Tukuma jaunatnes politiskās un sabiedriskās aktivitates 1988.-1992.g.

1988.gads – pirmā iepazīšanās ar Helsinki`86

Kādus 100 metrus no mums, aiz tranšeju vaļņa, kas palicis no kara laikiem, kaut kas iespīdējās. Līdzīgi saules staram, kas uzdzirkstī stiklā vai spogulī. „Nepievērs uzmanību. Viņi seko tam, kas pie manis brauc, ar ko tiekos un cik laika pavadam kopā. Viņi zin, ka es to zinu, tāpat kā zin to, ka man nav ko slēpt. Bet ja gribēšu nozaust no viņu acīm, tad tas man prasīs tikai dažas minūtes,” paskaidroja Engures slimnīcas galvenais ārsts Mārtiņš Āboliņš. Tas bija 1988.gada vasaras rīts, kad pirmo reizi, būdams vēl skolnieks, biju atbraucis pie savas krustmātes un aizgājis uz slimnīcu, lai satiktos ar jau toreiz radio stacijā The Voice of America dzirdamo ārstu, Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki 86 aktīvistu Mārtiņu Āboliņu.

 

Tagad, kad skatos uz savu 14 gadus veco audžumeitu – es saprotu, tas laiks mums nozaga daļu bērnības un jaunības. Viņa vēl lido un čalo pa dzīvi kā bezrūpīgs putniņš – pavasara vēstnesis. Tas bija cits laiks, kurš no jaunatnes prasīja citu attieksmi – nedz labāku, nedz sliktāku – vienkārši citu. Toreiz man bija 15 gadi, kad neviena nedz stumts, nedz bīdīts, es, mājās klausoties veco, lielo VEF radio aparātu, uztvēris Amerikas balss latviešu pārraides, sajutu sevī TO. TAS bija kas īpašs, kas kņudināja pakrūtē, kas liecināja par kaut ko svarīgu, bet nezināmu, kas pusaudža izpratnē bija kā iekārojams piedzīvojums. Bet brīžos, kad skanēja Latvijas valsts himna vai leģionāru dziesmas, skrēja pār visu augumu un sirdi kas līdzīgs skudriņām. Tagad, ar pieauguša cilvēka prātu atskatoties uz to laiku, apzinos, ka, visticamāk, tā bija paaudžu mantotā asiņu balss. Kas gan cits. Es nebiju no bērnības mācīts vai audzināts īpaši latviskā vai īpaši patrotiskā, vai pat disidentiskā garā. Biju viens no tā laika bērniem – kuri mācījās, dauzījās, sportoja un darīja lielākas vai mazākas blēņas.

 

Un tad vienā virtenē savijās šis īpašais laiks, kurā pa nelielām spraudziņām iezagās jaunās atmodas laika vēsmas, ar jaunieša degsmi, zinātkāri un atvērtību visam jaunajam un to, ka biju salīdzinoši aktīvs jauns cilvēks, kuram pastiprināti interesēja mūsu valsts un tautas vēsture.

 

Atmiņās atgriežoties tai 1988.gada vasaras dienā, Engures slimnīcas galvenā ārsta Mārtiņa kabinetā, redzam, ka tiešām – ik pa brīdim saules stari atspoguļojās kādā nelielā stikla objektā. Jau aptuveni pusi gada tā laika Valsts drošības komitejas darbinieki veica aktīvu Āboliņa novērošanu, jo tikai tā bija iespējams noteikt personu loku, ar kuru viņš kontaktējas, un visu no tā izrietošo. Tai laikā aktīvie un pirmie Helsinki 86 dibinātāji bija jau ārpus Latvijas – Vācijā un Zviedrijā. Goda vīrs un visu paraugs Gunārs Astra jau bija pievienojies veļu pulkam.

 

Kā personība Mārtiņš Āboliņš bija enerģisks, harizmātisks, ar pārliecināšanas spēku un spēju aizraut. Viens no spilgtākajiem momentiem atmiņā palicis LTF Tukuma nodaļas pirmais kongress, kur M. Āboliņš bija pieaicinātais viesis no Helsinki 86. Šajā kongresā vēl visi uzrunas sāka ar tam laikam raksturīgo vārdu – „biedri”. Mārtiņš Āboliņš bija pirmais, kurš klātesošos uzrunāja: „Dāmas un kungi”. Uz dažām sekundēm iestājās klusums – bet tad sekoja salīdzinoši ilgi un vētraini applausi. Viņš bija godam izturējis Helsinki 86 stalto stāju.

 

Tēvzemei un Brīvībai – Helsinki` 86 jaunatnes organizācija

 

Aptuveni gada laikā M.Āboliņš mani bija iepazīstinājis ar Helsinki 86 Rīgas nodaļas biedriem, kā arī citiem organizācijas biedriem, jo, cik sapratu, Rīgas nodaļai bija daudzos jautājumos atšķirīgs viedoklis no grupas kopējās nostājas. Tai laikā jau arī bija izveidojusies Helsinki 86 jaunatnes apvienība, kuras centrālais birojs atradās Liepājā – pilnā nosaukumā Latvijas jaunatnes apvienība Tēvzemei un Brīvībai. Apvienības 1988.gada 7.aprīlī pieņemtajos statūtos teikts, ka tā savā darbībā balstās uz ANO Vispārējo Cilvēka Tiesību Deklarāciju un tās noteiktajām vērtībām un brīvībām. Tas man likās pats piemērotākais – kā aktivitāšu, tā arī kopīgo interešu un līdzīgā vecuma ziņā. Neskatoties uz to, ka Helsinki 86 ļoti pārdomāti izturējās pret jauniešu iesaistīšanu aktivitātēs (teju visu aktivitāšu – piketu, akciju – laikā notika aresti un aizturēšanas), mums tika dota iespēja līdzdarboties, – pirms piketiem mēs zīmējām plakātus. Atceros vienu no aktīvākajiem piketiem pie stūra mājas – Stabu un Brīvības ielas krustojumā esošās VDK ēkas. Man bija uzdots uzzīmēt mājās plakātu ar uzrakstu „Zukuli, arī Tava tiesa nav aiz kalniem”. Tas bija rūpīgi veicams darbs, ko nevajadzēja zināt nevienam no tuviniekiem vai draugiem, tad plakāts sarullēts (nevis salocīts) bija jāatved uz Rīgu, kur tad pieaugušie to piestiprināja pie jau laikus sagatavotām koka līstītēm un, ja nemaldos, arī Mārtiņš Āboliņš šo plakātu turēja. Mums, jauniešiem, uz piketu bija jānoraugās no ielas otras puses. Toreiz vairāki helsinkieši tika aizturēti, tomēr salīdzinoši ātri atbrīvoti.

 

Tais 1988./1989.gada notikumos bija iespēja iepazīties ar cilvēkiem, par kuriem šaubos vai vēstures grāmatas rakstīs, jo viņi nebija līderi, bet viņi bija tie, kas uz saviem pleciem iznesa ne mazāku nakstu – arestus, māju kratīšanas, atlaišanas no darba un izdzīšanas no augstskolām. Tie bija cilvēki, kuri piedalījās piketos, protesta gājienos, rakstīja un izplatīja uzsaukumus, lika zārku pie Ļeņina pieminekļa, pa visu Latviju braukāja un aģitēja cilvēkus iesaistīties un nepakļauties okupantu varai. Rīgā kā īpaši aktīvus atceros Helsinki 86 biedrus un kodolu tēvu Oskaru Cesbergu un dēlu Dzintaru Cesbergu. Oskars bija vecs vīrs ar cietumos un Sibīrijā sabeigtu veselību, bet nesalauztu garu un bezgalīgām zināšanām par leģiona gaitām un mūsu sirmo Rīgu. Vīrs, kurš vēl savā bērnībā zinājis Rīgas senās ejas zem Daugavas, par kurām tagad zinām tikai no makslas filmas Vella kalpi. Dzintars savukārt bija jaunatnes apvienības Tēvzemei un Brīvībai Rīgas nodaļas vadītājs.

 

Dažās no Helsinki 86 aktivitātām, piemēram piketos un mierīgākos gājienos jau piedalījās arī citi mani līdzi aicinātie jaunieši no Tukuma. 1988.gada beigās, kad Tēvzemei un Brīvībai bija Liepājas nodaļa un Rīgas nodaļa, tika piedāvāts Tukumā veidot nodaļu, jo tukumnieku aktivitāte visos procesos bija gana liela.

 

1989.gads – Tēvzenei un Brīvībai arī Tukumā

 

Liela nozīme tā laika veidošanā un jaunatnes uzskatu veidošanā bija Tukuma sabiedriski aktīvajai videi, kurā darbojās daudzi aktīvi, tam laikam gana atvērti un lojāli tukumnieki, kuri veicināja mūsu, jauniešu, uzskatu formēšanos. Mums jau nevajadzēja daudz – tikai neaizliegt un neapkarot. Un to mums ļāva. Toreizējais Tukuma laikraksta kolektīvs ļāva jauniešiem izteikt savas domas un pieļāva publikācijas, kurās bija iespējama brīvdomība. Tukuma 2.vidusskolas vadītājs un vēstures skolotājs Juris Celmiņš vēstures stundās pieļāva, ka var būt arī cits viedoklis, ne tikai tā laika mācību grāmatās rakstītais un arī izteica savu viedokli. Jura Celmiņa personības inteliģence ļava apjaust, ka mūsu valsts un tautas vēsture ir dažādi traktējama, jo ne mazāk dažādi ir cilvēki, kas šo vēsturi veido, redz un saglabā nakotnei. Daudz enerģijas, pozitīvisma un deva tā laika aktīvās jaunatnes priekšstāve Ivonna Plaude, kura rīkoja Erudīta konkursus jauniešiem un ap sevi pulcēja aktīvus, zinātkārus un enerģiskus jaunus cilvēkus. Protams, tais laikos visi augstāk minētie cilvēki bija saistīti ar komunistisko partiju vai komjaunatni, bet viņu personiskā enerģija, inteliģence un zināšanas ļāva mums uzdrīkstēties. Tai skaitā arī uzdrīkstēties nepiekrist viņiem.

 

Bija pienācis 1989.gads. Laiks, kad katrs jau zināja, kas ir sarkanbaltsarkanais karogs, ka ir sācies atmodas laiks, ka ir cilvēki, kuri piketē, ka ir grupa Helsinki 86. Ka ir desmitiem tūkstošu GULAGa nometnēs nomocīto, desmitiem tūkstošu izsūtīto un disidentu kustības, kuras visus padomju okupācijas gadus izrādījušas pretestību. Ka Kurzemes meži ieņemti tikai 50-to gadu beigās.

 

Pēc gada pārbaudes laika, kā to nosacīja nolikums, tiku uzņemts par pilnvērtīgu LCTAG Helsinki 86 biedru un 1989.gada 17.septembrī, būdams Tukuma 2.vidusskolas 11.a klases skolnieks, uzņemts jaunatnes apvienībā Tēvzemei un Brīvībai un saņēmu uzdevumu izveidot apvienības nodaļu Tukumā.

 

Lai raitāk ritētu organizatoriskie darbi, ar laikraksta Tukuma Ziņotājs atbalstu jau 1989.gada 7.septembrī tika publicēts neliels informatīvs raksts Kas ir „Tēvzemei un Brīvībai”, kurā tika izskaidroti organizācijas darbības principi un mērķi, kā arī aicināti apvienoties „…visi jaunieši un jaunietes, kuri sasnieguši 16 gadu vecumum, un vēlas, lai Tukuma jaunatnes progresīvākajai daļai būtu iespējams apvienoties organizācijā, kas tieši un nelokāmi pieprasa okupācijas izbeigšanu; demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu…”.

 

Visā valstī bija jūtama brīvības garša. Mums tās vēl nav, bet mēs to jūtam un apzināmies, ka darīsim daudz, lai savu sapni, kurš bijis tik daudzus gadu desmitus atņemts, panāktu. Ja skatāmies uz Latvijas vēsturi, jaunatne nekad nav bijusi malā stāvētāja. Varbūt pārāk daudz pārgalvības, nepārdomātas rīcības, fatālisma – bet ne pasivitāte. Tukumnieki nebija izņēmums.

 

Tēvzemei un Brīvībai Tukuma nodaļas dibināšana

 

Tēvzemei un Brīvībai Tukuma nodaļas pirmo kodolu veidoja astoņi jaunieši, kuri izteica gatavību kopīgiem spēkiem strādāt un cīnīties organizācijas mērķu sasniegšanai, par ko liecina arī pirmo biedru iesniegumi uzņemšanai organizācijā. 1989.gadā par pirmajiem Tukuma nodaļas biedriem kļuva Haralds Miševičs, Dainis Kurmis, Rimants Liepiņš, Gatis Lūsis, Sandis Supe, Dainarts Balodis, Mairis Mežinskis un Klāvs Radziņš. Līdz pat 1992.gadam organizācijā kopuma bija 47 biedri, bet aktīvi līdzdarbojās aptuveni 10 cilvēki, kurus pārsvarā arī redzējām kapu sakopšanas talkās, piketos, protesta gājienos un arī barikāžu laikā 1991.gadā.

 

Lielākā uzmanība, protams, tika veltīta darbībai Tukuma rajonā un mūsu pilsētā. Bija atsevišķi piketi un protesta akcijas Rīgā, kurās grupas dalībnieki piedalījās no visas Latvijas.

 

Protesta akcija pret kara lidlauku pie Tukuma

 

Kā organizatoriski veiksmīgāko, efektīvāko un plašāko rezonansi guvušo pasākumu varu minēt Tēvzemei un Brīvībai Tukuma nodaļas organizēto protesta gājienu pret PSRS Baltijas kara apgabala kara lidlauku, kurš atradās blakus Tukumam tā sauktajā gorodokā.

 

1989.gada 12.novembrī pie Tukuma I dzelzceļa stacijas pulcējās ap 400 tukumnieku un viesu, lai paustu savu protestu pret kara lidlauku, kas atrodas pilsētas tiešā tuvumā. Šiem cilvēkiem bija apnicis, ka virs viņu un viņu bērnu galvām rēc reaktīvās lidmašīnas. Dziedot dziesmas un pieminot savās sirdīs tos Latvijas puišus, kas nonāvēti PSRS Bruņotajos spēkos, protesta gājiens devās ap 7 km garajā ceļā. Pie lidlauka centrālajiem vārtiem mūs sagaidīja aerodroma centrālā vadība. Kādā gaismā lidlauka virsniekiem tika pasniegta šī akcija, varam tikai minēt. Uzstājās pārstāvji no Tēvzemei un Brīvībai, Latvijas sieviešu nacionālās līgas, LTF, upuru kluba Atauga, rajona vadības un lidlauka pārstāvis apakšpulkvedis Jānis Molotoks. Nobeigumā tika pieņemta rezolūcija par Par Latvijas demilitarizāciju un Tukuma kara lidlauka likvidāciju. Šī akcija guva plašu rezonansi visas Latvijas mēroga, jo to atspoguļoja arī centrālie mediji un, paejot daudziem gadiem, uzzināju, ka arī Igaunijā no mūsu akcijas bija ņēmuši piemēru vairākām miermīlīgām protesta akcijām pret militāriem objektiem.

 

Sadarbība ar trimdas jauniešu organizācijām

 

Aktīvu interesi par Latvijas jauniešiem izradīja ari trimdas jaunatnes organizācijas. Pastāvēšanas laikā izveidojās diezgan cieša sadarbība (galvenokārt informācijas apmaiņa) ar Latviešu jaunatnes apvienību Austrālijā, Eiropas Latviešu jauniešu apvienību un Amerikas Latviešu jauniešu apvienību. Tai laikā latviešu jauniešiem no visas pasaules vēl nebija iespējas atbraukt uz Latviju, tādēļ viņu interese par procesiem Latvijā bija īpaši liela. Lielāka daļa kontaktu notika rakstiski, bet nedaudz arī telefoniski. Amerikas, Austrālijas, Vācijas, Zviedrijas jauniešu organizācijas vēlējās zināt, kā mēs darbojamies, vai mūs vajā vai nē, vai izseko vai nē, vai mēs nebaidāmies, kā traktējam vēstures notikumus, ko esam gatavi darīt, ko nē. Jautājumu bieži bija vairāk nekā atbilžu.

 

Militārās apmācības boikota akcija Tukuma skolās

 

Tā kā lielākā daļa no mums bija skolnieki, neizpalika aktivitātes arī skolās. 1989.gada oktobrī Tēvzemei un Brīvībai pieņēma aicinājumu (Vanemas Atmoda, Nr.5) visiem Tukuma rajona skolu direktoriem atcelt elementāro militāro apmācību un, ja skolu vadība uz šo aicinājumu nereaģēs, no 25.oktobra uzsākt militārās apmācības boikotu.

 

1989.gada decembrī pēc Tēvzemei un Brīvībai iniciatīvas Tukuma 2.vidusskolas latviešu plūsmas 11.klašu audzēkņi pieteica streiku. Kā raksta 1989.gada 19.decembra laikraksts Atmoda, „…Pēc skolas vadības lēmuma 11.klašu zēniem četras šīs nedēļas dienas jāpavada militārajā apmācībā. Streikotāji militārisma vietā pieprasa parastās mācību stundas. Skolas direktors gan piedraudējis puišiem, ka tiks lietotas stingras sankcijas. Streikotājus atbalsta rajona TF nodaļa.”. Nākas gan atzīt, ka galvenais emocionālais iemesls šim streikam bija ļoti cieši saistīts ar faktu, ka skolu militārā apmācība notika padomju armijas virsnieku vadībā un krievu valodā. Pēc tam, kad skolēnu pusē nostājās arī komjauntnes rajona komitejas birojs, skolas vadība un tautas izglītības nodaļa nolēma militārās stundas nomainīt pret civilās aizsardzības nodarbībām.

 

Iekļaušanās Latvijas Tautas frontes sastāvā

 

1989.gada 4.oktobra Tēvzemei un Brīvībai Tukuma nodaļas valdes sēdē tika pieņemts lēmums par organizācijas iekļaušanos Latvijas Tautas frontes sastāvā, saglabājot savu suverenitāti. „J/a Tēvzemei un Brīvībai Tukuma nodaļa uzskata par nepieciešamu iekļauties LTF sastāvā sakarā ar to, ka LTF beidzot par savas darbības galamērķi izvēlējusies Latvijas valstiskuma atjaunošanu un uzskatām, ka tādējādi LTF ir vislielākā organizācija, kas cīnās par Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Iestājoties LTF rindās, vēlamies saglabāt savu domu iepriekšējo virzienu,” teikts valdes sēdes protokolā. Tēvzemei un Brīvībai priekšsēdētājs Klāvs Radziņš tika ievēlēts LTF Tukuma rajona nodaļas valdē. Jaunatnes apvienības pārstāvji aktīvi piedalījās LTF ikdienas darbā, tai skaitā arī četros kongresos, līdz pat brīdim, kad Tēvzemei un Brīvībai norobežojās no LTF.

 

Nenoliedzami, ka LTF, kuras veidošanās idejiski aizrāva lielas masas, kļuva par vadošo spēku. Toreiz, vismaz mūsu jauniešu galvās, nebija domu, par kurām pēc daudziem gadiem sāka liecināt loģika un vēsturiski fakti, – ka LTF varētu būt mākslīgi veidota kustība ar mērķi tai laikā saglabāt VDK un komunistiskās partijas kontroli par valstī notiekošajiem procesiem. Mēs tai laikā vienbalsīgi pieņēmām lēmumu, ka aktīvākie, enerģiskākie prāti un personības ir jāapvieno kopīga mērķa sasniegšanai un LTF to bija veiksmīgi sākusi darīt kā visā valstī, tā Tukumā.

 

Karavīru atdusas vietu sakopšana

 

Tēvzemei un Brīvībai aktīvi iesaistījās kritušo karavīru kapu vietu atjaunošanā un sakopšanā. Ne tikai leģionāru. Viena no pirmajām kapu talkām bija pirmā pasaules kara laikā kritušo vācu karavīru atdusas vietas Kalna kapu teritorijā sakārtošana, kuru organizēja viens no apvienības aktīvākajiem biedriem – Gatis Lūsis. 1989.gadā Tukumā izveidojās upuru piemiņas klubs Atauga, kuru vadīja Arvis Grods (īstajā vārdā Elmārs Starpiņš). Sadarbībā ar Ataugu tika apkopotas deportēto, izsūtīto tukumnieku atmiņas, sakoptas vairakas kapu vietas, organizēti piemiņas pasākumi. 1990.gadā Tēvzemei un Brīvībai vadītājs Klāvs Radziņš tika ievēlēts par Ataugas valdes locekli.

 

Cīņa pret obligāto dienestu PSRS bruņotajos spēkos

 

Viena no j/a Tēvzemei un Brīvībai pamata funkcijām bija skaidrot Latvijas jauniešiem par iespēju atteikties dienēt okupacijas karaspēkā. Organizācijas pastāvēšanas laikā sadarbībā ar Tukuma Ziņotāju tika publiceta virkne skaidrojošu un aģitējošu materiālu. Tika organizēti miermīlīgi piketi pie kara komisariāta, kuri aicināja atturēties no dienesta okupācijas karaspēkā. 1989.gada 30.oktobra laikraksts Atmoda (Nr.49) raksta „20.oktobrī pie Tukuma kara komisariāta notika jauniešu pikets pret rudens iesaukumu. Piketu organizēja apvienība Tēvzemei un Brīvībai un LNNK jauniešu grupa. Diemžēl komisariāta darbinieku un virsnieku attieksme pret jauniešiem ir skaidra pēc viņu uzdotā jautājuma: ”Cik jums maksā?””.

 

Situāciju vēl sarežģītāku padarīja tas, ka 80-to gadu beigās vairāki Latvijas jaunieši dienesta laika gāja bojā vai tika nogalināti nenoskaidrotos apstākļos. Atbalstu idejai par alternatīvo dienestu pauda Tukuma rajona alternatīva (darba) dienesta komisijas priekšsēdētājs Normunds Hauks, kurš nosodīja aicinājumu atteikties no dienesta okupācijas karaspēkā, ko paredzēja vairāki starptautiski pakti, tai skaitā Hāgas cilvēka tiesību konvencija. N.Hauks apgalvoja, ka „…gribam to vai ne, formāli pašreiz atrodamies PSRS sastāvā,” un aicināja aktīvi izmantot alternatīvā (darba) dienesta iespējas. J/a Tēvzemei un Brīvībai 1990.gada vidū īpašā Deklarācijā (Tukuma Ziņotājs, 12.06.90) pauda uzskatu, ka, izvēloties alternatīvo (darba) dienestu, LR pilsoņi izsaka gatavību sadarboties ar okupācijas karaspēku un tādējādi atzīst okupācijas varu. Arī Tukuma rajona prokurors Aivars Dātavs pauda savu viedokli, uzsverot, ka jauniešu aicināšana boikotēt iesaukumu okupācijas armijā ir kūdīšana uz kriminālnoziegumu.

 

Norobežošanās no Latvijas Tautas frontes

 

Analizējot tā laika notikumus, redzams, ka šis jautājums arī kļuva par strīdus objektu starp radikāli nacionāli noskaņotajām organizācijām un LTF. LTF uzskatīja, ka alternatīvais dienests jāizmanto, Tēvzemei un Brīvībai, Helsinki 86, Pilsoņu kongress uzskatīja, ka tas ir kolaboracionisms un sadarbība ar okupācijas varu un okupācijas karaspēku, kas ir okupantu tiesību atzīšana.

 

Šai, iespējams, mākslīgi radītajai, nesaskaņai 1990.gada vidū sekoja Helsinki 86 un Tēvzemei un Brīvībai paziņojums par norobežošanos no LTF un izstāšanos no tās biedru rindām. Nacionālo organizāciju viss spēks un enerģija tika veltīta Pilsoņu kongresa idejas īstenošanai dzīvē. Tas viennozīmīgi nebija viegls lēmums. Atceros savas sajūtas. Pirmo reizi kopš 1987.gada beigām likās, ka nacionālas, latviskas un neatkarīgas Latvijas atjaunošanas ideja izplēn, ka valsts un tauta iet kādu citu ceļu – ne to, kuru bija redzējis Gunārs Astra, ne to, par kuru sapņoja Helsinki 86. Bet vai šīm manām to gadu bažām bija pamats vai nē, lai spriež mani bērni – viņi dzīvos tai laikā, kurš ir izrietējies no tiem lēmumiem, kuriem nepiekritu 1990.gadā. Katrā gadījumā 1990.gada 5.maijā pieņemtajā LJA Tēvzemei un Brīvībai Tukuma nodaļas paziņojumā bija teikts: „Sakarā ar to, ka:

 

1. LTF ir izteikusi viennozīmīgu atbalstu okupācijas režīmam Latvijā – L(PS)R Augstākajai Padomei un padomju varai kopumā, un pati aktīvi iesaistījusies tās darbībā;

 

2. LTF savā darbībā izmanto kolaboracionistiskas metodes;

 

3. Atbalstu vienīgajai likumīgajai LR pilsoņu pārstāvniecībai LR teritorijā – LR PK – izteikusi tikai deklaratīvā līmenī, faktiski ieņemot neitrālu pozīciju attieksmē pret LR PK;

 

4. Pārņēmusi PSKP darbības metodes, kas sekmē nevis patiesu Latvijas atjaunotni, bet gan okupācijas režīma liberalizāciju un jauna – LTF varas monopola izveidi;

 

5. Kļuvusi par prokomunistisku organizāciju, ko sekmēja lielais KP biedru skaits LTF rindās un LTF vadībā;

 

6. Ar savu darbību noraidījusi domu par nacionālas Latvijas valsts atjaunotni;

 

7. Aktīvi tiek veidots LTF ideoloģijas, masu informācijas līdzekļu un viedokļu monopols, LJA Tēvzemei un Brīvībai Tukuma nodaļa atsauc savu pārstāvi no LTF Tukuma nodaļas domes un valdes.

 

Līdz ar norobežošanos no LTF un tās aktivitātēm, daļēji tika ierobežota arī organizācijas publicitāte. Piemēram, Tukuma nodaļas 1990.gada aicinājumu 8.maijā nolikt ziedus un noliekt galvas kritušajiem varoņiem Kurzemes cietoksnī, Tukuma Ziņotājs attceicās publicēt un to nopublicēja laikraksts Jaunais Laiks, kuru organziācijas biedri izplatīja bez maksas visiem ineresantiem Tukuma ielās un arī pilsētas centra daudzstāvu māju pastkastītēs.

 

Šai laikā pastiprinājās sadarbība ar Pilsoņu komitejām, LNNK Tukuma nodaļu, centienos panākt Pilsoņu kongresa ievēlēšanu un darbības legalizēšanu. Tēvzemei un Brīvībai Tukuma nodaļa Pilsoņu kongresa vēlēšanām atbalstīja kandidātus Voldemāru Konrādu un Mārtiņu Āboliņu.

 

Žurnālistika kā iespēja paust savu un grupas viedokli

 

Es, kā savu tā laika lielāko iespēju redzēju savas publicista un žurnālista iemaņas – tās man deva paust savu, savu organizācijas biedru un domubiedru viedokli. Gan par vēsturiskām, gan politiskām un sabiedriskām tēmām aktīvi publicēju viedokļus Tukuma tā laika laikrakstos – Avīzīte, Vanema, Vanemas Atmoda, Tukuma Ziņotājs un vēlāk arī reģionālajos laikrakstos, jo arī profesijas ziņā izvēlējos žurnālistiku.

 

Barikāžu dienas un naktis

 

Sadarbībā ar aktīvistiem no LTF Tukuma nodaļas bijām nolēmuši piedalīties 1991.gada 13.janvāri paredzētajā mītiņā Rīgā. Tai rītā saņēmām ziņu par traģiskajiem notikumiem Viļņā. Apspriežoties ar LTF valdes un Helsinki 86 pārstāvjiem, pieņēmām lēmumu braukt uz Rīgu. Ar vilcienu kopā ar LTF Tukuma pārstāvjiem ieradāmies Rīgā un kopīgi devāmies uz Zaķusalu. Pa radio visu laiku tika sekots notikumiem un daudz ziņu par notiekošo kā Rīgas citās vietās, tā ārpus Latvijas tika izplatītas mutiski. Mūsu kā jauniešu uzdevums bija darīt visus nepieciešamos darbus tējas gatavošanai un izdalei, kā arī palīdzēt visā, kas tika uzdots. Tās dienas vakarā palikām Helsinki 86 biedra Oskara Cesberga dzīvoklī, no kura paziņojām mājiniekiem par to, ka esam dzīvi un veseli un pagaidām paliekam Rīgā. Nākamajā dienā mums pievienojās vēl četri jaunieši no Tukuma, bet divi devās mājup, jo bija apaukstējušies spalgā sala un nepiemērotā apģērba dēļ.

 

Vakarā Helsinki 86 biedrs un karavīrs Jānis Kušķis mums, karstgalvīgiem jauniešiem, kas bija gatavi uz visu, izskaidroja, cik ļoti svarīgi ir rīkoties koordinēti, nepieņemt nesaskaņotus lēmumus un neizraisīt provokācijas.

 

Zaķusalā tika būvētas barikādes, no upes puses pievesti nepieciešamie materiāli, virs galvām bija manāmi helikopteri. Bija bažas, ka būsim bezspēcīgi, ja tiks izmests desants. Man priekšlikums bija sagatavot ūdeni šo cilvēku apliešanai ar ūdeni, jo ziemā tas viņus varētu nosaldēt, tomēr kā tas praktiski varētu notikt, priekšstata nebija, jo mēs bijām bērni, bet karavīri – pieredzējuši un apmācīti.

 

Uzskatu, ka man galvenais nopelns barikāžu dienās bija Tukuma jauniešu koordinēšana un vadīšana, nezaudējot ne janvārī, ne augustā nevienu dzīvību; cenšoties sniegt barikāžu aizstāvjiem visu maksimālo palīdzību un atbalstu un neļaujot jauniešiem veikt kādas nepārdomātas vai provokatīvas rīcības. Jaunības maksimālisms ar puicisku karstgalvību kopā daudzos bija radījis domas par ieroču meklēšanu, degmaisījuma pudeļu gatavošanu un tml., tomēr Helsinki 86 un Tēvzemei un Brīvībai vadība, mani ieskaitot, nolēma no šādām metodēm atturēties, jo mums visiem bija tikai 16 – 18 gadi.

 

Lūzuma punkts

 

1990.gada otru pusi un 1991.gadu uzskatu par lūzuma posmu jaunatnes aktivitātē kā Tukumā, tā valstī kopumā. 1990.gada februārī bija mēģinājums apvienot Latvijas jauniešu organizācijas Latvijas Jaunatnes saeimā, bet šī struktūra izrādījās strādātnespējīga un līdz ar to pēdējais centiens bija izgāzies. Tika gan izveidota Latvijas jauniešu padome, par kuras locekli tika ievēlēts arī Klavs Radziņš.

 

Domājot, kas lika apsīkt jaunatnes enerģijas avotam, varu minēt, ka tas bija vairāku apstākļu kopums. Kāda daļa jauniešu bija vīlusies notiekošajā, jo, izveidojoties LTF, izplūda robežšķirtne starp „labajiem un sliktajiem”. Bija viens liels cilvēku kopums, kurš izvēlējās politiskā spektra ziņā centriskas metodes un mērķus, kurš apvienoja kā disidentus, tā komunistiskās partijas biedrus, kas daudziem nebija pieņemams. Bez tam ļoti skaidri un skaļi tika nodefinēts, ka nav mērķis latviska Latvija. Būtisku lomu, iespējams, nospēlēja arī tas, ka pēc 1991.gada barikāžu laika radās iespaids, ka viss ir panākts, mērķis ir sasniegts. Un tad pie grožiem ķērās mazāk patrotiski un saimnieciski orientēti cilvēki, nevis nesavtīgi valstiskuma ideju nesēji. Turklāt 1990./1991.gadā sākās līdzšinējo jaunatnes aktīvistu darba un studiju dzīve, kas atrāva no līdzšinējām gaitām. Un, iespējams, mēs vienkārši kļuvām pieaugušāki.

 

Apvienība Imantas Gars

 

1991.gada septembrī, daļēji uz LJA Tēvzemei un Brīvībai Tukuma nodaļas bāzes tika izveidota apvienība Imantas Gars, kura apvienoja nedaudz vairāk nekā 20 biedrus no visas Latvijas un par saviem galvenajiem uzdevumiem izvirzīja latviskas Latvijas un latviešu senās ticības popularizēšanu, kā arī datu apkopošanu par personām, kuras ir darbojušās pret Latvijas valsti un latviešu tautu. Šīs organizācijas darbība apsīka 1993.gadā. 1992.gadā pēc LR AP Cilvēktiesību komitejas nacionālajos jautājumos vadītāja Andreja Panteļejeva ierosinājuma tiku izsaukts uz LR Prokuratūru sniegt paskaidrojumus par „nacionālā naida kurināšanu”, kuru, iespējams, A.Panteļejevs bija saskatījis manos apgalvojumos, ka Latvija ir vienīgā vieta uz pasaules, kur latviešu tauta var pilnvertīgi politiski, ekonomiski, garīgi un sociāli attīstīties.

 

Paldies mūsu mātēm un tēviem

 

Atskatoties uz nu jau 25 gadus seniem notikumiem, ar prieku un lepnumu varu konstatēt, ka mēs, Tukuma jaunieši, neskatoties uz saviem jauniem gadiem, bijām vieni no aktīvākajiem valstī un, kaut arī tas nav konkrēti izmērāms, mūsu artava ir ielikta mūsu valsts neatkarības pamatos. Tāpat kā mēs nevaram gribēt mūžīgi būt jauni, tāpat mēs nevaram gribēt, lai mūsu jaunības ideālisms, degsme būtu mūžīgi. Viss notika tā, kā tam bija jānotiek.

 

Ar šo es vēlos pateikti paldies visiem, kuri tais tālajos gados man uzticējās un uz mani paļāvās, kuri noticēja mūsu valsts neatkarības idejai kopā ar mani. Ņemot vērā, ka daļēji vēl bijām bērni, ne mazāks paldies mūsu visu vecākiem un tuviniekiem par negulētajām naktīm Barikāžu laikā un ticību mūsu, jauniešu spēkiem. Īpašu paldies saku savai mammai, Dainai Radziņai.

 

Klāvs Radziņš