanā izraisīs plašu diskusiju vietējā laikrakstā un beigu beigās novedīs pie milzīgām pārmaiņām, tai skaitā Ļeņina pieminekļa nojaukšanas 1990. gada 29. maijā.

1989. gadā muzejs galveno uzmanību veltīja novada vēstures pētniecībai un sāka iedziļināties detaļās, lai nonāktu pie kopsakarībām. Sakarā ar Pils torņa restaurācijas darbu sākumu, muzejs vairāk pievērsās tieši pilsētas vēsturei. Izrādījās, ka ēku piederības vai uzņēmumu darbības izzināšana 20. gadsimta pirmajā pusē vispār nav iespējama, ja netiek veikta ielu nosaukumu un adrešu salīdzināšana. Likumsakarīgi radās daudzi  jautājumi par ielu nosaukumiem un adrešu maiņām, kas tika adresēti pilsētas Izpildkomitejai, kura uz tiem visbiežāk nevarēja atbildēt. 1989. gada notikumu kontekstā padomju laika ielu nosaukumi jau vairs nevienu neapmierināja, tāpēc muzeja kolektīvs nolēma rosināt to maiņu un deleģēt A. Rumbēnu gatavot informāciju pilsētas Izpildkomitejai.

1988. gada nogalē muzeja zinātniskā līdzstrādniece Anita Rumbēna informēja laikraksta lasītājus par vienu no LKF darbības mērķiem – veicināt ģeogrāfisko punktu un objektu vēsturiski izveidojušos nosaukumu saglabāšanu. Viņa aicināja padomāt par ielu nosaukumiem Tukumā, kas 20. gadsimtā bija mainīti vairākkārt: 1940. gadā Z. Meijerovica ielu pārdēvēja par 1905. gada ielu, Brīvības laukumu – par Sarkano laukumu, Vecmoku ielu – par Sarkanarmijas ielu; Otrā pasaules kara gados Pils ielu pārdēvēja par Ā. Hitlera ielu, Lielo ielu – par H. Gēringa ielu; pēc kara – atkal notika ielu pārdēvēšana atbilstoši padomju laika garam. A. Rumbēna rakstīja, ka Annas, Katrīnas vai Marijas ielas nosaukums varbūt tiešām uzskatāms par vecmodīgu un tos iespējams jāmaina, bet daudzas ielas Tukumā nosauktas tādu cilvēku vārdā, kam nav nekāda sakara ar šo pilsētu, piemēram, L. Paegles iela, F. Engelsa vai K. Marksa iela. Viņa izteica neizpratni par Jelgavas ielas daļas pārdēvēšanu par Uzvaras ielu sakarā ar PSRS uzvaru pār fašistisko Vāciju 1985. gadā. Viņu uztrauca Ādģēru un Alīnes ielas nosaukumu izzušana, Ūdens ielas likvidācija 1970. gadā un tāda paša nosaukuma ielas izveidošana Durbes mikrorajonā dažus gadus vēlāk, kā arī ielu nosaukumu izdomāšanas sistēma jaunajos pilsētas mikrorajonos. A. Rumbēna aicināja visus uz diskusiju par vēsturisko ielu nosaukumu atjaunošanu pilsētā. Izmantojot viņas sagatavotu ielu un to vēsturisko nosaukumu sarakstu, viņa lūdza lasītājus izteikt viedokli par sekojošiem risinājumiem: atstāt pašreizējos nosaukumus, atjaunot visus pirmsākuma nosaukumus vai tomēr mainīt tikai tos nosaukumus, kam nav saistības ar Tukuma vēsturi vai ģeogrāfiju. Priekšlikumi iesniedzami muzejā līdz 15. decembrim, lai pēc apkopošanas tos iesniegtu pilsētas izpildkomitejā.[119] Cilvēki patiešām zvanīja un rakstīja muzejam, pauda savu viedokli Izpildkomitejai. Lielākoties viņi iestājās par vēsturisko nosaukumu atjaunošanu.

Uz visa notiekošā fona pavisam dīvainus lēmumus pieņēma LKP Tukuma rajona komitejas plēnums 1988. gada 15. jūnijā, aicinot atgriezties pie marksisma klasiķu studēšanas un prasmīgāk veikt iedzīvotāju, sevišķi jaunatnes audzināšanas darbu. Ziņojumā tomēr atzīmēts, ka visnotaļ atbalstāma ir Latvijas Kultūras fonda iniciatīva par piemiņas vietu sakopšanu. Plēnums uzdeva muzejam kopā ar Tukuma un Kandavas izpildkomitejām risināt jautājumu par ielu nosaukšanu izcilo novada revolucionāru, kolhozu priekšsēdētāju un vārdos.[120] Jāatzīstas, ka šis uzdevums jau vairs netika ņemts nopietni. Tāpat kā neviens īsti nopietni neuzņēma lēmumu par jauna pieminekļa radīšanu Ļeņinam.

1988. gada rudenī, jau pēc Latvijas Tautas frontes Tukuma rajona kopas dibināšanas, vietējā laikrakstā publicēts J. Morusa raksts „Par V.I. Ļeņina pieminekli Tukumā”, kurā paziņots, ka ar partijas, padomju un lielā Tēvijas kara veterāniem  apspriests un LKP Tukuma rajona komitejā, kā arī rajona izpildkomitejā un Kultūras komitejā izlemts jautājums uzcelt Tukumā jaunu, mākslinieciski augstvērtīgu pieminekli V. I. Ļeņinam. LKP CK un LPSR Ministru Padome ar 1987. gada 19. maija lēmumu nr. 166 esot atļāvusi to uzstādīt, šim mērķim izmantojot „rajona budžetu pārpildes kārtībā”. Sadarbībā ar Latvijas Mākslinieku savienību izsludināts konkurss. J. Moruss informēja, ka pieminekļa projektu veidos tēlnieki Ojārs Dreģis, Andris Vārpa, Gvido Buls, Romualds Getautis, Igors Dobičins, bet vietu izvēlēsies arhitekti Egons Bērziņš un Andris Dēliņš. J. Moruss rakstīja, ka līgumi ir noslēgti un konkursa darbi būs gatavi 1989. gada martā un tad iedzīvotāji tos divas nedēļas varēs apskatīt un vērtēt, lai izvēlētos vienu no pieciem darbiem, ko pēc tam realizēs kombināts „Māksla”. J. Moruss paziņoja, ka Tukumā esošais piemineklis ir pārvests no Jelgavas, kad tur uzstādīja jaunu pieminekli. J. Moruss aicina iedzīvotājus izteikt priekšlikumus, vai Sarkanajā laukumā uzstādīt citu revolucionārās aktivitātes zīmi, veltītu 1905. gadam.[121]

1988. gada 7. novembrī, kad Tukumā notika Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienai veltīta demonstrācija, kurā piedalījās pamaz ļaužu, laikrakstā publicēti viedokļi par Ļeņina pieminekli. Rakstnieks A. Grods, atsaucoties uz J. Morusa rakstu par to, kāds piemineklis Tukumā būtu vajadzīgs, ierosināja veidot trīsvienību – revolucionārs, strēlnieks, arājs. Savukārt bijušais muzeja darbinieks un arī rajona kultūras nodaļas vadītājs Rihards Pētersons uzdrošinājās paziņot, ka nacionālajai identitātei svešas ir vadonības kulta idejas. Viņš atgādināja, ka Tukumā ir tēlnieka A. Merkulova trīsdesmitajos gados veidota pieminekļa tipveida šablons, kas Padomju Savienībā plaši tiražēts. Viņš izteica domu, ka pieminekļa noņemšana ir pārkārtošanās laika objektīvs nosacījums un savā būtībā „satur nepieciešamību attīrīt ļeņinisko teoriju un praksi no idejiskiem sārņiem un ārišķībām”. Viņš uzsvēra, ka Tukuma lielākā vērtība ir tās vēsturiskais centrs ar viduslaiku pils torni un mazstāvu apbūvi, kuras izcelšana un sakārtošana ir svarīga mūsdienu pārbūvē.  R. Pētersons ierosināja laukumu atdod pilsētai, jo „tam jākļūst par tautas pulcēšanās un atklāto sarunu vietu.”[122]

Neliela diskusija izvērtās par J. Morusa minēto V. I. Ļeņina pieminekļa pārvešanas faktu no Jelgavas uz Tukumu, jo to apšaubīja V. Vītols. Viņš savukārt bija kaut kur dzirdējis, ka pieminekļa pamatnei it kā esot izmantotas plāksnes no Klapkalnciemā  bijušā pieminekļa somu jēgeriem, kas tomēr izrādījās nepatiesība. Tā kā esošais piemineklis V. I. Ļeņinam bija „fiziski un morāli novecojis”, viņš ierosināja uzstādīt Ļeņina krūšutēlu pie partijas rajona komitejas un tam līdzās novietot to tukumnieku krūšutēlus, kas cīnījās par Ļeņina idejām, bet Sarkanajā laukumā veidot pavisam citu pieminekli – 1905.-1907. gada revolūcijas piemiņai.[123] Diskusijā iesaistījās arī L. Pimenovs, iesakot izveidot pieminekli Tukuma 6. strēlnieku pulka strēlniekiem, kas padomju varas pirmsākumos sargāja Ļeņinu, un tā godināt gan strēlniekus, gan Ļeņinu.[124]

1989. gada 10. decembrī notika rajona padomju deputātu vēlēšanas, kurās pārsvarā tika ievēlēti tautfrontieši un Latvijas Tautas frontes atbalstīti kandidāti.[125] Par rajona padomes deputātu ievēlēja arī Viktoru Vītolu. Rakstot par jaunas padomes uzdevumiem un kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzību, viņš uzdevis jautājumu par to kāda būs attieksme pret Ļeņina pieminekļa noņemšanu, vai cilvēki sapratīs, ja pieminekli noņems un noliks glabātuvē.[126] 1990. gada februārī rajona TDP Vēstures pieminekļu aizsardzības veicināšanas komisija, kuras priekšsēdētājs bija V. Vītols, skatīja jautājumu par pieminekļa V. I. Ļeņinam demontāžu, nolemjot izsaukt ekspertu komisiju, kas dotu slēdzienu par tā māksliniecisko vērtību (nevērtību) un tehnisko stāvokli. Laikraksts informēja, ka demontāža paredzēta gada vidū.[127] Ekspertīzes organizēšanā iesaistījās muzeja direktore A. Ozola un Kultūras ministrijas toreizējā darbiniece Gundega Cēbere, kas bija atbildīga par mākslas muzejiem un mākslas jautājumiem. Kā atceras G. Cēbere, eksperti bija vienisprātis par to, ka Tukumā esošajam piemineklim nav mākslinieciskas kvalitātes un tas ir demontējams.[128]

1990. gada 24. martā laikraksts „Tukuma Ziņotājs” informēja lasītājus, ka piemineklis V. I. Ļeņinam ir atzīts par mākslinieciski nevērtīgu, tas ir sliktā stāvoklī un tiks noņemts, bet laukums labiekārtots. Jau 1987. gada LPSR MP lēmums paredzēja attiecīgas piemiņas vietas izveidošanu pie partijas komitejas (Talsu 4). Arhitektu grupa jau bija izstrādājusi maketu un rajona padomei bija jālemj, vai tāda piemiņas vieta vispār vajadzīga. 30 000 rubļu, kas bija paredzēti pieminekļa celtniecībai, jau bija iztērēti ambulances būvei kolhozā „Dzirkstele”[129] un beigu beigās jaunais piemineklis tā arī neuztapa.

1990. gada 29. maija vakarā noņēma pieminekli V. I. Ļeņinam. To vajadzēja sadalīt daļās, nocelt no pamatnes un ievietot kravas automašīnā. Noņemšana bija laikietilpīga, jo piemineklis bija tiešām sliktā stāvoklī un draudēja sagāzties. Smagās tehnikas dēļ bija jāslēdz satiksme laukumā, tāpēc pasākums notika pēc darba laika. Notikums nebija plaši popularizēts, tomēr pulcēja krietnu pulku ļaužu, no kuriem daļa jutās diezgan apmulsuši. VDK Tukuma rajona nodaļas darbinieki uz īsu brīdi pat aizturēja pilsētas Izpildkomitejas priekšsēdētāju Ēriku Zundu, kas koordinēja demontāžas darbu gaitu. Pēc tam, kad tika uzrādīts Kultūras ministrijas ekspertu slēdziens, viņu atbrīvoja, lai turpina koordinēt darbus. Pēc vienošanās ar Tukumā dislocētās armijas daļas komandieri demontēto pieminekli pārvietoja uz lidlauku.

Daļa iedzīvotāju pieminekļa demontāžu kvalificēja kā postīšanu un vēršanos pret dižo proletariāta vadoni. Vietējais laikraksts bija spiests skaidrot, ka „pieminekļa noņemšanai iemesli visai prozaiski, proti, tas nolietojies jau tik tālu, ka atstāt to vairs nevarēja, ja negribējām, ka vienā jaukā brīdī tas varētu sadrupt pats. Žurnāliste N. Lūse uzsvērusi: „Mākslas vērtības šim piemineklim nebija, to atzina arī speciāla komisija.”[130]

LKP Centrālkomiteja šādu rīcību bija nosaukusi par barbarisku. Tas izsauca vairāku lasītāju sašutumu. Piemēram, M. Andrupe savā vēstulē redakcijai rakstījusi, ka par barbarisku uzskatāma to partijas biedru rīcība, kas bija aizmirsuši rūpēties par pieminekli, jo „Ļeņins bijis garīgi bagāts un stiprs cilvēks un nav jātiesā un jāpazemo daudzus gadus pēc nāves.[131]

1990. gadā beidzot notika arī vēsturisko ielu nosaukumu atjaunošana. Jau 1990. gada 28. aprīlī laikrakstā paziņots, ka Komjaunatnes iela pārdēvēta par Pils ielu, Sarkanarmijas iela – par Talsu ielu, Uzvaras iela – par Jelgavas ielu, V. Prigova iela – par Lauku ielu, bet Sarkanais laukums – par Brīvības laukumu. Pilsētas izpildkomitejā sākās iedzīvotāju pierakstīšanās pēc jaunajām adresēm.[132]

 Muzeja telpu jautājums

Muzeja un tā telpu jautājums bija viena no aktuālākajām kultūras problēmām jau ilgi pirms Atmodas, bet astoņdesmito gadu beigās, kad visus patiesi interesēja vēsture, tas kļuva par tukumnieku identitāti veidojošo elementu. 1987. gada 18. maijā Starptautiskajā Muzeja dienā vietējā laikrakstā A. Rumbēna atgādināja lasītājiem, ka telpu trūkuma dēļ muzejā nav ekspozīcijas, ka muzejs ar nepacietību gaida, kad beidzot Tukuma remonta celtniecības iecirknis izremontēs Pils torni, kur varētu tādu vēstures ekspozīciju iekārtot.[133] Ar šo rakstu muzejs gribēja atgādināt, ka faktiski nav lielu iespēju atspoguļot novada vēsturi, jo nav vadošo iestāžu atbalsta telpu jautājumā. 1987. gada septembrī izplatīts Latvijas Kultūras fonda aicinājums iedzīvotājiem, organizācijām atsaukties un iemūžināt dzimtās zemes vēsturi, restaurēt vērtīgās celtnes un ainavas, celt amatniecības prestižu.[134] Šis aicinājums aktualizēja Tukumā vairāku gadu desmitu garumā nerisināto problēmu.

1987. gada oktobrī atklājot Liepājas jauno mākslinieku izstādi Tukumā, muzejā risinājās diskusija par mākslas dzīves aktualitātēm un iespējām, skarot arī Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja telpu bezcerīgo jautājumu. Kultūras nodaļas vadītājs R. Reinholds toreiz izteica cerību, ka „šobrīd, kad kultūra no jauna tiek godā celta, būtu pozitīvi jāatrisinās arī muzeja telpu jautājumam”.[135] Diemžēl šis process ieilga.

1987. gada jūnijā notika vietējo padomju deputātu vēlēšanas un rajona TDP 18. sasaukuma sesijā par Izpildkomitejas priekšsēdētāju ievēlēja Ilgvaru Kalniņu,[136] kura saimnieciskums radīja cerības uz pārmaiņām. 1988. gada 28. jūnijā Tukuma rajona padomes sesija konstatēja, ka „Avārijas stāvoklī ir Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejs.” un nolēma lūgt Kultūras komiteju iekļaut topošajā programmā „Kultūra 2000” Tukuma muzeja celtniecību nākošajā (13. piecgadē) piecgadē[137] un izstrādāt projekta dokumentāciju šai celtnei.[138]

Muzeja bijusī direktore, skolotāja A. Miezīte laikrakstā „Komunisma Rīts” 1988. gada 27. augusta numurā, izsakot atbalstu Tautas frontes veidošanai uzdevusi arī jautājumu, kāpēc jāgaida 13. piecgade, lai projektētu jaunu muzeju Tukumā, ja gada laikā var nodrošināt muzeju ar labām telpām pilsētas centrā. Viņa ierosināja pēc partijas aparāta samazināšanas ievietot izpildkomiteju partijas komitejas ēkā un atbrīvot ēku Komjaunatnes ielā muzejam.[139]

17. novembrī publicēts rajona komunistu 19. konferences pārskata ziņojums, kurā pieminēti sasniegumi un problēmas arī kultūras jomā, tai skaitā arī tas, ka trūkst telpas rajona muzejam, pieminot to, ka kultūras darbinieki, tai skaitā A. Ozola, Dz. Novika un citi, aktīvi strādā.[140] Intervijā vietējam laikrakstam jaunievēlētais partijas rajona 1. sekretārs I. Kalniņš tomēr nesolīja būvēt jaunas ēkas, bet izteica cerību risināt muzeja telpu jautājumu pēc Dārzkopības biedrības ēkas nodošanas ekspluatācijā, kad atbrīvosies telpas Komjaunatnes ielā.[141] Ar viņa gādību 1988. gada novembrī Smilšu ielā 42 tika ierādītas telpas muzeja Aušanas pulciņam un nelielai izstāžu zālei, bet tas problēmu netarisināja.

V. Vītols, būdams deputāts, nenoguris iestājās par pieminekļu saglabāšanu un atjaunošanu. Viņš rosināja pie Tukuma rajona Tautas Deputātu padomes izveidot Vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības pastāvīgo komisiju un veidot materiālu fondu avārija stāvokļa novēršanai atsevišķos pieminekļos, strādāt pie Kandavas un Tukuma vēsturisko centru reģenerācijas projektiem, izmantojot Jaunmoku pilī un Šlokenbekas muižā strādājošos restauratorus, kā arī apmācot celtniekus restaurācijā. Viņš uzsvēris, ka atmodas laikā latviešu tautai jādara viss, lai saglabātu to mantojumu, kas pēc ilgajiem nolieguma gadiem vēl palicis.[142] Diemžēl šīs idejas neguva atsaucību, tomēr zināms progress pieminekļu aizsardzības jomā tika panākts.

LKF Tukuma nodaļa turpināja aktīvu darbību un izveidoja īpašu kontu Tukuma Pils torņa atjaunošanai.[143] Tomēr šie centieni nebija pietiekami, lai rajona vadība ne tikai ieplānotu līdzekļus, bet arī fondētos materiālus restaurācijai un vēl panāktu, lai rajona celtniecības iecirknis tiešām iekļautu šo objektu savā darba plānā.

1989. gada jūlijā laikrakstā muzeja darbinieki aktualizēja jautājumu par muzeja telpām un jaunām darba metodēm.[144] Rajona padomē pat iedegās plašas debates, bet jautājums tomēr netika atrisināts. Pils torņa remonta-restaurācijas darbi un arī  E. Birznieka-Upīša memoriālā muzeja ēku remonti nepavisam nevirzījās uz priekšu.[145]

1989. gada augusta Tukuma TDP izpildkomiteja sēdē tomēr skatīts jautājums arī par muzeja telpām. Sakarā ar to, ka uzcelta Agrokooperatīvās biedrības administratīvā ēka, uz kuru plānoja pārcelties ne tikai šī biedrība, bet arī Mednieku un Makšķernieku biedrības Tukuma nodaļa un Jūrmalas tehniskās inventarizācijas biroja Tukuma nodaļa, kā arī ARA „Tukums”, Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejam būtu iespēja pārcelties uz ēku Komjaunatnes (tagad Pils ielā) 14, kur līdz tam atradās lauksaimnieki. Lēmums paredzēja muzejam izīrēt telpas 292,30 kvadrātmetru platībā fondu glabāšanai.[146] Muzeja darbinieki jau apskatīja telpas un sāka plānot muzeju ar prestižām ekspozīcijām Pils ielā 14.

Muzeju atbalstīja LTF Tukuma nodaļa un arī sabiedrība. 1989. gada 23. septembrī notika LTF Tukuma nodaļas 3. konference, kurā pieņēma LTF Tukuma nodaļas programmu pašvaldību vēlēšanām. Kultūras jomā viens no punktiem paredzēja uzlabot pilsētas un citu bibliotēku, kā arī muzeja materiāli tehnisko stāvokli, tam piešķirot rajona pārvaldes aparāta samazināšanas rezultātā atbrīvotās telpas.[147]

Rajona Tautas Deputātu padomes septembra sesija izskatīja deputātu pieprasījumu par muzeja telpām, ko deleģēja Kultūras un izglītības pastāvīgajai komisijai, kas tikko bija „papildināta ar sabiedrības pārstāvjiem” – jaunievēlēto laikraksta ‘Tukuma Ziņotājs” redaktoru Juri Celmiņu, rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju Vladislavu Butānu, Agri Jaunkļaviņu un LKP Tukuma rajona komitejas sekretāru Mārtiņu Āboliņu.[148]

Lietas tiešām sāka virzīties uz priekšu tikai pēc Latvijas PSR Kultūras komitejas priekšsēdētāja Raimonda Paula vizītes Tukuma rajona TDP izpildkomitejā 1989. gada 20. oktobrī. Sarunā ar priekšsēdētāju Vladislavu Butānu, priekšsēdētāja vietnieku Jāni Morusu, rajona galveno arhitektu Egonu Bērziņu, kultūras nodaļas metodiķi Astrīdu Strazdiņu un muzeja direktori Agritu Ozolu par galveno jautājumu izvērtās tieši muzeja telpu jautājums. Ministrs apskatīja muzeja telpas, neremontēto Pils torni, Jaunmoku pili, kā arī Durbes pili un tikās arī ar slimnīcas „Durbe” direktori Skaidrīti Bērziņu, lai uzklausītu viņas domas. Dienas beigās ministrs pieņēma lēmumu un solīja strādāt pie jautājuma par Durbes pils nodošanu muzejam un aicināja rajona vadību sagatavot materiālus, lai jautājumu par slimnīcas pārvietošanu un Durbes pils nodošanu muzejam risinātu LPSR Augstākās Padomes līmenī.[149] R. Pauls savu solījumu pildīja, bet rajona funkcionāri nemaz tik ļoti nesteidzās rīkoties. Izskanēja pat idejas pārdot mākslas darbus no muzeja gleznu krājuma, lai iegūtu līdzekļus.

Kārtējā Kultūras fonda kopas aktīva sanāksmē muzeja jautājums tika apspriests no dažādiem skatu punktiem, ne tikai telpu un pieminekļu restaurācijas, bet arī kritušo karavīru kapu apzināšanas, vēstures pētniecības un ekspozīcijas kontekstā. Kopas aktīvs aicināja Latvijas Tautas frontes aktīvistus iezīmēt 33 identificētās atrastās karavīru apbedījumu vietas un pārtraukt tajās saimniecisko darbību, kā arī informēt par dievnamu apgānītājiem. Sanāksmē tika pārrunāta ideja sadarbībā ar muzeju sagatavot lielāku pagastu kultūrvēsturiska rakstura apskatu krājumu, sniedzot ziņas par vēstures un mākslas pieminekļiem, redzamiem izglītības, kultūras un zinātnes darbiniekiem, jo „Latvija ir mums pašiem vēl sveša un apzināma. (…) Pārtautotāji itin labi zināja, ka mīlēt un cienīt var tikai to, kas tuvs un labi pazīstams. Tādēļ jau par Latviju tika runāts, kā par kaut ko sīku un nenozīmīgu, kurai nav savas vēstures un savu izcilu vīru. Sekas redzam. Pat šajā atmodas laikmetā atrodas pašmāju varas funkcionāri, kuri gatavi par dolāriem pārdot Tukuma kultūras vērtības ārzemēm, kuras tika glābtas, slēptas un sargātas visos kara un okupācijas laikos. Un tikai tādēļ, ka gadiem ilgi grūti atrast telpas muzeja fondu izvietošanai. Kā mute vērās izteikt šādu „priekšlikumu”?”[150]

Muzeja jautājums bija kļuvis par ļoti svarīgu jautājumu, jo faktiski muzejs tobrīd bija viens no tukumnieku jaunās identitātes veidotājiem. Tukuma pilsētas izpildkomiteja savu iespēju robežās vismaz morāli centās rajona pakļautībā esošo muzeju atbalstīt. Izstrādājot Durbes ielas autobusu pieturas paviljona un tam piegulošās teritorijas labiekārtojuma projektu, kooperatīvs „Pamats” (arhitekti Astrīda un Ģirts Ādmiņi) centās ievērtēt arī Durbes pils kompleksa ainaviskās vērtības, tai skaitā tālo skatu perspektīvas.[151] Paviljons un autobusa apgriešanās ceļš varbūt neizdevās īpaši veiksmīgi, bet domāts par to tika.

1989. gada 10. decembrī notika pašvaldību vēlēšanas, tām gatavojoties, arvien straujākus apgriezienus uzņēma pirmsvēlēšanu polemika, kurā it bieži tika izmantots  arī muzeja telpu jautājums. „…gan saules gaismā, gan vakara stundās ugunīs laistās partijas un komjaunatnes komitejas aprāta vadības nams, bet kvartālu tālāk nožēlojama izskata būvē, ko lepni dēvē par muzeju, iet bojā mākslas vērtības?” Rajona komjaunieši un komunisti tika aicināti „pārskata sapulcēs pieņemt lēmumu un attiekties no šīs administratīvās celtnes, lai tās vietā Tukums turpmāk lepotos ar skaistu kultūras un mākslas celtni. Kā rakstīts laikrakstā, „drūmās šodienas realitātes mums ik brīdi atgādina, ka Tukuma muzejs joprojām atrodas Dārza ielas graustā, uz kurieni to pirms 45 gadiem piespieda pārvākties vācu iebrucēji. Partija visu padomju varas pastāvēšanas laiku nav gribējusi rūpēties par to, lai Tukumā saules gaismā un vakara ugunīs mirdzētu skaista kultūras un mākslas pils, kurā goda vietā atrastos mūsu tautas kultūras vērtības.”[152] Redakcija bija noskaidrojusi, ka gadījumā, ja partija brīvprātīgi atstās savu ēku, tad A. Jaunkļaviņa kungs ieteiks to nodot Tukuma muzejam.[153] Tāda bija pirmsvēlēšanu retorika.

Sabiedriskā doma tomēr piespieda rajona TDP deputātus pieņemt lēmumu.1989. gada novembra rajona padomes sesija nobalsoja un ar balsu vairākumu  nolēma lūgt LPSR Ministru padomei un Veselības aizsardzības ministrijai  izskatīt jautājumu par republikāniskās rehabilitācijas slimnīcas „Durbe” pārvietošanu uz citu tai piemērotāku vietu 1990. gadā, nodot Durbes pili rajona muzeja ierīkošanai un lūgt Kultūras komiteju atbalstīt šo lēmumu.[154] Minētā sesija apstiprināja arī Tukuma rajona (apriņķa) vēsturisko ģerboni – lēcošu zelta briedi melnā laukā –,  kas jau reiz bija akceptēts 1925. gada 31. oktobrī, kā arī Tukuma pilsētas ģerboni – zaļš kalns ar trim eglēm sudraba laukā –, kas bija izstrādāts jau 1837. gadā un vēlreiz apstiprināts 1925. gadā, kā arī Kandavas pilsētas vēsturisko ģerboni. Deputāti savā pēdējā sesijā nolēma iesniegt šo lēmumu Austākās Padomes Prezidija heraldikas komisijai.[155] Materiālus minēto ģerboņu apstiprināšanai gatavoja muzeja darbinieki.

1990. gada sākumā sakarā ar represētā, Sarkanā Krusta Irlavas slimnīcas galvenā ārsta, Krišjāņa Katlapa ģimenei nacionalizētās gleznu kolekcijas atgriešanu ģimenei, atkal aktualizējās muzeja telpu jautājums.[156] K. Katlapa dēls bija pieprasījis ģimenes īpašumu (20 mākslas darbus) denacionalizēt, pamatojot, ka gleznas ģimenē tiks uzturētas daudz labāk nekā „ar sistēmas svētību līdz kliņķim nolaistajā muzejā, kur tikai muzejnieku pašaizliedzība notur grimstošo vraku virs ūdens un, lai cik jocīgi tas neliktos, bet kuģa tilpnēs atrodošies dārgumi neinteresē nevienu citu kā tikai šos pašus muzeja ļaudis.”[157]

K. Katlapa ģimenei konfiscēto gleznu atgriešana ģimenei acīmredzot rosināja muzeja atbalstītājus atkal izteikt savu viedokli par muzeja nākotni. 1990. gada februārī Tukuma iedzīvotāja M. Andrupe  ierosinājusi Tukuma kompartijas ēku pārvērst par „dailes svētnīcu, kur vienmēr ziedētu Anša Artuma „Ābeļdārzi” un vienmēr šalkotu Aleksandra Zviedra „Jūras un okeāni””. [158]

Tikai 1991. gada 23. jūlijā Tukuma rajona TDP Izpildkomiteja pieņēma lēmumu „Par atsevišķu uzņēmumu pārņemšanu rajona pašvaldības īpašumā”, kura 5. punkts izteikts šādā redakcijā: „Nodot Tukuma muzeja bilancē bijušo rehabilitācijas slimnīcu „Durbe” pamatojoties uz Latvijas Republikas Ministru padomes 1991. gada 22. jūlija rīkojumu Nr. 272-r.”[159] Saskaņā ar šo lēmumu 1. augustā Tukuma muzeja direktore A. Ozola un Republikāniskās rehabilitācijas slimnīcas galvenā ārste S. Bērziņa parakstīja aktu par Durbes pils un ēku nodošanu muzejam.

Bija jāpaiet vēl daudziem gadiem, lai izstrādātu remonta un restaurācijas darbu tehnisko dokumentāciju, atrastu finansējumu un sāktu veidot muzeju Durbes pilī.

Muzejnieki Tukuma pilsētas un rajona pašvaldībās

1989. gada nogalē notika vietējo un rajona padomes vēlēšanas. Par rajona padomes deputātu ievēlēja V. Vītolu. 12. janvārī notika Tukuma rajona TD padomes 19. sasaukuma pirmā sesija, kurā par rajona padomes priekšsēdētāju ievēlēja Agri Jaunkļaviņu, bet par izpildkomitejas priekšsēdētāju – Vladislavs Butāns.[160] Sesija izveidoja un apstiprināja izpildkomitejas sastāvu.[161] Tajā darbojās arī jaunieceltais laikraksta redaktors J. Celmiņš.[162] Vēlāk par Izpildkomitejas locekli kļuva arī muzeja direktore A. Ozola.

Tukuma pilsētas divos vēlēšanu apgabalos bija jārīko atkārtotas vēlēšanas. Vienā no tiem – 19. vēlēšanu apgabalā (Meža ielas nami nr. 6-14) – kā deputātu kandidāte tika reģistrēta Agrita Ozola, Tukuma mākslas un novadpētniecības direktore,[163] un tika ievēlēta par deputāti. Tukuma pilsētas TDP sāka darbu 1990. gada februāra sākumā: par tās priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Kotānu, par vietnieku – Vladimiru Akimovu, sekretāri – Aiju Tjarvi, bet izpildkomitejas priekšsēdētāju – Ēriku Zundu un viņa vietniekiem – Mēriju Mūrmani un Juri Šulcu.[164] Deputātu sastāvā darbojās arī A. Ozola.

1990. gads bija lielo Dziesmu svētku gads. Jau pavasarī – martā – notika pašdarbības kolektīvu skates. Muzejā bija rajona lietišķās mākslas izstāde- skate, kuras laikā eksperti atlasīja labākos darbus eksponēšanai Mežaparka Centrālajā izstāžu paviljonā.[165] Jūnijā muzejs atvēra Dziesmu svētkiem veltītu Tukuma novada tautastērpu izstādi Smilšu ielas izstāžu zālē,[166]kas bija skatāma ilgāku laiku un izpelnījās lielu pašdarbnieku ievērību. Dziesmu svētki, kuros piedalījās liels skaits rajona kolektīvi un arī muzejs, būtu atsevišķa raksta vērti. 

1990. gada martā Jelgavas novadā divu dienu garumā notika Latvijas Kultūras fonda rīkota sanāksme, kurā tika vērtēts paveiktais un domāts par nākotnes uzdevumiem. To atklājot Imants Ziedonis uzsvēra, ka LKF balstās uz kopām un kopas jēga ir būt kopā, darīt kopā un celt kopā, lai dabūtu atpakaļ, kas reiz bijis. Viņš aicināja atjaunot vietvārdus un veidot kultūrkartes ar vietvārdiem, jo vieta ar vārdu ir svarīga. Latvietība ir māju sakoptība, vietu un apkārtnes sakoptība.[167] Sanāksmes gaitā tika atzīts, ka LTF radās uz LKF radītās bāzes. Pieminekļu un kapsētu sakopšanas talkas, jaunu piemiņas vietu radīšana, vietvārdu atjaunošana bija tie soļi, kas rosināja ļaudis uzdrīkstēties iestāties par savu kultūru, savu zemi un pēc tam arī paust savu viedokli un izteikt prasības.

Novadā darbojās Džūkstes kultūrtradīciju atjaunošanas kopa, Engures jūrniecības tradīciju atjaunošanas kopa, Z. Meijerovica piemiņas saglabāšanas kopa, Kurzemes (Irlavas) skolotāju semināra vēstures izpētes kopa. Sakarā ar LTF politizāciju, I. Ziedonis ieteicis kopām atdalīties no „tīrās politikas”. Iedvesmojies no sanāksmes un Jelgavas un Bauskas kopu veikumu, idejām par strēlnieku piemiņas saglabāšanu Ložmetējkalnā, V. Vītols aicināja radīt vietvārdu pētīšanas kopas, vācbaltu kapu un mantojuma pētīšanas kopas, skolu jaunatnes kopas, tūrisma veicināšanas kopas utml.,[168] tomēr attīstība šajā virzienā nenotika.

Neilgi pēc šī LKF rīkotā pasākuma notika Latvijas Kultūras forums, kura preses konferencē piedalījās vairāk nekā tūkstotis delegātu no visas Latvijas un arī tādas amatpersonas kā PSRS Kultūras ministrs N. Gubenko, PSRS Tautas deputāti A. Plotnieks, M. Vulfsons, J. Bojārs, I. Bišers, republikas augstākās vadības pārstāvji: A. Gorbunovs, A. Vagris un V. Bresis.[169] Latvijas Kultūras foruma atklāšanā J. Peters sacīja, ka ir pienācis grūtākās cīņas brīdis, kad jācīnās par kultūru pašiem sevī un aicināja pieņemt Kultūras manifestu. Viņš pateica to, ko tobrīd domāja visi – padomju karabāzēm nav vietas Latvijā un tām  jāatstāj mūsu kultūrvēsturiskā vide. LPSR Kultūras ministrs R. Pauls uzsvēra to, ka nepieciešama kultūras pārbūves programma un kultūrai jābūt prioritārai nozarei arī finanšu plānojumā. Viņš pieminēja muzeju sistēmas pārkārtošanas nepieciešamību, tai skaitā ierosināja nodot Rīgas pili muzejiem.[170] Kultūras foruma darbu jau vēlu vakarā pārtrauca paziņojums, ka Kongresu namā it kā esot ievietota sprāgstviela un tāpēc delegātiem tā jāatstāj. Nekāda spridzekļa, protams, nebija. Kultūras darbinieki jokodamies mierīgi atstāja  Kongresu namu. Acīmredzot foruma gaisotne kādam nepavisam nepatika. 

Pēc Latvijas Kultūras foruma Tukuma rajona delegāts V. Vītols rajona presē informēja par izteiktajām idejām rajona kultūras dzīves kontekstā un rosināja organizēt speciālu kultūras jautājumiem veltītu rajona padomes sesiju, lai izanalizētu situāciju, lai izstrādātu un pieņemtu savu kultūras programmu.[171] Diemžēl arī šī iecere neguva pietiekamu vadības un arī kultūras darbinieku atbalstu.

Viena no 1990. gada rajona kultūras dzīves dominantēm bija saistīta ar LR prezidenta Gustava Zemgala piemiņas vietas atjaunošanu Džūkstē, kur iesaistījās Džūkstes tautfrontieši, LNNK pārstāvji, muzejs un citi kultūras darbinieki. 1990. gada 25. martā J. Raiņa Tukuma 1. vidusskolas zālē notika Tautas sieviešu kora „Noktirne” un vīru kora „Silvicola” koncerts ziedojumu vākšanai.[172] LKF rajona kopa aktīvi iesaistījās piemiņas vietas veidošanā un arī pasākuma organizēšanā.[173]

1990. gada pavasarī LKF Tukuma rajona kopa vietējā laikrakstā paziņoja, ka Staļina un Hitlera režīmi veikuši vienlīdz noziedzīgas darbības un aicināja 8. maijā organizēt Otrā Pasaules kara Upuru piemiņas brīdi visās 27 sarkanarmiešu un 55 apzinātajās Kurzemes cietokšņa aizstāvju apbedījumu vietās.[174] LKF kopa savu viedokli pauda publiski, bet tolaik vēl daudziem tas nebija pieņemams. Joprojām valdīja uzskats, ka fašistiskās Vācijas okupācijas laikā Latvijā veikti noziegumi pret cilvēci, bet Staļina režīma represijas par tādiem vēl netika kvalificēti. Lai skaidrotu plašāk šos jautājumus, 1990. gada 15. maijā muzejs organizēja Latvijas Zinātņu akadēmijas vēsturnieku diskusiju par kara vēstures jautājumiem, kurā piedalījās Ainārs Bambals, Māris Zvaigzne, Aurora Ūdre un Elmārs Rumba.[175]

1990. gada pavasaris bija arī Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu vēlēšanu un aktīvu priekšvēlēšanu diskusiju laiks, kas veidoja arī citu līmeņu padomju deputātu uzskatus. Jaunievēlētā parlamenta 4. maijā pieņemtā deklarācija „par Latvijas Republikas” neatkarību”[176] radīja pārliecību, ka neatkarība tiešām varētu būt iespējama. Muzeja darbinieki atkal devās kārtējā ekspedīcijā, bet atrada arī laiku, lai turpinātu pētījumus. 1990. gada vasara pagāja gatavojoties G. Zemgala piemiņas pasākumam 1990. gada 12. augustā Džūkstes „Brātiņos”.[177] Muzeja darbinieks Ritvars Jansons sagatavoja vairākas publikācijas vietējā laikrakstā par G. Zemgala ieguldījumu Latvijas ārpolitikā,[178]par agrāro politiku un zemes piešķiršanu brīvības cīnītājiem,[179]par sociālo politiku.[180] Muzejs aktīvi piedalījās piemiņas akmens atklāšanas pasākumā un arī iepazīstināja tā dalībniekus ar dižā novadnieka nopelniem.[181]

Savukārt muzejā tapa izstāde par novadniekiem – literātiem, kurā bija materiāli par Krišjāni Baronu un Teodoru Zeifertu, par padomju literātiem Žani Grīvu un Valdi Luksu, par maz zināmiem novadniekiem –  Ludi Bērziņu, Vili Bergmani,  A. Jansonu – Saivu un māsām Birzniecēm – Sofiju un Latiņu un citiem.[182] Sadarbībā ar Māri Annušku, viņš arī Māris Grīnšteins, aizsākās darbs pie Tukuma novada sporta vēstures.[183]  Pilnīgi jauna tēma bija aizsargu organizācijas vēstures izpēte.[184] Turpinājās

Barikāžu laiks un 1991. gada vasara

1990. gada nogalē notika Latvijas Kultūras fonda novadu kopu pārstāvju sanāksme, kurā vērtēja veiktā darba rezultātus un precizēja turpmākā darba virzienus, paužot nepieciešamību novilkt robežu starp Kultūras fonda kopu aktivitātēm un Kultūras ministrijas, kā arī rajonu vai pilsētu kultūras nodaļu veicamo darbu, tai pat laikā atzīstot, ka nav iespējams novilkt robežu starp LKF, LTF, LNNK, VAK un citu sabiedrisko organizāciju ieguldījumu kultūrpolitikas realizēšanā.[185] Varbūt šo organizāciju vadība patiešām arī centās novilkt kaut kādas robežas, bet muzeja darbā tādas nebija iespējams novilkt un neviens to arī negribēja darīt. Paralēli rajona vēstures izpētei, muzejs centās dokumentēt arī aktuālās norises.

1991. gada pirmajā darba dienās, kad notika Īpašo uzdevumu vienības jeb  „melno berešu” bruņots iebrukums Preses namā,[186] un LTF Tukuma rajona nodaļas valde aicināja nezaudēt ticību brīvas Latvijas nākotnei un nepakļauties provokācijām un izmantot visas „miermīlīgās pretošanās iespējas”,[187] bija skaidrs, ka situācija ir nopietna. Kad pienāca ziņas par armijas izrēķināšanos ar civiliedzīvotājiem Viļņā 12. janvārī un nepieciešamību sargāt stratēģiskos objektus galvaspilsētā, lai novērstu apvērsumu, muzejā notika darbinieku apspriede. No rajona Izpildkomitejas nekādu rīkojumu nebija. Diennakts dežūras Izpildkomitejā bija noorganizētas jau 13. janvāra vakarā, bet nekādas komandas uzņēmumiem un iestādēm netika dotas.[188] Katras vadītājs izlēma ko un kā darīt. Braucēju koordinācija notika galvenokārt caur Tukuma rajona TDP sekretāri M. Anmani.[189]

Saprotot to, ka uz barikādēm Rīgā nāksies pavadīt ilgāku laiku, rajona izpildkomitejas Kultūras nodaļa organizēja pašdarbības kolektīvu braucienus un koncertus Rīgas ielās. 15. janvārī uz Rīgu devās Tukuma kultūras nama lauku kapela, pēc tam brauca folkloras kopa „Mākars”, Engures estrādes orķestris ‘Kolēģi” un dramatiskie kolektīvi.[190] 15. janvārī uz Rīgu devās arī muzeja darbinieki, tostarp Jānis Bārdiņš, kas filmēja norises barikāžu vietās. Tā kā šajās dienās rajonā jau bija notikuši vairāki zādzību mēģinājumi, muzeja direktore norīkoja darbiniekus pēc grafika veikt diennakts dežūras uz vietas muzejā, īpaši rūpējoties par izcilo mākslas kolekciju. Muzeja darbinieki pēc kārtas brauca arī uz barikādēm vai iedeva pārtikas sainīšus citiem braucējiem, kas ar kārtējo ATU-29 norīkoto autobusu devās uz Rīgu.

16. janvāra omoniešu uzbrukums Brasas tilta sargiem, kuru vidū bija arī agrofirmas „Valgums” darbinieki un tehnika[191] rosināja muzeja kolektīvu sarīkot Tukumā ekspresizstādi ar nosaukumu „No neatkarības deklarācijas līdz barikādēm”, lai fiksētu notikušo un runātu par tiem ar saviem apmeklētājiem. Izstādē piekrita piedalīties tādi fotogrāfi kā Uldis Fedorovičs, Valdis Koršunovs, Genādijs Cvetkovs un citi.[192] Izstāde vēl nebija iekārtota, kad 20. janvāra vakarā Rīgā jau notika uzbrukums LPSR Iekšlietu ministrijai,[193]kur gāja bojā cilvēki.[194]Viss notiekošais šķita prātam neaptverams. Cilvēki nāca uz muzeju, skatījās izstādi, dalījās savos iespaidos. Tieši tajās dienās muzejā virmoja īpaši emocionāla gaisotne un tajā it labi iederējās arī trīs izcilo Tukuma gleznotāju – Leonīda Āriņa, Anša Artuma un Kārļa Neiļa – gleznas, kas mākslas zinātnieces Tairas Haļāpinas vērtējumā iezīmēja augstu virsotni latviešu glezniecības kopainā.[195]

Tradicionāli iecerētais muzeja 55 gadu jubilejas pasākums pārvērtās par Tukuma inteliģences vienotības vakaru. 23. janvāra pēcpusdienā pozitīvi uzlādētā atmosfērā gleznotājs Leonīds Āriņš un muzeja mākslas sektora vadītāja Ināra Runkovska risināja sarunu par muzeja vēsturi, kas, iesaistoties citiem apmeklētājiem, pārvērtās par spraigu intelektuālu diskusiju. Tās noslēgumā LPSR Augstākās Padomes deputāts, bijušais muzeja direktors J. Celmiņš izteica cerību, ka nāks pozitīvas izmaiņas, ka muzejs tiks galā ar daudzajām problēmām un attīstīsies, kad iegūs Durbes pili.[196]

Tieši muzeja jubilejas vakarā izkristalizējās doma rīkot īpašu Rīgas Barikāžu dienu dalībniekiem veltītu pasākumu kultūras namā 24. februārī plkst. 13.00. LTF Tukuma nodaļa, Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejs un Kultūras nodaļa vienojās par organizatoriskajiem pasākumiem. Atsaucoties Tairas Haļāpinas ierosinājumam mākslinieki – Aleksandrs Zviedris, Otīlija Pāne un Raimonds Ginters – izteica vēlmi ziedot savus darbus Latvijas neatkarības aizstāvjiem[197] un aicināja arī citus māksliniekus atbalstīt šo ideju. Muzejs lūdza iestādēm un uzņēmumiem sagatavot barikāžu dalībnieku sarakstus un iesniegt muzejā, lai saglabātu informāciju vēsturei un arī lai varētu pasniegt viņiem mākslinieku dāvinātos darbus. Vairāki uzņēmumi atteicās sarakstus iesniegt, baidoties, ka tie varētu tikt izmantoti ļaunos nolūkos, bet daudzi uzņēmumi atsaucās un sarakstus iesniedza. 24. februārī kultūras nama zāle bija pilna cilvēkiem un vairāku stundu garumā barikāžu dalībnieki pārrunāja Rīgā piedzīvoto un saņēma Tukuma mākslinieku grupas dāvātos mākslas darbus un lietišķākās mākslas priekšmetus. Pasākumu kā parasti filmēja Jānis Bārdiņš.

Drīz pēc šī pasākuma muzejs sadarbībā ar 15 rajona skolām sarīkoja izstādi „Tukuma novads gadsimtu mijā”[198] un zinātniskais līdzstrādnieks Ritvars Jansons noorganizēja arī nelielu konferenci,[199] kurā piedalījās gan skolotāji, gan muzeja darbinieki. Muzeja darbiniece Zaiga Bogdanova iepazīstināja ar novada teikām, Viktors Vītols – ar muižu vēstures aspektiem, Jaunpils skolas direktore Rita Vārpiņa – ar Jaunpils pils vēstures pētniecībā sasniegto, Lestenes astoņgadīgās skolas vēstures skolotāja Renāte Blumberga – ar pagasta vēsturi, utt.[200] Tā bija pirmā muzeja organizētā zinātniskā konference, kurā uzstājās tikai Tukuma rajona vēstures pētnieki un kurā tika atklāti runāts par ļoti daudziem sarežģītiem vēstures aspektiem. Novada vēstures pētniecībā tai bija ļoti liela nozīme, jo deva iespēju apzināties paveikto un izvirzīt pētnieciskos uzdevumus. Sadarbība ar skolām deva papildus resursus un iespēju paplašināt pētījumu loku. Muzejs arī organizēja konkursu „Pār deviņi novadiņi”, jautājumus par publicējot laikrakstā „Tukuma Ziņotājs”[201] un aicinot lasītājus meklēt atbildes. Interese bija gana liela.

Muzeja pētāmo tēmu loks arvien paplašinājās. Muzeja darbinieks Ritvars Jansons pētīja izcilo novadnieku, pedagogu, neatkarīgās Latvijas Republikas bijušo izglītības ministru Ati Ķeniņu,[202] rakstīja novadnieku, par neatkarīgās Latvijas valsts prezidentu Gustava Zemgalu[203]  un citiem. Izcilā novadnieka 120 dzimšanas dienas svinību laikā 1991. gada augustā muzejs „Brātiņu” dārzā iekārtoja izstādi, ko bija veidojis R. Jansons.[204]

Pētniecībā muzejam lielu atbalstu sniedza mākslinieks Jurģis Skulme, kurš jau 1986. gadā, veidojot muzejā izstādi un gatavojot katalogu par Irlavas kolekciju, bija aizrāvies ar novadnieka, maz pazīstama tēlnieka Alfrēda Zandera, daiļrades izpēti.[205] Turpinājās arī pagastu vēstures izpēte: no 1991. gada 20.līdz 30. maijam notika muzeja zinātniski kompleksā ekspedīcija Jaunsātos, ko vadīja Ināra Znotiņa.[206] Muzeja darbinieki savās publikācijās centās iztirzāt tādus vēstures jautājumus, kam bija nozīme sabiedrībā. Piemēram, reaģējot uz zemes reformas norisi V. Vītola rakstīja par pagastu vēsturi, par vecsaimniecību izpirkšanu[207] un līdzīgiem jautājumiem, bet sekojot jaunajām idejām par lauksaimniecības tehnikas koplietošanu jaunajās zemnieku saimniecībās, A. Pētersone publicēja rakstus par MTS pieredzi.[208]

1991. gadā joprojām turpinājās leģionāru kapu identificēšana un kopšana. Lestenes pagastā pie Unguriem jau 1989. gada 15. augustā rokot grāvi ekskavators bija izcēlis cilvēka galvaskausu. Tukuma virsmežzinis Dzintars Laivenieks  un Unguru mežameistars Ainis Ļuļaks uzrādīja vietu, kur apbedīti kritušie, bet Brāļu kapu Tukuma rajona komitejas priekšsēdētāja Jāņa Morusa un Latvijas Kultūras fonda Tukuma kopas vadītāja V. Vītola uzrunāti arī citi muzeja darbinieki  – jaunā kultūras pieminekļu inspektore  Jolanta Vismane un mākslas salona vadītājs, bijušais leģionārs, 19. izlūku (fizilieru) bataljona leitnants Arturs Vaidziņš[209] iesaistījās kapu kopšanā. 1990. gadā ar Lestenes pagasta vadības atbalstu tika atjaunoti karavīru kapi arī pie „Deģu” un „Vipu” mājām, jo bijusi sanitāre Trutiņa Deģe-Segliņa bija saglabājusi hospitālī „Deģos”(bij. mednieku mājā) mirušo vācu un latviešu karavīru sarakstus.[210]

Laikrakstā 1991. gada pavasarī uzvirmoja diskusija par 9. maija kā Uzvaras dienas svinēšanu. J. Moruss aicināja to „dienu pavadīt pēc pārliecības”.[211] LKP Tukuma rajona komiteja, protams, aicināja svinēt Uzvaras svētkus un pulcēties Tukuma „Brāļu kapos pie sērojošās mātes”.[212] Jāteic, ka šim ierosinājumam nebija daudz sekotāju.

1991. gada vasarā notika pagastu un pilsētu pašvaldību reorganizācija atbilstoši likumam „Par pagasta pašvaldību”, [213] kas nozīmēja izpildkomitejas reorganizāciju  un valdes veidošanu pilsētā un pagastos. Kaislības Tukuma pilsētā sita augstu vilni, jo gan padomes priekšsēdētājs, gan izpildkomitejas priekšsēdētājs gribēja saglabāt amatus.[214] Kā atzina Vilis Seleckis, cīnījās divi tautfrontinieciskie grupējumi par savu līderi.[215] 13. augustā par pilsētas valdes priekšsēdētāju ievēlēja Ēriku Zundu, bet valdē  –  Juri Šulcu un Leonu Timoškeviču.[216]

1991. gada augustā Rīgā Valsts mākslas muzejā notika modernista Leonīda Āriņa izstāde, kas bija patiesi nozīmīgs notikums ne tikai māksliniekam, bet arī muzejam un visai pilsētai.[217] Sakarā ar Durbes pils pārņemšanu muzejs nodarbojās ar organizatoriskiem un saimnieciskiem jautājumiem. Tolaik kādas vācu grupas sastāvā uz Rīgu bija atbraucis  Durbes –Šlokenbekas muižas kādreizējā īpašnieka Luija fon der Rekes dēls Vilhelms un nelegāli ieradies Tukumā pie radiem. Satikšanās un garās sarunas ar Vilhelmu fon der Reki atklāja agrāk nezināmus baltvācu vēstures aspektus. 19. augustā, kad PSRS masu informācijas līdzekļi bija paziņojuši par M. Gorbačova slimību un izsludināto ārkārtas situāciju, V. fon der Reke ieradās muzejā un jautāja, ko darīt, lai palīdzētu.

Atšķirībā no barikāžu laika, augustā rajona Izpildkomitejas vadība darbojās pārliecinošāk. Izpildkomitejas sēdē, kurā piedalījās arī karaspēka daļas komandieris, tika apspriesta situācija. Turpmākās darbības tika veiktas sadarbībā ar ietekmīgākajiem sabiedriski politiskajiem spēkiem. 19. augustā rajona TDP un RIK, Tukuma pilsētas pašvaldības un LTF, LNNK un Latvijas Demokrātiskās darba partijas Tukuma rajona valdes vienojās sagatavot kopīgu aicinājumu saglabāt mieru un būt vienotiem.[218] Novērtējot situāciju LTF valde aicināja sagatavoties darbam nelegālā stāvoklī,[219] bet Tukuma rajona TDP ārkārtas sesija pieņēma lēmumu nekavējoties organizēt iedzīvotāju drošībai bīstamas dokumentācijas slēpšanu.[220] Visi šie paziņojumi tika nodrukāti laikraksta „Tukuma Ziņotājs” speciālizlaidumos.

Tieši tobrīd muzeja vadība aptvēra lielo atbildību par 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvju sarakstiem, jo tie nekādā gadījumā nedrīkstēja tikt izmantoti citiem mērķiem, kā tikai vēstures pētniecībai un šo notikumu atspoguļošanai nākotnē. Sarakstu noslēpšana tika uzticēta jaunajai muzeja darbiniecei Ingrīdai Smuškovai. Saraksti tika noslēpti tā, ka atradās tikai 1997. gada vasarā, muzejam pārvācoties no Dārza ielas uz Harmonijas ielu.

Nobeigumā

Kā zināms 1991. gada 21. augustā tika pieņemts LR Konstitucionālais likums, kas deklarēja: „Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika”.[221] 22. augusta pēcpusdienā jau notika Tukuma pilsētas deputātu padomes ārkārtas sesija, kurā kā deputāte piedalījās arī muzeja direktore A. Ozola. Sesija pieņēma lēmumu lūgt LR Augstāko Padomi nodot PSKP ēku Talsu ielā 4 pilsētas īpašumā.[222] Tajā pat dienā plkst. 17.00 notika mītiņš pie LKP Tukuma rajona komitejas ēkas Talsu ielā 4, kurā piedalījās gan pilsētas un rajona padomju deputāti, gan iedzīvotāji un izteica atbalstu LR AP pieņemtajam Konstitucionālajam likumam, kā arī pauda savu noraidošo attieksmi par militāro apvērsumu PSRS un tā mēģinājumu Latvijā. Mītiņa beigās no ēkas sienas tika noņemta LKP Tukuma rajona komitejas plāksne. Bija noiets viens ceļa posms.

1991. gada 31. oktobrī pilsētas 20. sasaukuma 13. sesija pieņēma kārtējo lēmumu par ielu vēsturisko nosaukumu atjaunošanu: K. Marksa iela atkal atguva Elizabetes ielas nosaukumu, F. Engelsa iela – Harmonijas, Ā. Jordāna iela – Baznīcas, F. Grīniņa iela – Alīnes, O. Oškalna iela – Aleksandra, A. Žuņa iela – tika pievienota Pasta ielai un Uzvaras ielai un visas kopā pārdēvētas par Pasta ielu.[223] Ar vēsturisko nosaukumu atgriešanu šīm ielām, beidzot bija atjaunota vēsturiskā patiesība.

Muzejs zināmā mērā jau bija izpildījis savu Atmodas laika lomu un tam bija jādomā par jauniem izaicinājumiem. Tādi drīz vien radās. Reizē ar Latvijas valsts neatkarību Tukuma muzeja darbībā parādījās starptautiskā dimensija un kopš tā laika muzejs ir gan organizējis Tukuma mākslinieku grupas izstādes Vācijā un Zviedrijā, gan arī rīkojis ārzemju mākslinieku personālizstādes Tukumā un organizējis starptautiskas konferences. Vairāki Tukuma muzeja darbinieki ir kļuvuši par Starptautiskās muzeju padomes (ICOM) biedriem un guvuši iespēju iepazīties ar nozares aktualitātēm pasaulē, kas nepašaubāmi sekmēja Tukuma muzeja profesionālo attīstību.

Zināmā mērā ir piepildījies sapnis par mūsdienīga muzeja telpām.1995. gadā tika restaurēts Pils tornis un tajā iekārtots Tukuma pilsētas muzejs, 1997. gadā tika denacionalizēta muzeja ēka Dārza ielā 11/13, tādēļ muzeja mākslas kolekcija tika pārvietota uz bijušo bankas namu Harmonijas ielā 7, bet mākslas salons – uz Brīvības laukumu 21, kur tapa mākslas galerija „Durvis”. 1997. gadā sākās Durbes pils restaurācija, kas tika pabeigta tikai 2008. gadā. Durbes pils kompleksa ēku restaurācija un vēsturiskā plānojuma rekonstrukcija joprojām gaida savu laiku.

Atmodas laikā iesāktais pētniecības darbs ir gājis plašumā un dziļumā. Deviņdesmitajos gados muzejs turpināja apzināt muižas un tā saukto baronu kapus un vācu un padomju režīmu represēto apbedījumus, iesaistījās arī 1919. gadā nogalināto tukumnieku piemiņas vietas atjaunošanā Kalna kapos Tukumā un Brāļu kapos Meža kapu piekalnē guldīto sarakstu precizēšanā.

Pētniecības rezultāti kopš 1996. gada tiek publicēti muzeja rakstu krājumā „Tukuma novada kultūrvēsture”; tapuši arī plašāki pētījumi par pilsētas un pagastu vēsturi. Muzejs izdevis mākslas kolekcijas un vairāku vēstures izstāžu katalogus, kuros ir plašs informatīvais un vizuālais materiāls.

Vērtējot Tukuma muzeja darbību no 20 gadu distances, jāatzīst, ka viss notikušais bija likumsakarīgs. Muzeja nelielais kolektīvs, tostarp Viktors Vītols, Ausma Pētersone, Anita Rumbēna, Zaiga Bogdanova, Ināra Znotiņa, Jānis Bārdiņš, Arvīds Dansons, kam pievienojās Ināra Runkovska, Maija Matīsa, Ritvars Jansons, Klāvs Radziņš, Ingrīda Smuškova un citi, strādāja ar tik lielu degsmi un aizrautību un faktiski paveica neiespējamo. Tā bija ļoti laba un diezgan jauneklīga komanda, kas mācījās no neordinārā un pieredzes bagātā Viktora Vītola, kas nebaidījās runāt par mūsu vēstures grūtajiem jautājumiem, kā arī deportācijas piedzīvojušās Vijas Galvenieces un lēģerus izgājušā Arvīda Dansona. Muzejs iestājās par Otrā pasaules kara kritušo kapa vietu apzināšanu, nacionālajai identitātei nozīmīgu pieminekļu identificēšanu un saglabāšanu, nopietni pievērsās rajona vēstures pētniecībai un ieguva pieredzi izvērtēt avotus. Tajā laikā tika ielikti pamati pamatīgam pētnieciskajam darbam un izdoti pirmie katalogi. Lai sniegtu sabiedrībai iegūto informāciju pēc iespējas ātrāk, tika izmantots vietējais laikraksts, kura redaktori un žurnālisti bija Atmodas procesu virzītāji Tukuma rajonā. Muzeja darbinieks V. Vītols bija tik čakls rakstītājs, ka dažkārt dēvēts par žurnālistu. Blakus viņam strādājot, nebija iespējams nepētīt, nerakstīt un neveidot izstādes par aktuāliem jautājumiem. Tieši Atmodas laikā muzejs ieguva tādu iedzīvotāju uzticību, lai tam tiktu nodoti gan atmiņu stāsti, gan rūpīgi glabātas piemiņas lietas.

Šodienas skatījumā šķiet, ka muzejs būtu varējis paveikt vairāk, bet domāšanas maiņa jau nemaz nav tik viegls un ātrs process kā gribētos. Muzeja darbinieki vienmēr bija notikumu virpulī un darbojās kopā ar visiem, kam bija dārga ideja par neatkarību: ar Latvijas Kultūras fondu, Vides aizsardzības klubu, LNNK, Latvijas Tautas frontes Tukuma nodaļu.

Tieši Latvijas Kultūras fonds Imanta Ziedoņa vadībā iedvesmoja Atmodai inteliģenci un muzeja darbiniekus tai skaitā. Līdzdalība, sadarbība un vienotība bija tā laika atslēgas vārdi un tiem ir milzīga nozīme vēl joprojām.

Agrita Ozola,
Tukuma muzeja direktore